Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mantrači ar metāla detektoriem nav unikāla parādība, kas sastopama tikai Latvijā. Senlietas merkantilu apsvērumu dēļ meklē un apzināti vai neapzināti vēstures pieminekļus tādējādi posta visur pasaulē.
Jerry Lampen/ EPA
Vietas, kurās darbojušies mantrači, tiek nolemtas zudībai un tajās zinātnisko pētījumu veikšana ir apgrūtināta vai sliktākajos gadījumos vispār nav iespējama. Neatļauto rakšanas darbu rezultātā tiek izpostīts senvietas kultūrslānis, artefakti tiek izņemti no konteksta un nav izmantojami pētniecībā.
Kas notiek ar atrastajām senlietām? Labākajā gadījumā mantrači par savu atradumu paziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI), muzejiem vai citām iestādēm, kas nodarbojas ar vēstures liecību saglabāšanu. Tomēr lielākoties vērtīgie atradumi nonāk privātkolekcionāru īpašumā, tajā skaitā tiek pārdoti ārpus Latvijas.
Ar šā gada sākumu likumā būtiskas izmaiņas
Vairāku gadu garumā aktuāls bija jautājums par izmaiņām likumā "Par kultūras pieminekļu aizsardzību". Tika iecerēti vairāki papildinājumi, kas ļautu veiksmīgāk cīnīties ar nelegālajiem racējiem un svešas mantas tīkotājiem. Aizvadītā gada nogalē likumā tika izdarīti vairāki būtiski grozījumi, kas stājās spēkā ar 2013.gada 23.janvāri.
Tagad likumā ir skaidri noteikts, kas tiek saprasts ar senlietām: par senlietām tiek uzskatīti priekšmeti, kas radīti cilvēka apzinātas darbības rezultātā un atrodas zemē, virs zemes vai ūdenī. Tās, piemēram, ir rotaslietas, ieroči, iedzīves priekšmeti.
Būtiski papildinājumi ir veikti likuma 7.pantā par īpašuma tiesībām uz kultūras pieminekļiem. Proti, tagad ir noteikts, ka senlietas, kuras tiek atrastas arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī un tiek datētas līdz 17.gs. ieskaitot, pieder valstij un tās glabā publiskie muzeji. Tas nozīmē, ka senlietas ar šādu datējumu pieder valstij un privātpersonu īpašumā tās atrasties nedrīkst. Izņēmums ir senlietas, par kurām īpašnieki līdz 2013.gada 30.martam bija paziņojuši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai.
"Ir arī apzinīgie mantrači, kuri par vērtīgiem atradumiem paziņo paši. "
Likums nosaka, ka piecu dienu laikā VKPAI ir arī jāziņo par atrastajiem objektiem, kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, par atrašanās vietu un apstākļiem.
Ar izmaiņām likumā bez VKPAI atļaujas ir aizliegts kultūras pieminekļu izpētē izmantot ierīces metāla priekšmetu un materiāla blīvuma noteikšanai, piemēram, metāla detektorus.
Šobrīd par kultūras pieminekļiem uzskatāmi tikai šādās grupās ietilpstošie objekti – tie ir noteikti atbilstoši UNESCO Konvencijai par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību un iekļauti pasaules kultūras un dabas mantojuma objektu sarakstā; tie ir valsts vai vietējas nozīmes kultūras pieminekļi. Līdz ar to kultūrvēsturiski nozīmīgās vietās, kuras neietilpst nevienā no šīm grupām, saskaņojot ar īpašnieku, senlietu meklēšana nav aizliegta. Vienīgi ir jāziņo par atradumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka šāda rosīšanās būtu jāignorē. Var būt situācijas, kad mantrači ir uzgājuši pētniekiem un atbildīgajām institūcijām nezināmu arheoloģisku pieminekli.
Rakt vai nerakt vēsturiskās vietās bez zinātniskiem mērķiem ir ētiskas dabas jautājums un paliek uz pašu racēju sirdsapziņas.
Kā rīkoties, pamanot rosāmies personu ar metāla detektoru?
Bieži vien mantračus var atpazīt pēc metāla detektora, ar kura palīdzību tiek meklētas zemē esošās senlietas. Šādi cilvēki uzdarbojas gan jau valsts aizsardzībā esošos pieminekļos, gan dažādās kultūrvēsturiski nozīmīgās vietās, piemēram, seno ceļu malās, krogu teritorijās un citur. Latvijā pie lielas daļas arheoloģisko pieminekļu nav nedz norāžu par to statusu, nedz informācijas par pašu objektu. Savā veidā tas šos pieminekļus paglābj no postījumiem, jo mantračiem nav zināma precīza to atrašanās vieta. Ir arheoloģiskie objekti, kuri neizceļas ar īpašu reljefu, piemēram, līdzenie kapu lauki vai senpilsētas. Līdz ar to dabā nav iespējams noteikt, kur arheoloģiskais piemineklis atrodas. Turpretī, piemēram, pilskalni un uzkalniņkapi uzreiz ir pamanāmi. Par savā īpašumā esošu kultūras pieminekli savukārt ir informēts zemes īpašnieks, viņš arī vislabāk var sekot līdzi, vai īpašumā nenotiek neatļauta rakšana.
Krimināllikums par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Ja šādas darbības izdarītas ar dedzināšanu, spridzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
"Par mantraču darbošanos jāziņo policijai un Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. "
Civillikums nosaka, ka ir aizliegts meklēt apslēptu mantu uz svešas zemes. Tas nozīmē, ka rosīšanās un pagātnes liecību meklēšana objektos, kuriem nav kultūras pieminekļa statuss, var notikt tikai, to saskaņojot ar īpašnieku. Mantrači mēdz vienoties ar personām, kuru īpašumā iecerējuši rakšanas darbus, piedāvājot par iegūtajiem atradumiem atlīdzību. Tomēr privātīpašniekiem nevajadzētu piekrist mantraču piedāvājumam, jo tādā veidā tiek atbalstīta šo darboņu rīcība. Konstatējot, ka mantrači darbojas bez saskaņošanas ar īpašnieku, tie ir jāraida projām. Ja tas nelīdz, ir jāizsauc valsts vai pašvaldības policija.
VKPAI pārstāvji aicina ne vien zemes īpašniekus, bet arī iedzīvotājus nebūt vienaldzīgiem un, redzot, ka notiek aizdomīgi rakšanas darbi, jautāt, kas tiek meklēts un vai darbošanās ir saskaņota ar īpašnieku. Ja rakšanas darbi tiek pamanīti jau valsts aizsardzībā esošā kultūras piemineklī un to veicēji nespēj uzrādīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauju, kas tiek izsniegta arheologiem noteiktā kārtībā, un zemes īpašnieka atļauju, tad nekavējoties ir jāizsauc policija.
Diemžēl šogad neatļauti rakšanas darbi ir notikuši vairākos valsts aizsardzībā esošos kultūras pieminekļos, dokumentācija par šiem gadījumiem ir nodota Valsts policijai kriminālprocesu uzsākšanai. Piemēram, Vidzemes reģionā Valsts policija šogad reģistrējusi informāciju par četriem gadījumiem, kad veikti nelikumīgi rakumi valsts aizsardzībā esošos senkapos Ļaudonas, Kalsnavas un Grundzāles pagastā.
Neatļautus rakšanas darbus vēlams fiksēt arī foto vai video. Šādi materiāli noderēs VKPAI un arī policijai, veicot tālākas darbības. Svarīgi būtu kartē atzīmēt vietu, kur ticis rakts, un par to ziņot inspekcijai rakstveidā vai elektroniski. Kontakti pieejami VKPAI mājaslapā www.mantojums.lv.
Iedzīvotāji iesaistās mantraču apkarošanā
Pēdējā laikā ir vērojama arī iedzīvotāju iesaistīšanās mantraču darbības ierobežošanā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne stāsta, ka iedzīvotāji nereti ziņo par mantraču darbībām. Šogad bijuši aptuveni 10 šādi gadījumi. Diemžēl ziņošana dažkārt notikusi tikai tad, kad inspekcijas pārstāvji jau bija konstatējuši postījumus – apkārtnes iedzīvotāji apstiprinājuši, ka ir būts ar detektoriem un rakts. Inspekcijai ir ziņots arī par atrastām senlietām. Pārbaudot atradumu vietas, atklājies, ka tās ir ļoti nozīmīgas Latvijas senākajai vēsturei, un šobrīd tiek gatavota dokumentācija to iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Kā viens no veiksmīgākajiem piemēriem, kur mantraču apkarošanā iesaistījušies vietējie iedzīvotāji, minams Ropažu novads. Šeit pēc vietējā vēstures rekonstrukcijas kluba "Rodenpoys" dalībnieku iniciatīvas ir izvērsta aktīva darbība pret mantračiem, tajā iesaistot arī vietējos iedzīvotājus. Ropažu novada Kultūras un izglītības centra pārstāvis Uģis Urtāns stāsta: "Redzot notiekošo, sapratām, ka mūsu spēkos nav ietekmēt situāciju valstī, tomēr savā pašvaldībā gan iespējas ierobežot svešas mantas tīkotāju rosīšanos saredzējām."
"Senlietas ar datējumu līdz 17. gs. ieskaitot pieder valstij. "
Pirmais solis bija esošās situācijas un racēju skaita apzināšana. Novada teritorija regulāri tikusi apsekota, lai redzētu, kur mantrači uzdarbojas un kas ir zemes īpašnieki. Pēc tam sākts informatīvais darbs gan vietējā presē, gan personiski uzrunājot iedzīvotājus ar lūgumu neatļaut mantračiem darboties viņu privātīpašumā. Kopā ar pašvaldības policiju rīkoti reidi, kuru laikā racēji pieķerti.
Pēdējā gada laikā bijuši aptuveni divdesmit šādi gadījumi. Rakšanas darbi nav notikuši valsts aizsardzībā esošos pieminekļos, tomēr tikai vienā no desmit reizēm rakšana bijusi saskaņota ar teritorijas īpašnieku. Līdz ar to racēji tika sodīti par nesaskaņotu darbību privātīpašumā. U.Urtāns izsaka lielu pateicību visiem Ropažu iedzīvotājiem, kuri ziņojuši par mantraču darbošanos, un cer uz turpmāku sadarbību.
Jāatgādina, ka ne visi mantrači ir vērtējami vienādi. Ir arī apzinīgie racēji, kuri konstatējot, ka uziets vēl nezināms senvēstures piemineklis, pārtraukuši tālākos darbus un par atradumu ziņojuši inspekcijai.
Arheologs Mg. hist. Oskars Ušpelis stāsta, ka ir svarīgi sabiedrību izglītot un skaidrot atšķirības starp profesionālu arheologu darbu un mantraču rosīšanos. Arheologi un vēsturnieki ir atvērti sabiedrībai. Vietās, kur notiek arheoloģiskie izrakumi, sabiedrība vienmēr par tiem tiek informēta. Pēc izrakumu beigšanās un informācijas apkopošanas tiek rīkoti semināri, kuros stāsta par atradumiem un atklājumiem. Turklāt izrakumu laikā iegūtā informācija vienmēr būs pieejama pētniekiem. Turpretī mantraču nolūks nav zinātniskā izpēte un par saviem atradumiem viņi neinformē sabiedrību. Šādos apstākļos atrastās arheoloģiskās liecības nav arī iespējams izmantot pētniecībā, jo atrašanas apstākļi netiek dokumentēti un senlietas netiek reģistrētas.
Ja, veicot savā īpašumā zemes vai kādus citus darbus, izdodas atrast senlietu, par to ir jāziņo. Ja nav skaidrības par atraduma senumu, jāvēršas kādā no muzejiem, pie speciālistiem vai Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Senlieta ar datējumu līdz 17.gs. ieskaitot kļūst par valsts īpašumu, un par to ir jāziņo inspekcijai. Šāds atradums tiks nodots glabāšanā kādam no Latvijas publiskajiem muzejiem. Ja atrastā senlieta ir attiecināma uz 18.gs. un jaunākiem laikiem, atradējs drīkst to paturēt.
