viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (II)  29


Dr.hist. Kļaviņš Kaspars
19.09.2013

Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +47
-3



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +47 -3

Izsekojot dažādu nacionālo mītu ģenēzei Eiropas mērogā, par ko tika vēstīts pirmajā daļā: Vēsturiskie mīti: izcelsme un nozīme modernas nācijas attīstībā (I), šajā rakstā aplūkosim dziļāk latviešu vēsturiskos mītus – kā tie radušies un vai tiem ir kāds vēsturisks pamatojums.

Latvieši nebija tikai zemnieku tauta

Visgrūtākais, rakstot par mūsdienu latviešu problēmām, ir pārvarēt to bezdibeni, kas tos atdala no laika, kad latviešu nācija bija izsmalcināta kultūras vērtību baudītāja un radītāja. Latviešu kultūra nebija tikai vienkārša "tautas kultūra", kas aprobežojās ar stilizētas etnogrāfijas un vienkāršotas folkloras prezentēšanu. Glezniecība, dizains, grāmatu noformēšanas māksla – dažādas elitāras kultūras jomas bija latviešu inteliģences kādreizējā aizraušanās, kas vēl savijās ar izkoptu ģērbšanās stilu un šarmu, par kura zudumu tik trāpīgi ir rakstījis Imants Lancmanis.1 Ne jau tikai arhitektūras dēļ Rīgu dēvēja par Parīzi. Daiļliteratūrā, dzejā un mākslā vēl ir liecības par šo uz visiem laikiem aizgājušo laiku.

Tas ir vēl viens no dzīvotspējīgākajiem un noturīgākajiem mītiem, ka latvietis ir bijis tikai nabaga zemnieks un latviešu senči nav dzīvojuši svešinieku apdzīvotajās pilsētās (Rīgā vai kur citur), kurās tie ieradušies nejauši, trūkuma un vajāšanas dzīti.

Taču senie latviešu zemnieki nebija tikai mazkustīgi vietsēži, tie arī tirgojās un brauca uz pilsētām pārdot savus ražojumus. To labi raksturo latviešu teiciens "līkopu svinēšana", kura izcelsme saistīta ar lejasvācu vārdu lîkôp. Modernā vācu valodā ar to saprot Leitkauf - krāšņu zemnieku pacienāšanu, ko organizēja Hanzas pilsētu tirgotāji. Tikai pēc šādām dzīrēm darījums starp zemnieku un pilsētas tirgotāju varēja notikt. Tā bija sava veida rokasnauda. Livonijā šie līkopi izvērtās par nopietnu tradīciju zemnieku vidū, kuri brauca tirgoties uz Rīgu. Par ko liecina vēl 17.gadsimta avoti.2

Latviešu zemnieki pilsētās nebija kautrīgi un pazemīgi lūdzēji, tie iesaistījās saviesīgā dzīvē, pārņemot virkni tradīciju, kas folklorizējoties kļuva par tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar dziesmām, parunām un apģērba paraugiem no pilsētām lauku vidē ienāca dažādi pilsētas atribūti, un otrādi. Piemēram, Baltijas pilsētās tirgotāji speciāli zemniekiem 18.gadsimtā sāka izgatavot laimi nesošo, pagānisko mājas pūķu suvenīrus.3 Tie bija zemnieki, kuru apģērbā ceļotājs Reinholds Lubenaus 16.gadsimtā akcentē cepuri ar spalvu4, un par kuriem laikraksta "Mājas Viesis" redaktors Ansis Leitāns (1815-1874) savā autobiogrāfijā raksta: "Mans tēvs reizēm nostāstīja par vīriem no Kurzemes, kas siekiem dālderus no Rīgas veduši mājā, ko par pārdotu preci ieņēmuši. [..] Valkājuši kamzoļus no sarkanas vadmalas un sieviešiem drānas bija ar zelta un sudraba dzijām cauri austas."5

"„Vāci” un „nevāci” viduslaiku Livonijā pamatā ir sociāls, nevis nacionāls jēdziens."

