VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Kaspars Bērziņš
MPA, PhD rīcībpolitikā
31. janvārī, 2023
Lasīšanai: 7 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Valsts pārvalde
9
9

Ministru kabineta komiteju politiskā dinamika

Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Valsts kanceleja

Atjaunoto Ministru kabineta tematisko komiteju racionālais mērķis ir vienkāršs – koordinēt ministriju darbu, pastāvot kopīgām problēmām. Taču tās var palīdzēt arī uzlabot politisko procesu, “pieradinot” iesaistītos ministrus un mazinot risku, ka viņi “nolēks no tēmas”.

Komiteju netiešais mērķis ir veidot grupas kopīgo identitāti “MĒS, kas risinām šo problēmu”. Ikdienā ministri spēcīgi identificējas ar savu partiju un resoru – ierēdņiem, nozares uzņēmumiem un organizācijām. Konfliktējošu interešu gadījumā viņiem vissvarīgākais būs aizstāvēt partiju vai resoru, nevis pēc būtības atrisināt problēmu.

Savukārt, ja ministri, kopīgi darbojoties, strādās pie problēmas risinājuma, veidosies grupas vienotā identitāte, un pastāvēs lielāka iespēja, ka viņi sevi pieskaitīs problēmas risinātājiem un to uzskatīs par “savu” problēmu. Būs paši kaut ko ieteikuši, investējuši laiku, lai atrastu risinājumu, publiski aizstāvējuši idejas. Līdz ar to labāk sapratīs kopējo problēmu, būs gatavi to skaidrot savai partijai un resoram, mēģinot panākt kompromisus un atbalstu konkrētajam risinājumam.

Tāpat kopējo problēmu risināšanai rada šķēršļus ikdienā politikā dominējošā “cietumnieku dilemma”1. Sabiedrības viedoklis jebkurā brīdī var pavērsties pret problēmas risinātājiem – nevajag, par lēnu, tā nerisina utt. Politiķim šādā situācijā ir izdevīgi iegūt sabiedrības atzinību, distancējoties no problēmu risinātājiem un pašam tos nosodot vai pamācot.

“Cietumnieku dilemmai” ir klasisks risinājums – to spēlēt daudzreiz. Tāda ir arī komiteju būtība. Kopīgajā darbā ministri audzē savstarpējo “sociālo parādu” (reciprocity), proti, risinājumos viens otram piekāpjas un palīdz, tāpēc arī pretī sagaida identisku rīcību. Tāpat darbā viņi ilgstoši “trenējas” viens otru nepievilt vienkāršākos lēmumos, tāpēc ka to, kurš pieviļ, turpmāk uztvers ar aizdomām. Veidojas “grupas normas”. Tādējādi krīzes vai publiska konflikta situācijā būs grūtāk neievērot sadarbību. Ja grupa ir homogēna, ministram var būt izdevīgāk parādīt, ka ir produktīvs, konstruktīvs grupas dalībnieks, nevis iestāties pret to.

Protams, naivi cerēt, ka komitejas pilnībā atrisinās nesadarbošanos, turklāt profesionāli politiķi ir gana viltīgi, lai viegli ļautos grupu dinamikai, tomēr kopumā tās samazinās riskus. Tāpēc, plānojot Ministru kabineta komiteju darbu, ir būtiski ņemt vērā ne tikai racionālos aspektus, bet arī to dinamiku.

  • Komitejas nevar sasaukt tikai krīzes vai konfliktu risināšanas gadījumā

Tad būs augsts stresa līmenis, ievērojama sabiedrības uzmanība un spiediens pieņemt tūlītēju lēmumu. Pusēm jau būs izstrādātas pozīcijas, kuras jāaizstāv. Politiķiem būs ērtāk distancēties no piedalīšanās, atrast vainīgo. Kopīgais darbs jāsāk jau no pamatiem. Tad pakāpeniski attīstīsies problēmu risinātāju identitāte un abpusējās saistības. Tas arī ļaus risināt resoru konfliktus bez stresa, pirms tie ir sasāpējuši un kļuvuši publiski.

  • Komitejas nav publiskas

To ikdienas darbs būs efektīvāks slēgtajās sēdēs. Ja komitejas būs publiskas vai sabiedrība pēc katras sanāksmes gaidīs paziņojumus, politiķi pārslēgsies uz “skatuves” lomu. Tie būs spiesti aizstāvēt savu resoru, sekot sabiedrības mirklīgajam viedoklim, piedāvāt ātrus un vieglus risinājumus. Vērtīgākās komitejas būs garlaicīgas darba grupas – tādas, kurās risinājumu uzreiz nevarēs atrast, būs sarežģītas, tehniskas problēmas, neatrisināmas interešu dilemmas. Tomēr ministri neriskējot varēs pilnībā un atklāti pievērsties to risināšanai.

  • Komitejas nav vērts rīkot abstraktām, augsta līmeņa tēmām

Tajās it kā ir pasākumi, kas jāveic visām nozarēm, tomēr katra var rīkoties vai nerīkoties atsevišķi, viena no otras neatkarīgi. Tādējādi komitejas pārvērtīsies par formālu pasēdēšanu, kurās ziņos ierēdņi. Komitejām ir jādod ministriem darbs. Tām jārisina praktiskas problēmas, kur nepieciešama visu iesaistīto nozaru dalība. Komitejām jābūt tādām, kuras var “ņemt un izdarīt”, orientējoties uz reāli paveikto, nevis iepriekš sagatavotiem dokumentiem. Komitejas ir vērts rīkot saistībā ar sāpīgām reformām, kuras viena ministrija vai partija nevar “iznest” un ir vajadzīgs visu ministru (partiju) ilgstošs atbalsts. Tad ministri tiks pilnvērtīgi nodarbināti, koordinējot visu resoru un partiju darbu kopēju risinājumu atrašanai.

  • Komitejām jāstrādā pirms un pēc sēdēm

Tā nav vienkārša prezentēšana, diskusija vai ātro ideju meklēšana. Sēdei ir rūpīgi jāsagatavojas, visām pusēm analizējot situāciju un konfliktus, rodot iespējamos risinājumus. Sēdes vadītājam ir jāstrukturē diskusija un jāplāno, kādā veidā panākt kompromisus. Tāpat arī pēc komitejas sēdes visiem jāstrādā, lai kompromisus pārvērstu reālos, kvalitatīvos risinājumos. Darbs pirms un pēc sēdēm nozīmē aktīvu, nepārtrauktu sadarbību starp ministriem, birojiem, resoru vadītājiem. Tā kā darbs ir intensīvs, nevar būt daudz komiteju. Jāvienojas, ar kuriem jautājumiem valdība kopīgi strādās.

  • Komitejas nevar iztikt bez Ministru prezidenta

Ministru prezidents simbolizē valdību. Ja Ministru prezidents nepiedalās problēmas risināšanā, viņš parāda, ka šis nav visas valdības jautājums. Šādā gadījumā arī citiem ministriem ir vieglāk “nolēkt no problēmas”. Protams, Ministru prezidenta uzdevums nav piedalīties visās sanāksmēs, tāpat arī viņš nevar pieļaut, lai ministri problēmu atrisināšanu uztic viņam. Tomēr Ministru prezidenta uzdevums ir pastāvīgi atgādināt, cik svarīgi ir atrisināt problēmas, stiprināt grupu identitātes, tās orientēt uz produktīvu risinājumu, un neļaut ministriem nonākt pretējās pozīcijās. Un, prasmīgi balansējot, likt ministriem meklēt risinājumus, sekot līdzi, vai komiteja nav “iesprūdusi”, un palīdzēt pieņemt smagus lēmumus vai atrisināt konfliktus.

1 Spēļu teorijas vienkāršākā spēle, kas demonstrē, cik sarežģīti ir noturēt sadarbību. Šajā spēlē, ja dalībnieki sadarbojas, abi iegūst. Tas, kurš pārkāpj vienošanos, iegūst vairāk, taču otrs zaudē. Ja abi pārkāpj vienošanos – abi arī zaudē.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI