Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Ieslodzījuma vietu pārvalde ir uzsākusi sabiedrības informēšanas kampaņu “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajiem un sodu izcietušajām personām”. Tās mērķis ir mazināt sabiedrības aizspriedumus pret bijušajiem ieslodzītajiem un uzsvērt valsts un pašvaldības iestāžu, ģimenes locekļu, uzņēmēju, brīvprātīgo darbinieku un plašākas sabiedrības lomu sekmīgā ieslodzīto personu resocializācijā un recidīva novēršanā. LV portāls skaidro, kas ir resocializācija un kāpēc tā ir svarīga ne tikai ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām, bet arī sabiedrībai kopumā, tostarp sniedz ieskatu kampaņas atklāšanas pasākuma diskusijā.
2018. gadā veiktais sabiedriskās domas pētījums par labās prakses popularizēšanas pasākumiem stereotipu mainīšanai par bijušajiem ieslodzītajiem liecina: neskatoties uz intervijās pausto negatīvo viedokli, “gan darba devēji, gan iedzīvotāji, kopumā tic, ka cilvēks pēc ieslodzījuma ir spējīgs atgriezties sabiedrībā (64,2% darba devēju un 60,7% iedzīvotāju noraida apgalvojumu, ka cilvēks, kurš ir izcietis sodu cietumā, nekad vairs nespēs pilnvērtīgi atgriezties sabiedrībā)”.
Pētījums apliecināja – gan iedzīvotāji, gan darba devēji ir pārliecināti, ka cilvēks, kas noziegumu veicis vienu reizi, spēj laboties (81,2% darba devēju, 79,7% iedzīvotāju piekrīt šim apgalvojumam). Vienlaikus ievērojami mazāk darba devēju un iedzīvotāju tic, ka laboties spēj cilvēks, kas noziegumu veicis vairākas reizes (11,3% darba devēju un 19,6% iedzīvotāju).
Kā iepriekš žurnālam “Jurista Vārds” norādījusi Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšniece ģenerāle Ilona Spure, sākumā ar brīvības atņemšanu notiesātos ievietoja cietumos nolūkā izolēt šos cilvēkus no sabiedrības, neaizdomājoties par to, ko sabiedrībai nozīmēs viņu atgriešanās, savukārt šobrīd var teikt, ka galvenais mērķis ir nodrošināt ieslodzīto un sodu izcietušo personu resocializāciju.1
IeVP misija ir izpildīt sodu, palīdzot likumpārkāpējiem kļūt par socializētiem pilsoņiem.
Latvijas sodu izpildes kodeksa (turpmāk – kodekss) 61.1 pants noteic, ka ar brīvības atņemšanu notiesāto resocializācija ir sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumu kopums, kura mērķis ir veicināt tiesisku notiesātā uzvedību un veidot viņam sociāli pozitīvu vērtību izpratni.
Notiesāto sociālās uzvedības korekcija ir līdzekļu kopums, kas brīvības atņemšanas soda izpildes ietvaros tiek īstenots, lai veicinātu tiesisku notiesātā uzvedību un novērstu prettiesiskas uzvedības iemeslus.
Savukārt notiesāto sociālā rehabilitācija ir līdzekļu kopums, kas brīvības atņemšanas soda izpildes ietvaros tiek īstenots, lai notiesātais saglabātu vai apgūtu sociālās iemaņas, profesionālās vai vispārīgās zināšanas un prasmes (kodeksā noteiktā notiesāto sociālā rehabilitācija nav normatīvajos aktos noteiktā sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšana).
Proti, pastāv tādi notiesāto sociālās rehabilitācijas līdzekļi kā:
Tieslietu ministrijas (TM) Nozaru politikas departamenta Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja Kristīne Ķipēna skaidro, ka notiesāto resocializācijas pozitīvais efekts ir saskatāms vairākos aspektos gan individuālā, gan ieslodzījuma vietu, gan sabiedrības līmenī.
K. Ķipēna norāda, ka individuālā līmenī notiesātā persona, ja tā aktīvi piedalās resocializācijas procesā:
Vienlaikus K. Ķipēna skaidro, ka notiesātajam, pēc soda izciešanas atgriežoties ģimenē vai pie saviem tuviniekiem ar mazinātu agresiju, trauksmi, atrisinātu atkarību, ir daudz lielākas iespējas uz dzīvi bez jauniem likumpārkāpumiem. Tostarp, ja notiesātais resocializācijas procesā ir apguvis vecāku prasmi veicinošas zināšanas, persona kļūst par labāku vecāku saviem bērniem.
Ieslodzījuma vietas līmenī notiesāto iesaiste resocializācijas procesā mazina režīma pārkāpumu skaitu cietumā un uzlabo drošības situāciju, kā arī veido pozitīvu mikroklimatu starp cietumu darbiniekiem un ieslodzītajiem, turpina K. Ķipēna.
Savukārt sabiedrības līmenī notiesātais, veiksmīgi resocializējoties brīvības atņemšanas soda laikā, pēc tā izciešanas vairāk neizdarīs jaunus noziegumus. “Tas nozīmē, ka nav jāiedarbina smagnējie un dārgie izmeklēšanas, tiesvedības un soda izpildes procesi, kā arī nav jaunu upuru, kam nepieciešams valsts atbalsts un rehabilitācija. Tā ir lielāka sabiedrības drošība,” skaidro K. Ķipēna.
Tāpat TM pārstāve norāda, ka veiksmīgas resocializācijas gadījumā notiesātais pēc soda izciešanas beigām sāk strādāt legālu darbu, maksā nodokļus, atbilstoši rūpējas par saviem bērniem. Tie ir ekonomiskie ieguvumi. Kā piemēru K. Ķipēna min faktu, ka persona var sevi uzturēt pati un pašvaldībai par viņu nav jāmaksā pabalsti.
“Jo mazāk savrupu un no sabiedrības izolētu grupu, kas uz pārējo sabiedrības daļu raugās diezgan naidīgi, jo mazāk administratīvo pārkāpumu, ceļu satiksmes negadījumu, mazāk bērnu pamešanas novārtā vai sliktas apiešanās ar bērniem u. tml.,” skaidro TM pārstāve.
Ieslodzījuma vietu pārvaldes sabiedrības informēšanas kampaņas “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajiem un sodu izcietušajām personām” mērķis ir mazināt sabiedrības aizspriedumus pret bijušajiem ieslodzītajiem un skaidrot valsts un pašvaldības iestāžu, ģimenes locekļu, uzņēmēju, brīvprātīgo darbinieku un plašākas sabiedrības lomu ieslodzīto personu sekmīgā resocializācijā un recidīva novēršanā.
“Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir ievērojami mainījusies izpratne par brīvības atņemšanas soda izpildi. Mūsdienās tās mērķis ir nevis likumpārkāpēja izolēšana, bet gan mērķtiecīgs darbs ar ieslodzītajiem, lai pēc iznākšanas no cietuma persona sekmīgi iekļautos sabiedrībā un izvairītos no atkārtotu noziegumu izdarīšanas, kas ir būtisks sabiedrības kopējās drošības jautājums.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir ievērojami mainījusies izpratne par brīvības atņemšanas soda izpildi.
Vienlaikus sekmīgas resocializācijas priekšnoteikumus veido visa sabiedrība: gan atbildīgās valsts un pašvaldību iestādes, gan arī ieslodzīto ģimenes, uzņēmēji, brīvprātīgie un iedzīvotāju attieksme kopumā,” norāda I. Spure.
Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents, psihoterapeits Artūrs Utināns skaidro, ka cilvēks vienmēr un visur mācās no tā, ko dzird un redz.
“Mācīšanās notiek gan apzināti, gan neapzināti, turklāt neapzināti daudz vairāk nekā apzināti. Tas nozīmē, ka visi iespaidi, ko cilvēks redz un dzird cietumā, rada augsni kaut kādām domām. Ja ieslodzītais kontaktējas tikai ar ieslodzītajiem, viņš arī mācās tikai no viņiem. Tas, ko ieslodzītie iemācās cits no cita, ir, tā saucamā, kriminālā morāle,” turpina A. Utināns.
Viņš norāda, ka cietuma normas un kriminālā morāle pakāpeniski aizstāj normas, kas pirms brīvības atņemšanas tika apgūtas ģimenē un sabiedrībā: “Jebkuram cilvēkam svarīgi aspekti ir statuss un piederība kādai grupai. Ja pēc iznākšanas no ieslodzījuma tā nav ģimene, darba kolektīvs vai kāda atbalsta grupa, visticamāk, cilvēks statusu un piederības sajūtu atkal meklēs kriminālajā pasaulē, tādēļ šeit ir svarīga visas sabiedrības iesaiste un atbalsts.”
Kā skaidro A. Utināns, jo ilgāk cilvēks atrodas cietumā, jo ilgāka ir kriminālās domāšanas ietekme: “Cilvēks aizmirst sociālās normas, ar kurām viņš kādreiz vairāk vai mazāk tika uzaudzināts.”
Žurnālists Mārtiņš Otto ir pārliecināts, ka notiesāto resocializācijas jomā mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz aizspriedumu un stereotipu. “Ja vienu reizi nokļuvi cietumā, nokļūsi tur atkārtoti un paliksi uz visu dzīvi” – esot populārākais.
Gustavs Terzens, IeVP sabiedrības informēšanas kampaņas “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajiem un sodu izcietušajām personām” atklāšanas pasākuma diskusijas vadītājs, atgādina, ka pastāv dažādi iemesli, kāpēc cilvēks nonāk cietumā: “Tā var būt liktenīga un ļoti neveiksmīga autoavārija, bet tāpat tas var būt apzināti veikts smags un cietsirdīgs noziegums.”
Kā norāda M. Otto, komunikācija ar sabiedrību ir pats svarīgākais: “Cilvēki nesaprot, nezina, neiedziļinās. Nekas nemainīsies, ja žurnālisti nerunās vairāk par to, cik svarīga ir notiesāto resocializācija.”
“Mēs redzam mazu bērnu, kuram dara pāri, un mums viņu ir žēl. Pēc laika mēs redzam agresīvu pusaudzi, kas met akmeņus logā, – mēs nosodām. Vēl pēc laika, kad jau pieaudzis vīrietis izdara noziegumu, sabiedrība vairs neredz to mazo puisīti, kuram darīja pāri,” ar savām pārdomām dalās M. Otto. Viņa ieskatā būtu diezgan interesanti, ja šādu cilvēku dzīve tiktu analizēta jeb tiktu noskaidrots, kā viņi līdz tādai situācijai nonāca, jo principā lielākā daļa noziedznieku rodas tieši bērnības sliktās pieredzes dēļ. Ar bērnības slikto pieredzi žurnālists saprot ne tikai vecāku atbildību, bet arī kaimiņu, izglītības iestādes, kā arī bāriņtiesas atbildību.
Savukārt informēt par to, ka sabiedrībai ir jāiesaistās, kā arī pastāstīt par to, kā un kur to iespējams izdarīt, ir mediju pienākums. Vienlaikus M. Otto ieskatā svarīga ir ne tikai komunikācija: “Svarīgs arī ir individuālais darbs ar ieslodzītajiem, kā arī jauna cietuma izbūve un papildu speciālisti. Medijiem par to ir regulāri jārunā.”
Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Pakalpojumu departamenta direktore Eva Lossane norāda, ka apsveicams ir katrs gadījums, kad kāds cenšas mainīt stereotipus par bijušajiem ieslodzītajiem, balstoties uz savu personīgo pieredzi. “Cilvēki, kas ilgstoši bijuši ieslodzījumā, protams, ilgstoši nav bijuši arī darba vidē. Viņi ir bijuši izolēti no sabiedrības, kas rada papildu grūtības viegli integrēties jebkādā kolektīvā,” skaidro E. Lossane. Viņas ieskatā pretimnākšana un bijušo ieslodzīto iedrošināšana ir ļoti būtiska.
E. Lossane atgādina: kopš 2017. gada NVA ar lielu ieinteresētību un atbildību aktīvi sadarbojas ar IeVP, sniedzot karjeras konsultācijas cilvēkiem, kuri vēl atrodas ieslodzījumā: “Pamatā mēs konsultējam divos virzienos: par iespēju iegūt izglītību, tostarp profesionālo, un par atgriešanos, tā teikt, normālā dzīvē.”
Vienlaikus I. Spure vērš uzmanību, ka kārtējā ieslodzījuma laikā cilvēks var apgūt pat piecas specialitātes, bet atbrīvojoties nevienā no tām nestrādāt. “Iespējas tiek dotas, bet svarīgs aspekts: vai tā ir personas iekšējā vai ārējā motivācija. Ja persona domā par to, ko viņa darīs, kad atbrīvosies, kā viņa iekārtosies darba tirgū, pelnīs sev iztiku un pat nodrošinās ģimeni, tā ir iekšējā motivācija. Savukārt, ja persona uzskata, ka viņai vienkārši pienākas pirmstermiņa atbrīvošana, jo viņa ir mācījusies, tā ir ārējā motivācija. Proti, cilvēks mācījās tikai tādēļ, lai tiktu atbrīvots pirms termiņa,” skaidro IeVP priekšniece ģenerāle.
A. Utināna ieskatā sabiedrībai būtu jānodod vēsts, ka visi cilvēki netiek ieslodzīti uz mūžu. Proti, jēga nerunāt vispār par ieslodzītajiem un viņu resocializāciju varētu būt tikai tādā gadījumā, ja visi noziegumu izdarījušie cilvēki tiktu ieslodzīti uz mūžu. “Neviens nekad arī nepateiks, ka par pilnīgi katru izdarīto noziegumu būtu jāliek cietumā uz mūžu. Sabiedrībai jāsaprot, ka ieslodzītie pēc noteikta laika atbrīvojas,” norāda A. Utināns.
Viņš skaidro, ka parasti, runājot par ieslodzītajiem, tiek domāts par abstraktiem un svešiem cilvēkiem: ne par sevi, saviem radiniekiem vai par draugiem. “Mūsu radu un draugu vidū var būt cilvēks, kurš izdara kādu lietu, par kuru paredzēta kriminālatbildība, piemēram, noteiktos apstākļos alkohola reibumā piekauj kādu vai sēžas pie stūres reibumā, izraisot avāriju. Tādējādi rodas jautājums, kāpēc par svešajiem mēs sakām, ka ar viņiem nevajag strādāt, bet, tikko kā tas ir kāds tuvs radinieks, piemēram, dēls, mēs esam gatavi pārdot māju, tikai lai viņam nebūtu jāatrodas ieslodzījumā. Par to mums katram būtu jāaizdomājas,” tā A. Utināns.
IeVP sabiedrības informēšanas kampaņas “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajiem un sodu izcietušajām personām” atklāšanas pasākuma diskusijas ieraksts pieejams šeit.
1 Resocializācija ir brīvības atņemšanas soda galvenais mērķis. Jurista Vārds, 08.10.2019., Nr. 40 (1098), 6.–10. lpp.
