Izdrukāts:
23.11.2017. 16:42
http://www.lvportals.lv/print.php?id=195963


Atdod aizņemto naudu, lai beidzot ir miers!

Likumi praksē » Norises » Problēma

Lolita Lūse
12.08.2009

 

Latvijā nav tiesiska regulējuma parādu piedziņas procedūrai. Nekur nav teikts, kādus paņēmienus drīkst un kādus nedrīkst izmantot, lai atgūtu savu vai klienta naudu. Tāpēc katrs atbilstoši normatīvo aktu regulējumam strādā, kā māk.


Situācija vienkārša. Juris aizņemas naudu no Jāņa. Paraksta papīru. Noteiktais laiks paiet, un Juris naudu neatdod. Jānis gaida, gaida, zvana, meklē un atgādina, bet Juris saka: nē, naudas viņam neesot. Jānim pašam grūti laiki, saspļauj saujās, iemet interneta meklētājā vārdus „parādu piedziņa” un dodas ar savu parādzīmi pie firmas, kas sola parādu atgūt.

Šādu uzņēmumu pēdējā laikā Latvijā saradies kā peļķes pēc lietus. Un nevajag nemaz uzņēmumu: svešu parādu var atgūt arī jebkura fiziska persona - iespēju strādāt, pelnīt un justies visvareniem atraduši gan skoloti juristi, gan izbijuši policisti. Latvijā nav likuma, kas noteiktu, ka parādu piedzinējiem jābūt reģistrētiem, lai sāktu darbību, reglamentētu veidu, kādā cilvēks jābrīdina par parādu utt. „Normatīvie akti neregulē inkaso (parādu piedziņa ārpustiesas ceļā) procesu, kas ir diezgan liels mīnuss šajā sfērā. Kā piemēru var minēt piedziņas izdevumus, kuri netiek regulēti ar likumu, tādēļ parādu piedziņas kompānijas to apmēru piemēro pēc saviem principiem un aprēķiniem. Šajā gadījumā var atsaukties tikai uz Civillikuma pantiem, kas nosaka zaudējumu atlīdzības apmaksu,” uzskata parādu menedžmenta uzņēmuma SIA „PAUS KONSULTS” valdes loceklis Mārcis Katajs.

"Normatīvie akti neregulē inkaso procesu, kas ir diezgan liels mīnuss."
Viss, kas vajadzīgs parāda piedziņai: juridisks pamatojums par parādu – rakstiska parādzīme, aizdevuma līgums, vekselis un cesijas līgums vai notariāli apstiprināta pilnvara, ka aizdevējs Jānis ļauj Andrim (vai viņa firmai, ja tāda ir) rīkoties viņa vārdā un piedzīt aizdoto naudu. Kopš pilnvaras parakstīšanas brīža Andris pārstāv Jāņa intereses un sāk rīkoties. Turklāt Andris nav muļķis. Viņš zina, kas ir un kas nav likumīgi. Krimināllikumu nepārkāpj: nedraud, rokas nepaceļ, bet mierīgi, mērķtiecīgi un neatlaidīgi vajā parādnieku, kamēr naudu atgūst. Lai neķēpātos ar papildu naudas pieprasīšanu no parādnieka par parāda atgūšanas izdevumiem, piedzinējs par procentiem vienojas ar aizdevēju. Ja Jāņa naudu izdosies atgūt, viņš parāda piedzinējam atvēl, piemēram, 30 procentus. Juris naudu atdot negrib, dusmojas, raksta iesniegumu policijai.

