Atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 19. panta pirmajai daļai ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma, Ceļu satiksmes noteikumu un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus, jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu signālu, ceļazīmju un ceļa apzīmējumu prasības. 

Tiesu praksē ir atzīts, ka ceļazīme ir uzskatāma par vispārīgo administratīvo aktu, proti, tā satur vispārēju regulējumu, jo no jebkura satiksmes dalībnieka, kurš ir tās darbības zonā, tā prasa noteiktu uzvedību. Ceļazīme kā administratīvais akts ir uzskatāma par paziņotu katram konkrētajam satiksmes dalībniekam ar brīdi, kad satiksmes dalībnieks ir tai pietuvojies pietiekami tuvu, lai varētu to ieraudzīt. Šajā brīdī ceļazīme kā uz konkrēto tai pietuvojušos personu izdotais administratīvais akts stājas spēkā un rada šai personai tiesisku pienākumu. 

No minētā nenoliedzami izriet, ka ceļazīme ir spēkā, ja tā ir redzama. Līdz ar to, ja automašīnu patiesi ir iespējams novietot stāvēšanai, nepabraucot garām konkrētajai ceļa zīmei, tad persona nebūtu sodāma. Tas, vai tā patiesi notika, ir pierādījumu vērtēšanas jautājums. 

Proti, administratīvā pārkāpuma procesā amatpersona pieņems lēmumu, novērtējot pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem administratīvā pārkāpuma lietas apstākļiem to kopumā. Arī personas sniegtos paskaidrojumus izvērtēs, aplūkojot visus iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Tikai saprātīgās šaubas par vainu vērtēs par labu personai – tas ir, ja apstiprināsies, ka personai patiesi bija iespējams nokļūt konkrētajā pārkāpuma fiksēšanas vietā, nepabraucot garām labi redzamai aizlieguma zīmei.