FOTO: Ivars Soikāns, LETA
Saņemot signālus, ka Latvijas izglītības iestādēs – skolās un bērnudārzos – sāk atgriezties pie vecās prakses vecākiem izsniegt sarakstus ar lietām, kas ir jāpērk bērna mācību vajadzībām, Tiesībsarga birojs ir uzsācis izpēti un aicina vecākus dalīties pieredzē, aizpildot tiešsaistes aptauju. LV portāls atgādina, ko paredz likums, – kādus mācību līdzekļus un piederumus var lūgt iegādāties vecākiem un kas jāsagādā izglītības iestādei.
Problēmu, ka izglītības iestādes mēdza lūgt vecākiem iegādāties mācību līdzekļus, kuri izmantojami izglītības programmas īstenošanai (piemēram, mācību grāmatas), Tiesībsargs aktualizēja jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Daudzām ģimenēm tā bija finansiāli grūti panesama nasta, bet Latvijas Republikas Satversmes 112. pants paredz: “Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.”
2013. gada 7. augustā stājās spēkā grozījumi Izglītības likumā, kas būtiski paplašināja termina “mācību līdzekļi” definīciju, atsevišķi izdalot mācību literatūru, metodiskos līdzekļus, papildu literatūru, uzskaites līdzekļus, didaktiskās spēles, digitālos mācību līdzekļus un resursus, izdales materiālus, mācību tehniskos līdzekļus, mācību materiālus, iekārtas un aprīkojumu, kā arī individuālos mācību piederumus.
Secīgi ar likumu tika skaidri noteikts, kādus mācību līdzekļus nodrošina valsts un kādus – skolēna vecāki.
Šobrīd spēkā esošā Izglītības likuma 60. panta 3.1 daļa noteic, ka pirmsskolas izglītības vadlīnijām, pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības valsts standartiem atbilstošas mācību literatūras, spēļu, metodisko līdzekļu, papildu literatūras (uzziņu literatūras) iegādi, kā arī mācību vadības platformu iegādi vai abonēšanas maksu finansē no valsts budžeta līdzekļiem un valsts budžeta mērķdotācijām.
Norma attiecas uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, kā arī valsts augstskolu vidējās izglītības iestādēm.
Vecāku pienākumu iegādāties savam bērnam mācību līdzekļus nosaka Izglītības likuma 58. panta trešā daļa: “Vecāku (personu, kas realizē aizgādību) pienākums ir savu materiālo iespēju robežās nodrošināt sava bērna izglītošanai nepieciešamos šā likuma 1. panta 12.5 punkta “n” apakšpunktā minētos individuālos mācību piederumus.”
Saskaņā ar likumu individuālie mācību piederumi ir izglītojamo personiskās lietošanas priekšmeti un materiāli, kuri tiek izmantoti kā mācību līdzekļi vai saistībā ar mācību iespēju nodrošināšanu: kancelejas piederumi, apģērbs un apavi, atsevišķu mācību priekšmetu (sports, mājturība un tehnoloģijas u. c.) obligātā satura apguvei nepieciešamais specifiskais apģērbs, apavi un higiēnas piederumi, materiāli, kurus izmantojot mācību procesā skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām.
Kā sīkāk LV portālam paskaidro Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, kancelejas piederumi ir universāla rakstura – to lietošana nav saistīta ar kāda konkrēta mācību priekšmeta satura apguvi (piemēram, pierakstu klade, burtnīca, pildspalva, parastais zīmulis, zīmuļu asināmais, līme, lineāls, dzēšgumija, krāsu zīmuļi, flomāsteri).
Savukārt ar apģērbu un apaviem domāts ikdienas apģērbs un svētku apģērbs, maiņas apavi iekštelpām.
Atsevišķu mācību priekšmetu obligātā satura apguvei nepieciešamais specifiskais apģērbs, apavi un higiēnas piederumi ir, piemēram, sporta tērps āra nodarbībām, sporta tērps iekštelpām, sporta apavi, peldkostīms, peldbikses, peldcepure, baseina čības, dvielis, priekšauts, matu stīpiņa vai lente, lakatiņš.
Materiāli, ar kuriem skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām (audums, dzija vai jebkurš cits materiāls vai izejviela), jāiegādājas pašiem, ja skolēns vēlas izgatavot priekšmetu vai produktu, pārsniedzot obligātās prasības, ko paredz mācību priekšmeta obligātais saturs (standarts). Piemēram, mācību priekšmeta Mājturība un tehnoloģijas standarts paredz, ka skolēns, beidzot 6. klasi, prot tamborēt. Ja skolēns tamborē paraudziņu, tad dziju nodrošina skola. Ja skolēns vēlas uztamborēt čības, tad dziju iegādājas vecāki.
“Izsmeļošs mācību piederumu uzskaitījums likumā nav iespējams un nav nepieciešams, jāievēro princips, ka materiāli izglītības obligātā satura apguvei nav jāpērk vecākiem. Prakse iekļaut individuālo mācību piederumu sarakstā mācību līdzekļus, kas jānodrošina skolai, neatbilst labas pārvaldības principam un nav pieļaujama. Tā ir uzskatāma par iestādes prettiesisku faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē,” skaidro Tiesībsarga birojā.
L. Grāvere uzsver – vecākiem, kuri saņēmuši pedagoga izsniegtus sarakstus ar lietām, kas nepieciešamas izglītības satura apguvei, vispirms būtu jāvēršas pie iestādes vadītāja un jālūdz pārskatīt saraksts. Ja neizdodas situāciju atrisināt izglītības iestādes ietvaros, tad iestādes vadītāja rīcība ir jāapstrīd dibinātājam, savukārt dibinātāja rīcība – administratīvajā rajona tiesā. Vecāki ir tiesīgi vērsties arī izglītības jomu uzraugošajā institūcijā – Izglītības kvalitātes valsts dienestā – un pie tiesībsarga.
Lai noskaidrotu, cik izplatīta ir prakse mācību iestādēm izsniegt sarakstu ar lietām, kas jāpērk bērna mācību vajadzībām, un kādas lietas šajā sarakstā ir ietvertas, tiesībsargs Juris Jansons vērsies pie bērnudārza un skolas vecuma bērnu vecākiem ar lūgumu aizpildīt izpētes formu.
Izpētes forma pieejama šeit: https://ej.uz/MacibuPiederumi.
Tiesībsargs aicina to aizpildīt līdz 19. jūlijam, sniedzot informāciju ne tikai par nākamo mācību gadu, bet arī par tikko aizvadīto.
Svarīgi! Informācija tiek vākta tikai par pašvaldību dibinātajām skolām un bērnudārziem, ne par privātajām mācību iestādēm.
Vizuāļa autors: Tiesībsarga birojs.
