Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ilona Kronberga: “Būtu ļoti slikti, ja iestādes vadībā nonāktu kāds, kas gatavs nevis smagi strādāt, ieviešot jaunas metodes, bet - atrasties amatā.”
Astoņus gadus viņa bija domnīcas "Providus" pētniece, kuras vadībā tapuši daudzi ne tikai mūsu valsts, bet starptautiska mēroga pētījumi par bērnu tiesību aizsardzību, viņu antisociālās uzvedības mazināšanu un to agrīnu novēršanu (prevenciju), kā arī labākās prakses meklējumiem jauniešu noziedzības izskaušanai. Tas pēdējā laikā, bet iepriekš viņas uzmanības lokā galvenokārt bijusi kriminālsodu veidošanas politika mūsu valstī. Nu atkal jauns darba gaitas pagrieziens, un par to saruna ar ILONU KRONBERGU LV portālā.
Kāpēc nolēmāt pieteikties konkursā uz Valsts bērnu tiesību inspekcijas vadītāja vietu?
Sākotnēji man tāda nolūka nebija. Drīzāk mēģināju motivēt dažus savus kolēģus, par kuriem domāju, ka viņi labi varētu veikt šo darbu. Taču mani pūliņi augļus nenesa, un iznāca otrādi: kolēģi, ar kuriem biju sadarbojusies Eiropas Komisijas projektu pētījumos, aicināja mani apsvērt šo iespēju. Sāku apdomāt, un bija vairāki svarīgi argumenti, kādēļ to vajadzētu darīt.
Pirmām kārtām šajā nozarē un tās apakšjomās tuvākajā nākotnē gaidāmas būtiskas pārmaiņas. Viena no tām ir saistībā ar Tieslietu ministrijas (TM) izstrādāto likumprojektu bērnu antisociālas uzvedības novēršanai.
Šis likumprojekts lielā mērā ir balstīts uz to zinātnisko pētījumu rezultātiem un secinājumiem, ko mēs ar kolēģiem vairāku gadu garumā esam veikuši. Tie bija zinātniski praktiski pētījumi, kuros visas idejas un hipotēzes tika pārbaudītas reālos pilotprojektos daudzās Latvijas pilsētās.
Bērnu anisociālas uzvedības prevencijas likums (gan vēl likumprojekta stadijā) sevī ietver būtiskas izmaiņas, kas saistītas gan ar bērnu un jauniešu administratīvo atbildību, gan kriminālatbildību, gan likumā ietvertā filozofija arī liks palūkoties ar gluži citām acīm uz to, kā strādājam bērnu tiesību aizskāruma prevencijas jomā. Pašlaik gandrīz vienīgā prevenciju saturošā norma ir Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pantā, taču arī tur tikai vienā punktā minēti bērni, kuri klaiņo, neapmeklē skolu, bet lielākoties ir runa par tiem, kuri jau izcietuši sodu brīvības atņemšanas iestādē, izdarījuši administratīvos pārkāpumus, faktiski tādi bērni, kuriem ar prevencijas metodēm palīdzēt vairs nevar, ir nepieciešamas jau nopietnas iejaukšanās.
Tādējādi es sapratu, ka būtu ļoti slikti, ja VBTAI vadībā nonāktu kāds, kas gatavs nevis smagi strādāt, ieviešot jaunas metodes, bet - atrasties amatā. Tiešām būtu žēl, ja šo lielo kopdarbu, kurā ar kolēģiem gan no Tieslietu ministrijas, gan Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) esam plecu pie pleca veikuši, sabremzētu un reforma netiktu pilnvērtīgi ieviesta dzīvē.
Kāpēc savā darbībā no kriminālsodu politikas pārgājāt uz bērnu tiesību aizsardzības problemātiku?
Sākšu ne ar emocionāliem, bet praktiskiem apsvērumiem mūsu valsts tautsaimniecības kontekstā. Nesen pārlūkoju "Eurostat" prognozes par Latviju demogrāfijas jomā, un tās ir ļoti, ļoti sliktas.
Dzimstība pašlaik ir stabilizējusies ar tendenci uz izaugsmi. Taču dzimstības pieaugums ir pārāk mazs, lai izmainītu lejupslīdošo līkni. Pēc "Eurostat" prognozes, Latvijā 2030. gadā būs 1,5 miljoni iedzīvotāju, bet 2080. gadā – 1,3 miljoni.
Tādēļ ļoti svarīga ir ne tikai bērnu kvantitāte, bet arī kvalitāte. Un tas ir bērnu tiesību aizsardzības jautājums.
Reiz sacījāt – ja bērns ir nonācis konfliktā ar likumu, ja viņš ir agresīvs, nevadāms, tas liecina, ka jau agrīnā vecumā ir bijušas pārkāptas viņa tiesības.
Tā ir! Mēs nedrīkstam pieļaut, ka bērni izaug samocīti pa cietumiem, bērnunamiem, ģimenēs, kurās par viņiem nerūpējas, un tāpēc nevar kļūt par izglītotiem, veiksmīgiem cilvēkiem vai nu veselības bojājumu, vai psiholoģiski emocionālu traumu un dzīves apstākļu dēļ. Jebkurā gadījumā tas darbspējīgo cilvēku daudzums, kas minētajos gados uzturēs pensijas vecuma cilvēkus, būs ļoti, ļoti mazs proporcijā pret tiem, kuri būs jāuztur. Tālab pret bērniem, kuri būs pieaugušie 2030. gadā, šobrīd ir jāizturas ar milzīgu rūpību un aizsardzību, lai viņi izaugtu maksimāli kvalitatīvi. Lai viņi šo pienākumu vispār varētu izpildīt. Citādi valsts faktiski nevarēs pastāvēt.
Pašreizējais VBTAI nolikums vedina domāt, ka šai iestādei, kurai ir visai plašas funkcijas, tomēr pirmajā vietā ir kontroles pienākumi. Ar kontroli vien iepriekš minētos mērķus nevarēs veikt?
Speciālisti savās diskusijās ja ne tūkstošiem, tad patiešām simtiem reižu atzinuši, ka mēs nedarām pat trešo daļu no tā, ko varētu izdarīt. Arvien turpinām meklēt vainīgos, pārkraut atbildību cits uz citu. Izstrādājot Bērnu antisociālas uzvedības prevencijas likumu, bijām kādā neformālā sanāksmē, kur izskaidrojām likumprojekta nostādnes, un no pašvaldību sociālo dienestu darbiniekiem dzirdējām: mums ir ļoti daudz darba un papildu funkcijas nevajag!
Tiesībsarga biroja veiktās aptaujas liecina, ka daudzi pašvaldību dienesti tā vietā, lai bērniem, kuriem atklātas uzvedības problēmas, izstrādātu individuālās sociālās korekcijas programmas, par vēlamāko variantu uzskata viņus dabūt no šīs teritorijas prom, ievietot kādās speciālās pāraudzināšanas iestādēs, internātskolās. Bāriņtiesas arī nemeklējot bērniem audžuvecākus, ja ģimene par viņiem nespēj parūpēties. Ko ar tādu slīkšņu darīt?
Tiesībsarga biroja viedokli var kritizēt, tam var nepiekrist, bet ir jāsaprot, ka katrs "sistēmā" ielaists bērns nonāk vidē, kas viņa attīstībai nebūt nav pati labvēlīgākā. Vienmēr būs gadījumi, kad, teiksim, atbrauks pašvaldības policija un redzēs, ka vecāki ir alkohola reibumā, nespēj par bērnu rūpēties. Tad saprotams, ka bērns ir jānogādā drošā vietā un jārisina situācija ar vecākiem. Bet lielākoties neviens nemēģina situāciju uzlabot tiktāl, lai bērnu vecākiem kādreiz varētu atdot. Taču tas bērns, kuru šodien aizved uz bērnunamu, savā pašvaldībā, visticamāk, drīz atgriezīsies: viņam citur nebūs, kur iet. Un pašvaldība turpinās maksāt viņam sociālos pabalstus un tālāk nopūlēties jau ar viņa bērniem.
Arī bērnunamos visi lielākoties ir dzīvu vecāku bāreņi...
Tieši tā! Mums nav pirms pieciem, septiņiem gadiem beidzies karš, kuros mazu bērnu vecāki zaudējuši dzīvību. Tā ir milzīga liecība par to, ka sistēmā nevis kaut kas nedaudz, bet ļoti daudz kas nav kārtībā. Par to ir jādomā, jārunā tagad, un, galvenais, ir jādara.
Esmu ļoti daudz runājusi ar dažādu pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar ģimenēm un bērniem, un dzirdu vienu un to pašu: mēs cīnāmies ar vējdzirnavām, mēs tik rakstām papīrus un netiekam galā! Tad ir jādomā - kāpēc neatliek laika nodarboties ar prevenciju? Tādēļ, ka visu laiku ir jānodarbojas ar smagajiem gadījumiem, kas prasa lielus resursus.
Vienā brīdī ir jānoliek tāds kā robežpunkts: mēs tiekam galā ar nelabvēlīgajām ģimenēm un situācijām, kas jau ir radušās, bet vienlaikus darām visu iespējamo, lai nepieļautu, ka to skaits palielinās. Tās slūžas ir jāaiztaisa ciet! Bet jāsāk ar katru no mums, ar šķietamiem sīkumiem.
Piemēram, nesen ceļā no vienas iestādes uz otru, pusdienojot ēdnīcā, pa logu turpat blakus redzu sievieti lielā grūtniecības laikā stāvam un smēķējam. Divas reizes pagāja garām pa diviem pašvaldības policistiem, bet neviens pat neapstājās un neaizrādīja. Neaizrādīja arī neviens cits. Tā, lūk, būtu agrīnā prevencija! Pēc tam, kad viņai, iespējams, piedzims slims bērns, valsts tērēs līdzekļus tā ārstēšanai un pabalstiem, cilvēki līdzcietībā ziedos naudu. Bet pieiet klāt un pateikt – lūdzu, nesmēķē, tu dari pāri sev un savam bērnam – to mēs nevaram!
Pārsteidzoši ir, lūk, kas: esat absolvējusi Policijas akadēmiju kā juriste, krimināltiesību speciāliste, bet maģistra darbis bija civiltiesībās. Savukārt drīz pabeidzamais doktora darbs saistīts ar bērnu tiesību aizsardzību. Par pēdējo jau runājām, bet kāpēc iepriekš tāda specializācijas maiņa?
Es mācījos pašā pirmajā Policijas akadēmijas kursā uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, un sākotnējā specializācija bija tieši policijas praktiskajās profesijās. Tādējādi mana pirmā profesija ir cietuma uzraugs, apsardzes un konvoja darbinieks. Es esmu viena no retajiem diplomētajiem cietuma uzraugiem šajā valstī. Bet profilējošais teorētiskais priekšmets mums bija kriminālsodu izpildes tiesības un krimināltiesības. Savukārt, kad rakstīju maģistra darbu, mani ļoti aizrāva civiltiesības: bija 1996. gads, kad viena pēc otras tika atjaunotas Civillikuma daļas – ģimenes tiesības, mantošanas tiesības, saistību tiesības. Tas bija ārkārtīgi interesants periods un izcila pieredze.
Bet sākās atkal cits posms - Latviju sasniedza informācija par citās valstīs jau labi zināmo metodi – probāciju. Tad jau bijāt TM kriminālsodu izpildes politikas departamenta direktore un sadarbībā ar Kanādas ekspertiem ķērāties pie probācijas dienesta izveides.
Probācija ļauj daudz plašāk piemērot sankcijas bez izolācijas no sabiedrības, nepārmaksājot par kriminālsodiem, un faktiski ir krimināltiesību, civiltiesību atsevišķu instrumentu, cilvēktiesību un sociālā darba metožu kopums.
Reiz sacījāt, ka sākotnēji pat tiesneši sacīja – kas tā probācija vispār ir?! Pie mums nekas tāds nav iespējams!
Jā, tā bija. Bet tagad probācija ir ierasta metode, un bez tās šodiena nemaz nav iedomājama.
Arī šī jaunā bērnu likumpārkāpumu prevencijas ieviešana patlaban šķiet kā milzīgs, neuzvarams kalns. Vai jums nav sajūta, ka esat atkal uzņēmusies ļoti smagu darbu?
Ja gribam kādas pārmaiņas, jebkurā gadījumā ir vajadzīgs laiks un epicentrs, kurā tiek ģenerētas idejas, kuras ir jāskaidro, jāiedzīvina sabiedrībā. Faktiski sabiedrība ar tām ir "jābaro", lai cilvēki spētu saprast un pieņemt šos risinājumus kā savus uzskatus. Probācijai šoruden apritēja jau 12 gadu... Arī šī bērnu tiesību aizsardzības reforma nebūs process pāris gadu garumā. Sākumā ir jāapzinās, ka tā problēma, ko sākumā minēju, ir reāla. Ka mēs nevaram turpināt tādā pašā garā un cerēt uz labu nākotni.
Probācijai bija ļoti spēcīgs sākotnējais ideju ģenerators – Valsts probācijas dienesta dibināšanas darba grupa. Pirmā darba grupa vairāk sastāvēja no nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un tikai dažiem juristiem, tad vairāk tika radītas idejas, mērķi, nosprausts īstenošanas ceļš. Otrā darba grupa, kurā jau strādāja juristi, to visu ietērpa konkrētos juridiskos risinājumos. Bet šo visu procesu pavadīja ļoti plašs sabiedrības informēšanas darbs.
Šajā reizē kodols acīmredzot varētu būt VBTAI?
Pieredze šai iestādei ir fantastiska, ir ļoti labi speciālisti. Bet ir viena problēma. Kā nesen sacīja TM Valststiesību deprtamenta direktore Anda Smiltēna, mūsu valstī bērnu tiesību aizsardzības jomā notiek zibsnīšana – ir kādi projekti nevalstiskajām organizācijām, iesaistītajām ministrijām, pašvadībām, bet nav vienotas sistēmas, savstarpējas pastāvīgas sadarbības. Projektus mums vajag, tie ļauj atklāt un pārbaudīt jaunas metodes, bet tas nav galvenais. Mēs nevaram turpināt šo zibsnīšanu, vajag izveidot centru, kas spēj ap sevi pulcināt sabiedrotos un sistemātiski strādāt noteiktā virzienā. Nepietiek ar to, ka uzrakstīsim protokolu kādai skolotājai, viņu sodīsim, jo esam inspekcija. Mums skolotāji ir jāpadara par saviem sabiedrotajiem. Tāpēc arī Labklājības ministrija, formulējot mūsu iestādes misiju, ir noteikusi: jātiecas uz tādas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas izveidi valstī, kas primāri balstīta bērnu tiesību aizsardzības iestāžu un organizāciju – bāriņtiesu, skolu, bērnu aprūpes iestāžu – paškontrolē. Tas ir pirmais uzdevums.
Ir jau pavīdējušas domas, ka iestādes nosaukums nav īsti atbilstošs tās funkcijām, ka atrašanās vieta Pārdaugavā ir pārāk nomaļa...
Vieta inspekcijai ir laba. Administratīvo protokolu skolotājam var izrakstīt jebkur. Vieta nav laba centrālajai bērnu aizsardzības iestādei, kuru ērti varētu apmeklēt ikviens, kam tas vajadzīgs. Mums ir jābūt visur, tviterī, feisbukā – visur.
No "Providus", kur strādājāt tik ilgi, pērn pārgājāt strādāt uz Valsts kanceleju, bet tagad – VBTAI. Arī tādēļ, lai zibsnīšanu vērstu pastāvīgā gaismā?
Kādus pēdējos divus gadus, strādājot "Providus" ar pētījumiem, biju domājusi, ka tomēr jāatgriežas valsts pārvaldē. Projekti ir labi līdz brīdim, kamēr izdari secinājumus un saproti, kas ir jādara. Kad ir jādara, tad jābūt vai nu valsts pārvaldē, vai pašvaldībā, tajā līmenī, kas ideju realizēšanai ir vislabākais. Vislabākais ir, ja vari pats radīt un pats realizēt. Pieredze Valsts kancelejā mani lieliski nolika atpakaļ valsts pārvaldē un palīdzēja nostāties uz kājām.
Jūs ļoti daudz strādājat, vēl arī doktora darba fināla taisne. Bet jums ir ģimene, divi bērni. Dēlam Valteram 12 gadu. Tas ir vecums, kad vecāki ir ļoti vajadzīgi. Meitai Vitai gan jau pāri divdesmit. Kā atrast laiku privātajai dzīvei?
Mums ar bērniem ir ļoti spēcīga emocionālā saikne. Protams, viedokļi mēdz atšķirties, ir kādi sīki kašķi, bet tas ir normāli. Domstrpību nebūs tad, ja cilvēki neteiks ko domā, ja neuzklausīs cits cita argumentus. Mani abi bērni nekad nešaubīsies par to, ka es viņus mīlu, ka viņi man ir ļoti svarīgi un vajadzīgi. Es viņiem stāstu, ko un kāpēc es daru, kāpēc es esmu aizņemta.
Vienmēr saku – nekad nevajag teikt, ka nav naudas un nav laika. Ne naudas, ne laika nevajag tik daudz, kā mēs esam iedomājušies. Pietiek ar to, ka tu atnāc no darba, novelc mēteli, apsēdies, samīļo savu bērnu, kurš pilda mājasdarbus, pasaki viņam, cik viņš tev ir svarīgs un patiesi painteresējies, kā viņam šodien klājies. Mani bērni zina, ka es vienmēr atradīšu laiku arī viņiem. Bet meita Vita jau pieaugusi, dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos un studē juristos. Mana aizņemtība ir nākusi par labu tādā ziņā, ka abi bērni iemācījušies stingri plānot savu laiku, zina, ko vēlas un kā to īstenot.
Atkal citēšu kādu jūsu izteicienu – ka mātei bērns nereti ir kā akmens zābakā, kad jāskrien uz trolejbusu, un ērtākais šķiet to vienkārši izkratīt laukā?
No vienas puses, tas šķiet neiedomājami, no otras – mūsu sabiedrībā visai izplatīts variants. Lūk, gadījums no dzīves: māte atved uz sociālo dienestu mazu puišeli un pasaka – es ar viņu netieku galā, vairs negribu redzēt, dariet ar viņu, ko gribat, un aiziet. Sociālā dienesta darbiniece ar bērnu dodas pie vecmāmiņas, tā saka – jūs man šito atvedāt? Es viņu neņemšu! Pulkstenis ir septiņi vakarā, darbiniece netiek mājās, abi sēž un raud...Tāda dažkārt ir mūsu dzīves īstenība.
Vai būsiet stingra VBTAI priekšniece?
Zinu to, ka darba visiem būs ļoti daudz. Bet es augstu vērtēju labi padarītu darbu, nemēdzu iekulties strīdos, ļoti rūpīgi pārdomāju visus lēmumus, bet, ja lēmums pieņemts, to vairs nemainu.
Kā atpūšaties un atgūstat spēkus pēc smaga darba, kad (atkal citāts!) datorā vairs nespējat saskatīt burtus?
Ir man viena sala Grieķijā, kur ik vasaru kopā ar dēlu mēnesi plunčājos siltā jūrā, baudu sauli, dabu, vietējo cilvēku viesmīlību. Pa laikam iespēju robežās piebiedrojas vīrs un meita, un tad laime ir pilnīga.
