viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Kārlis Kangeris: Valsts būtībā VDK aģentus ir slēpusi vai sargājusi  3

LV portālam: KĀRLIS KANGERIS, vēsturnieks

Guntars Laganovskis
07.02.2018

ĪSUMĀ

  • Esmu secinājis, ka neviens šo komisiju un tās darbu nevēlējās. To izveidoja vairāk "uz papīra", bez kādas jēgas.
  • Komisijai ar nevienu izglītības ministru vai ministrijas vadošiem darbiniekiem trīs gadus nav bijis kontaktu un nekādas sadarbības šajos jautājumos.
  • Valsts būtībā VDK aģentus ir slēpusi vai sargājusi.
  • Citās zemēs ir pieņemts, ka cilvēks drīkst uzzināt aģentu vārdus, un, ja arī Latvijā būtu tāpat, tad, es domāju, tā lieta jau sen būtu nokārtojusies evolucionārā ceļā un mierīgi.
  • Tagad, ja gribam to izbeigt, es neredzu citu iespēju kā ķeršanos pie radikāliem soļiem – jāpublicē viss bez komentāriem.
  • Uz simtgadi gan neko publiskot nepagūs – birokrātiskās dzirnas tik ātri nemaļ.
  • Komisijas rekomendācijas skars juridisko pusi. Uzskatām, ka VDK likums pašreizējā redakcijā neder un tajā jāveic noteiktas izmaiņas. Būs ieteikumi arī par arhīvu dokumentu grupām.
  • Vislabākais būtu izveidot kādu nelielu institūciju, kas šo darbu sistemātiski turpinātu ilgtermiņā.

 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +8 -0

“Izdarīsim visu, ko varam izdarīt un kas mums ir jāizdara,” saka vēsturnieks KĀRLIS KANGERIS, kura vadītajai VDK zinātniskās izpētes komisijai saskaņā ar likumu jau maijā jāsniedz ieteikumi valdībai tālākai rīcībai ar sabiedrības un politiķu uzmanības lokā nonākušajiem “čekas maisiem”. Starp komisiju un tās darbu administrējošo Izglītības ministriju joprojām ne tikai nav panākta vienošanās par komisijas darba uzdevumiem, bet vispār nenotiek komunikācija par tiem.

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kura administrē jūsu vadītās komisijas darbu, gada nogalē nāca klajā ar informatīvu ziņojumu, secinot, ka komisija līdz šim "nav veikusi savu galveno uzdevumu – veikt zinātnisko izpēti un uz tās pamata sagatavot zinātniski pamatotu slēdzienu par dokumentu autentiskumu, tiesisku pamatu radīt tiesiskās sekas, par kārtību, kādā nosaka sadarbību ar VDK, sniegt zinātniski pamatotas rekomendācijas par dokumentu turpmāko pieejamību un izpēti un VDK darbības kaitējuma izvērtējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem". Jūs kritiku noraidāt, skaidrojot, ka nevienā normatīvajā aktā komisijas galvenie uzdevumi nav minēti. Tomēr Ministru kabineta rīkojumā, ar kuru radīta komisija, pamatojoties uz jau VDK likumā izvirzīto mērķi, norādīts, ka tā izveidota VDK "dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko bijusī Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem". Kas komisijas ieskatā ir zinātniskā izpēte, zinātniski pamatots slēdziens un kaitējuma izvērtējums?

Jā, likums ir tāds, taču jautājums: kas mums no šī likuma ir jādara un kas nav? Vai ar savu darbību nejaucamies citu institūciju, piemēram, tiesu, kompetencē?

Kādi, jūsuprāt, ir komisijas uzdevumi?

Likuma mērķos teikts: ļaut apzināt un dot iespēju novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar VDK, dot iespēju uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras, sadarbojoties ar VDK, izdarījušas noziegumus, radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi. Taču izglītības ministrs Kārlis Šadurskis pieraksta, ka komisijai jāveic visi šie punkti, kas tika radīti likuma tapšanas laikā 1994. gadā. Taču, ja paskatāmies tālāk, likumā ir noteikts, ka personu sadarbība ar VDK ir jākonstatē speciālai prokuratūras vienībai vai tiesas ceļā, kuru darīšanās nevaram iejaukties.