 

Informē radus, nāk uz mājām

Lai nodarbotos ar parādu piedziņu, uzņēmējam nav jābūt ne īpaši apmācītam, ne licencētam. Vajag vienīgi vēlmi to darīt.  Parādu piedziņas uzņēmumi interneta mājaslapās savas darbības metodes neslēpj. Nozare šobrīd nedomā par ētikas kodeksa ieviešanu: parādu atgūšanas procedūras regulē Civillikums, pārējais paliek parādu piedzinēju ziņā, kur svarīgāks par procesu ir rezultāts. “Kopīgu Ētikas kodeksu inkaso kompānijām var pieņemt tikai tad, ja ir kāda organizācija, teiksim, asociācija, kas apvieno šīs kompānijas,” saka M. Katajs. Tāpēc SIA „PAUS KONSULTS” pieturas pie sava ētikas kodeksa, kurš nosaka, kas ir pieļaujams parādu piedziņas procesā, kas ne; viņi sūta vēstules un zvana parādniekam. Viss. Nekādu nekaunīgu metožu.

Savukārt firma „Regnus” savu darbīgu reklamē šādi: “Mūsu piedāvātie risinājumi parādu atgūšanā no fiziskām personām neaprobežojas tikai ar vēstuļu sūtīšanu vai telefona zvaniem. Parādu piedziņas procesā mēs realizējam aktīvu darbību kompleksu: cenšamies atrast parādnieku un tikties ar viņu personīgi, apmeklējam nemaksātāju darbavietā, vienojamies par rakstisku parāda atmaksas grafiku, intensīvi kontaktējamies,” vēstīts uzņēmuma mājaslapā.

Savukārt firma „Fortio” uzsver: „Pieliekam visas pūles, lai maksimāli ātrā laika posmā konstatētu pašreizējo parādnieka dzīvesvietu un apmeklētu to. Apzinām parādnieka radiniekus un informējam viņus par parādnieka parādsaistībām. Nepārtraukti kontaktējamies ar parādnieku.

"Parādu piedziņas uzņēmumi interneta mājaslapās savas darbības metodes neslēpj."
Konstatējam un apmeklējam parādnieka darbavietu un informējam attiecīgas amatpersonas par darbinieka parādsaistībām.”

Arī citi biroji atzīst: atkarībā no iesniegtajiem dokumentiem un parādnieka attieksmi pret parādu var tikt veiktas dažādas parādu piedziņas darbības - ne tikai telefona sarunas un tikšanās ar parādnieku, bet arī tā mantiskā stāvokļa izvērtēšana un aicinājuma izpildīt saistības publicēšana presē.

“Jā, parādu piedziņas procesā zvanām parādniekam arī brīvdienās. Ja nevaram viņu atrast, meklējam tuviniekus, jautājam, kur parādnieku meklēt, informējot par meklēšanas iemeslu. Kreditora izrakstītā pilnvara mums ļauj kontaktēties arī ar trešajām personām. Ļoti labi zinām, ka nedrīkst parādnieku ietekmēt ne fiziski, ne psiholoģiski. Tāpēc vienmēr runājam mierīgi, mudinām meklēt kompromisu. Tomēr ar neatlaidību var panākt daudz: cilvēkam apnīk, ka viņam nepārtraukti atgādina par parādu, tāpēc, lai reiz liktu viņu mierā, tiek atrasta iespēja parādu atdot. Un tas ir tas, kas mūsu klientam vajadzīgs – atgūt savu naudu,” saka Rīgas Detektīvu aģentūras valdes priekšsēdētāja Olga Zeļika.

 

Pārkāpj nerakstītus likumus

Var jau teikt, ka parādnieka radu vai darba devēja informēšana par parādsaistībām ir rupjš personas tiesību pārkāpums, ka parāds ir katras personas privāta lieta, par kuru viņam nav jāinformē ne darba devējs, ne radi. Tomēr jāielāgo – pretējā pusē ir aizdevējs un viņam jāatgūst sava nauda. Lai to izdarītu, visi paņēmieni, ja vien tie nav pretlikumīgi, ir derīgi. Protams, parāds nepadara cilvēku par vajājamu noziedznieku, tāpēc parādu piedzinējiem nav tiesību vardarbīgi ienākt parādnieka dzīvesvietā vai mēģināt parādu pieprasīt no viņa tuviniekiem, toties apmeklēt parādnieka radiniekus, lai informētu par parādsaistībām, neviens likums neaizliedz. Parādu piedziņas kompānijas atzīst: ir gadījumi, kad parādu samaksā tuvinieki, un arī tas nav nekas pretlikumīgs.

Ko darīt parādniekam? Vai nu jāatdod parāds uzreiz, vai arī rūpīgi jāseko tam, lai parādu piedzinējs nepārkāpj sarkano līniju. Piemēram, parādu piedzinēju drīkst izraidīt no parādnieka darba vai dzīvesvietas, jo jebkurai personai ir pienākums ielaist savā mājoklī vienīgi tiesu izpildītāju vai policijas pārstāvi.

Lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, vislabāk ir komunicēt ar parāda piedziņas uzņēmumu rakstiski. Diemžēl daudzi ir saskārušies ar to, ka parādu piedziņas firmu darbinieki atsakās rakstiski atbildēt uz parādnieku jautājumiem, uzsverot, ka tas nav viņu pienākums. Tā tas patiešām arī ir: neviens likums nenosaka, ka jāsazinās vienīgi rakstiski. Tāpat daudzkārt šo firmu pārstāvji atsakās nosaukt savu vārdu, savukārt parādnieka pienākums nav komunicēt ar parāda piedzinēju pa telefonu, jo tā nevar pārliecināties par personas identitāti. Tai pašā laikā parāda atdošanas vilkšana garumā var tikai kaitēt pašam parādniekam.

 

Policija parādniekam nepalīdzēs

Vērsties policijā ar iesniegumu var gadījumā, ja parādu piedzinējs mēģina iekļūt īpašumā vai bojā to. Tāpat bez tiesas lēmuma neviens nevar aprakstīt personas mantas un sadzīves priekšmetus. Par morālu ietekmēšanu var uzskatīt jebkuru uzmācīgu vēršanos pie parādnieka līdzcilvēkiem – vecākiem, bērniem utt. Policijā palīdzību var meklēt arī tad, ja personas radiniekiem zvana un mēģina panākt parāda dzēšanu. To jau var traktēt kā naudas izspiešanu – tētim nav jāatdod meitas parādi un otrādi. Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja vecākais inspektors Aigars Bērziņš saka: „Protams, iesniegumu policijai var rakstīt jebkurā gadījumā – cilvēki sūdzas, par ko vien grib. Policija iesniegumu izvērtēs, bet jāatceras: ne viss, kas kādam nepatīk, ir uzskatāms par likuma pārkāpumu. Ja parāda piedzīšana notiek ar likumīgām darbībām, policija neko ietekmēt nevarēs. Vai runāšana ar darbinieka priekšnieku ir kas nelikumīgs? Diezin vai. Parādus, visticamāk, piedzen cilvēki ar atbilstošu juridisko izglītību un pieredzi, un viņi zina, kādas darbības drīkst, bet kādas nedrīkst izmantot.”

"Ne viss, kas kādam nepatīk, ir uzskatāms par likuma pārkāpumu."
Parādu piedzinēji piekrīt: viņi zina, ko dara. “Arī mēs esam pieredzējuši, ka parādnieki iet uz policiju un sūdzas par naudas izspiešanu. Šādos gadījumos mēs uzrādām parādzīmi vai aizdevuma līgumu un kreditora notariāli apstiprināto pilnvaru rīkoties viņa vārdā. Kāda naudas izspiešana, ja ir ar dokumentiem pierādāmas parādsaistības?! Tā ir parāda atdošana. Lai izvairītos no nepatikšanām, visas sarunas parāda piedziņas procesa gaitā ierakstām diktofonā, tā nodrošinoties pret iespējamām sūdzībām par draudu izteikšanu,” saka Rīgas Detektīvu aģentūras valdes priekšsēdētāja.

Tiem, kas grib atgūt savu naudu, ieteicamāk to darīt vai nu pašiem, vai uzticēties reģistrētam uzņēmumam, bet nepaļauties uz fiziskām personām. Latvijā ir zināmi gadījumi, kad parāda piedzinējs – fiziska persona – atgūst svešo naudu un, daudz nekavējoties, pazūd.



SAISTĪTIE RESURSI
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"