Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Gala vārds, vai uzņemties papilddarbu, ir darbinieka pusē. Darba devējs pēc būtības nedrīkst sodīt darbinieku par kolēģa neaizvietošanu. Darbiniekam un darba devējam līdz ar papilddarba rašanos būtu rakstveidā jāvienojas par atbilstošu piemaksu par papilddarbu.
Papildu darbs nav tas pats, kas blakus darbs
Situācijas, kad darbinieks aizvieto savu kolēģi, praksē dēvē par darbinieka aizvietošanu, bet Darba likumā panta ar šādu nosaukumu nav. Kolēģa aizvietošana Darba likuma izpratnē ir papildu darbs.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības izdevumā "Darba likums ar komentāriem" atzīmēts, ka dažkārt papildu darbs tiek jaukts ar Darba likuma 91.pantā norādīto blakus darbu, lai gan tas nebūt nav viens un tas pats. "Blakus darbs tiek veikts pie cita darba devēja, savukārt papildu darbs ir darbs, kas līdztekus pamatdarbam tiek veikts pie viena un tā paša darba devēja. Papildus darba veikšana ir gadījumos, kad, piemēram, darbinieks aizstāj uz laiku promesošu darbinieku," norādīts izdevumā "Darba likums ar komentāriem".
Papildus darbu var piedāvāt, bet ne uzspiest
Ja kāds darbinieks ir saslimis, devies atvaļinājumā vai nav darbā cita iemesla dēļ, bet viņa pienākumi kādam jāizpilda, darba devējam jāmeklē situācijas risinājums. Parasti darba devējs piedāvā aizvietot kolēģi kādam no jau esošajiem darbiniekiem. Tomēr darba devējs nedrīkst vienpersoniski noteikt, ka darbiniekam ir obligāti jāveic papildu darbs. Tas darbiniekam jādara vien tad, ja viņš tam piekritis, jau parakstot darba līgumu vai koplīgumu.
Latvijas Darba devēju konfederācijas darba tiesību eksperte Druvita Irbe saka: "Ja darbinieki nepiekrīt aizvietot citus darbiniekus, tad acīmredzot ir nopietnas problēmas uzņēmuma personāla vadības politikā. Lai gan ir iespējami atsevišķi gadījumi, kad darbinieks objektīvu iemeslu dēļ atsakās no aizvietošanas (piemēram, papildu darbs ir saistīts ar papildu atbildības uzņemšanos, tik labi nepārzina konkrēto darbu utt.). Ideāla situācija būtu, ja darba devējs un darbinieks savstarpējās pārrunās nonāktu pie kompromisa, kas apmierinātu abas puses."
Tomēr darba devējs var nonākt situācijā, kad neviens no esošajiem darbiniekiem kolēģi aizvietot nevēlas, un tad darba devējam jāmeklē cits risinājums, piemēram, jāmeklē kāds jauns darbinieks, ko pieņemt darbā uz noteiktu laiku, kā tas arī ir pieļaujams saskaņā ar Darba likuma 44.panta pirmās daļas 3.punkta nosacījumiem.
"Darba devējs nedrīkst vienpersoniski noteikt arī piemaksas apmēru par papildu darba veikšanu."
Darbiniekiem, kas atsakās aizvietot savu klāt neesošo kolēģi, jāzina: darba devējs pēc būtības nedrīkst sodīt darbinieku par kolēģa neaizvietošanu. Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas juriskonsults Edgars Timpa skaidro: "Sodīt ir tiesības tikai par darba līguma vai darba kārtības noteikumu pārkāpšanu. Darba līgumā vai darba koplīgumā var vienoties tikai par piemaksas apmēru papilddarba veikšanas gadījumā, bet nevar vienoties par pienākumu darbiniekam veikt visus nākotnē nenoteiktus papilddarbus. Šāds nosacījums pēc savas būtības ir uzskatāms kā darbinieka tiesiskā stāvokļa pasliktinošs nosacījums līdzīgi kā vienošanās par virsstundu darbu, kas pieļauj darbinieku nodarbināt virsstundu darbā visās darba dzīves situācijās.
Tātad darbinieks un darba devējs var vienoties par papilddarba piemaksas apmēru, bet tas uzreiz nenozīmē, ka darbiniekam būs obligāti jāveic konkrēts papilddarbs, jo papilddarbs ir pieļaujams tikai ar pušu atsevišķu vienošanos. Līdz ar to gala vārds ir darbinieka pusē, tāpēc arī darba devējam savā uzņēmumā jāveido pozitīva atmosfēra, kura varētu mazināt domstarpības papilddarba veikšanas situācijās."
Par piemaksu vienojas
Darba devējs nedrīkst vienpersoniski noteikt arī piemaksas apmēru par papildu darba veikšanu. Darba likuma 65.pants "Piemaksa par papildu darbu" paredz, ka darbiniekam, kas pie viena un tā paša darba devēja līdztekus nolīgtajam pamatdarbam veic papildu darbu, ir tiesības saņemt atbilstošu piemaksu par šāda darba veikšanu. Likums neparedz nekādus nosacījumus vai ierobežojumus attiecībā uz piemaksas apmēru par papildu darba veikšanu. Tas nozīmē, ka par papildu darba veikšanas laiku, kā arī piemaksas apmēru darba devējam un darbiniekam savstarpēji ir jāvienojas.
Darba likuma 65.pantā noteikts, ka noteiktās piemaksas apmēru nosaka darba koplīgumā vai darba līgumā. Tomēr šis noteikums attiecas uz piemaksu kā tādu, bet tas nenozīmē, ka pirms darba uzsākšanas darba līgumā vai koplīgumā obligāti jābūt šādam nosacījumam, cik saņems darbinieks gadījumā, ja aizvietos savu kolēģi.
E.Timpa skaidro: "Darba līgumā pirms darba uzsākšanas nav obligāti jānosaka, kāda ir samaksa par cita darbinieka aizvietošanu. No Darba likuma 65.panta faktiski izriet, ka līdz ar papilddarba veikšanu jābūt noteiktai darba līgumā vai darba koplīgumā atbilstošai samaksai. Tas nozīmē, ka pēc būtības papilddarbs ir pieļaujams tikai tad, kad par tā samaksas apmēru darba devējs un darbinieks ir vienojušies rakstveidā. Tāpēc, manuprāt, darbiniekam un darba devējam jāvienojas par atbilstošu piemaksu par papilddarbu līdz ar šāda papilddarba rašanos, tādējādi darbiniekam būtu iespēja prasīt atbilstošāku darba samaksu. Bet tas strikti likumā nav noteikts."
Cik jāmaksā par kolēģa aizvietošanu
Kā jau minēts iepriekš, Darba likums neregulē, cik darba devējam jāmaksā darbiniekam par kolēģa aizvietošanu – viss atkarīgs no konkrētās vienošanās. Tomēr darba devējs nedrīkst darba līgumā paredzēt noteikumu, ka par papildu darbu vai par darbu, kas tiek veikts, aizstājot citu darbinieku, netiek aprēķināta piemaksa, jo Darba likuma 65.pants paredz, ka darbiniekam ir tiesības uz piemaksu par papildu darbu. Turklāt Darba likuma 6.pants noteic, ka nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli.
Izdevumā "Darba likums ar komentāriem" norādīts, ka praksē piemaksas apmērs ir līdz 50% no aizvietojamā darbinieka darba samaksas. Darba tiesību eksperte D.Irbe uzskata, ka piemaksa 20-50% apmērā no darbiniekam noteiktās algas ir samērīga, jo praktiski nav iespējama situācija, ka aizvietotājs vienlaikus un pilnā apmērā var tikt galā ar divu darbinieku pienākumiem - parasti aizvietotājs nodrošina svarīgāko uzdevumu izpildi.
"Ja darbinieki nepiekrīt aizvietot citus darbiniekus, tad acīmredzot ir nopietnas problēmas uzņēmuma personāla vadības politikā."
Līdzīgi spriež arī E.Timpa: "Jebkurā gadījumā darbinieks, aizvietojot citu darbinieku, darba pienākumus pilda līdztekus savam darba laikam, tas nozīmē, ka, piemēram, darbinieks astoņu stundu laikā viens pats pat pie labākajiem darba apstākļiem nevarēs saražot vienību divu cilvēku vietā, tāpēc arī sanāk loģiska piemaksa - 50%, kas, manuprāt, ir ļoti atbilstoša."
Darba tiesību eksperti skaidro, ka papildu darbu var veikt divējādi - vai nu intensīvāk strādājot un to izdarot darbiniekam noteiktā darba laika ietvaros, vai arī strādājot ilgāk par normālo darba laiku. Ja darbinieks sava normālā darba laika ietvaros paredzēto papildu darbu nevar veikt, tas nozīmē, ka viņš strādā virsstundas atbilstoši Darba likuma 136.pantam. Līdz ar to darba devējam ir jāsamaksā ne tikai par papildu darbu, bet arī par nostrādātajām virsstundām 100% apmērā no viņam noteiktās darba algas likmes.
Atlīdzības likumā – krietni precīzāki nosacījumi
Daudz precīzāku regulējumu darbinieku aizvietošanai dod Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, kas gan nav obligāts nosacījums privātajā sektorā strādājošajiem. Atlīdzības likuma 14.pants "Vispārējās piemaksas" paredz, ka amatpersona (darbinieks) saņem piemaksu ne vairāk kā 20 procentu apmērā no tai noteiktās mēnešalgas, ja papildus saviem tiešajiem amata (darba, dienesta) pienākumiem aizvieto prombūtnē esošu amatpersonu (darbinieku), pilda vakanta amata (dienesta, darba) pienākumus vai papildus amata aprakstā noteiktajiem pienākumiem pilda vēl citus pienākumus.
Piemēram, par prombūtnē esošas ārstniecības personas, kā arī vakanta ārstniecības personas amata pienākumu pildīšanu ārstniecības persona saņem piemaksu, kas nav lielāka par 50 procentiem no tai noteiktās mēnešalgas, savukārt prokurors saņem piemaksu, ne vairāk kā 20 procentu apmērā no viņam noteiktās mēnešalgas, ja papildus saviem tiešajiem amata pienākumiem pilda vēl citus pienākumus. Likumā noteikts, ka piemaksas apmēru, tās noteikšanas pamatojumu, kā arī laikposmu, uz kuru nosakāma piemaksa, reglamentē attiecīgās valsts vai pašvaldības institūcijas kompetentā amatpersona (institūcija).
Vēl Atlīdzības likums nosaka, ka piemaksu par prombūtnē esošas amatpersonas (darbinieka) aizvietošanu vai vakanta amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu var noteikt ne vairāk kā divām amatpersonām (darbiniekiem). Piemaksu par vakanta amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu var noteikt uz laiku līdz četriem mēnešiem vakances pastāvēšanas laikā, bet, piemēram, prokuroram, ja viņš stažējas augstāka līmeņa prokurora amatā, kas ir vakants, var noteikt piemaksu uz laiku līdz sešiem mēnešiem.