Kad veidoja komisiju, mēs jau skatījāmies plašāk – bija prasības gan no sabiedrības, gan politiķiem skatīt šo lietu kopsakarībā ar kompartijas izvērtējumu. Kompartija bija vadošais spēks. Kad komisija 2015. gada beigās sāka darbu, mēs atbilstoši iespējām, ko deva Nacionālajā arhīvā pieejamie kompartijas un VDK dokumenti, sākām plānot visu savu darbību. Taču pēdējo mēnešu laikā ir aktualizējies jautājums par tā dēvētajiem čekas maisiem jeb VDK aģentu kartotēku. Tā atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC), Satversmes aizsardzības birojā (SAB), telpās, kur pastāv slepenības režīms un ierobežotas pieejamības noteikumi. Taču no sākta gala mūsu uzskats bija, ka paši šie dokumenti nekad nekur nav apzīmogoti kā slepeni. Mums par to bija zināma sarakste ar Maizīša kungu, līdz 2016. gada beigās vai 2017. gada sākumā viņš atzina, ka šie dokumenti nav slepeni. Saskaņā ar Ministru kabineta 1995. gada rīkojumu bija noteikts, ka 20 gadus pēc VDK darbības beigšanas visi dokumenti, ieskaitot kartotēkas, kļūst pieejami žurnālistikai un pētniecībai. Būtībā, sākot ar 2011. vai 2012. gadu, katrs būtu varējis iet un prasīt šos dokumentus, atsaucoties uz šo valdības rīkojumu vai noteikumiem.

2015. gadā, kad komisija sāka darboties, SAB komisijai ieteica sūtīt divus pētniekus uz turieni, taču tiem būtu jākļūst par TSDC darbiniekiem. Mums tas nebija pieņemami. Tolaik arī parādījās pirmā intervija medijos, kurā Maizīša kungs pateica, ka pie kartotēkas mūs nelaidīs. Tāda bijusi viņa nostāju visu laiku. Taču politiķi allaž atsaucas uz Maizīša kungu, kurš it kā laipni aicina: nāciet, nāciet pie mums strādāt, bet komisija it kā ietiepīgi neiet. Ir izveidojies šāds mīts. Tik daudz to esam mēģinājuši atspēkot, ka žurnālistiem bija jau laiks to iegaumēt. Šķiet, ka mums vajadzēs sagatavot īpašu videoklipu ar Maizīša kunga gan televīzijā un presē, gan sarakstē ar komisiju teikto, ka komisijai VDK kartotēku nedos.

Tagad beidzot astoņiem komisijas pētniekiem pieeja kartotēkai SAB telpās ir dota...

Jā, jā, taču tas noticis tikai tagad. Maizīša kungs mums par pieejas došanu kartotēkai vēstulē paziņoja 30. novembrī. Šadurska kungs jau var teikt: komisijai ir jāiet veikt galveno uzdevumu – skatīt aģentu kartotēku. Taču, ja šo kartotēku nedod, tad to nav iespējams skatīt. Te ir milzīga pretruna, kuru neviens negrib saprast.

Vai arī patlaban pastāv šī nesaprašanās ar IZM par komisijas darba uzdevumiem?

Komisijai ne ar vienu izglītības ministru vai ministrijas vadošiem darbiniekiem trīs gadus nav bijis kontaktu. Pēdējo reizi tika runāts vēl ar Druvietes kundzi 2014. gadā pirms vēlēšanām. Lai gan ministrija, ja gribētu, varētu ieteikt pētniecības virzienus, tā par mums nemaz nav interesējusies.

Tātad, arī kopš IZM pērnā gada nogalē nāca klajā ar informatīvo ziņojumu, kurā izteica neapmierinātību ar komisijas darbu, jums ar ministriju nav bijis kontaktu saistībā ar darba uzdevumiem?

Nav bijis. Būtībā ar ministriju mums nav bijis nekādas sadarbības šajos jautājumos. Vienīgais, esam pārsūtījuši gada atskaites un tamlīdzīgi.

Jau no pirmajām dienām komisijas darbu piemeklēja dažādas likstas un skandāli. Vispirms bija problēmas ar līdzekļu nodrošinājumu, lai zinātnieki varētu sākt pētniecību. Tad komisiju pārcēla uz Tieslietu ministriju. Vēlāk – nodeva Latvijas Universitātei.  Kādi, jūsuprāt, bijuši galvenie šo problēmu iemesli – komunikācijas problēmas, politiķu neizpratne par komisijas darba specifiku, varbūt politiska interese bremzēt VDK izpēti un informācijas nodošanu atklātībai?

Esmu secinājis, ka neviens būtībā šo komisiju un tās darbu nevēlējās. To izveidoja vairāk "uz papīra", bez kādas jēgas. Man ir radies šāds iespaids. Līdzekļus komisijas darbam izcīnījām paši, un ministriju interesi par mūsu darbu neesmu manījis.

Tātad vairāk jūtat nevis kādus centienus sabotēt komisijas darbu, bet intereses trūkumu?

No sākta gala noteikti tā ir bijis. Komisijas darbs aizgājis tādā gultnē, ka mēs pētījām to, ko uzskatījām par iespējamu izdarīt. Situācija pēkšņi mainījās tikai pērn oktobrī vai novembrī, kad no politiķu puses nāca prasība, ka komisijai vajag izanalizēt VDK aģentu kartotēku, ka mums jāpaskaidro, kurš aģents bija labs cilvēks, kurš slikts un tamlīdzīgi.

Komisija galaziņojumā bija paredzējusi ieteikt publiskot čekas aģentu vārdus bez komentāriem. Ir saprotams, ka valdībai tādējādi varētu būt sarežģīti lemt, ko ar šiem dokumentiem darīt tālāk.

Esam zinātniskās izpētes komisija – ja publicējam komentārus, tad mums ir jābūt kādam zinātniskam pamatojumam, kopsaucējam. Mans viedoklis un arī agrāk strādājušo komisiju redzējums, piemēram, parlamentārās izmeklēšanas komisijas viedoklis 90. gados, bija: pat ja mūsu rīcībā būtu aģentu personu lietas un darba atskaites, tas neko nedotu, lai noteiktu, vai aģents bija labs vai slikts, sadarbojies brīvprātīgi vai piespiedu kārtā. Vienīgais, ko ir iespējams noteikt, ir tas, vai cilvēks, kurš ir aģentu kartotēkā, ir rakstījis kādu ziņojumu, kas ir atrodams SAB rīcībā esošajā datubāzē "Delta". Otrkārt, ir iespējams salīdzināt, vai cilvēks, kura vārds ir kartotēkā, ir arī aģentu uzskaites žurnālos, kādi ir pieejami par periodu no 1953. gada līdz 1987. gada beigām un kuros ir uzskaitīti 23 000 aģentu.

SAB janvārī datubāzi "Delta" nodeva Nacionālajam arhīvam. Tajā ir 10 000 aģentu ziņojumu un 40 000 uzskaites kartīšu ar izsekoto cilvēku vārdiem, ko tagad varētu salīdzināt ar aģentu kartotēku. Kādas darba iespējas komisijai te paveras?

Kad komisija sāka darbību, mana primārā prasība bija, lai mums dod visu šo datubāzi. Maizīša kungs teica: tā ir novecojusi sistēma, lēni strādā un to vajag tehniski uzlabot. Mans ieteikums bija visu nokopēt un salikt pa lapām kopā. Tad varētu redzēt, cik cilvēku Latvijā ir bijuši novērošanā, pēc segvārda varētu pateikt, vai viņi ir aģentu kartotēkā vai nav. Šonedēļ pats braukšu uz Nacionālo arhīvu šo datubāzi skatīties. Kolēģi tur jau bija un teica, ka aģentu īstie vārdi tur ir aizsegti, kas no pētniecības viedokļa neko nedod. Taču pilnībā savu viedokli par šo datubāzi varēšu pateikt tikai tad, kad būšu ar to iepazinies. 

Valsts būtībā VDK aģentus ir slēpusi vai sargājusi. VDK likumā noteikts, ka disidenti vai politiski represētie var uzzināt to aģentu vārdus, kas ir viņus izsekojuši vai par viņiem ziņojuši. Mēs katrs varam iet uz TSDC un pieprasīt ziņas, vai par mums tur ir kādi materiāli. Es arī esmu pieprasījis – tur ir kartītes, uzskaitīti aģenti ar segvārdiem, kas par mani ziņojuši. Bez manis vēl 4000 cilvēku ir prasījuši izziņas. Citās zemēs ir pieņemts, ka cilvēks drīkst uzzināt šo aģentu vārdus, un, ja arī Latvijā būtu tāpat, tad, es domāju, tā lieta jau sen būtu nokārtojusies evolucionārā ceļā un mierīgi. Pirmkārt, tā kartotēka netiktu uzskatīta par slepenu. Cilvēki zinātu, kas ir par viņiem ziņojušie aģenti, taču diezin vai viņi ietu par tiem skaļi stāstīt presē. Bet Latvijā šos vārdus izpaust nedrīkst pat disidenti. Paliek tāds noslēpuma plīvurs, tēma, par kuru nedrīkst runāt. Tagad, ja gribam to izbeigt, es neredzu citu iespēju kā ķeršanos pie radikāliem soļiem – jāpublicē viss bez komentāriem.

Saeimā virzību guvis Nacionālās apvienības rosināts likumprojekts, kurš paredz visu PSRS un LPSR VDK dokumentu, tajā skaitā VDK informatoru kartotēkas, nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam līdz 2018. gada 1. jūnijam, kur tie būtu pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami. Ko tas nozīmētu attiecībā uz komisijas darbu ar šiem materiāliem?

Šādu lēmumu esam jau sen atbalstījuši. Komisijai darbs jābeidz 31. maijā, un mums šo dokumentu nodošana Nacionālajam arhīvam vairs neko nenozīmētu. Komisijai ir jāstrādā ar to, kas ir mūsu rīcībā līdz šim datumam. Par to, kā virzīsies nacionāļu risinātais likumprojekts Saeimā, vēl neko pateikt nevaru, bet pašreiz mūsu laika grafiks ir skaidrs. Viena daļa komisijas pārstāvju sāks strādāt pie galaziņojuma rakstīšanas, citi nozīmēti nākamos četrus mēnešus strādāt ar dokumentiem SAB, un mēs izdarīsim visu, ko varam izdarīt un kas mums ir jāizdara.

Kādas jomas skars komisijas rekomendācijas valdībai?

Būs dažādi ieteikumi. Rekomendācijas skars juridisko pusi. Uzskatām, ka VDK likums pašreizējā redakcijā neder un tajā jāveic noteiktas izmaiņas. Būs ieteikumi arī attiecībā uz arhīvu dokumentu grupām. Ja nacionāļi eventuāli grib kādas dokumentu grupas sākt digitalizēt vai publicēt, mēs varētu ieteikt, ar kurām grupām šo darbu sākt – kas ir sabiedrībai un pētniecībai interesantāk. Pirmais ziņojuma punkts būs ieteikumi Ministru kabinetam, tālāk citās daļās būs skaidrojumi par likumiem, dokumentiem, dokumentu grupām. Šis darbs lielākoties ir izdarīts, tagad savilksim kopā un izklāstīsim, kā mēs redzam situāciju kopumā. Vienīgais – runājot par VDK aģentu kartotēku, Zālamana spriedumu par to nevaram dot, jo tas nav iespējams. Ja mums būtu mandāts, uzdots pētīt kartotēku, tad tas būtu jānosaka ar kādiem speciāliem Ministru kabineta rīkojumiem. Mēs taču nevaram tā vienkārši ķerties pie cilvēku privātās dzīves izpētīšanas. Jau tagad saskaramies ar dažādiem Datu valsts inspekcijas ierobežojumiem. 

Datu aizsardzības jautājumu saistībā ar VDK darbības pētniecību nupat aktualizējusi ES regula par vienotu pieeju šim jautājumam visā ES, ko jāsāk piemērot jau maijā.

Regulas 153. punktā ierakstīts, ka katra nacionālā valsts nosaka izņēmumus attiecībā uz literatūru, žurnālistiku un zinātni. Patlaban ir izstrādāts jauns datu aizsardzības likumprojekts, bet tajā nekādi izņēmumi nav nemaz paredzēti. Tas mūs mazliet satrauc, taču likums vēl nav pieņems un tajā vēl ir iespējams izdarīt dažādus labojumus.

Komisija savu darbību beidz maija beigās. Pētāmo VDK dokumentu apjoms Latvijā ir pietiekami liels – Latvijas valsts arhīvā atrodas 152 tūkstoši lietu, kas saistītas ar čekas darbu. Un ap miljonam kartīšu par represētajiem cilvēkiem un viņu represētājiem. Kam un kā būtu jāturpina darbs pie šo materiālu izpētes?

Burtiski jau nav teikts, kad tieši komisijas mandāts beidzas. Vislabākais būtu izveidot kādu nelielu institūciju, kas šo darbu sistemātiski turpinātu ilgtermiņā. Lietuvā ar šiem jautājumiem nodarbojas Iedzīvotāju genocīda un pretošanās kustības centrs, kurā strādā 150 cilvēku, tāpēc arī viņi spēj risināt vācu, padomju okupācijas, VDK un citas problēmas. Igaunijā ir Vēsturiskās atmiņas institūts, kurā permanenti strādā astoņi pētnieki.

Viens no VDK darbības izpētes mērķiem ir atsegt šīs zem kompartijas hierarhiski esošās organizācijas noziedzīgo dabu. Taču Latvijas sabiedrība vēlēšanās balso par bijušajiem augsta ranga komunistiem, politiķiem, kuri neslēpti biedrojas ar vispārzināmiem čekas darbiniekiem. Varbūt no šāda viedokļa komisijas darbs ir diezgan veltīgs?   

Mēs jau sabiedrības domu nevaram iespaidot. 90. gados pārejot no padomju sistēmas uz kapitālismu, cilvēki no iepriekšējās dzīves daudz ir paņēmuši līdzi un daudz ko nevar mainīt. Piemēram, Anatolija Gorbunova popularitāte – tam, ka viņš bija komunists un noteicējs pār VDK, nebija lielas lomas. Toreiz pārejas laikā netika izveidota tāda kārtīga cezūra, kas atšķir komunistu laikus no jaunajiem laikiem. Mēs nosodījām VDK un kompartiju, bet tam nebija nekādu seku – komunisti brīvi drīkstēja darboties tālāk. Vienīgie ierobežojumi bija VDK štata darbiniekiem un slepenajiem ziņotājiem attiecībā uz dalību vēlēšanās. Citās postkomunistiskajās valstīs – Čehijā, Polijā – atklāj, izmeklē un mēģina iztiesāt daudzas lietas, kas saistītas tieši ar kompartijas noziegumiem. Latvijā tas nav noticis. Vai kāds, piemēram, mēģinājis tiesāt disidentus apsūdzējušos prokurorus? Šādi cilvēki mierīgi sēdējuši ministrijās un citās iestādēs. Vecā sistēma ir bijusi neaizskarama.

Kāds varētu būt komisijas darba rezultāta iespaids uz sabiedrību pēc tam, kad valdība vismaz kādu daļu VDK aģentu vārdu nodos atklātībai? Turklāt vienlaikus ar valsts simtgadi.

Viss var būt, ja to publicē strauji un cilvēku interese ir liela. Es jau teicu, ka tam vajadzēja notikt evolucionārā ceļā, bet nenotika. Uz simtgadi gan neko publiskot nepagūs – birokrātiskās dzirnas tik ātri nemaļ.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'vēsture  

  Ieteikt:  +8
-0

 
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
Lasīt komentārus (3)
 
 
VECĀKIE    JAUNĀKIE
 
1 Kopā: 3
 

jautajums
Iesaka:  +4  -0

Tēma: VDK ziņotāji un apzinātā sadarbība nākošajā paaudzē, jeb paaudžu pārneses efekts. Komentāra raksturs: Izvirzīt papildus petījumu tēmu - Izkristalizējot faktorus, kas tiešā veidā ietekmē faktisko sabiedrības funkcionējošo un reālistisko pārvaldes un patiesās ietekmes modeli Latvijā, simtgades svinību periodā. Izklāsts: Līdzšinējie pētījumi in fokusēti uz sadarbības faktu konstatāciju ar totalitārās varas struktūrām Latvijas okupācijas laikā 20.gadsimta otrajā pusē. Šajā laika periodā, novērojot dažādos sadarbības faktus ar VDK un iesaistīšanos Komunistiskās partijas darbā, jāņem vērā salīdzinoši mazais izvēļņu daudzums, kas pavērās sociāli aktīvu iedzīvotāju priekšā. Kā arī jāņem vērā augstais piespiedu ietekmēšanas iespēju līmenis, kas bija represīvā aparāta rīcībā. Kā brīvprātīgas sadarbības piemēru var minēt pašlaik aktualizēto J.Rokpeļņa, dzejnieka atzīšanos, kas būtībā fokusējas uz situāciju, kur padomju varas atbalstu guvušais dzejnieks, pēckara LPSR nomenklatūras augstāko līmeņu atvase (Jāņa Rokpeļņa tēvs bija Fricis Rokpelnis, rakstnieks, Latvijas PSR himnas līdzautors, Raiņa Literatūras muzeja direktors, Latvijas PSR Kultūras ministrijas Galveno mākslas lietu pārvaldes vadītājs). Dzejnieks J.Rokpelnis astoņdesmito gadu sākumā, sajusdams savu radošuma apsīkumu, nolemj saraboties ar VDK, lai iespējams nokļūtu atkal mainīgās sociālās vides aktīvā apritē, tā iegūstot jaunu atzinības statusu “perestroikas” laikā. Tā ir apzināta rīcība, kurai nepieciešams morāls un psiholoģisks vērtējums, kaut gan nevar neņemt vērā faktu, ka šis dzejnieks ilgus gadus vadīja “Jauno dzejnieku” ikgadējās amata darbnīcas, kuru laikā viņa uzdevums bija, iespējams vervēt nākošās paaudzes māksliniekus Latvijas radošajā vidē. Iespējams, ka viņa piekrišana sadarbībai ar VDK, bija VDK šantāžas rezultāts, atklājot viņa interesi par gados jaunu pusaudžu seksuālo dzīvi. Šādi gadījumi ir padziļinātu pētījumu vērti. Otrs sadarbības piemērs, kas ir hrestomatisks savā “nenovēršamās izvēles” gadījumā, kur represīvais režīms nostāda jaunu cilvēku liktenīgas izvēles priekšā: t.i. sadaraboties un kļūt par ziņotāju, vai iespējams pazaudēt ģimeni. Šāda jauna ģimene izveidojās 60to gadu pašā beigās, pēc Hruščova “atkušņa”, kur jauni cilvēki bija sajutuši iespēju un vēlmi aktīvi veidot savu sociālo dzīvi. Prāgas “pavasaris” paradīja režīma īsto seju. Līdz šim aktīvi iesāktās zinātnieku gaitas, mākslas norises un sporta aktivitātes bija jāsalāgo ar padomju režīma skaidri paustajiem “atļautības” rāmjiem. Šāds jauns sportists, kurš nodarbojās arī ar režīma neatļauto pagrīdes uzņēmējdarbību - spekulāciju, bija jaunās ģimenes tēvs Roberts Milbergs, nākošais 5.Saeimas deputāts. Mazgadīgu bērnu tēvs, septiņdesmitie gadi. Kad ir vēlme pēc jauniem materiāliem labklajības labumiem dzīvei Jūrmalā, tiek pieķerts kārtējās spekulācijas gadījumā 1970.gadā. Paralēli tam smagi saslimst 1973.gadā un nokļūst dziļā personīgā krīzē. Esot ārstniecības procesā, kur ar R.Milbergu var veikt vervēšanas sarunas, viņam tiek dota izvēle: nokļūt cietumā un neredzēt mazgadīgos bērnus un sievu, vai arī sadarboties ar VDK un būt par ziņotāju sportistu un pagrīdes tirgotāju vidū? Jaunajam Robertam izvēle šķiet pieņemama un dzīve “normalizējas”. Sākoties atmodai, kā lielākā daļa VDK ziņotāju iestājas Tautas Frontē un sāk aktīvu politisko karjeru. Bērni iegūst cienījamu statusu sabiedrībā un bauda atjaunotās “4.maija republikas” “augstākās” sabiedrības labumums un kontaktus. Pats Roberts Milbergs sevi vēlējās raksturot šadi: “Laimīgi precējies, četru meitu tēvs un septiņu mazbērnu vectēvs, pensionārs. Aktīvi sekojis līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē, hobiji - autosports, vēstures literatūra, jaunāko tehnoloģiju apgūšana, karikatūru zīmēšana, dzīves svinēšana.” Diemžēl realitāte un psiholoģiskais stāvoklis bija drūmāks. Roberts Milbergs pedējos dzīves gadus kļuva par grafomānu, nepartraukti atspēkojot visas norādes uz savu darbību padomju laikā, 2002.gadā dibinot pseido organizāciju “Grupa A”. Visa turpmākā dzīvē tika veltīta, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, jo 1994. gada 27. aprīlī Saeimā nosauca piecu deputātu vārdus, kas varētu būt sadarbojušies ar VDK. Tie bija Georgs Andrejevs, Edvīns Inkēns, Aivars Guntis Kreituss, Roberts Milbergs un Andrejs Siliņš. No šīs grupas tikai Georgs Andrejevs atzina sadarbību ar VDK un atkāpās no ārlietu ministra krēsla. Pārējie to noliedza un arī tiesā “apzinātu” sadarbības faktu ar Drošības komiteju pierādīt nav izdevies. Savukārt R. Milbergam bija jātiesājas 12 gadus – tikai 2006. gadā stājās spēkā galīgais spriedums, ar kuru tiesa konstatēja, ka kādreizējais deputāts tiešām neesot “apzināti” slepeni sadarbojies ar VDK. Šis vārdu salikums “apzināta vai neapzināta sadarbība” ar VDK, jeb “čeku” bija Roberta Milberga dzīves ikdiena, kura kļuva par svarīgu tēmu arī viņa bērnu dzīvēs, ieskaitot meitas Kristas Milbergas dzīves aicinājumu. Meita Krista Milberga aktīvi piedalījās tēva tiesas procesā, maksimālā veidā cenšoties pierādīt, ka tēva sadarbība ar Valsts Drošības Komitejas represīvajām struktūrām bija “neapzināta”. Ģimenes jaunākajai paaudzei tas noteikti bija liels trieciens, uzzinot, ka tēvs tiek apsūdzēts sadarbībā ar “čeku”. Un šeit atkal iestājās šī svarīgā dilemma: kuru no dzīves piedāvātajiem variantiem izvēlēties, t.i. mēģināt saprast iepriekšejo laiku realitātes un izprast cēloņsakarības, vai nostāties radikāla noraidījuma pozā, cīnoties pret jebkuru norādi, ka iepriekšējā paaudze ir kļūdījusies, kas varēja veicināt smagas sekas citu līdzpilsoņu ģimenēm. Šī nolieguma pozīcija pakāpeniski arvien augusi Kristas Milbergas rakstos, kuru saturs bieži nav būtisks, bet par svarīgu viņa akcentē savas spējas “pierādīt” savu pārliecību, kas palasot viņas blogu ierakstus, bieži līdzinās tēva grafomāna piezīmēm, kur galvenais nav saturs, bet nepartrauktā atsaukšanās uz “tautas vienotību” un “pārspīlēto nacionālismu”. Šis ir gadījums, kurš skaidri parāda iepriekšejās paaudzes sadarbības fakta akceptēto nostājas ietekmi uz mūsdienu politisko situāciju Latvijā, uz pašlaik aktīvo paaudzi. Turpmāk Krista Milberga ir aktīvi iesaistījusies politisko organizāciju darbā, publicējot rakstus, selektīvi izvēloties tēmas, kas neskar iepriekšejās paaudzes “grēku nožēlu”, bet akcentē pašlaik varā esošās paaudzes mākslīgi uzturēto infantilo nacionālismu, kas rada nākošo jautājumu: Vai iespējams, ka šāda vienpusēja tēmas uzturēšana ir apzināta, koordinēta un no ārējiem spēkiem angažēta arī tagad? Arī šie gadījumi prasa padziļinātu izpēti, jo šī četrdesmitgadnieku paaudze ir tā, kas turpmāk lems Latvijas Valsts nākotni. Pati Krista Milberga par sevi rakstot, to arī nepārprotami pauž un cer - atkal nokļūt varas elitē. Darba gaitas uzsākusi Latvijas valsts vēstures arhīvā, turpinājusi Jūrmalas valsts notariāta kantorī par konsultantu un bijusi arī notāra v.i. līdz notariāta reformai. Ir strādājusi valsts un pašvaldību uzņēmumos, t.sk. bijusi arī Saeimas deputāta palīdze. Sevi pozicionē, kā tradicionālo vērtību aizstāvi, bet paralēli saņemot norādes un aizrādījumus savā advokātes darbā, par metodisku ideoloģisku angažētību bariņtiesu procesos, kompensējot savu sarežģīto ģimenes dzīves pieredzi, aktīvi iejaucoties ģimeņu saišu vājināšanā realitātē. Laikā, kad Latvija tiešām bija ievainojama peckrīzes periodā, kad pret eiro ieviešanu Latvijā uzstājās A.Šķēli, A.Lembergu, A.Šleseru pārstāvoši politiskie spēki, Krista Milberga bija dibinātāju vidū Biedrībai „Par latu, pret eiro”, kas dibināta 2013. gada martā ar mērķi panākt lata kā nacionālās valūtas saglabāšanu, kas būtu labs ierocis ārvalstu ietekmes stiprināšanai nestabilajā Latvijas ekonomiskajā un politiskajā pēckrīzes vidē. Biedrības dibinātāju vidū bija arī tādas zināmas un nevienozīmīgi vertējamas personas, vai tagad labi zināmi “čekas” aģenti, kā Konstantīns Pupurs, ekonomists un baņķieris Inesis Feiferis, Vides aizsardzības kluba līdzpriekšsēdētāja un dramaturģe Lelde Stumbre, Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, ekonomists Vilnis Zakrevskis, LU profesors, ekonomists Elmārs Zelgalvis, Lauku atbalsta asociācijas valdes loceklis Ivars Zorgenfreijs, lauksaimnieku aktīviste, biedrības “Tīru vidi nākotnē” dibinātāja Inese Bartuševica, J.Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrības priekšsēdētājs Juris Putriņš; un atbalstītāji: jurists Aivars Borovkovs (nepārprotams jaunās paaudzes VDK pārstāvis Latvijā), mūziķis un homofobs Kaspars Dimiters, žurnālists un musulmanizācijas proklamētājs Roberts Klimovičs, padomju varas akceptētais valodnieks Jānis Kušķis, pašreizējais “austrumu kaimiņa izredzētības” pārstāvis komponists Imants Kalniņš, students Edvards Ratnieks, Pēteris Apinis. Visas šīs personas Latvijā ir ietekmes aģenti, katra savā specializācijā, lielākā vai mazākā mērā. Var arī apgalvot, ka visas šīs personas savās ģimenē tiešā veidā ir saskārušās ar VDK, jeb čekas ziņotāju problēm-jautājumu. Kādu lēmumu katrs pieņēmis “sadarboties vai nē” – vai to uzrāda viņu darbi un patiesā iesaiste Latvijas sociālo un politisko procesu ritējumā šobrīd? Pētījumi tiks turpināti. Arī K.Kangeris ir norādījis, ka šajā virzienā jāpaplašina datu salīdzināšana, izmantojot jaunākos pieejamos materiālus.

07.02.2018 12:29:42

Edge
Iesaka:  +1  -0

Kanger kung, beidziet muļķi laist! Neviens mūsējos \"dubultaģentus\" netaisās tiesāt - īpaši par smago darba periodu padomju laikā:\"Tikai pēc Lešinska nāves (1985. g.) plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka ar Rietumu izlūkdienestiem viņš sadarbojies jau kopš 1960. gada.\"

07.02.2018 13:24:07

Edge
Iesaka:  +0  -0

Neviens neko nav slēpis! Apbalvoti tika visi par kopīgi paveikto darbu: \"...Jūs un tauta bijāt viens vesels, kad jūs - simt trīsdesmit astoņi tautas priekšstāvji - nobalsojāt par Latvijas neatkarību.Latvijas valsts ir novērtējusi jūsu darbību ar savu augstāko apbalvojumu - Triju Zvaigžņu Ordeni.\" Valsts Prezidentes V.Vīķes-Freibergas runa Triju Zvaigžņu Ordeņa pasniegšanas ceremonijā AP deputātiem, atzīmējot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 10.gadadienu 2000.gada 3.maijā, Rīgas Latviešu biedrībā.

07.02.2018 13:10:46

 
1 Kopā: 3
 
 

 VISVAIRĀK LASĪTIE

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
noma uzteikums izsole diaspora mediācija izglītības_saturs Saeimas_lēmumi Ministru_kabineta_lēmumi administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērna_kopšanas_atvaļinājums bērna_kopšanas_pabalsts bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interešu_izglītība interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības maznodrošinātā_statuss mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki taksometri tarifi terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība valsts_nodevas vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme veselības_apdrošināšana vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti