Tiesiskais regulējums darbinieku nosūtīšanas gadījumā ir noteikts Darba likuma 14., 14.¹ , 14.² pantā.

Atbilstoši Darba likuma 14. panta pirmajai daļai darbinieka nosūtīšana Darba likuma izpratnē ir tie gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:

• darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti;
• darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
• darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.

Tomēr jāņem vērā, ka minētais darba tiesisko attiecību regulējums noteikts, lai pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. jūnija direktīvas (ES) 2018/957, ar ko groza direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (turpmāk – direktīva 2018/957), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija direktīvas (ES) 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā (turpmāk – direktīva 2019/1152) prasības. Proti, Darba likuma 14., 14.¹ , 14.² panta regulējums attiecas uz ārvalstu (Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas) komersantiem, kas nosūta savus darbiniekus darbam Latvijā, un Latvijas komersantiem, kas nosūta savus darbiniekus darbam Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, tādejādi ietekmējot arī Latvijas, Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts darba tirgus situāciju un konkurences apstākļus.

Proti, Darba likuma 14¹. pantā noteiktas tās prasības, kas jāievēro darba devējam, kurš no citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, savukārt Darba likuma 14.² pantā noteikti būtiskākie principi, kas Latvijas darba devējiem ievērojami, nosūtot savus darbiniekus uz citām Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomika zonas valstīm.

Tādējādi, ja darbinieku nosūta uz ārvalsti, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, uz šādu gadījumu nav attiecināms Darba likuma 14.² panta regulējums, tajā skaitā Darba likuma 14.² panta piektajā daļā noteiktais, ka, “nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, darba devējs nosūtītajam darbiniekam izmaksā komandējuma dienas naudu 30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas, kas noteikta normatīvajos aktos, kuri regulē ar komandējumiem saistīto izdevumu atlīdzināšanu”, un sestajā daļā noteiktais: “Ja darba līgumā vai koplīgumā nav noteikts citādi, darba devējam nav pienākuma nosūtītajam darbiniekam izmaksāt šā panta piektajā daļā paredzēto komandējuma dienas naudu, ja ir spēkā viens no šādiem nosacījumiem:

• darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā;
• darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.”

Ja darbinieku nosūta uz ārvalsti, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, būtībā tas ir komandējums, kam jāpiemēro vispārīgais komandējumu regulējums, kāds noteikts Darba likumā un Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”.

Darba likuma 76. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu, īpaši izdevumus, kas ir saistīti ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu.

Darba likumā netiek detalizēti regulēts tas, kādā apjomā un kādi tieši darbinieka izdevumi tiek atlīdzināti. Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darba braucieniem saistītie izdevumi, tajā skaitā, kādā apmērā darba devējam ir pienākums atlīdzināt darbiniekam komandējumu vai darba braucienu laikā radušos izdevumus, ir noteikta MK noteikumos Nr. 969. MK noteikumu Nr. 969 II nodaļā ir iekļauti pamatnosacījumi ar komandējumiem (darba braucieniem) saistīto izdevumu atlīdzināšanai, IV nodaļā – papildnosacījumi komandējumiem ārzemēs.

Darbiniekam par komandējuma laiku atlīdzina MK noteikumu Nr. 969 8. punktā noteiktos izdevumus. 8.1. apakšpunktā noteikts, ka darbiniekam par komandējuma laiku atlīdzina dienas naudu, lai kompensētu papildu izdevumus, kas rodas komandējuma laikā (piemēram, par ēdināšanu, dažādiem pakalpojumiem).

Atbilstoši MK noteikumu Nr. 969 1. pielikumā “Izdevumu diennakts normas komandējumiem (darba braucieniem) uz ārvalstīm” noteiktajam dienas naudas (kompensācijas par papildu izdevumiem) norma Vjetnamā ir 35 eiro, viesnīcas maksas norma – 170 eiro.

Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 13. punktu tikai gadījumos, ja darbiniekam tiek nodrošināta bezmaksas uzturēšanās – viesnīca (naktsmītne) un ēdināšana vismaz trīs reizes dienā (tai skaitā no citas institūcijas finanšu palīdzības līdzekļiem) – vai ja bezmaksas uzturēšanās tiek nodrošināta saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvo aktu regulējumu, tad ar darba devēju atļauju par katru komandējuma vai darba brauciena dienu viņam izmaksā līdz 30 % no komandējuma (darba brauciena) dienas naudas (kompensācijas par papildu izdevumiem) normas.

MK noteikumu Nr. 969 13. punkts šādā redakcijā izteikts ar Ministru kabineta 2019. gada 19. novembra noteikumiem Nr. 555 “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 12. oktobra noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi””. Šo grozījumu sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) norādīts: “Tas nozīmē, ja darbiniekam ir nodrošināti iepriekš minētie Noteikumu Nr. 969 13. punkta nosacījumi, institūcijas var arī neizmaksāt dienas naudu (kompensāciju par papildu izdevumiem), ja darbiniekam nerodas citi izdevumi. Institūcijas savos iekšējos noteikumos, atkarībā no darbinieku darba apstākļiem komandējumā vai darba braucienā, var atrunāt izmaksājamo kompensējamo procentu apmērus Noteikumu Nr. 969 13. punktā noteiktā ierobežojuma ietvaros.”

Ņemot vērā iepriekš minēto, tikai situācijā, ja pastāv MK noteikumu Nr. 969 13. punktā noteiktie apstākļi un darbiniekam komandējuma laikā nerodas citi papildu izdevumi (piemēram, par dažādiem pakalpojumiem), darba devējam ir tiesības komandējuma dienas naudu (kompensāciju par papildu izdevumiem) arī neizmaksāt.