VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
01. oktobrī, 2008
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
8
11
8
11

Vai kriminologi apdraud homoseksuāļus?

Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Nav šaubu, ka pat demokrātijas apstākļos nav pieļaujama naida kurināšana attiecībā pret atsevišķām sabiedrības grupām. Taču nav arī ētiski izmantot melus un ceturtdaļpatiesības, lai par varītēm atrastu naida kurināšanu tur, kur tās nav. 

Laikraksta „Diena” 22.septembra numurā publicētais Nila Konstantinova raksts ”Grāmata māca izskaust homoseksuālistus”, šķiet, raisa izbīli ikvienā cilvēkā, kura vērtību sistēmā ietilpst iecietība, līdzcietība un spēja dzīvot līdzās atšķirīgajam. Gluži neviļus prātā nāk nacisti vai islāma fundamentālistu mullas, kuri principiāli un konsekventi nolemj nāvei viendzimuma dzimumattiecības praktizējošos ļaudis. Šoks – izrādās, ka naida sēšanā vainojama mūsu pašu Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācija. Minētās organizācijas veidotās, 2004.gadā izdevniecības „Nordik” izdotās mācību grāmatas „Kriminoloģija” 363.lappusē apgalvots: „Dzimumtieksmi un seksuālo vajadzību apmierināšanu viena dzimuma pārstāvju vidū nevar atzīt par normālu un vispārpieņemtiem standartiem atbilstošu. Līdz ar to homoseksuālisms var tikt novērtēts kā viena no deviantās uzvedības formām”. Tālāk minēti daži statistikas dati un norādīts uz pētījumiem, kas liecinot par homoseksualitātes izplatības pieaugumu Latvijā pēdējo gadu laikā un minētās parādības negatīvo ietekmi uz nenobriedušajiem bērnu un jauniešu prātiem. Iespējams, strīdīgi apgalvojumi, kas prasa vairāk pierādījumu un rosina uz diskusiju. Taču galvenais – attiecīgajai tēmai veltītajās dažās rindkopās neatrodam nekādus aicinājumus uz vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem vai transpersonām. Ja tā, tad par ko gan tāds satraukums, un kāpēc minētajām tēzēm veltītajam rakstam bijis nepieciešams faktiski maldinošs virsraksts?

Tiesas spriedums un sabiedrības normas

Izrādās, N.Konstantinovs nebūt nevēlas diskutēt ar grāmatas autoriem par minētajā mācību līdzeklī pausto apgalvojumu pamatotību vai datu ticamību. No raksta izriet, ka par sabiedriski bīstamu jāuzskata viedoklis, ka homoseksuālisms ir uzskatāms par deviāciju (sabiedrībā pieņemtajām normām neatbilstošu dzīves veidu vai uzvedību). Jādomā, raksta autors šo viedokli arī uzskata par nepatiesu, jo, kā zināms, patiesība valsti un sabiedrību neapdraud. No minētā  acīmredzot secināms, ka, pēc autora domām, patiesa ir pretēja tēze – proti, ka homoseksualitāte ir normāla. Satversme un starptautiskie cilvēktiesību dokumenti garantē uzskatu un to izteikšanas brīvību gan Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijai, gan N.Konstantinovam. Protams, paužot viedokli publiskajā telpā, persona nedrīkst apzināti izraisīt naidu, kas vērsts pret kādu rasi, etnisko, reliģisko vai cita veida grupu. Kā ikviens var pārliecināties, grāmatā „Kriminoloģija” šāda teksta nav. Turpretim N.Konstantinova raksts apzināti vai neapzināti vērsts uz uzskatu un vārda brīvības ierobežošanu, turklāt, liekot lietā visnotaļ apšaubāmus argumentus.

Neminējis pārliecinošus pierādījumus kriminologu vēlmei eliminēt seksuālo minoritāšu pārstāvjus, N.Konstantinovs citē Tiesībsarga biroja speciālisti, kura norāda: respektablas starptautiskas organizācijas esot atzinušas, ka homoseksualitāte nav uzskatāma par deviantu uzvedību, savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) jau 1981.gadā lēmusi, ka homoseksuāla prakse nav krimināli sodāma. Acīmredzot runa ir par ECT spriedumu lietā Dudgeon v. the United Kingdom, kura rezultāts bija viendzimuma seksa dekriminalizācija Ziemeļīrijā. Tiesa savu nolēmumu argumentēja ar apsvērumu, ka krimināltiesību normas, kas paredz sodu par homoseksuālām dzimumattiecībām, ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantu, kas paredz personas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Nav šaubu, ka personas tiesības uz privātumu ir aizsargājamas, jo bāzt degunu svešā guļamistabā ir gluži vienkārši nepieklājīgi. Tomēr no minētā tiesas nolēmuma neizriet viennozīmīgs secinājums par homoseksualitātes atbilstību sabiedrībā pieņemtajām normām, turklāt apšaubāmi, ka tiesa vai organizācija varētu noteikt šādu nerakstītu normu saturu. Kas ir vai nav normāli, un kāpēc tā – šie jautājumi ir zinātnieku un sabiedrības kompetencē. Izplatīts varētu būt viedoklis, ka mūsdienu postmodernajā sabiedrībā vairs nav vietas nekādām normām, izņemot dabas diktētās un, protams, tiesību normas. Par šāda uzskata izplatību liecina daudzu indivīdu vēlme izmēģināt itin visu, ko neliedz gravitācija, cilvēka fizioloģija un Krimināllikums. Taču šķiet, ka pat visliberālākajā sabiedrībā pastāv normu kopums, kas veidojies daudzu gadsimtu gaitā nebūt ne nejaušu procesu rezultātā. Kaut gan trūkst visaptverošu un ticamu sabiedriskās domas pētījumu par iedzīvotāju viedokli attiecībā uz viendzimuma attiecībām, ir pamats domāt, ka šādas aptaujas gadījumā respondentu vairuma viedoklis minētajā jautājumā būtu izteikti negatīvs. Un būtu muļķīgi šādu nostāju skaidrot vien ar ģenētiski mantotiem aizspriedumiem un iracionālām bailēm no svešā un atšķirīgā.

"Lai pārskatītu gadsimtiem veidojušās morāles normas, ar mītiem un pseidozinātnieku sacerējumiem nepietiek, bet autoritatīvu pētījumu ar pārliecinošiem rezultātiem trūkst."

Ļaužu viedokli varētu mainīt eksakti un precīzi pierādījumi, kas ikvienam liktu homoseksualitāti atzīt par normālu, nevis deviantu uzvedību. Taču N.Konstantinovs šādus pierādījumus nemin, kas arī vienkārši skaidrojams, proti, šādu pierādījumu nav. Jau vismaz kopš 20.gadsimta divdesmitajiem gadiem pasaulē tiek veikti neskaitāmi pētījumi, kuru mērķis ir dažādu homoseksualitātes aspektu, arī šās parādības cēloņu noskaidrošana. Tomēr jāatzīst, ka zinātnieku darbs pagaidām nav devis pārliecinošus rezultātus – neraugoties uz politkorektuma diktēto pieņēmumu, ka seksuāla tieksme pret sava dzimuma pārstāvjiem iedzimst, pat nespeciālistam ir acīmredzams nepārprotamu pierādījumu trūkums šāda uzskata pamatošanai. Nav īsti drošu pierādījumu arī pretējam viedoklim, proti, uzskatam par homoseksualitātes veidošanos audzināšanas, vides un citu ārēju apstākļu ietekmē. Šis aspekts gan nevar būt izšķirošs, lemjot par homoseksualitātes atbilstību normām, jo arī ne visas iedzimtās īpašības vai īpatnības uzskatāmas par normālām.

Pseidozinātnē balstīta aksioma 

         Starptautiskajai kustībai par seksuālo minoritāšu tiesībām ļoti būtisks bija Amerikas psihiatru asociācijas 1973.gada lēmums par homoseksualitātes izslēgšanu no garīgo slimību reģistra. Taisnības labad gan būtu arī jāņem vērā, ka minētais lēmums tika pieņemts seksuālo minoritāšu aktīvistu spiediena rezultātā un par to nobalsoja tikai 58 procenti asociācijas locekļu. Zīmīgi arī, ka 2001.gadā viens no lēmuma iniciatoriem, ievērojamais amerikāņu psihiatrs doktors Roberts Spicers pauda uzskatu, ka cilvēka seksuālo orientāciju iespējams mainīt. Tādējādi R.Spicera atziņa nonāca klajā pretrunā ar minēto 1973.gada lēmumu, kas tika pieņemts atbilstoši uzskatam, ka homoseksualitāte nav slimība un tātad nav arī ārstējama. Starp citu, pārdomas raisa arī jautājums, vai ar organizācijas lēmumu iespējams noteikt, kas ir vai nav slimība...

Priekšstats par homoseksualitāti kā normālu parādību gan sakņojas jau pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados publicētajos Alfreda Kinsija „pētījumos” par cilvēka seksualitāti. No šiem darbiem uz mūsu dienām pārceļojuši vēl aizvien kā rēgs pa dažādām publikācijām klīstošie mītiskie „desmit procenti”, kas atbilstot homoseksuāļu īpatsvaram sabiedrībā. Jāņem gan vērā, ka A.Kinsija diletantiskā un, iespējams, ar nopietniem krimināltiesību normu pārkāpumiem saistītā garadarba respondentu vidū bija neadekvāti liels dažādu margināļu, piemēram, ieslodzīto, aktīvu pedofilu un prostitūtu skaits, kas pētījuma objektivitāti padara augstākajā mērā apšaubāmu. Paradoksāli – diezin vai divdesmit pirmajā gadsimtā kāds nopietns speciālists visā nopietnībā runās par minētajiem „desmit procentiem”, taču sabiedrības viedokļa veidošanai un ietekmēšanai daudziem autoriem tie vēl aizvien šķiet gana noderīgi. Kā nu ne – ja reiz mūsu vidū ir tik daudz geju un lesbiešu, tad taču homoseksualitāte nevar būt patoloģija!

Tomēr, lai pārskatītu gadsimtiem veidojušās morāles normas, ar mītiem un pseidozinātnieku sacerējumiem nepietiek, bet autoritatīvu pētījumu ar pārliecinošiem rezultātiem trūkst. Tādējādi secināms, ka N.Konstantinovs acīmredzot vēlas, lai homoseksualitātes atbilstību normām sabiedrība akceptētu kā aksiomu. Ņemot vērā problēmas aktualitāti un demokrātiskas sabiedrības tiesības saņemt tikai pārbaudītu informāciju, šāda vēlme nav uzskatāma par pamatotu. Katrā ziņā kriminoloģijas mācību grāmatas un minētā avīžraksta kontekstā būtu svarīgi apzināties, ka faktiski runa nav par gejiem vai lesbietēm, bet gan par brīvas valsts un sabiedrības pamatvērtībām – uzskatu un vārda brīvību. Kā varam mācīties no vēstures, reizēm zinātnes atklājumi liek pārskatīt pat aksiomas, nemaz nerunājot par ticējumiem un mītiem. Taču šādas revolucionāras atziņu maiņas vienmēr ir pamatotas ar eksaktiem un precīziem pierādījumiem, bet homoseksualitātes pētījumi šādus pierādījumus vēl aizvien nav snieguši. Tas nozīmē, ka klaigāšana par iedomātiem draudiem seksuālajām minoritātēm, atsaucoties uz faktiski nederīgiem argumentiem, vērtējama vien kā neveikls, taču bīstams mēģinājums ierobežot citādi domājošās sabiedrības daļas – iespējams, pat vairākuma – izteikšanās brīvību.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
11
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI