„Visas pasaules darbaļaužu vadonis, tēvs un skolotājs”, tagad arī „Latviešu tautas labākā drauga” titulu ieguvušais diktators Staļins kļuva ļoti neapmierināts un nikns, jo viņa „sociālisma celtniecības” plāns Latvijā nepildījās, kā iecerēts. Latviešu zemnieki no laba prāta kolhozos nestājās (līdz 1949. gada sākumam kolektivizēt bija izdevies tikai 12% zemnieku saimniecību), bruņotu pretestību turpināja izrādīt nacionālo partizānu grupas, kuras padomju terminoloģijā dēvēja par „bandītiem”. Padomju valdība un kompartija Staļina vadībā sāka realizēt īsti bandītisku akciju. Tieši tāpat kā Padomju Savienībā 20. gadu beigās un 30.gadu sākumā, tagad arī Latvijā krietnākā un darbīgākā zemniecības daļa tika pasludināta par kulakiem jeb latviskā tulkojumā par budžiem un vainota visās neveiksmēs un nelaimēs. PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu „Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošu bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu , kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Garajā lēmuma virsrakstā piecreiz minētais vārds „ģimenes” apliecināja, ka represijām nolemti pilnīgi nevainīgi cilvēki. Izsūtīšanas praktiskai veikšanai izplānoja speciālu operatīvi čekistisku operāciju ar kodētu nosaukumu „Krasta banga”, kura bija jāīsteno PSRS Valsts drošības ministrijai, piesaistot vietējā kompartijas, komjaunatnes un padomju aktīva spēkus. Piederību komunistu vai komjauniešu rindām tagad vajadzēja apliecināt ar līdzdalību noziegumā pret savu tautu. Taču ne visi to spēja, atsevišķi komunisti atteicās piedalīties „izsūtāmo elementu savākšanas darbā”, vairāki pagastu darbinieki brīdināja savus kaimiņus par gaidāmajām briesmām. Kompartijas funkcionāri savās atskaitēs tos, kas izrādīja cilvēcību, sauca par dezertieriem un ziņoja par „vainīgo personu” apcietināšanu, bet aktīvākos cilvēku izsūtītājus godināja kā „varoņus”. Atbilstoši Padomju Savienībā pieņemtai praksei visas režīma nežēlīgās represijas bija jāpasludina par „darbaļaužu pieprasītām un gribētām”. Latvijas kompartijas augstākā amatpersona – LK(b)P CK sekretārs Kalnbērziņš – partijas centrālkomitejas lēmumā paziņoja: „Kolhoznieki lūdza valdību izsūtīt kulakus no kolhozu teritorijas. Ejot pretim mūsu tautas labākās daļas prasībām, valdība veica pasākumus, lai izsūtītu daļu kulaku un pretpadomju elementu”. Tie bija visciniskākie meli un pilnīgi izdomājumi, ar kuriem turpmākos padomju valdīšanas gadu desmitos tika „vēsturiski” attaisnots pastrādātais noziegums.
Mērķis bija sasniegts, deportācijas iebiedētos latviešu zemniekus beidzot „brīvprātīgi” varēja sadzīt kolhozos. Notikušajai nežēlībai pat piešķīra poētisku apzīmējumu „Kolhozu pavasaris”, presē publicējot pagarāku dzejojumu, kurā atrodamas šādas rindas:
„Daudz pavasaru mūžā pieredzēts...
Par šo neviens nav latvjiem mīļāks kļuvis,
Kur zemes sējējs, plašas āres guvis,
Lepns vēro asnus, laimes apmirdzēts.
Plaukst ābeles, kur nīka ciemats klājs,
Un Staļinam un saulei sveikas māj.”
„Kolhozu pavasara” cena bija vairāk nekā 43 tūkstošu cilvēku jeb 13624 ģimeņu izsūtīšana uz attālākiem Sibīrijas nostūriem. Cilvēku izvešanas „plāns” īsti staļiniskas „sociālistiskās sacensības” garā tika pat pārpildīts, jo lēmumos par deportācijām bija runāts par 39 tūkstošiu cilvēku jeb 10 tūkstošu ģimeņu izsūtīšanu. Ceturto daļu vai gandrīz 11 tūkstošus no izsūtītajiem veidoja bērni vecumā līdz 16 gadiem. Papildus šim sarakstam pieskaitāmi 211 bērni, kuri deportāciju sagaidīja, vēl būdami mātes miesās, bet jau iekļauti kādā no „kulaku, nacionālistu vai bandītu atbalstītāju” kategorijām. Izsūtīto dzīvojamās mājas, saimniecības ēkas, lopus un lauksaimniecības inventāru bez atlīdzības pārņēma kolhozi, graudu un kartupeļu krājumus pievāca valsts, bet mājturības priekšmetus izpārdeva vietējos veikalos. Latvijā palikušos zemniekus pārvērta kolhozniekos. Kolhozam bija jāatdod visi zirgi un lauksaimniecības tehnika, jo tagad tos sauca par „ražošanas līdzekļiem”, kuri drīkstēja piederēt tikai kolhoziem. Tāpat „sabiedriskoti” tika arī lopi, ja to skaits pārsniedza kolhoza „paraugstatūtos” noteikto kolhoznieka „palīgsaimniecībai” atļauto daudzumu. Kolhozu iekārta savā pastāvēšanas pirmajā gadu desmitā stipri līdzinājās dzimtbūšanai. No kolhoza nevarēja brīvi aiziet vai izstāties. Visbargākajam vācu baronam pirms 150 gadiem pat sapņos nerādījās, ka viņš tā varētu izdzīt savus dzimtļaudis. No agra pavasara līdz vēlam rudenim, no saullēkta līdz rietam darbs kolhozu laukos, kolhozniekiem bija jāpilda arī ceļu remonta un uzturēšanas klaušas. Ziemās viņus gaidīja valsts uzlikto kokmateriālu sagādes normu pildīšana. Par darbu jeb „izstrādes dienu” kolhoznieki labākajā gadījumā saņēma tikai kapeikas vai nedaudz labības. Latvijas kādreiz slavenā lauksaimniecība nu bija sagrauta un zemnieku dzīvesveids izpostīts. Tieši šajā brīdī padomju režīms nolēma svinīgi deklarēt, ka Latvijā ir uzcelti „sociālisma pamati”.
Staļiniskais terors turpināja plosīties. Režīms izjuta īpašu naidu pret Latvijas sociāldemokrātiem – kādreizējās parlamentārās demokrātijas lielāko un Saeimās visplašāk pārstāvēto partiju, kura savā darbībā balstījās uz demokrātiskā sociālisma idejām, centās īstenot patiesu strādniecības un pārējo darba ņēmēju interešu un tiesību aizstāvību, kategoriski noraidīja totalitārā komunisma (staļinisma) varmācīgās cilvēknīdēju „šķiru cīņas un proletariāta diktatūras” teorijas. Latvijā vēl bija palikusi neliela grupa bijušo Saeimas sociāldemokrātu frakcijas deputātu, kas konsekventi saglabāja savu politisko pārliecību un ar to vien iedvesa bailes padomju okupācijas varai. Lietā atkal tika liktas represijas. Vispirms pret sociāldemokrātiem vērstu propagandas kampaņu izvērsa komunistu centrālā avīze „Cīņa”, savās slejās nodrukājot veselas rakstu sērijas, kurās sociāldemokrātus nosauca par „Latvijas darbaļaužu ļaunākajiem ienaidniekiem” un „Latvijas buržuāzijas un starptautiskā imperiālisma aģentiem”. Šīs apsūdzības pilnīgi saskanēja ar staļiniskā kriminālkodeksa 58. pantā uzskaitītajām „kontrrevolucionāro noziegumu” pazīmēm. Tālāk sekoja aresti, pratināšanas un visbeidzot Valsts drošības ministra Sevišķās apspriedes lēmumi, ar kuriem deviņiem bijušajiem Latvijas sociāldemokrātu parlamentāriešiem kopumā piesprieda 82 gadus Staļina gulaga nometnēs.
"Latvijas kādreiz slavenā lauksaimniecība nu bija sagrauta un zemnieku dzīvesveids izpostīts. Tieši šajā brīdī padomju režīms nolēma svinīgi deklarēt, ka Latvijā ir uzcelti „sociālisma pamati”."
Jaunām vajāšanām tika pakļauta jau tā daudz cietusī Latvijas ebreju kopiena. „Cionisma graujošās darbības atmaskošanas” kampaņas aizsegā pāri visai Padomju Savienībai un arī Latvijai vēlās jauna paveida antisemītisma viļņi. Ebreju kultūras darbiniekus tagad vainoja „kosmopolītismā”, ebreju ārstus apcietināja un apsūdzēja safabricētās „ārstu - indētāju” lietās. Par noziegumu pasludināja ebreju valodas, vēstures, kultūras un reliģijas mācīšanu, pat patiesības noskaidrošana par savas tautas traģēdiju nacistu sarīkotajā genocīdā (holokaustā) ebrejiem tika liegta. Ebrejus, ja viņi nenoliedza un lepojās ar savu nacionālo piederību, varēja atlaist no darba vai nepieņemt darbā. Antisemītisms kļuva par valsts politikas un ideoloģijas neatņemamu sastāvdaļu visā tās tālākajā pastāvēšanas periodā.
Latvijas iedzīvotāji bija pieradināti pie bezjēdzīgu politisku klaušu pildīšanas, kas izpaudās kā obligāta balsošana PSKP Augstākās padomes, Latvijas PSR Augstākās padomes, vietējo padomju un „tautas tiesnešu” vēlēšanās, kurās vajadzēja tikai iemest vienīgo „komunistu un bezpartejisko bloka” kandidātu sarakstu vēlēšanu urnā. Taču tagad par Latvijas PSR Augstākās padomes deputātiem bija jāievēl viss Kremļa olimps – Kompartijas politbirojs pilnā sastāvā ar Staļinu priekšgalā, kopumā 15 personas. Visiem tāpat bija skaidrs, ka politbirojs uz Rīgu piedalīties sesiju darbā nebrauks un deputāti – Staļins, Molotovs, Berija u.c. – nekādas vēlētāju pieņemšanas personiskos jautājumos nerīkos. Deputāta krēsls kalpoja kā dekoratīva piedeva ģenerālisimusa zvaigznēm, kompartijas amatiem un ministru portfeļiem, tāpēc tas varēja arī palikt tukšs.
Dziesmu svētkus tagad lika rīkot Padomju Latvijas apaļu un pusapaļu jubileju reizēs. Repertuārā iekļāva dziesmas par Staļinu, vēlāk vienīgi par Ļeņinu, kompartiju un „padomju tautu draudzību”. Latviešu tautai turpmāk bija ar dziedāšanu un dejošanu jāsvin savas valstiskās neatkarības zaudēšana.
Staļinam viņa 70.dzimšanas dienā Latvija dāvināja sudraba pūra lādi ar tajā iekaltu „vadoņa” veidolu un pīpi. Rīga savā 750 gadu jubilejā Staļinam aizsūtīja veselu smagu un dārgu dāvanu kravu: „latviešu nacionālā stilā” veidotu rakstāmgaldu ar tajā iemontētu radiouztvērēju un lepnu krēslu, atpūtas stūrīti, kurš sastāvēja no mīksta klubkrēsla, diviem galdiņiem, radioaparāta un stāvlampas ar Rīgas skatiem, kā arī vēl vienu radiouztvērēju ar Rīgas silueta rotājumu.
Jebkurai tirānijai, lai cik nežēlīga tā arī nebūtu, reiz pienāk gals. Aiz oficiālajām sērām un publiskās raudāšanas par Staļina nāvi nomanāma bija vispārēja atvieglojuma sajūta. Lēnām, soli pa solim nāca politiskā „atkušņa” laiks. Jaunais kompartijas līderis Ņikita Hruščovs sevī atrada spēku un drosmi nosodīt kliedzošākos Staļina diktatūras noziegumus. No gulaga nometnēm un nometinājuma vietām sāka atbrīvot politiski represētos cilvēkus. Taču tā vēl nebija brīvības atdošana apspiestajām un paverdzinātajām tautām. Staļina veikto Latvijas okupāciju un aneksiju, tāpat kā iepriekš, turpināja atzīt un dēvēt par „latviešu tautas brīvprātīgu iestāšanos padomju tautu saimē”. Drausmīgās represijas skaidroja kā „Staļina personības kulta laikā pieļautos sociālistiskās likumības pārkāpumus”, bet nevis kā pašas totalitārās sistēmas attīstības rezultātu. Neviens negatavojās atdot atpakaļ represētajiem Latvijas pilsoņiem viņu īpašumus vai kaut ar atvainošanos kompensēt šo cilvēku ciešanas un pieredzētos pazemojumus. Pār bijušajiem ieslodzītajiem un deportētajiem turpināja gulties aizdomu ēna visu viņu turpmākā mūža garumā, jo padomju ierēdņu un kompartijas funkcionāru acīs viņi tā arī palika „bijušie kulaki”, „kontrrevolucionāri šķiras ienaidnieki” vai „buržuāziskie nacionālisti”. Politisko represiju apmēri saruka līdz minimumam, taču Valsts drošības komiteja (čeka) turpināja modri uzraudzīt padomju pilsoņu dzīvi. Padomju konstitūcijā deklarētās sirdsapziņas, vārda un biedrošanās brīvība pastāvēja tikai uz papīra.
Ņ. Hruščovs pat atbrauca uz Latviju. Pirmo reizi visaugstākā Maskavas amatpersona uzdrīkstējās stāties Latvijas tautas priekšā un to uzrunāt. Protams, tikšanās ar tautu noritēja saorganizēta un demagoģiska „Padomju dzimtenes tautu nesatricināmajai draudzībai” veltīta mītiņa ietvaros, un Hruščova runu pārpildīja tukšas komunistiskās propagandas standartfrāzes. Taču jau tas vien, ka vadonis pakļauto tautu sveica, paceļot cepuri, un gribēja runāt, nozīmēja jauna laika sākumu.
Jaunajam Kremļa saimniekam piemita arī dažas dīvainības. Viņš gribēja panākt, lai visur, tostarp Latvijā, audzētu kukurūzu. Slikti klājās tiem kolhozu priekšsēdētājiem un sovhozu direktoriem, kuri šai vēlmei nepaklausīja, amata zaudēšana tādā gadījumā bija garantēta. Otrā, daudz nopietnākā problēma bija vadoņa slimīgā neiecietība pret baznīcu un reliģiju. Ja, baznīcā ejot, pieķēra kādu komunistu vai komjaunieti, tad šķiršanās no organizācijas biedra kartes bija nenovēršama. Lai nepieļautu laulāšanos baznīcā, komjaunatnes organizācija rīkoja „komjauniešu kāzas” darba vietās un klubos. Komjaunatnes prese neieteica lietot arī laulību gredzenu, jo tas „izcēlies kā kristīgās reliģijas kulta atribūts”.
Vissmagākais posms Latvijas tautas dzīvē bija noslēdzies. „Atkusnis” gan drīz beigsies, bet nekad vairs neatgriezīsies staļiniskais terors ar tā šaušalīgo baiļu atmosfēru. Padomju režīms turpmāk aizvien vairāk būs spiests rēķināties ar pasaules sabiedrisko domu. Staļina uzceltajā „baiļu mūrī” bija radusies plaisa, kura gadu no gada kļūs aizvien dziļāka, bet līdz tā pilnīgam sabrukumam vēl būs jāgaida gari gadu desmiti.
Izmantotie avoti un literatūra
Cīņa; 1950.-24.,27. jūn.; 11., 12. jūl.; 1951.-20.,21. janv.
Literatūra un māksla, 1949.-8.maijs
Padomju Jaunatne; 1957.-9.febr., 17.marts
Latvija padomju režīma varā. 1945.- 1986: Dokumentu krājums| Atb.red. I.Šneidere.- Rīga. 2001.
Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959.gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.-9.sēj.-Rīga, 2003.
Riekstiņš J. 1949.gada 25.marta deportācijā Latvijā| Aizvestie.1949.gada 25. Marts.- Rīga, 2007.-9.-31.lpp.
Шнейдере И. Отзвуки “дела врачей” в Риге и местные еврейские интеллектуалы./Евреи в меняющемся мире -т.2.-Рига, 1998.-с. 369 – 378.
