Ir vispārzināma situācija no psiholoģijas jomas, šķiet, to sauc par pārvietošanu, kad cilvēki runā par otršķirīgo, lai nebūtu jārunā par galveno. Šādā otršķirīgā lomā (lai man piedod – ar to es nekādi negribu raidījumu noniecināt) nonācis „100gr kultūras”. Un runa nav arī par Kotu vai Nacionālo radio un televīzijas padomi. Jo viņi ir tikai spogulis. Spogulis, kas atspoguļo pašu galveno – to, kā šajos pēdējos pārdesmit gados mainījusies sabiedrības attieksme un izpratne par kultūru. Skats uz šīs lielākās sabiedrības daļas attieksmi un izpratni par kultūru (ne uz pašu kultūru) patiesībā ir skats bezdibenī pāri kraujas malai.
Es zinu – tūlīt man teiks, ka pašlaik, lūk, ir tāds laiks, ka mainās cilvēku vērtību sistēma un arī tajā pašā Eiropā ar to kultūru nemaz tik spoži neiet. Nevajag! Nevajag vainot laiku! Laiks nenosaka vērtības. Katrā konkrētā laikā to dara konkrēti cilvēki. Un laiks nav vainīgs, ka vienā brīdī cilvēki Latvijā kultūru sāka identificēt ar izklaidi, stigdami šajā pašradītajā purvā arvien dziļāk un dziļāk. Līdz tas noveda pie, pat ne šovu, bet lielveikalu kultūras fenomena. Tas ir fenomens nevis tāpēc, ka eksistē, bet gan tāpēc, ka bezgala daudzi to tik tiesām uzskata par kultūras dzīves, nevis patērēšanas kulta sastāvdaļu. Bet pašu kultūru, kas drusku sarežģītāka par dziesmu spēli, par kaut ko elitāru un neizprotamu.
Savukārt, kas attiecas uz to, ka arī citās Eiropas valstīs ar to kultūru nemaz tik spoži neiet, tad taisnība - neiet gan. Bet tieši tāpēc tur cilvēki (arī patērētāji) ir tik saprātīgi, ka izklaidei pretī liek nopietnus kultūras projektus. Un gatavi tos finansēt ar saviem nodokļiem, ziedojumiem vai citiem maksājumiem. Sākot no tām pašām sabiedriskajām televīzijām, sabiedrības finansētiem visaptverošiem, izglītojošiem kultūras projektiem un beidzot ar lieliem, valsts uzturētiem kolektīviem. Labi, mēs esam nabagi – mēs to nevaram atļauties. Tad varbūt, ja nespējam izdarīt to pašu, ko dara viņi, tad vajag vismaz mēģināt saprast, ko viņi nedara. Un pats galvenais, ko nedara - viņi neliek kultūrai darboties pēc biznesa likumiem un tās rezultātu nemēra ar peļņu! Pie mums tas slepus, klusiņām tika darīts visu laiku, tāpēc pēdējās desmitgadēs arī iznīcināts daudz no tā, ko pat sociālisms nespēja iznīcināt. Kota ar Kleckina eksperiments ar kultūras raidīšanu naktī, kad citur rāda erotiku, vienīgi nonāca atklātībā, kaut gan skaidri noprotams, ka gribēja to izdarīt pa kluso. Nesanāca! Turklāt viņu loģika ir gauži vienkārša – ja tas neinteresē vairākumu, tad tas nav vajadzīgs nevienam. It sevišķi tāpēc, ka tērē, nevis pelna. Diemžēl, gribam to pieņemt vai nē, tā vienlaikus ir arī sabiedrības vairākuma attieksme un izpratne par kultūru. Tāpēc arī sabiedrībai negribas skatīties pāri kraujas malai. Tas nav patīkami un rada diskomfortu. Izdevīgāk izlikties, ka viss ir OK. Ka nekāda bezdibeņa nav un oponēt ar tādām klasiskām vērtībām kā Dziesmu svētki, tautasdziesmas un nu jau būvēt sākto Gaismas pili.
Bet... Pirmkārt, arī Dziesmu svētki mainās. Par laimi, pagaidām vēl nepazaudējot savu Svētku būtību, bet, cik tas ir labi vai slikti, mēs vēl nezinām. Turklāt kultūra ir dvēseles dienišķā barība, nevis injekcija vienreiz piecos gados. Otrkārt, kad mums jārunā par dainām, tad lepni sitam pie krūtīm. Uz katru latvieti pa vienai. Nu jau pa pusotrai. Kad mums kāda jānoskaita, tad ilgi minstināmies un labākajā gadījumā no tām pusotrām sakombinējam vienu veselu. Treškārt. Vēl nesen daudzi iestājās, ka tādu greznību kā Gaismas pils celtniecību valsts nevar atļauties. Labāk to naudu pielikt pensionāriem pie pensijas. Un arī vēl tagad daudzi ir pret. Interesanti, ar ko viņi labāki par Kotu un Kleckinu.
Es nezinu, vai tas kaut ko izskaidro, bet labi atceros to laiku, kad latviešu daiļliteratūras grāmatu tirāžas svārstījās no 3 līdz 30 tūkstošiem un tās vienalga zibenīgi izpirka. Toreiz cilvēki stiepa grāmatas mājas, lika plauktos un teica: „Ja arī pats neizlasīšu, gan jau bērni izlasīs.” Tas bija sava veida protests un sava veida pašapliecināšanās sociālisma apstākļos. Tad pienāca neatkarība. Nebija vairs, pret ko protestēt, un pašapliecināties varēja simts citos jaunos veidos. Un bērni tā arī grāmatas neizlasīja. Vēl vairāk - daudzi tā arī izauga, nesapratuši, kāpēc tas vispār jādara, ja bez tā var iztikt. Izauga ar pārliecību, ka grāmatas ir tikai interjera elements. Tāpēc arī tagad kultūru meklē lielveikalos. Jā, aizņemti ar naudas pelnīšanu, ar sevi vai ko citu, vecāki viņiem neiemācīja, ka lasīšana ir darbs, par kuru naudu nemaksā. Bet guvums no lasīšanas nav izmērāms un fiksējams, vien apjaušams ar prātu vai sirdi. Nu jau Latvijā aug otrā paaudze, kas mierīgi iztiek bez grāmatām, bet tos, kuri vēl lasa, pārējie uzskata par dīvaiņiem un savdabīgiem īpatņiem.
