Kā to nosaka Darba likuma 75.panta pirmā daļa, tad visos gadījumos, kad darbiniekam saskaņā ar šo likumu izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma par pēdējiem sešiem mēnešiem no darba algas, no normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām.  

Honorāru jeb autoratlīdzību nevarētu uzskatīt par prēmiju, jo prēmijas darba devējs parasti izmaksā darbiniekam par labiem darba rezultātiem vai saskaņā ar uzņēmumā pastāvošo darba samaksas kārtību, savukārt honorāra (autoratlīdzības) saņemšanas tiesības ir saistāmas nevis ar darbu vispār, bet par to, ka autors ir radījis un atļauj izmantot savu radošo darbu. Autortiesības ir izņēmuma tiesības, no kurām svarīgākās ir tiesības tikt atzītam par autoru un lemt par darba izziņošanu vai neaizskaramību, kā arī lemt par darba izmantošanu un saņemt atlīdzību par atļauju izmantot darbu. 

Tā kā Darba likuma 75.panta pirmā daļa nesatur informāciju, ka honorārs (autoratlīdzība) ietilptu darba samaksas sastāvdaļā, no kuras aprēķināma darbiniekam izmaksājamā vidējā izpeļņa, kā arī tas, ka honorāram (autoratlīdzībai) ir cits atlīdzības veids, tad secināms, ka honorārs nevar ietilpt summā, no kuras tiek aprēķināta vidējā izpeļņa.