Paskatoties ārpus "mucas", mēs redzam, ka visā Ziemeļeiropā un daļēji Rietumeiropā (tostarp Londonā) Hanzas uzplaukuma gados dominēja Ziemeļvācijas tirgotāji, tāpat kā viduslejasvācu valoda bija tirdzniecības un amatniecības lingua franca vēl 14. un 15.gadsimtā visā Skandināvijā. Hanzas tirgotāji un amatnieki dominēja Visbijā un Bergenē, bet Stokholmā no 13. līdz 15.gadsimtam puse pilsētas rātes sastāvēja no lejasvāciski runājošiem pilsoņiem. Taču arī vietējie iedzīvotāji visās Ziemeļeiropas pilsētās (arī Livonijā) vienmēr būvēja namus, tirgojās un nodarbojās ar amatniecību.

"Vāci" un "nevāci" viduslaiku Livonijā pamatā ir sociāls, nevis nacionāls jēdziens. Vietējie iedzīvotāji, asimilējoties Hanzas pilsētu vidē, kļuva par "vāciem", bet lietuviešu, baltkrievu un citi ieceļotāji bez namnieku tiesībām papildināja "nevācu" rindas.

Tāpēc dīvaina ir latvietības monopola piešķiršana tikai lauciniekiem. Latvieši vienmēr ir bijuši arī pilsētnieki: amatnieki, namsaimnieki, tirgotāji. Ne līvi un leti viduslaikos, ne Rīgas latvieši 16.gadsimtā, protams, nav latviešu nacionālo interešu aizstāvji, un nacionālisms šajā laikā vispār nepastāv (draudžu sadalīšana pēc etniskā principa ir reformācijas nopelns). Taču tie ir seni un īsti vietējie, kuri šeit dzīvoja, nemitīgi papildinot savas rindas ar iedzīvotājiem, kas pilsētā sanāca no laukiem.

Tā nav sagadīšanās, ka reformācijas ievadītājs Livonijā Andreass Knopkens bija latviešu sālsnesēju ģildes loceklis Rīgā. Savukārt ar Rīgas latviešu alus nesēju brālību ir saistīta 1524.gadā aizsāktās Rīgas pilsētas bibliotēkas izveide, kas atzīta par pirmo publisko bibliotēku Baltijā un par vienu no pirmajām visā Ziemeļeiropā. Tās dibinātājs Nikolavs Ramms bija arī rakstvedis Rīgas latviešu alus nesēju un krāvēju brālībā. Zīmīgi, ka Rīgas latviešu lomu un nozīmi objektīvi un precīzi ir novērtējuši arī vācbaltu zinātnieki.6

Tāpat jāatzīmē, ka 20.gs. sākumā Rīgā latvieši veidoja lielāko namsaimnieku procentu (otrajā vietā ebreji, tad vācbaltieši un pēdējā vietā krievi)7, nemaz nerunājot par to, ka jūgendstila ēkas vairumā ir latviešu arhitektu nacionālā romantisma izpausmes.

Pasaka par 700  gadu verdzību

700 gadu verdzības pasaka neapšaubāmi ir latviešu stereotipu virsotne. No mūsdienu viedokļa būtu labi šo kritiku neizturošo mītu ignorēt, ja vien tas atkal un atkal neuzpeldētu publiskā telpā.

Mūsu vēsture nekādā gadījumā nav "verdzības vēsture". Tā arī nav simtiem gadu ilgas dzimtbūšanas vēsture, ņemot vērā, ka dzimtbūšana Latvijā nostiprinājās tikai 16.gadsimta otrajā pusē (pilnībā - faktiski tikai 17.gadsimtā).8 Turklāt dzimtbūšanu Latvijā (Kurzemē un Vidzemē) atcēla ātrāk nekā Saksijā, Hannoverē, atsevišķās Austrijas provincēs, Ungārijā, Kongresa Polijā, Īslandē, Krievijā, Lietuvā, Balkānos, Spānijā un Itālijā.9 Starp citu, Livonijā 16.gadsimtā zemnieku stāvoklis bija labāks nekā Dienvidvācijā. Šeit lielāka ietekme bija spēcīgiem zemes kungiem, kas nepieļāva zemāko vasaļu varas nostiprināšanos, kā tas bija Švābijā, kur tieši sakarā ar šo apstākli arī izcēlās zemnieku karš.10 Atminos, reiz Latvijas Universitātē Latvijas vēstures kursā tika uzsvērta folkloras loma "latviešu tautas drūmās apspiestības" atspoguļošanā, kā piemēru minot pantiņu: "Es esmu zemnieks Vidzemē, man grūti darbi pasaulē", kas tiešām skanēja kā vaids no tautas dzīlēm. Tikai šī dziesma izrādījās vēlāk tulkota 16.gadsimta vācu zemnieku kara dziesma.11

Kura tauta gan Eiropā nav šaušalīgi vergojusi? Tikai ne visu valstu nacionālā mīta pamatā ir verdzības un kalpības motīvi. Vienlaikus pats dzimtbūšanas laiks Latvijā tiek uztverts tikai stereotipu pieļaujamās robežās, proti, kā smags vergu darbs kungu tīrumā vai rijā, nemitīgi pavadīts ar asinskāra vagara pātagas sitieniem. To, ka 18.gadsimts bija apgaismības un hernhūtiešu kustības ziedu laiki, kas radīja veselu izglītotu latviešu literātu, misionāru uzņēmēju paaudzi, kas darbojās ne tikai Baltijā, bet arī Vācijā, Holandē, Īrijā, Iekškrievijā un pat Amerikā, ir atstāts otrajā plānā.12 Tāpat vērā ņemams ir fakts, ka dzimtbūšanas periodā zemniekiem bija iespējams tikt pie ievērojamas turības un pat aizdot zviedru valdībai naudu, iegūstot atbrīvojumu no muižas klaušām un nodevām, par ko liecina, piemēram, 1705.gada Cēsu muižas vaku grāmata.

Latviešu paverdzināšanas mītam un tā autoram Garlībam Merķelim neticēja jau viņa laikabiedri – Eiropas sociāli ekonomiskās vēstures pētnieki. Tā, piemēram, 1802.gadā Vācijā publicētajā pētījumā par dzimtbūšanas ģenēzi Vestfālenē uzsvērts, ka G.Merķeļa argumenti par latviešu situāciju nav balstīti avotos.13 Nekādiem paverdzināšanas mītiem netic arī mūsdienu Vācu ordeņa vēsturnieki.14 Viduslaiku Livonijas avoti pat liecina par pretējo – letgaļi tiek saukti par Zobenbrāļu sabiedrotajiem, tāpat varam izlasīt, ka Livonijā pastāvēja jaunkristīto iedzīvotāju personīgās brīvības un mantas neaizskaramība utt.15

"Kurš gan Eiropā nav šaušalīgi vergojis? Tikai ne visu valstu nacionālā mīta pamatā ir verdzības un kalpības motīvi."

Varbūt atbilde uz mūsdienu Latvijā tik bieži uzsvērto verga (jeb kalpa) sindromu tomēr meklējama vēl senākā vēsturē, kas kā nedziedējams aizvainojums izdzīvojusi cauri gadsimtu krēslai? Lasot avotus, jāsecina, ka nē. Nemitīgi karojot ar ārējiem ienaidniekiem – skandināviem, igauņiem, lietuviešiem, Polocku, Pleskavu un Novgorodu – senās Latvijas iedzīvotājiem 13.gadsimtā radās unikāla izdevība šajā cīņā sadarboties ar ieceļotājiem no Rietumiem. Šie atnācēji nebija vācieši šodienas nozīmē, jo vācieši, tāpat kā latvieši, 13.gadsimtā vēl nepastāvēja. Jaunpienācēju vidū bija arī gotlandieši, nīderlandieši (no tagadējās Flandrijas un Holandes), izceļotāji no vēlākās Francijas un citi.

Livonija radās, līvu un letu līderiem noslēdzot militāras savienības ar bīskapu un ordeni. Šo viegli saprotamo pagātnes realitāti atspoguļo kā vēstures avoti (ieskaitot "Indriķa hroniku"), tā vācbaltu un latviešu vēsturnieku pētījumi. Pēc Otrā pasaules kara ievērību guvušais vācbaltu vēsturnieks Manfreds Helmanis uzsver, ka no Lejassaksijas nākošā kristīgā misija 12.gadsimta beigās varēja sākties tikai ar līvu piekrišanu16, tāpat kā senās līvu un letu zemes (atšķirībā no normāņu iekarotās Britānijas) netika "krustnešu iekarotas", bet iekļautas katoliskajā Livonijā uz līgumu  pamata17,  jo šīs ar kaimiņiem nemitīgā karadarbībā esošās tautas ienācējus no Centrālās un Rietumeiropas uztvēra kā savus dabīgos sabiedrotos.

