Kādu rezumējošu vērtējumu, salīdzinot ar iepriekšējām Saeimām, varētu dot šai Saeimai un tā dēvētajai tiesiskuma koalīcijai, atskatoties uz tiesiskuma jomā paveikto?

Tiesiskuma jomā šī Saeima, neapšaubāmi, ir labākā vismaz kopš neatkarības atjaunošanas. Ir paveikts patiešām daudz. Lai gan vēl iepriekšējais Saeimas sasaukums pēdējās tās darbības dienā kriminalizēja partiju "melnās kases" un ievēlēja jaunu KNAB priekšnieku, tieši 11.Saeima ieviesa sākumdeklarācijas un atklātību lēmumu pieņemšanā pašā Saeimā. Atšķirībā no iepriekšējiem sasaukumiem redzams, ka deputāti, ja viņiem ir kādas labas idejas tiesiskuma uzlabošanā, tās nevis slēpj, bet cenšas pēc iespējas ātri virzīt uz priekšu. Līdz ar to var teikt, ka rīkojums Nr.2 un Saeimas atlaišana ir nākusi par labu Latvijas demokrātijai.

Diemžēl joprojām tiesiskuma iniciatīvām Saeimā nav konstitucionālā vairākuma – divu trešdaļu no visiem deputātiem. Tāpēc no opozīcijas puses tikuši bloķēti tik svarīgi lēmumi kā atteikšanās no deputātu parlamentārās imunitātes vai aizklātuma prezidenta vēlēšanās.

Kā attīstījusies politiķu komunikācija ar sabiedrību, kas līdz šim bija viens no galvenajiem iemesliem plaisai starp varu un sabiedrību?

Komunikācija ir uzlabojusies. Salīdzinoši ir daudz labāk. Jau vairāk nekā puse deputātu aktīvi atbild uz vēlētāju jautājumiem portālā gudrasgalvas.lv. Ļoti daudzi deputāti, arī ministri, sastopami tviterī, iesaistās diskusijās, uzklausa visdažādākos viedokļus, tai skaitā arī par sev neērtām tēmām. Manuprāt, šis ir efektīvākais veids, kā 21.gadsimtā mazināt plaisu starp varu un sabiedrību,– dodot iespēju katram vēlētājam ikdienā sekot līdzi notiekošajam un uzdot sev interesējošos jautājumus. Šā sasaukuma deputātus arī vairāk redz dažādās konferencēs, semināros, mēģinot iegūt savam darbam noderīgu informāciju.

Šīm pārvērtībām ir dažādi iemesli. Domāju, ka lūzuma punkts pat nebija vēlēšanas, bet gan Valsts prezidenta rīkojums numur divi, pēc kura politiķi saprata, ka viņu iespējas netraucēti Saeimā pavadīt četrus gadus vairs nav garantētas – jebkurā brīdī var notikt ārkārtas vēlēšanas. Otrs faktors - līdz ar pēdējām vēlēšanām Latvijas politikā radusies lielāka partiju konkurence. Šobrīd nevienai partijai vairs nav monopola uz godīguma un tiesiskuma nišu. Partijas par to nemitīgi sacenšas un cita citu uzmana. Tas ir ļoti labi, arī raugoties no sabiedrības perspektīvas, jo vēlētājiem vairs nav nepieciešams visas cerības likt uz tikai vienu partiju, kas varētu kaut ko piedāvāt šajā jomā.

Saeima ceturtdien, 26.jūlijā, galīgajā lasījumā pieņēma likuma grozījumus, kuri nosaka, ka no 2015.gada 1.janvāra iniciatoriem pašiem jāsavāc 1/10 daļa vēlētāju jeb apmēram 150 000 parakstu, lai rosinātu referendumus par likumdošanas izmaiņām. Kā vērtējams šis likumprojekts?

Līdz šim Latvijā nekad nav savākti pat 10 000 parakstu, par to apliecināšanu maksājot pašiem pilsoņiem. Šīs izmaksas vienmēr vismaz daļēji ir bijušas uz organizētāju pleciem. Nav pamata domāt, ka turpmāk būs citādāk. Manuprāt, tas padara tautas iniciatīvas neiespējamas katram, kas nav ļoti turīgs politisks vai ekonomisks spēks.

Domāju, ka koalīcijas virzītie grozījumi ir kaitējoši demokrātijai Latvijā un to ietekme nav pietiekami izvērtēta. Visticamāk, opozīcija izmantos savas iespējas bloķēt grozījumu spēkā stāšanos un sāksies jauna parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par šiem grozījumiem. Līdz ar to uz nenoteiktu laiku var ieilgt arī citu šajā likumā paredzēto jauninājumu spēkā stāšanās. Piemēram, kārtība, kā Latvijas pilsoņi var piedalīties Eiropas Savienības kopējās iniciatīvās, kā 1/10 daļa vēlētāju var atlaist Saeimu, un vēl vairākas lietas.

Manuprāt, Saeima ir pamatīgi sabojājusi savulaik pašas izstrādātos grozījumus tautas nobalsošanas likumā. Sākotnēji, plānojot atteikties no diviem referenduma ierosināšanas posmiem, bija iecerēts: neraugoties uz to, ka referenduma iniciētājiem pašiem būtu jāsavāc aptuveni 150 000 agrāko 10 000 vietā, šo parakstu savākšana kopumā varētu izrādīties pat ātrāka un vienkāršāka, jo valsts uz 2015.gadu būtu izveidojusi ērtu bezmaksas parakstīšanās sistēmu internetā.

Tapšanas stadijā ir arī likumprojekti, kas attiecas uz partiju finansēm. Kā partijām, jūsuprāt, ir izdevies distancēties no naudas ietekmes uz politisko procesu – parādību, kuras izskaušana, kā partiju galveno naudas avotu paredzot valsts finansējumu, minēta arī valdības deklarācijā? 

Manuprāt, attiecībā uz naudas ietekmes mazināšanu politikā šī Saeima ir paveikusi ļoti labas iestrādnes. Šobrīd starp pirmo un otro lasījumu ir vairāki likumprojekti, kur cita starpā ir piedāvājums pirms vēlēšanām aizliegt politisko reklāmu televīzijā, uz pusi samazināt partijām pieļaujamos tēriņu apjomus un maksimālo ziedojumu limitu. Taču tas viss vēl ir jāpieņem galīgajos lasījumos.

Labas lietas notiek arī reālajā politikā – partijas ir sapratušas, ka dārgas reklāmas ne vienmēr garantē panākumus vēlēšanās. Uz aizvadītā gada vēlēšanām Nacionālajai apvienībai un Reformu partijai finansiālā ziņā bija ļoti necilas kampaņas. Šķiet, arī "Vienotība" sāk atsvabināties no naudas ietekmes uz partijas politiku, ko labi varēja redzēt, kad ap tās kādreizējo līderi Einaru Repši izgaismojās vesela virkne cilvēku, kas iepriekš bija galvenie "Vienotības" finanšu balsti un kas, kā izrādās, nav apmierināti ar partijas pašreizējo neatsaucīgumu. Manuprāt, tā ir laba zīme, jo izskatās, ka "Vienotība" mēģina vairāk pasargāt valsts lēmumus no šauru grupu ietekmes. Savukārt tās partijas, kas iepriekš visvairāk bijušas atkarīgas no naudas, vai nu nav tikušas koalīcijā, vai arī vispār nav pārstāvētas parlamentā. Tā kā progress šajā jomā ir acīmredzams.

Debašu procesā patlaban ir arī jautājums par deputātu parlamentārās imunitātes samazināšanu. Uz kādu iznākumu, jūsuprāt, vajadzētu tiekties?

Šajā Saeimā ir bijuši vairāki balsojumi par atteikšanos no parlamentārās imunitātes, tiesa, ne pilnā apjomā. Manuprāt, mēs Latvijā varētu no tās atteikties visos aspektos – arī attiecībā uz apcietinājumu un kriminālvajāšanu, varbūt vienīgi atstājot izņēmumu attiecībā uz deputātu publiskajiem izteikumiem.

Nesaskatu iemeslus, kāpēc 2012.gadā Latvijā deputāts būtu pelnījis īpašu aizsardzību. Manuprāt, mūsu tiesībsargājošā sistēma darbojas jau pietiekami labi. Diemžēl atteikšanās no parlamentārās imunitātes šajā Saeimā nav iespējama, jo izmaiņām nepieciešams konstitucionālais vairākums. Deputātu balsojums pret imunitātes atcelšanu simboliski būtu vērtējams kā šaubas par to, vai Latvija ir tiesiska valsts.

Vai būtu nepieciešams sods par deputāta zvēresta pārkāpšanu? Viena no ierosmēm paredz ieviest impīčmenta procedūru attiecībā uz deputātiem.

Domāju, ka atbildība par deputāta zvēresta pārkāpšanu ir ideja, kas tikai no pirmā acu uzmetiena izskatās labi. Ieguvumu no tās var būt mazāk nekā zaudējumu. Deputāta zvērests ir salīdzinoši nesen radīts teksts, aiz kura stāvēja konkrēta politiska partija – TB/LNNK, kurai bija svarīgi saviem vēlētājiem parādīt, ka tā cīnās par latviešu valodas saglabāšanu. Tādēļ Satversme tika izraibināta ar vairākām valodu sargājošām normām, tai skaitā tika ieviests šis zvērests. Vienlaikus zvērests apauga ar plašām un dažādi interpretējamām frāzēm. Piemēram, ko nozīmē, ka deputāts savus pienākumus pilda godprātīgi un pēc labākās apziņas? Manuprāt, atbildība par tik plašas un nenoteiktas normas pārkāpšanu nav nosakāma.

Savukārt konkrētu smagu pārkāpumu gadījumā Latvijas likumi jau piemēro sankcijas. Piemēram, par tīšu noziedzīgu nodarījumu deputāts zaudē mandātu. Mandāta zaudēšana paredzēta vēl vairākos gadījumos, un vērtējuma pamatā ir objektīvi iemesli (piemēram, neapmeklēto sēžu skaits), kas izslēdz iespēju deputātam atņemt mandātu politisku intrigu rezultātā.

Manuprāt, galvenais politiķu vērtētājs ir vēlētājs. Vēlētājam Latvijā pret saviem deputātiem jābūt prasīgam, ikdienā un nākamajās vēlēšanās pieminot neētisku rīcību. Tas pats attiecas uz politiskajām partijām. Domāju, ka efektīvākais veids, kā likt no amata aiziet kādam politiķim, ir paša partijas spiediens brīdī, kad tā saprot, ka konkrētā deputāta atrašanās parlamentā met ēnu uz visas partijas reputāciju. Šāda pieeja neprasa radīt smagnējus represīvus mehānismus un arī nenodod deputātu viņa politisko konkurentu vērtēšanai.

Esošajai proporcionālajai vēlēšanu sistēmai pārmet nespēju nodrošināt politiskās atbildības veidošanos. Vai būtu kaut kas jāmaina vēlēšanu sistēmā? 

Es nesaskatu vajadzību tagad būtiski mainīt Latvijas vēlēšanu sistēmu. Esmu novērojusi, ka katrai sabiedrībai ir tieksme sūdzēties par savu vēlēšanu sistēmu. Sevišķi bieži šīs sūdzības skan valstīs, kur spēkā ir mažoritārā sistēma – Lielbritānijā un ASV. Daudzi šo valstu pilsoņi uzskata, ka viņu vēlēšanu sistēma, kas it kā veicinot saikni starp politiķi un vēlētāju, vienlaikus traucē efektīvai valsts pārvaldei, liek deputātiem cīnīties tikai par sava vēlēšanu apgabala interesēm, nedomājot par valsti kopumā. Tāpat ne vienmēr vēlama ir ar mažoritāro sistēmu saistītā divu partiju sistēmas veidošana. Mēs patlaban dzīvojam ļoti dinamiskā laikā, kad ir izteikta nepieciešamība pēc jaunām idejām un jauniem cilvēkiem politikā. Jaunām partijām un idejām vieglāk piedzimt proporcionālā sistēmā. 

Ja raugāmies uz jaukto vēlēšanu sistēmu, kāda ir Lietuvā un kuru bieži min kā vēlamu Latvijā, redzam, ka tā nekādas priekšrocības demokrātijas ziņā salīdzinājumā ar Latviju nav devusi. Iespējams, pat otrādi. Manuprāt, Latvijā šobrīd demokrātija ir spēcīgāka nekā Lietuvā. 

Tomēr uzskatu, ka arī Latvijas vēlēšanu sistēmā vēl šo to var uzlabot. Piemēram, grozāmie saraksti – kad cilvēks var balsot par kandidātiem no vairākiem vēlēšanu sarakstiem. Domāju, tas varētu nākt par labu demokrātijas kvalitātei, mudinot vēlētājus ciešāk sekot līdzi politikai un padarot deputātus mazāk atkarīgus no viņu partiju diktāta.

Patlaban divas no trim koalīcijas partijām ir par tautas vēlētu Valsts prezidentu Latvijā. Proti, Nacionālā apvienība un Reformu partija cenšas pierunāt "Vienotību" atbalstīt šo ideju, kurai netrūkst piekritēju arī sabiedrībā.

Manuprāt, ieguvumi un zaudējumi no tā, ka Latvijā būtu tautas vēlēts prezidents, viens otru līdzsvaro. Lai Saeima pati izšķiras, vai tā arī turpmāk grib ievēlēt prezidentu vai tomēr labāk šo funkciju atdot tautai! Ja Saeima izšķirtos šīs tiesības paturēt, domāju, ka balsojumiem turpmāk būtu jābūt atklātiem. Pretējā gadījumā nav no kā prasīt atbildību par neveiksmīgu prezidenta izvēli. 

Bet tikpat labi prezidentu varētu vēlēt arī tauta. Šīs iniciatīvas piedāvātāji parasti uzskata, ka līdz ar vēlēšanu kārtības maiņu ir jāpalielina arī prezidenta pilnvaras, bet es gan šādam solim labus iemeslus nesaskatu. Manuprāt, Latvijas prezidentam jau pašlaik ir pietiekami daudz dažādu svarīgu funkciju un pienākumu.

Kā vērtējamas politiķu un KNAB savstarpējās attiecības 11.Saeimas laikā? Cik brīvas no negatīvās ietekmes tās ir?

Raugoties uz KNAB darbu no malas, man liekas, ka birojs šobrīd ir pašā labākajā situācijā, kādā jebkad tas ir bijis. Gandrīz ideālā. Izskatās, šī iestāde ir brīva no politiskā spiediena un tajā nav arī iekšējo konfliktu. Tas nozīmē, ka no KNAB varētu sagaidīt vairāk, nekā tas dara līdz šim. Pagaidām kādus izcilus darba rezultātus gan vēl nemanām, taču jāatzīst, ka laiks, kopš strādā jaunais biroja priekšnieks, nav bijis sevišķi ilgs.

Līdz ar to ir mainījies arī manu bažu raksturs. Iepriekš galvenā problēma bija biroja spējas funkcionēt un neatkarības nosargāšana, taču tagad brīžiem šķiet, ka iestāde jūtas tik komfortabli, ka nedaudz ir zaudējusi motivāciju gan korumpantu ķeršanā, gan savas darbības uzlabošanā. Tomēr plašus secinājumus izdarīt pagaidām ir pāragri.

Plašākus secinājumus noteikti var izdarīt attiecībā uz nu jau gandrīz pusotru gadu strādājošo tiesībsargu Juri Jansonu. Cik efektīva bijusi viņa darbība tiesiskuma stiprināšanā?

Manuprāt, tiesībsarga darba rezultāti vērtējami ļoti dalīti. Juris Jansons noteikti ir aktīvāks un publiski pamanāmāks par savu priekšgājēju; vienlaikus viņš bēg no sabiedrībai sāpīgākajiem jautājumiem cilvēktiesību jomā. Tie ir nepilsoņi, valodu lietojuma problēmas. Redzams, ka tiesībsargs, piemēram, baidās saskarties ar homoseksuālo cilvēku tiesību jautājumiem. Viņš atteicās piedalīties praidā.  

Varētu domāt, ka tiesībsargs šajā dažādām emocijām apvītajā jautājumā vēlas saglabāt neitrālu stāvokli.

Redziet, tiesībsargs, manuprāt, ir tāda amatpersona, kas nevar būt neitrāls attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem. Tiesībsargs demokrātiskā sabiedrībā ir cīnītājs par cilvēktiesībām. Cilvēktiesību kā idejas, kā vērtības karognesējs. Viņam vai viņai ar savu autoritāti un savu atzinumu kvalitāti ir jātiecas palielināt visu mazaizsargāto grupu cilvēktiesību aizsardzības standarts.

Jansona kungs to nav sapratis. Tad, kas Saeima vai valdība lemj par kādu grupu tiesībām, tiesībsargam ir jābūt pirmajam, kurš sludina pasaulē augstāko cilvēktiesību standartu ievērošanu. Protams, tālākais tad būtu politiķu un citu amatpersonu ziņā – no tiesībsarga autoritātes un atzinumu kvalitātes atkarīgs, cik lielā mērā viņi varētu tikt pārliecināti. Bet Jansona gadījumā nav šīs dedzības cīņā par cilvēktiesībām kā vērtību. Tas, ko redzu: centienus atrast kompromisu starp visdažādākajām grupām, arī tām, kas ir naidīgi noskaņotas pret cilvēktiesībām kā parādību. Vēlāk Saeima un valdība šos kompromisus vēl vairāk nonivelē. 

Juris Jansons vairāk rīkojas nevis kā tiesībsargs, kuram ir jāaizstāv arī sabiedrībā nepopulāru grupu tiesības, bet gan kā politiķis, kuram svarīgi būt populāram sabiedrības acīs. Tādēļ lielāku uzsvaru viņš liek, piemēram, uz bērnu tiesību jautājumiem. Tiesībsargs ir pievērsies arī tādiem sabiedrībai tīkamiem jautājumiem kā elektrības tarifi, fotoradari. Taču no politisko amatpersonu puses viņa viedoklis nav ņemts vērā. Kopumā redzu, ka tiesībsarga Jansona problēma ir lēkāšana no viena jautājuma uz otru bez skaidras virzības un skaidras izpratnes, kāpēc tieši šie ir tie svarīgākie jautājumi, un bez īstas vēlmes šos jautājumus atrisināt no A līdz Z. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņam nav arī autoritātes ne ekspertu, ne lēmumu pieņēmēju acīs.

Kā, jūsuprāt, vērtējama nupat notikusī tieslietu ministru maiņa. Vai varam spriest par šīs rokādes iemesliem un turpmāko iespaidu uz tiesiskuma stiprināšanu valstī?

Šķiet, tikai laiks atklās īstos iemeslus, kādēļ Gaidim Bērziņam bija jāaiziet no ministra amata. Oficiālā argumentācija par spiedienu uz viņa partiju ebreju īpašumu jautājumā izklausās ļoti nepārliecinoši. It sevišķi tāpēc, ka Bērziņu amatā nomainīja cilvēks, kurš iepriekš bija viņa parlamentārais sekretārs, kas nozīmē, ka problēma bija tieši Bērziņa, nevis Nacionālās apvienības pārstāvja atrašanās šajā amatā.

Jānis Bordāns šajā sistēmā nav melnais zirdziņš. Nacionālā apvienība vēl rudenī minēja viņu kā vienu no tieslietu ministra amata kandidātiem. Skaidrs, ka Bordāna kompetence nav sliktāka kā Bērziņa. Taču pagaidām pāragri spriest, kurš no abiem būs veiksmīgāks ministrs. To rādīs tuvākie mēneši.