Valdība nolēmusi arī nepagarināt koncepcijas „Par minimālo darba algu” ieviešanu, atzīstot to par spēku zaudējušu. Vienlaikus valdība uzdeva Labklājības ministrijai (LM) sadarbībā ar sociālajiem partneriem līdz šī gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt valdībā jaunu koncepciju par minimālās mēneša darba algas noteikšanu. Tas jādara saskaņā ar vidēja termiņa budžetu turpmākajiem trim gadiem un apstiprināto makroekonomisko rādītāju ietvaru.
Kā nosaka minimālo darba algu
2003. gada 27. maijā Ministru kabinets (MK) akceptēja koncepciju „Par minimālo darba algu”. Tā paredz septiņu gadu (2004–2010) pārejas periodā minimālo mēneša darba algu paaugstināt līdz 50% no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu. Koncepcijā norādītie minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas pamatprincipi ir noteikti MK noteikumos „Kārtība, kādā nosakāma un pārskatāma minimālā mēneša darba alga”.
Saskaņā ar šiem noteikumiem minimālā mēneša darba alga 2010. gadā ir jānosaka 50% apmērā no Finanšu ministrijas prognozētās strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu.
"ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā ir noteikts, ka „katram strādājošajam ir tiesības uz taisnīgu un pienācīgu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei”."
Noteikumi paredz līdz katra saimnieciskā gada 1. maijam izvērtēt ekonomisko situāciju valstī un saskaņot minimālās mēneša darba algas apmēru un ieviešanas datumu ar Finanšu ministriju, Ekonomikas ministriju, Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamentu, Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. Jautājumu par saskaņoto minimālās mēneša darba algas apmēru un ieviešanas datumu izskata Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē (NTSP). Pēc saskaņošanas NTSP jautājumu par minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu izskata MK sēdē un saskaņā ar pozitīvu MK lēmumu LM izstrādā Ministru kabineta noteikumu projektu „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi” un līdz katra saimnieciskā gada 1. septembrim iesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā. MK 2008. gada 23. septembra noteikumi Nr. 791 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi” nosaka, ka valstī minimālā mēneša darba alga ir 180 lati un minimālā stundas tarifa likme ir 1,083 lati.
Ko iesaka Labklājības ministrija?
Labklājības ministrijas informatīvajā ziņojumā „Par minimālās mēneša darba algas regulējumu un apmēru 2011. gadā” izklāstīti ministrijas priekšlikumi, kā minimālo algu valstī noteikt turpmāk.
Labklājības ministrija jau ir izstrādājusi divus normatīvos aktus. Pirmais no tiem ir MK noteikumu projekts „Grozījumi Ministru kabineta 2003. gada 22. jūlija noteikumos Nr. 413 „Kārtība, kādā nosakāma un pārskatāma minimālā mēneša darba alga””. Ministrija uzskata, ka pašreizējais minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas pamatprincips ekonomiskās krīzes situācijā nevar darboties, tādēļ iesaka noteikt minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtību atbilstoši esošajai situācijai valstī. Tā kā ekonomiskā situācija valstī ir ļoti mainīga, tad LM piedāvā turpmāk katru gadu minimālo mēneša darba algu noteikt atkarībā no ekonomiskās situācijas un valsts budžeta iespējām, nepiesaistot to konkrēti kādam ekonomiskajam rādītājam.
Otrais LM izstrādātais normatīvais akts ir MK rīkojuma projekts „Par Ministru kabineta 2003. gada 28. maija rīkojuma Nr. 356 „Par Koncepciju par minimālo darba algu” atzīšanu par spēku zaudējušu”. Ministrija mudina atzīt, ka Koncepcija par minimālo darba algu ir zaudējusi spēku, jo izveidotā minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas sistēma ekonomiskās krīzes situācijā nevar darboties un nedarbojas. Šo koncepciju – minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas sistēmu – bija paredzēts ieviest līdz 2010. gadam, bet tās mērķis septiņu gadu periodā nav sasniegts: minimālā mēneša darba alga nav sasniegusi 50% no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu.
"LBAS rosina šo samazinājumu kompensēt, palielinot minimālās darba algas apmēru no 180 latiem līdz 205 latiem."
Minimālā mēneša darba alga 2009. un 2010. gadā netika izmainīta un tā nesasniedza 50% no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas sniegto informāciju, minimālā mēneša darba alga 2009. gadā sasniedza 37,6% no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu. Saskaņā ar CSP datiem iztikas minimuma patēriņa groza vērtība 2010. gada februārī bija 163,34 lati, tātad mēneša minimālā neto darba alga (130,31 lati) ir sasniegusi 80% no iztikas minimuma. Vidēji 2009. gadā darba ņēmēju skaits, kuriem darba ienākumi bija minimālās mēneša darba algas apmērā (180 latiem) un zemāki, bija 179,4 tūkst. cilvēku no darba ņēmēju kopskaita jeb 24,2%, tai skaitā privātajā sektorā – 152,2 tūkst. cilvēku (31,8%) un sabiedriskajā sektorā – 27,2 tūkst. cilvēku (10,4%).
Ņemot vērā iepriekšminēto, LM piedāvāja nepaaugstināt minimālo mēneša darba algu 2011. gadā un atstāt to esošajā 180 latu apmērā.
Ko par to saka citi?
Ekonomikas ministrija atbalsta LM priekšlikumus bez iebildumiem vai priekšlikumiem. Finanšu ministrija iesaka precizēt noteikumu projektu, jo uzskata, ka šā brīža makro-ekonomiskajos apstākļos nav lietderīgi veidot ciešu minimālās algas sasaisti ar jebkāda veida makroindikatoriem. Tas tādēļ, ka minimālā alga no teorētiskā viedokļa var tikt izmantota kā instruments, lai koriģētu sociāli ekonomisko tautsaimniecības stāvokli, bet sasaistes gadījumā šāda instrumenta lietošana būtu ierobežota. Turklāt minimālajam algas līmenim no teorētiskā viedokļa ir jābūt atbilstošam valsts ekonomiskajam – it īpaši darba tirgus un produktivitātes stāvoklim. Tā kā Latvija divu gadu laikā (2009. gads pret 2007. gadu) ir zaudējusi 21,7% no tās iekšzemes kopprodukta salīdzināmajās cenās un vidējais atalgojums tautsaimniecībā 2008. gadā pieaudzis par 20,5%, bet 2009. gadā samazinājies par 3,8 procentiem, tas nozīmē, ka, saglabājot minimālās algas sasaisti ar vidējo algas līmeni tautsaimniecībā, tās līmenis būtu par augstu un veicinātu ēnu ekonomikas veidošanos nereģistrētās nodarbinātības formā.
Arī Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departaments piekrīt LM izteiktajam viedoklim, ka laikā, kad ekonomiskā situācija valstī ir ļoti mainīga, ir neiespējami prognozēt precīzus minimālās mēneša darba algas apmērus, tomēr uzskata, ka ir jābūt skaidriem pamatprincipiem minimālās mēnešalgas pārskatīšanai, bet Latvijas Pašvaldību savienība iesaka minimālās algas noteikšanas līdzšinējo kārtību atcelt tikai uz krīzes laiku.
"Pašreizējais minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas pamatprincips ekonomiskās krīzes situācijā nevar darboties."
Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) atgādina: ir jāņem vērā fakts, ka reālā (neto) minimālā darba alga, kas ir spēkā kopš 2009. gada 1. janvāra, ir samazinājusies uz IIN pieauguma un neapliekamā ienākuma samazināšanas rēķina. Proti, 2009. gada 1. janvārī minimālā darba alga strādājošajam bez papildus apgādājamajiem bija 180 lati bruto jeb 146,83 lati neto, šobrīd 180 lati bruto ir vienādi ar 130,31 latu neto. Tas nozīmē strādājošā ienākumu samazinājumu par 16,51 latu. LBAS rosina šo samazinājumu kompensēt, palielinot minimālās darba algas apmēru no 180 latiem līdz 205 latiem (bruto). Tāpat LBAS rosina neatteikties no koncepcijas par minimālo darba algu. Tā vietā LBAS ierosina to precizēt, noteikt garāku ieviešanas termiņu un 2011. gadā palielināt minimālo bruto mēnešalgu līdz jau minētajiem 205 latiem.
Latvijai jāievēro arī starptautiskās saistības
Aplūkojot situāciju Eiropas Savienībā kopumā, atbilstoši Eurostat datiem Latvijā 2006., 2007. un 2008. gadā minimālā mēneša darba alga ir viena no zemākajām salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, izņemot Bulgāriju un Rumāniju.
Latvijai joprojām ir saistoši vairāki starptautiskie līgumi, kuros tiek risināts darba samaksas jautājums. Piemēram, ANO Starptautiskajā paktā par cilvēka ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ir noteikts, ka „pakta dalībvalstis atzīst katra tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, kas sekmē it īpaši atlīdzību, kas nodrošina visiem strādājošajiem vismaz apmierinošu eksistenci viņiem pašiem un viņu ģimenēm”. Viens no Latvijas ratificētās Starptautiskās darba organizācijas konvencijas Nr. 131 „Par minimālās darba algas noteikšanu” mērķiem ir aizsargāt strādājošos no nepamatoti zemām algām. Tas, kā skaidro LM, uzliek valstij pienākumu, nosakot minimālās darba algas līmeni, ņemt vērā strādājošo un viņu ģimenes vajadzības, vispārējo darba algu līmeni valstī, dzīvošanas izmaksas, sociālos pabalstus, citu sociālo grupu relatīvo dzīves līmeni, kā arī ekonomiskos faktorus. Tāpat ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā ir noteikts, ka „katram strādājošajam ir tiesības uz taisnīgu un pienācīgu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei”.
LM atzīst, ka joprojām minimālās mēneša darba algas apmērs Latvijā nav sasniedzis Eiropas Sociālās hartas 4. panta „Tiesības uz taisnīgu atalgojumu” 1. daļā noteikto – „atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus”, kas pēc ekspertu aprēķiniem ir 66% no nacionālā ienākuma uz vienu iedzīvotāju vai 68% no nacionālās vidējās algas. Līdz ar to Latvija nevar ratificēt šo Eiropas Sociālās hartas panta daļu.
LM uzskata, ka, pamatojoties uz iepriekš minētajiem starptautiskajiem līgumiem, Latvijai ir uzliktas zināmas saistības attiecībā uz darba samaksas regulējumu, tāpēc valstij būtu jāveic viss nepieciešamais, lai pēc iespējas ātrāk minētās starptautiskās saistības izpildītu pienācīgi un minimālās mēneša darba algas apmērs valstī sasniegtu izdzīvošanas līmeni.