Līdz ar to var teikt, ka Baltijas tautas (izņemot lietuviešu priekštečus) integrējās no Rietumiem atnestajās sabiedrības struktūrās, vietējiem iedzīvotājiem kļūstot par neatkarīgiem bīskapa un ordeņa sabiedrotajiem, lēņavīriem, Vācu ordeņa "pelēkajiem brāļiem", cietokšņos dzīvojošiem amatniekiem utt.,18 kā rezultātā daudzajos karos iedzīvotājiem izdevās nosargāt savu brīvību, dzīvību un mantu.19

Tieši Baltijas senie vietējie iedzīvotāji (vieglā kavalērija, kājnieki) veidoja lielāko Livonijas karaspēka daļu, kas aizsargāja šo zemi. Par Latgales latviešu varonību bezcerīgajā Livonijas beigu posmā liecina Rennera hronika.20 Livonija citos apstākļos varēja kļūt par latviešu nacionālās mitoloģijas stūrakmeni, īpaši ņemot vērā varonīgās, teiksmām apvītās kaujas, kas vienmēr bijušas svarīgas nāciju pagātnes interpretācijā. Piemēram, 1502.gadā pie Smoļinas ezera ap 5000 vīru lielais Livonijas karaspēks sakāva ap 18 000 maskaviešu, nodrošinot 50 gadu mieru un pasargājot arī Lietuvas lielvalsti no okupācijas, ņemot vērā cara Ivana III militāros panākumus Lietuvā.21 Ja gribam livoniešus dalīt tautās, uzvarētāju kontingentu veidoja vācu, latviešu un igauņu apvienotie spēki. Tomēr šis notikums mūsdienu Latvijā ne tuvu nav guvis to vietu iedzīvotāju apziņā, ko ieņem Lāčplēša un Melnā Bruņinieka episkā kauja Daugavas krastā, kas ir tikai literāra pasaka.

Dīvaina ir nevis vēstures avotu informācija, bet latviešu lasītāju pilnīgā nespēja šos avotus skatīt, kaut nedaudz atbrīvojoties no stereotipu valgiem. Pie tam latviešu lasītāji vēstures avotus lasa nevis no viduslaiku, bet mūsdienu cilvēka viedokļa, visu uztverot burtiski. Bet hronikās bieži sniegts pavisam cits vēstījums. Tā, piemēram, ja teikts, ka senie letgaļi bija vajāti un pazemīgi, bet lietuvieši – lepni, tas nozīmē tikai to, ka letgaļi bija integrējušies katoļu baznīcā, kļūstot par Eiropas sabiedrības locekļiem, bet lietuvieši nē, jo saskaņā ar kristietības doktrīnu "Dieva bērni" drīkstēja būt tikai pazemīgi (Bībele), bet "tumsonīgie pagāni" (kamēr tie nebija kristījušies) – tikai lepni un augstprātīgi, kas viduslaiku teoloģijā nozīmēja negatīvas īpašības. Ar reālu pazemīgu vai lepnumu šiem hronikas tekstiem vispār nav nekāda sakara.

Pagānisms bija vispārizplatīta parādība

Vēl viens vispārizplatīts stereotips ir uzskats, ka latviešu tautas kultūras unikalitāte slēpjas pagānismā, kas noturējies cauri gadsimtiem, par spīti visiem svešās kristīgās ticības uzspiešanas mēģinājumiem. Tiek klāstīts, ka "mūsu senči sīksti turējušies pie savām saknēm" un tieši šī izolācija arī esot viņu "veiksmes stāsts". 

Paraudzīsimies uz to plašāk. Atšķirībā no daudziem citiem kristianizācijas reģioniem Eiropā (ieskaitot Lietuvu), kur svētie koki un pagānu svētnīcas tika nežēlīgi iznīcinātas, Livonijas Vācu ordeņa mestri bija relatīvi toleranti, jo novērtēja vietējo iedzīvotāju lomu zemes aizsardzībā. Tādējādi Livonijā svētie meži tika aizsargāti tāpat kā katoļu kapellas.22 Vēl 1503.gadā mestrs Valters fon Pletenbergs lēņa grāmatā kuršu ķoniņam Dragūnam ieskaita svēto mežu "Elkavalku".23

Turklāt senās Baltijas vietējie iedzīvotāji nebija simtprocentīgi pagāni, tāpat kā ieceļotāji no Rietumiem nebija fanātiski kristieši. Jersika un Koknese, piemēram, bija formāli kristītas grieķu katolicismā (pareizticībā) jau iepriekš. Vēstures avotos netrūkst liecību par Vācu ordeņa locekļu piekopto pagānismu (zīlēšanu pēc putnu dziesmām un lopu kauliem, maģiju, mirušo sadedzināšanu, zirgu un ieroču ziedošanu utt.). Rīgas arhibīskaps 14.gadsimtā apsūdzēja savu sāncensi Vācu ordeni pagānisku rituālu piekopšanā, kā rezultātā uz Livoniju tika nosūtīta inkvizīcija un ierosināta ordeņa izslēgšana no baznīcas.24

"Dīvaina ir latvietības monopola piešķiršana tikai lauciniekiem. Latvieši vienmēr ir bijuši arī pilsētnieki: amatnieki, namsaimnieki, tirgotāji."

Pagānismā apsūdzētie ordeņbrāļi netika publiski sadedzināti līdzīgi templiešiem, tikai pateicoties savai spēcīgajai valstij. Iespējams, ka līdzīgi islāma ietekmei Francijā un Itālijā, baltu un somugru tradicionālā reliģija atstāja ne mazāku ietekmi Vācu ordeņa locekļu pasaules uzskatā, bet, vadoties tikai no stereotipiem, vispār nav iespējams šo senču garamantu nozīmi saprast.

Kāds teiks, ka kristīgā ticība tomēr tika uzspiesta ar varu. Kristianizācija Romas baznīcas ietvaros kā varas (jeb noteiktu sabiedrības varas struktūru radīšanas un nodokļu ievākšanas) akts norisinājās visur Eiropā bez izņēmuma, ieskaitot nākamās Vācijas teritoriju, kur Lejassaksijas zemnieki – štēdingi – vēl 13.gadsimta vidū krusta kara rezultātā tika apkauti ar uguni un zobenu laikā, kad Livonijas iedzimtie līvi un leti vēstures avotos tiek atspoguļoti kā "krietni kristieši". Savukārt slavenais cisterciešu mūks Heisterbahas Cēzarijs, kurš par dienvidfranču katariem teica "Kaujiet visus, gan Dievs savējos atšķirs", lībiešu valdnieku Kaupo darbā "Libri VIII miraculorum" (1225-1227) tēlo kā svētu valdnieku.25

Sevi saprast var tikai salīdzinājumā ar citiem, tikai latviešu pašizolācijas stereotips to bieži vien nepieļauj.

 

Trešā daļa: Vēsturiskie mīti: latviešu kultūras pašizolācija (III)


 

1 Jau pirms Pirmā pasaules kara latviešu lasītāja vajadzībām tika publicētas rokasgrāmatas pieklājīgas uzvedības un gaumīga apģērba jomās. Piemēram, Dravnieka ceļvedis "Par pieklājību un smalku uzvešanos" (Jelgava, 1914) u.c.

2 Redlich Alex. Sitte und Brauch des livländischen Kaufmanns. Riga, 1944, 51.lpp.

3 Turpat, 56.lpp.

4 Beschreibung der reisen des Reinhold Lubenau. Hg. von W. Sahn. 1. Teil. Königsberg i. Pr., 1912, 53.lpp.

5 Leitāns A. Autobiogrāfija. Grāfa lielmāte Genoveva. Rīga, 1980, 19.-20.lpp.

6 Wittram R. Die Reformation in Livland // Baltische Kirchengeschichte. Hg. von R. Wittram. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 1956, 35.-56.lpp., šeit 45.lpp.;  Busch N. Nachgelassene Schrift. II Band. Redigiert von L. Arbusow. Riga, 1937, 5.lpp.; Arbusow L. Studien zur Geschichte der lettischen Bevölkerung Rigas im Mittelalter und 16.Jahrhundert // Latvijas Augstskolas Raksti, I. Rīga, 1921, 91.lpp.

7 Kļaviņš K. Latviešu pilsētnieki un pasaka par zemnieku tautu // Kļaviņš K. Apstāvēšana. Rīga, 2009, 146.–155. lpp.

8 Arbusow L. Die altlivländischen Bauerrechte // Mitteilungen aus der livländischen Geschichte, 23, 1924–1926; Dunsdorfs E., Spekke A. Latvijas vēsture 1500–1600. Stockholma, 1964, 440.lpp.; Kļaviņš K. Der Rechtszustand der Eingeborenen im lettischen Distrikt Altlivlands: Myhtos und Realität // Baltisch – europäische Rechtsgeschichte und Lexikopraphie. Hg. von Ulrich Kronauer und Thomas Taterka. Heidelberg, 2009,  83.–90.lpp.

9 Kļaviņš K. Dziesma nav vainīga: Solomona Heninga hronikā publicētās Livonijas zemnieka sūdzības ģenēze un interpretācijas jautājumi / Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2010, Nr.3/76.

10 Zmora H. State and Nobility in Early Modern Germany: The knightly feud in Franconia 1440-1567. Cambridge, 1997.

11 Kļaviņš K. Dziesma nav vainīga: Solomona Heninga hronikā publicētās Livonijas zemnieka sūdzības ģenēze un interpretācijas jautājumi. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2010, Nr.3 /76.

12 Par šiem jautājumiem ir daudz rakstīts. Skat. Dr. Gvido Straubes, Dr. Jāņa Krēsliņa, Dr. Gundara Ceipes u.c. publikācijas.

13 Stühle W. Ueber den Ursprung des Leib=Eigenthums in Westfalen. Münster und Leipzig. 1802,  44.lpp.

14 Contra–Punkte oder die Kunst sich zu irren. Zentralarchiv des Deutschen Ordens Wien. Bonn, 1968.

15 Turpat, 17.lpp.

16 Hellmann M. Die Anfänge christlicher Misson in den baltischen Ländern  // Studien über die Anfänge der Mission in Livland. Ed. Manfred Hellmann. Sigmaringen, 1989.

17 Hellmann M. Das Lettenlandim Mittelalter: Studien zur ostbaltischen Frühzeit und lettischen Stammesgeschichte, insbesondere Lettgallens. Münster, 1954.

18 Kļaviņš K. The Significance of Local Baltic Peoples in the Defence of Livonia (Late Thirteenth-Sixteenth Centuries) // The Clash of Cultures on the Medieval Baltic Frontier. Ed. by A.V. Murray. 2009, 321.–340.lpp.

19 Kļaviņš K. Kas izveidoja un aizsargāja Livoniju // Kļaviņš K. Apstāvēšana. Rīga, 2009, 7.–20.lpp.

20 Renner J. Livländische Historien 1556–1561. Ed. Peter Karstedt. Lübeck, 1955.

21 Kļaviņš K. Cēsis – Latvijas vēstures simbols. Cēsis, 2012.

22 Kļaviņš K. Sacred Forests (and Trees) in Latvia and in the Latvian Mind. Published in Environmental Philosophy and Landscape Thinking. Ed. by Liina Lukas, Ulrike Plath, Kadri Tüür. Tuglas Literature Centre, 2011.

23 Turpat.

24 Kļaviņš K. The Ideology of Christianity and Pagan Practice among the Teutonic Knights: The Case of the Baltic Region // Journal of Baltic Studies, Vol. XXXVII, Nr. 3, Fall 2006.

25 Kļaviņš K. Heisterbahas Cēzarija vēstījums par Kaupo uzklausīto grēksūdzi un Livonijas recepcija 13. gadsimta Eiropas intelektuālajā tradīcijā // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2013, Nr. 2. /

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'vēsture  

  Ieteikt:  +47
-3

 
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
Lasīt komentārus (29)
 
 

 VISVAIRĀK LASĪTIE

TEMATISKIE RAKSTI

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
mediācija uzteikums izsole diaspora izglītības_saturs Saeimas_lēmumi Ministru_kabineta_lēmumi administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērna_kopšanas_atvaļinājums bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības maznodrošinātā_statuss mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki taksometri tarifi terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība valsts_nodevas vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme veselības_apdrošināšana vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti