Direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka darbinieki saņem adekvātu minimālo algu cienīgai dzīvošanai, neatkarīgi no tā, kur tie ir nodarbināti. Minimālajai algai ir jābūt tādai, kas var nodrošināt cienīgu dzīves standartu, samazināt nodarbinātu personu nabadzību, kā arī veicināt sociālo kohēziju un augšupēju sociālo konverģenci un ierobežot vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības.
Jau iepriekš ziņots, ka LBAS ir uzstājis, ka arī Latvijai ir stingri jāpieturas pie direktīvas rekomendācijās noteiktā, kas nosaka minimālo algu 50% apmērā no vidējās mēneša algas valstī.
Šobrīd Labklājības ministrija (LM) ir ierosinājusi kompromisa priekšlikumu – noteikt minimālo mēneša darba algu 45 % apmērā no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātās mēneša vidējās darba samaksas no gada sākuma. Tas arodbiedrību prasību neizpilda.
LBAS ir izdevies izcīnīt, ka par minimālās un vidējās algas attiecības bāzi tiek izmantots Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātās mēneša vidējās darba samaksas no gada sākuma, agrāk noteiktā iepriekšējā gada vietā. Tajā pašā laikā LBAS uzstāj uz nepieciešamību celt attiecību starp minimālo algu un vidējo algu tautsaimniecībā no 45% līdz 50%, lai nodrošinātu, ka Latvijā šī attiecība ir vienā līmenī un neatpaliktu no pārējām Baltijas valstīm.
LBAS aicina pēc iespējas ātrāk sākt sarunas arī par direktīvas 4.panta pārņemšanu, kas paredz kopā ar sociālajiem partneriem izstrādāt un pieņemt plānu koplīgumu pārrunu veicināšanai. Cita starpā direktīva paredz, iesaistot sociālos partnerus, veicināt sociālo partneru spēju veidošanu un stiprināt to iesaistīšanos koplīguma sarunās par algu noteikšanu.
LBAS uzsver, ka minimālās algas pieaugumam jābūt atbilstošam vidējās algas līmenim, lai veicinātu Latvijas ekonomisko izaugsmi un tas atbilstu direktīvas rekomendācijām par 50% no vidējās mēneša algas valstī. Kopš 2023.gada aprīļa LBAS kopā ar sadarbības un sociālajiem partneriem ir iesaistījusies pārrunās par minimālās mēneša algas pārskatīšanas un noteikšanas principiem. LDDK piedāvāja 40% un LM 45% attiecību, tomēr LBAS uzsver, ka tad Latvija novirzās no direktīvas rekomendācijām un Eiropas parlamenta nostājas.
Egils Baldzēns, LBAS priekšsēdētājs, norāda: “Mēs uzskatām, ka galvenais ir vidējās darba samaksas pieaugums, tostarp arī neapliekamā minimuma un atvieglojuma par apgādībā esošu bērnu paaugstināšana. Ir jāuzsver, ka neapliekamajam minimumam jāceļas tā, lai tas būtu izdevīgs vidējai darba samaksai, paaugstinot neapliekamā minimuma piemērošanas robežu vismaz no 1800 eiro līdz 2800 eiro. Šīs izmaiņas ierobežotu ēnu ekonomiku, īpaši “aplokšņu” algas, un, kā zināms, ēnu ekonomika ir ļoti saistīta ar korupciju visos līmeņos.”
Salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, Latvijā nav panākta vienošanās par minimālās algas līmeņa un neapliekamā minimuma līmeņu noteikšanu. Minimālās algas atšķirības starp Baltijas valstīm ir ļoti būtiskas, piemēram, bruto izteiksmē minimālā alga Latvijā ir 700 eiro, Lietuvā 924 eiro, bet Igaunijā 820 eiro. Nodokļu aprēķins valstīs ir atšķirīgs, tomēr arī neto izteiksmē Latvijā ir būtiski zemāka alga. Latvijas iedzīvotāji, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, var iegādāties preces un pakalpojumus, kas ir par 80-180 eiro mazākā vērtībā.
Mārtiņš Svirskis, LBAS Tautsaimniecības eksperts, akcentē: “Eiropas Komisija un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) savās analīzēs ir norādījuši, ka Latvijai ir samērā augsta ienākumu nevienlīdzība, sevišķi iepaliekot iedzīvotājiem, kuri ir zemo algu saņēmēju pusē. Mēs iestājamies par to, lai pārskatītu neapliekamā minimuma piemērošanas robežas, kuras samazina nodokļu slogu mazajām algām, bet tajā pašā laikā atstāj nozīmīgu ietekmi uz vidējām algām.”
LBAS uzsver, ka minimālās algas palielināšana ir nepieciešama, jo ilgstoši auga dzīves dārdzība, kas tiešā veidā ietekmē Latvijas iedzīvotāju labklājību un spēju apmierināt gan ģimenes, gan personiskās vajadzības. Nesamērīga attiecība starp minimālo un vidējo mēneša algu var izraisīt sabiedrībā sociālo un ekonomisko nevienlīdzību, kā arī paplašina telpu ēnu ekonomikas izplatībai aplokšņu algu segmentā.
