Piektdiena,
22. septembris
viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Provokācija ceturtdaļgadsimta garumā vai bumba ar laika degli?  9

LV portālam: JĀNIS MAIZĪTIS, Satversmes aizsardzības biroja direktors

Aivars Kļavis,
rakstnieks, publicists

26.04.2017

»
«
1
2
3

ĪSUMĀ

  • Lai kļūtu par aģentu, vienmēr tiek un tikušas izpildītas zināmas procedūras. Gan rakstiskas, gan mutiskas.
  • Nevienā citā Baltijas valstī  tik apjomīga kartotēka kā Latvijā netika atstāta. Protams, tagad var tikai minēt, kāpēc tieši Latvijā un kāpēc tik daudz.
  • Kartotēkā ir sabiedrībā zināmi un godāti cilvēki. Tomēr nevajadzētu uzreiz domāt, ka tie ir šā brīža politiķi vai augsta ranga amatpersonas. Lielākā daļa no tiem, kas varbūt arī sadarbojās ar VDK, centās turēties tālāk no pašreizējiem politiskajiem procesiem.
  • Kartīte vēl nenozīmē, ka cilvēks reāli sadarbojies ar VDK, vēl mazāk, ka šo sadarbību iespējams pierādīt.
  • Tikai retais sadarbojās kaut kāda padomju patriotisma vārdā. Pārējie atradās ļoti sarežģītā situācijā un, kā jebkurš cilvēks, gribēja izdzīvot. Toreiz  bija pavisam citas metodes, kā piesaistīt aģentus, – draudi, šantāža, iebiedēšana.
  • 1990. gada 6. septembrī toreizējais PSRS VDK priekšnieks Krjučkovs izdeva sevišķi slepenu pavēli Nr. 00111 par dokumentu glabāšanas sistēmas pilnveidošanu. Patiesībā tas nozīmēja daudzu tūkstošu VDK aģentu personas un darba lietu iznīcināšanu. Ne tikai no centrālajiem, bet arī teritoriālajiem VDK arhīviem. Savukārt 24. novembrī tai sekoja pavēle Nr. 00150 par visu ideoloģisko lietu izstrāžu iznīcināšanu.
  • Publiskojot arhīvu, patiesību neatrast. Ja publicēs sarakstu ar cilvēku vārdiem, par kuriem nav zināms, kāpēc viņi atrodas aģentūras kartotēkā, mēs nonākam pie komunistiskajā diktatūrā izmantotās kolektīvās atbildības principa. Sadarbības fakta pierādījumu neesamības gadījumā nav izslēgtas dārgas tiesvedības pret valsti.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +6
-4



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +6 -4

VDK aģentu kartotēkas jeb tautā tā dēvētie čekas maisi ir gluži kā karsts kartupelis nācijas mutē. Jau ceturtdaļgadsimtu to nav iespējams ne norīt, ne arī izspļaut. VDK arhīvu mēģināts atvērt vairākkārt, tomēr visi pūliņi palikuši bez rezultātiem. Pēdējā laikā par to sociālajos tīklos visvairāk runā paaudze, kas ar padomju laiku bijusi saistīta labi ja agrā bērnībā, un valdošais viedoklis ir: „Čekas maisi jāatver! Beidzot uzzināsim patiesību!”
Kāda ir šī „patiesība”, ko mēs uzzināsim, un kādas var būt sekas, ja tiktu publiskota VDK aģentu kartotēka? Cik ticama ir „maisos” paslēptā informācija un kas jāņem vērā, pirms nodot to trešajām personām, saruna ar Satversmes aizsardzības biroja direktoru JĀNI MAIZĪTI.

VDK arhīvu atvērt ir mēģināts vairākkārt. 2006. gada pavasarī tika izstrādāts likums un šķita, ka tūlīt tas notiks. Bet toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kurai kā brīvās pasaules cilvēkam nekādi nevar pārmest ieinteresētību slēpt patiesību par VDK, nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, aicinot Saeimu vēlreiz caurlūkot likumu. Likumdevējs nebija spējis argumentēt, kā VDK kartotēkas publiskošana ietekmēs cilvēkus, kuru vārdi tajā minēti. Taču jau pēc trim mēnešiem notika Saeimas vēlēšanas. "Jaunais laiks" zaudēja Tautas partijai un Zaļo un zemnieku savienībai, bet jautājums par "čekas maisiem" pazuda no likumdevēju darba kārtības. 

Astoņus gadus vēlāk, neilgi pirms 12. Saeimas vēlēšanām (dīvaini, ka šis jautājums parasti tiek aktualizēts pirms kārtējām vēlēšanām), Saeimas Juridiskā komisija piedāvāja izskatīšanai grozījumus likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu". Tie paredzēja, ka dokumentu zinātnisko izpēti varētu veikt līdz 2017. gada 31. maijam, bet termiņu, lai likumā noteiktā kārtībā būtu iespējams konstatēt kādas personas sadarbības faktu ar VDK, pagarināt vēl uz 30 gadiem.

Savukārt tūlīt pēc vēlēšanām Saeimā tika iesniegts likumprojekts, kas paredzēja atklāt "čekas maisu" saturu. Šo likumprojektu iesniedza neviens cits kā "Saskaņa", un Saeima to noraidīja.

Pēdējā laikā par VDK aģentu kartotēku visvairāk runā sociālajos tīklos un pa brīžam arī medijos. Turklāt tagad runā to paaudžu pārstāvji, kas dzimušas pēc astoņdesmitā gada. Šiem cilvēkiem ir divdesmit, trīsdesmit gadu, vecākajiem drīz būs četrdesmit. Daži vēl miglaini atceras padomju laikus, bet lielākā daļa dzimusi, augusi un skolā gājusi brīvā, demokrātiskā valstī. Par padomju režīmu, totalitāro sistēmu un čeku viņi zina no komentāriem sociālajos tīklos, no literatūras, filmām vai radinieku nostāstiem, ja vien vispār zina, jo tā laika absurdu, nejēdzības, arī bailes, bezcerību un nolemtības apziņu, kas noteica miljoniem cilvēku dzīvi, bez paša pieredzes grūti saprast. Tomēr nezināšana vai nekompetence demokrātiskā sabiedrībā neliedz paust savu viedokli.

Tāpēc sociālajos tīklos valdošais viedoklis ir: "Čekas maisi jāatver. Tas jādara nekavējoties, citādi bijušie čekisti un to līdzskrējēji joprojām atrodas pie varas. Uzzinot, ka ziņotāju vidū bijis kāds savulaik sabiedrībā pazīstams cilvēks, protams, būs vilšanās. Bet runa taču ir par paaudzi, kuras laiks šā vai tā pagājis. Toties mēs, čekas maisus atverot, beidzot uzzināsim patiesību."

Lasot šādus un līdzīgus apgalvojumus, grūti saprast, vai tās tiešām ir alkas pēc patiesības vai drīzāk pēc skandāliem.

Kāda īsti izskatās VDK aģentu kartotēka – tautā gan biežāk saukta par čekas maisiem, un kāds ir šo dokumentu kopums?

Lai kļūtu par aģentu vai, kā tagad mēs tos saucam, slepeno palīgu, vienmēr tiek un tikušas izpildītas zināmas procedūras. Gan rakstiskas, gan mutiskas. Padomju laikā Valsts drošības komitejā aģentūras un reģistrācijas uzskaites sistēmu veidoja vairāki rakstiski dokumenti. Vispirms aģentam, lai sadarbotos, bija kaut kas jāparaksta. Kaut kas līdzīgs saistību rakstam vai iesniegumam, ka viņš gatavs sadarboties un saprot, ka sadarbojas ar VDK. Un bija tā saucamās uzskaites kartītes, kuras aizpildīja VDK štata darbinieks. Cilvēks, kas tika uzskatīts par aģentu, to neparakstīja un, visticamāk, arī neredzēja vai pat nezināja par tādas esamību. Tad, lūk, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā atrodas tikai šīs kartītes. Tajās ir aģenta vārds, uzvārds, dzimšanas laiks un vieta, dzīvesvieta, darbavieta, tā VDK operatīvā darbinieka uzvārds, kurš viņu savervējis, kā arī šī operatīvā darbinieka un viņa tiešā priekšnieka, kurš apstiprināja vervēšanu, paraksts. 

Cik ir šādu kartīšu?

Ap 4500. Tā galvenokārt ir 80. gadu beigu jeb "perestroikas" perioda aktīvā aģentūra un daži desmiti kartīšu ar atzīmi "pastāvīgai glabāšanai". Turklāt, zinot, kā kartotēka tika pārņemta, neviens nevar galvot un pierādīt, vai mūsu rīcībā nonākušas pilnīgi visas kartītes, pārvedot neviena nav pazudusi vai apzināti izņemta. Vienlaikus skaitlis ir ļoti liels. Nevienā citā Baltijas valstī šāda apjomīga kartotēka netika atstāta. Protams, tagad var tikai minēt, kāpēc tieši Latvijā un kāpēc tik daudz.

Kāds pašlaik ir dokumentu oficiālais statuss, un kādi likumdošanas akti to regulē?

Tas ir ierobežotas pieejamības dokuments, jo visa informācija satur personas datus, kuri nav izpaužami trešajām personām bez personas piekrišanas. Šo statusu savukārt nosaka Datu aizsardzības likums. Speciāla likuma par kartotēkas publisku pieejamību nav. Tajā pašā laikā tām personām, kuras grib saņemt informāciju par sevi, mēs to sniedzam.

Runa jau nav tikai par 4500 ziņotājiem. Šiem cilvēkiem bija ģimenes – bērni, tagad noteikti arī mazbērni, citi tuvāki vai tālāki radinieki. Tātad skaitlis jāreizina vismaz ar pieci. Tad tie būs jau kādi 25 000, bet patiesībā cilvēku, kurus netieši skar šī kartotēka, noteikti būs daudz vairāk.

Jā, te runa ir par veselām ģimenēm. Turklāt, visticamāk, radinieki, bērni un mazbērni nemaz nezina, ka attiecīgā persona sadarbojusies ar VDK un minēta kartotēkā.

Lietuvā, kā informē TSDC vadītāja Zinta Ābola, tika pārņemta tikai viena neliela lauku rajona VDK aģentu kartotēka, kas līdzīga Latvijas kartotēkai. Toties viņiem esot ļoti daudz dažādu citu materiālu, tostarp izmeklēšanas daļas, finanšu daļas dokumenti, personāla lietas un vēl daudz kas cits. To kopējais apjoms esot vairāk nekā 10 miljoni lapu. Tas ļāvis izveidot veselu pētniecības struktūru, kura nepārtraukti publicē zinātniskus pētījumus par VDK darba metodēm, pēckara gadiem, lietuviešu pagrīdi… Savukārt Igaunijā izdevās pārņemt vienīgi specdienestu ceturkšņa atskaites par laiku līdz 1958. gadam. Atšķirībā no kaimiņiem Latvijas aģentu kartotēkā ir informācija tieši par Atmodas laiku līdz pat VDK likvidēšanai. Vai tā nav bumba ar laika degli, kas savulaik šeit tika atstāta apzināti?

Tik tiešām nevienā citā Baltijas valstī šādas kartotēkas nav. Es nezinu, vai tā ir apstākļu sakritība vai apzināta rīcība. Uz to vislabāk varētu atbildēt šajos notikumos iesaistītie cilvēki, tostarp bijušie VDK darbinieki. Vienīgi nedomāju, ka viņi būs pārāk atklāti. Varbūt arī jaunās brīvvalsts politiķi un amatpersonas, kas piedalījās dokumentu pārņemšanā? Iespējams, viņi zina un varētu paskaidrot daudz vairāk, nekā līdz šim nonācis atklātībā. Tomēr vēlreiz gribu uzsvērt – šāda kartīte vēl nenozīmē, ka cilvēks reāli sadarbojies ar VDK, vēl mazāk, ka šo sadarbību iespējams pierādīt. Ne velti no 376 uz 2017. gada aprīli tiesās ierosinātajām pārbaudes lietām (dažas gan vēl atrodas tiesvedībā) sadarbība ar VDK konstatēta tikai 11 gadījumos.  

Tagad skaidrs, kāpēc jau deviņdesmitajos gados izskanēja, ka atšķirībā no kaimiņvalstīm TSDC rīcībā esošie dokumentu ir sensitīvāki un līdz ar to arī daudz šokējošāki.

Jā, kartotēkā ir sabiedrībā zināmi un godāti cilvēki. Tomēr nevajadzētu uzreiz domāt, ka tie ir šā brīža politiķi vai augsta ranga amatpersonas. Lielākā daļa no tiem, kas varbūt arī sadarbojās ar VDK, centās turēties tālāk no pašreizējiem politiskajiem procesiem, un lustrācija daļēji mums jau ir notikusi. Pilnīga lustrācija bez aģentu personas un darba lietām un VDK darbinieku personāla lietām nav iespējama. Visas amatpersonas, arī politiķi, ir pārbaudītas. To joprojām prasa vēlēšanu ierobežojumi, kas liek TSDC sniegt informāciju par sadarbību ar VDK. Tāpēc pašreizējo politiķu un amatpersonu vidū nav to, kas ir mūsu kartotēkā, vai, otrādi, – tie, kas ir kartotēkā, nav atbildīgos amatos. Lai gan, kā jau teicu, nevaru galvot, vai kāda kartīte nav izņemta un pazudusi. 

Tomēr cilvēki, kas pieprasa atvērt kartotēku, apgalvo – mūsu valsts nabadzība, korupcija un citas nejēdzības skaidrojamas tieši ar to, ka pie varas šeit joprojām ir bijušie čekisti un ziņotāji. Tas ir viens no galvenajiem publiskajiem argumentiem par labu kartotēkas atvēršanai.

Pilnīgas muļķības! Biznesā, jā… Tur darbojas arī bijušie VDK štata darbinieki, un daudzi to nemaz neslēpj. Bet politikā un valsts pārvaldē atbildīgos amatos – noteikti nē. Tā ir tā daļējā lustrācija, kas jau notikusi, un par ko atbildam mēs, Satversmes aizsardzības birojs, lai, izmantojot šo kartotēku, nodrošinātu, ka atbildīgos amatos nenonāk tie, kas it kā   sadarbojušies ar VDK vai bijuši drošības komitejas štatā.

Jūs nupat teicāt " it kā"… Vai tas nozīmē – kartotēkā varētu būt arī tādu cilvēku uzvārdi, kas paši to nemaz nezina un apzināti nekad ar VDK nav sadarbojušies?

Pilnīgi iespējams. Kartītes aizpildīja aizmuguriski. Piemēram, kāds uzrakstīja ziņojumu pēc ārzemju komandējuma. It sevišķi tas attiecās uz zinātniekiem… Taču šis fakts jau vēl nenozīmēja, ka viņš aktīvi sadarbojās ar VDK. Vai arī kādam bija saruna ar drošības komitejas darbinieku, pēc kuras uzreiz aizpildīta kartīte. Situācijas varēja būt ļoti dažādas. Tātad runāt viņš runājis, bet nekur nav parakstījies un apliecinājis savu gatavību sadarboties. Tāpēc nevar tagad, pēc 26 gadiem, to visu likt vienā maisā, publiskot šo cilvēka vārdus un padarīt viņus par ziņotājiem. Kur mēs tad nonāksim? Līdz kaut kādām raganu medībām? Tāpēc SAB iestājas pret publiskošanu. Nav runa par pētīšanu, bet vienkārši mehāniski to visu publiskot būtu milzīga kļūda.

Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, cik liela ir ticamība tam, kas atrodas tā sauktajos čekas maisos?

Grūti novērtēt. Es teiktu – droši vien kādi 80%. Zinot, kā VDK strādāja, fiktīvas varētu būt atsevišķas kartītes. Visu noviltot nebija iespējams. Cita lieta, ka tie, kas nonāca ziņotāju situācijā, varbūt dažbrīd bija pat gudrāki par VDK darbiniekiem un nekādu būtisku informāciju par līdzcilvēkiem neizpauda. Tikai retais sadarbojās kaut kāda padomju patriotisma vārdā. Pārējie vienkārši atradās ļoti sarežģītā situācijā un, kā jebkurš cilvēks, gribēja izdzīvot. Toreiz jau bija pavisam citas metodes, kā piesaistīt aģentus, – draudi, šantāža, iebiedēšana… Pietika, ja cilvēkam bija kāda atkarība, slepena mīlas dēka vai netradicionāla seksuālā orientācija, lai viņš nonāktu uz šī āķa. Tiem, kas dzimuši demokrātiskā sabiedrībā, to grūti saprast.

Kā šie materiāli pēc augusta puča nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā?

Pats neesmu piedalījies ne dokumentu pārņemšanā, ne arī bijis ar tiem saistīts. Tāpēc precīzi nezinu. Varu vienīgi dalīties ar informāciju, kas atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā. Un jāsāk ar faktu, ka toreiz, kad kartotēku pārņēma, šāda centra vēl nebija. 1991. gada augustā izformēja VDK un dokumentu pārņemšanu uzdeva toreizējai Ministru padomei. Tika izveidota īpaša komisija, kas, nepieaicinot nevienu vēsturnieku , pēc saviem ieskatiem šķiroja visus dokumentus atstājamos un iznīcināmos. To, kas pēc tam palika pāri, sadalīja Latvijas Valsts arhīvam, Policijas akadēmijai un Iekšlietu ministrijai. Precīzāk - Drošības policijai. Aģentūras un operatīvās meklēšanas kartotēku 1991. gada 28. augustā pārņēma AP deputātu grupa, tā tika pārvietota uz Augstāko Padomi, uz Jēkaba ielu. Tur tā glabājās piemērotos seifos, līdz 1992. gada aprīlī tika izveidots TSDC.

Vērojot kaislības, kas jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu virmo ap VDK aģentu kartotēku, apzināta vai neapzināta, šī provokācija savu ir panākusi – sēt naidu latviešu vidū, vairot neuzticību vienam pret otru un šķelt sabiedrību.

Jā, es piekrītu. Tā ir sava veida bumba ar laika degli un provokācija. It kā iespējams šos dokumentus pētīt, bet tikai pētīt, nevis publiskot. Un arī pētījumu rezultāti var būt pilnīgi apšaubāmi, jo dokumenti, kuri pierādītu aģentu sadarbību, it kā atrodas Maskavā. Lai gan nav izslēgts, tas pat ir ļoti ticami, ka tie jau sen iznīcināti. Latvijā maz zināms fakts – 1990. gada 6. septembrī toreizējais PSRS VDK priekšnieks Krjučkovs izdeva sevišķi slepenu pavēli Nr. 00111 par dokumentu glabāšanas sistēmas pilnveidošanu. Patiesībā tas nozīmēja daudzu tūkstošu VDK aģentu personas un darba lietu iznīcināšanu. Ne tikai no centrālajiem, bet arī teritoriālajiem VDK arhīviem. Savukārt 24. novembrī tai sekoja pavēle Nr.  00150 par visu ideoloģisko lietu izstrāžu iznīcināšanu. Patiesībā tas bija pats galvenais, ar ko nodarbojās VDK, – sabiedrības noskaņojuma, operatīvās novērošanas un atsevišķu cilvēku izsekošanas lietas. Kāpēc tas tika darīts? Iespējams, sajūtot pārmaiņas, čekisti nobijās, ka var atkārtoties 30. gadi, kad represijas skāra viņus pašus un daudzi tika nošauti. Tas arī izskaidro, kāpēc diezgan lielā steigā daudz ko aizveda vai iznīcināja šeit pat uz vietas.  

Ja tiek runāts par VDK aģentu kartotēkas atvēršanu, vienlaikus jāuzdod jautājums, kas tādā gadījumā notiek ar PSKP jeb kompartijas biedriem. Tā sauktajiem nomenklatūras darbiniekiem, kas atradās samērā augstos amatos. Ne tikai partijā, arī komjaunatnē, presē, toreizējās rajonu izpildkomitejās, ciemu padomēs. Par viņiem neviens nekādas kartītes nerakstīja, viņiem cīnīties par padomju ideoloģiju un sistēmu lika ieņemamais amats. Šādu cilvēku tā sauktajos nomenklatūras amatos, tostarp arī latviešu, bija daudz, daudz vairāk nekā tie 4500, par kuriem aizpildītas kartītes.

Taisnība – ceka (Latvijas komunistiskās partijas centrālā komiteja, A.K.) vadīja čeku, nevis otrādi. Savukārt čeka nevervēja ceku. Ņemot vērā partijas vadošo lomu PSRS, tas attiecās arī uz rajonu komitejām un citām tā laika ideoloģijas struktūrām.

Vai to cilvēku vārdi, kas tās vadīja un tajās strādāja, ir kartotēkā?

Protams, ka nav.

Tātad, pat ja kartotēka tiek publicēta, mēs atklātībā nododam ziņotāju vārdus, bet tos, kas to visu ideoloģiski vadīja, no atbildības pasargājam?

Jā, lai gan uz tiem aktīvajiem bijušajiem kompartijas biedriem, kuri pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā vai Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā, attiecas ierobežojumi, kas noteikti, piemēram, Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumā, likumā "Par valsts noslēpumu", likumā "Par tiesu varu",  kā arī Valsts drošības iestāžu likumā.

Runājot par SAB rīcībā esošajiem VDK dokumentiem un to izpēti, parasti tiek minēta tikai šī kartotēka. Bet tie taču nav vienīgie dokumenti?

Protams! Ir dažāda veida informācija, ko nupat esam digitalizējuši sistēmā Delta Latvija un nodosim Valsts arhīvam. Ir materiāli, kā tika vākta informācija, ar kādām metodēm un kādos virzienos strādāja Drošības komiteja. Kādas sociāls grupas to interesēja… Katrā ziņā tur ir pietiekami daudz materiāla, ko pētīt, ar ko strādāt un strādāt, neskarot konkrētu cilvēku uzvārdus, kuru sadarbības faktu nekādi nevaram pierādīt.  Manuprāt, svarīgi būtu, lai vēsturē paliktu tieši metodes. Tas, ko un kā darīja šī organizācija, kā VDK uzturēja režīmu un kāpēc vienā brīdī režīms krita. Kas bija tie cēloņi, kāpēc pēkšņi tik nežēlīga un labi organizēta struktūra vairs nespēja pildīt savas funkcijas?

Pirms vairāk nekā desmit gadiem, komentējot prokurora, VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas locekļa Klementija Rancāna rakstu "Čekas maisi – priekšvēlēšanu medusmaize", toreizējais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte par kartotēkas publicēšanu rakstīja: "Pastāv ļoti liela iespēja, ka šo dokumentu nekritiskas izmantošanas rezultātā "tiek radīta jauna realitāte, nevis atspoguļota patiesība"." Vai jūs tam piekrītat?

Pilnībā piekrītu. Publiskojot patiesību neatrast. Ja publicēs sarakstu ar cilvēku vārdiem, par kuriem nav zināms, kāpēc viņi atrodas aģentūras kartotēkā, mēs nonākam pie komunistiskajā diktatūrā izmantotās kolektīvās atbildības principa. Sadarbības fakta pierādījumu neesamības gadījumā nav izslēgtas dārgas tiesvedības pret valsti. Ja gribēja kartotēku atvērt, to vajadzēja darīt uzreiz, nevis gadu desmitiem strīdēties un, mazāk paliekot cilvēkiem, kas iesaistīti šajos procesos, neieklausoties nekādos loģiskos argumentos, mēģināt to publiskot. Vienīgais, ko šādi var panākt, ir pilnīgi nevajadzīgas veselu ģimeņu traģēdijas. Sevišķi, kad cilvēks jau miris un pats par sevi vairs nevar iestāties.

Dīvaini, ka tagad visaktīvāk par VDK kartotēkas publicēšanu iestājas nevis tie, kas dzīvojuši totalitārisma apstākļos un no tā cietuši, bet gan cilvēki, kas piedzimuši jau neatkarīgā valstī, turklāt dara to diezgan kategoriski un agresīvi. Vai pašlaik, kad teorētiski maisus var atvērt tie, kuriem šobrīd ir divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit, kuri padomju laiku atceras diezgan miglaini vai neatceras nemaz, bet par VDK darbības metodēm zina tikai no literatūras, filmām un radinieku emocionālajiem stāstījumiem, šīs "jaunās realitātes" un sabiedrības pretnostatīšanas draudi nav vēl lielāki? Vai nav biedējoši, ka jauni cilvēki grasās tiesāt savu vecāku, pat vecvecāku paaudzes par nodarījumiem, kurus viņi pilnībā nemaz neizprot un kas uz viņiem nekādi neattiecas?

Es drīzāk aicinātu tos, kas dzimuši pēc neatkarības atgūšanas, domāt, kā šo milzu vērtību – neatkarīgo valsti – nosargāt un attīstīt. Iepriekšējās paaudzes izdarīja visu, lai ļoti sarežģītos apstākļos tik mazā teritorijā ar tik nedaudz iedzīvotāju šo neatkarīgo valsti atjaunotu. Tāpēc nevajadzētu nodarboties ar tiesāšanu, bet domāt, kā nodrošināt, lai mēs kā neatkarīga valsts pastāvētu arī turpmāk.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'vēsture  

  Ieteikt:  +6
-4

 
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
Lasīt komentārus (9)
 
 

PIEDALIES!


Fonds "Zemessargam.lv" uzsāk ziedojumu kampaņu "Palīdzot zemessargam, tu palīdzi sev", kuras ietvaros aicina iedzīvotājus ziedot nakts redzamības ekipējuma iegādei.

 VISVAIRĀK LASĪTIE

TEMATISKIE RAKSTI

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
izglītības_saturs administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodbslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti