Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Videonovērošana ar katru gadu kļūst izplatītāka, un iespējas to veikt piedāvā arvien vairāk ierīču, toties cilvēku privātuma aizsardzības iespējas atpaliek – ne katrs zina savas tiesības uz personas datu aizsardzību arvien jaunās situācijās, kur tā būtu nepieciešama, bet atbilstošu tiesību aktu pielāgošana nespēj tikt līdzi tehnoloģiju attīstības diktētajai realitātei.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Kļūstot par mūsu dzīves teju neizbēgamu pavadoni, videonovērošana ir saistīta ar sadursmi starp dažādajiem iemesliem, lai ar to nodarbotos, un cilvēku tiesībām uz privātumu, tāpēc videonovērošanu regulē Fizisko personu datu aizsardzības likums, bet tā izpildi Latvijā uzrauga Datu valsts inspekcija (DVI).
Minētā likuma izpratnē aizsargājamie personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu, ieskaitot cilvēka vizuālo attēlu, bet darbības, kas saistītas ar videonovērošanu, - personas datu apstrāde. Atbildība par tās atbilstību likumam gulstas uz pārzini - fizisku vai juridisku personu, valsts vai pašvaldību institūciju, kas veic videonovērošanu.
Videonovērošana – galējs līdzeklis
Ar videonovērošanu nevar nodarboties jebkurš un jebkur. Tās veikšanai ir nepieciešams likumisks pamatojums, kas visbiežāk ir noziedzīgu nodarījumu novēršana, īpašuma un personu aizsardzība. Taču var būt arī citi leģitīmi videonovērošanas iemesli, piemēram, filmēšana reklāmas vai mākslinieciskiem nolūkiem, sporta spēļu iemūžināšana, zinātniski un statistiski pētījumi, personu privātas vajadzības. Tomēr saskaņā ar likumu videonovērošana ir galējais pielietojamais līdzeklis, ja citā, privātumu mazāk ietekmējošā veidā iecerēto mērķi nav iespējams sasniegt. Likums paredz, ka, uzstādot videonovērošanas kameras, pārzinim ir:
Sods par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem ir noteikts visai bargs – Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.7pants par tām paredz brīdinājumu vai naudas sodu - fiziskajām personām no 70 līdz 570 eiro, amatpersonām – no 140 līdz 570 eiro, bet juridiskajām personām – no 1400 līdz pat 11 400 eiro. Tādēļ, kā norāda VDI, jebkuram pārzinim der nopietni padomāt, vai ir vērts nodarboties ar nereģistrētu videonovērošanu vai pieļaut citus pārkāpumus, kas attiecas uz fizisko personu datu aizsardzību. Par iespējamiem personas datu aizsardzības normu pārkāpumiem ir jāziņo DVI.
Tikai tiesiska mērķa sasniegšanai
Lai izslēgtu likuma normu patvaļīgu interpretāciju, pirms videonovērošanas (personas datu apstrādes) uzsākšanas pārzinim ir jānorīko fiziskā persona – datu aizsardzības speciālists – vai šī nodarbe jāreģistrē DVI, kura izvērtē gan novērošanas pamatojumu un mērķi, gan kameru izvietojuma atbilstību tā sasniegšanai un personas privātuma aizsardzības normām. Videonovērošanas ierakstus var veikt tikai tā tiesiskā mērķa sasniegšanai, kuru pārzinis ir norādījis DVI, reģistrējot personas datu apstrādi. Reģistrēšanas pienākuma nav, ja personas dati tiek apstrādāti žurnālistikas vajadzībām saskaņā ar likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", kā arī mākslinieciskiem nolūkiem.
Fizisko personu datu aizsardzības likuma prasības neattiecas uz videonovērošanu un videoattēliem, kas ir iegūti privātiem izklaides mērķiem ar mobilo tālruni, portatīvo video vai foto kameru, kā arī uz gadījumiem, ja videonovērošanu veic fiziskās personas personiskām vai mājas un ģimenes vajadzībām. Taču personas dati šajā gadījumā nevar tikt izpausti trešajām personām, skaidro DVI. Tātad, piemēram, mājas ballītes filmēšana, šo materiālu bez tajā redzamo cilvēku piekrišanas pēc tam ievietojot internetā, būtu pārkāpums, jo šādai darbībai nav tiesiskā pamatojuma, kas ļauj uz to neattiecināt minētā likuma normas.
"Saskaņā ar likumu videonovērošana ir galējais pielietojamais līdzeklis, ja citā, privātumu mazāk ietekmējošā veidā iecerēto mērķi nav iespējams sasniegt."
Vai Fizisko personu datu aizsardzības likums neattiecas arī uz ģimenes mājas teritorijas novērošanu? Kā norāda inspekcijas pārstāvis Lauris Linabergs, īpašuma videonovērošana, lai fiksētu iespējamu likumpārkāpumu, piemēram, zādzību, ietver īpašnieka vēlmi iegūtos datus nodot trešajām personām – tiesībaizsardzības iestāžu pārstāvjiem, tādēļ likuma prasības būtu attiecināmas arī uz novērošanu īpašuma aizsardzības nolūkā. Pērn ES tiesa atzinusi: "Tādas kameras sistēmas izmantošana, ar kuru tiek veikts personu vizuāls ieraksts, kas tiek uzglabāts cirkulējošā ieraksta iekārtā, proti, cietajā diskā, un kuru fiziska persona ir uzstādījusi pie savas ģimenes mājas ar mērķi aizsargāt mājas īpašnieku īpašumu, veselību un dzīvību, bet ar šo sistēmu tiek uzraudzīta arī publiskā telpa, šīs tiesību normas izpratnē nav datu apstrāde tikai un vienīgi personiskām vai sadzīviskām vajadzībām."
Gadījumos kad videonovērošana tiek veikta īpašuma novērošanai, kamerām jābūt uzstādītām tā, lai tās fiksētu tikai šajā īpašumā notiekošo. Kaimiņu īpašuma filmēšana nav pieļaujama. Nekādā gadījumā nav pieļaujama videonovērošana vietās, kur cilvēki sagaida īpaši augstu privātuma aizsardzību – tualetēs, ģērbtuvēs, apģērbu pielaikošanas kabīnēs, atpūtas telpās darbavietās. Videonovērošanu nedrīkst izmantot arī cilvēku sarunu ierakstīšanai.
Tiesības zināt un pieprasīt datus
Fizisko personu datu aizsardzības likums nosaka: ikvienam datu subjektam ir tiesības zināt, ka tiek veikta viņa datu apstrāde (izņemot operatīvās darbības subjektu veikto videonovērošanu vai videonovērošanu kriminālprocesa ietvaros). Tādēļ pārzinim par videonovērošanu ir jāinformē, viegli pamanāmā vietā izvietojot informatīvu zīmi, kurā norādīts pārziņa nosaukums vai vārds, uzvārds un adrese, kā arī paredzētais personas datu apstrādes mērķis.
Datu subjekts ir tiesīgs pieprasīt no pārziņa tā rīcībā esošos personas datus, tai skaitā no videonovērošanas ierakstiem, taču tikai tādus, kas attiecas uz šo datu subjektu. Ja videoierakstā ir redzama un identificējama cita fiziska persona, pārzinim ir jānodrošina, ka tās dati (attēls) netiek izpausti, piemēram, padarot šo attēlu nesaskatāmu. Ja videoieraksts ir vairākas stundas ilgs, bet datu subjekts tajā redzams vien dažas minūtes, viņam ir izsniedzama tikai šī ieraksta daļa.
"Tiesības zināt par videonovērošanu attiecas arī uz darbiniekiem darbavietā."
Likumā paredzētās tiesības zināt par savu personas datu apstrādi, ieskaitot videonovērošanu, attiecas arī uz darbiniekiem darbavietā. Slēptu videonovērošanu, ja darba devējam, piemēram, ir radušās aizdomas, ka strādājošie darbavietā zog, ir tiesīgi veikt tikai operatīvās darbības subjekti kriminālprocesa ietvaros un detektīvi īpašos normatīvajos aktos paredzētos gadījumos, informē DVI. Turklāt videonovērošanai ir jābūt iespējami neilgai, nav pieļaujams to veikt pastāvīgi. Pretējā gadījumā ir uzskatāms, ka videonovērošanas mērķis nav sasniegts, tādējādi nav arī pamata šādai videonovērošanai un tā ir nelikumīga.
Darba devējs var uzstādīt videonovērošanu pie ieejas birojā ar mērķi veikt īpašuma vai personu aizsardzību, taču šādas novērošanas rezultātā iegūtos ierakstus drīkst izmantot tikai šim nolūkam, nevis, piemēram, strādājošo darba izpildes kontrolei vai citiem mērķiem. Tas attiecas arī uz videonovērošanu tirdzniecības vietās, kur šādi tiek nodrošināta zādzību kontrole – novērošanas rezultātā iegūto informāciju pārzinis drīkst izmantot tikai minētajam nolūkam, un tās laikā iegūtā informācija nav lietojama darbinieku darba pienākumu veikšanas uzraudzībai un novērtējumam. Gadījumus kad darba devējs var veikt novērošanu, būtu ieteicams atrunāt darbavietas iekšējās kārtības noteikumos, iesaka DVI.
Likumu normas netiek līdzi tehnoloģiju attīstībai
Iespējas veikt videoierakstu sniedz ne tikai tradicionālās videonovērošanas kameras, kādas redzam pie ēku sienām, klubu un veikalu griestiem, bet arī transportlīdzekļos arvien plašāk izmantotie videoreģistratori, kā arī tā dēvētie droni – nelieli ar tālvadības pulti vadāmi lidaparāti, kam iespējams pievienot videokameru. DVI jau reģistrēti pirmie automobiļos uzstādītie videoreģistratori un šim piemēram būtu jāseko visiem šo ierīču lietotājiem, jo to izmantošanas mērķis – pierādījumu iegūšana autoavārijas gadījumā - ir saistīts ar datu nodošanu trešajām personām, skaidro L.Linabergs.
"Inspekcijā jau reģistrēti pirmie automobiļos uzstādītie videoreģistratori."
Inspekcijas pārstāvis tāpat norāda: reģistrācija būtu attiecināma arī uz tā dēvēto dronu lietošanu, jo ar tajos uzstādītajām kamerām, ja vien lidojums nenotiek virs neapdzīvotiem apvidiem, gribot negribot tiek filmētas publiskas vietas – ielas, ceļi, pilsētas, tādējādi iegūstot arī datus, uz kuriem var būt attiecināmi privātuma aizsardzības tiesiskie principi un līdz ar to – Fizisko personu datu aizsardzības likums. Ņemot vērā, ka daudzas mobilās videoierīces tikai tagad gūst plašāku pielietojumu, daudzās valstīs, ieskaitot Latviju un ES kopumā, vēl nav izstrādātas pilnīgas personas datu aizsardzības normas, kas aptvertu visus videonovērošanas aspektus.
