VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Elīna Gulbe
LV portāls
05. decembrī, 2017
Lasīšanai: 32 minūtes
2
14
2
14

Diskusija: Katras organizācijas komunikācijai jābūt stratēģiskai

LV portālam: GUNA ŠNORE, Ministru prezidenta padomniece stratēģiskās komunikācijas jautājumos; OLGA KAZAKA, komunikācijas eksperte; MARTA CERAVA, “lsm.lv” galvenā redaktore; RAIVIS VILŪNS, žurnālists
Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Olga Kazaka: “Šodien ir pieņemta prakse, ka katras organizācijas komunikācijai, nav svarīgi, vai komercorganizācijas, nevalstiskās vai valsts, jābūt stratēģiskai.”

FOTO: Santa Sāmīte, Latvijas Vēstnesis

Pasaules politikas aktualitātes, kā arī Rīgā šī gada laikā notikušās starptautiskās politikas veidotāju konferences liecina, ka valsts varas saziņai ar iedzīvotājiem tiek piešķirta aizvien lielāka nozīme, daudz runāts par stratēģisko komunikāciju un tās nozīmi valsts politikas īstenošanā. LV portāla diskusijā par šo tematu mēģinām rast atbildes uz jautājumiem, kāda pašlaik ir valsts saziņa ar sabiedrību un kas uzlabotu tās kvalitāti. Sarunā piedalījās Ministru prezidenta padomniece stratēģiskās komunikācijas jautājumos Guna Šnore, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, komunikācijas aģentūras “A.W.Olsen & Partners” partnere Olga Kazaka, ziņu portāla “lsm.lv” galvenā redaktore Marta Cerava un portāla “Diena.lv” žurnālists Raivis Vilūns, kurš Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktorantūrā pēta tiešsaistes medijus, kā arī LV portāla galvenā redaktore Zaida Kalniņa un “Latvijas Vēstneša” valdes priekšsēdētāja Daina Ābele.

īsumā
  • Guna Šnore: "Stratēģiskā komunikācija ir stāsts par to, kā mēs izmantojam komunikāciju kā vadības funkciju."
  • Olga Kazaka: "Mums jāskatās, ko darīt, lai katram uz ielas mūsu vēstījums būtu skaidrs, atmiņā paliekošs, jādomā, kā varam izkonkurēt daudzus citus vēstījumus, kas nāk no telekomunikāciju operatoriem, mazumtirgotājiem, mūsu konkurentiem komunikācijas telpā, lai mēs ar savu diezgan nopietno, ne vienmēr tik "garšīgo" vēstījumu varētu izlauzties cauri."
  • Raivis Vilūns: "Kāpēc lai, piemēram, bērnudārza audzinātāja, ārsts, jurists vai jebkurš cits ietu un rakātos pa atvērtajiem datiem? Cilvēkam, protams, var būt privātās intereses, bet pamatā tas ir viens no mediju pamatuzdevumiem – izfiltrēt, apstrādāt, apaudzēt ar papildu informāciju, lai auditorijai šie dati būtu saprotami."
  • Marta Cerava: "Potenciālajiem līderiem ir jādarbojas mikrovidēs, jāpierāda sevi ārpus partijas, ārpus ministrijas, jāsēž domubiedru grupās un jābūt ar skaidru viedokli."

Pirmo jautājumu gribētu deleģēt Gunai Šnorei – par ko mēs runājam, kad runājam par stratēģisko komunikāciju, kāds ir tās mērķis?

Guna Šnore: Ja runājam par stratēģisko komunikāciju, mēs runājam par to, kā valsts nonāk pie sava stratēģiskā mērķa, kā protam izmantot savas rīcībpolitikas, komunikācijas platformu sniegtās iespējas un citus instrumentus. Sasniedzamie mērķi ir gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski, ilgtermiņa, saistīti ar to, kā viena vai otra valsts redz sevi attīstāmies, nostiprinām un realizējam savu ietekmi un lomu. Runa ir par to, kā mēs izmantojam komunikāciju kā vadības funkciju.

Šī temata aktualizācija valstiskā kontekstā liek domāt, ka stratēģiskā komunikācija ir jauns rīks valsts politikas īstenošanā, bet vai tā tiešām ir?

Olga Kazaka: Ja skatāmies no komunikācijas teorijām, tad šodien ir pieņemta prakse, ka katras organizācijas komunikācijai, nav svarīgi, vai komercorganizācijas, nevalstiskās vai valsts, jābūt stratēģiskai. Tas nozīmē, nevis vienkārši reaģēt uz to, kas notiek, bet apzināties konkrētus mērķus un to, kā tie sasniedzami. Tādā ziņā notiekošās sarunas un diskusijas par komunikāciju ar iedzīvotājiem un to, kā tā iekļaujas kopējā stratēģiskajā komunikācijā, ir ļoti labas.

Ja runājam par mūsdienu pieejām – šodien ir pieņemts, ka visprogresīvākā ir dialoga veidošana, divvirzienu komunikācija. Attiecīgi, ja vēlamies komunicēt mūsdienīgi, mums ir jāzina, ko grib mūsu mērķauditorija, šajā gadījumā – iedzīvotāji, jāsaprot, kas ir tie izaicinājumi, problēmas, neizskaidrotās lietas, argumenti, kas var iedarboties uz šo auditoriju, kura ir tik neviendabīga. Attiecīgi, ja skatāmies no teorētiskā viedokļa, protams, ārkārtīgi gribētos redzēt arvien vairāk divvirzienu komunikācijas piemēru.

Kā sarunas par valsts stratēģisko komunikāciju un tās mērķiem izskatās no mediju perspektīvas?

Marta Cerava: Mēs vērojam, kas notiek mūsu valstī, kas notiek pasaulē, sekojam notikumiem, kas maina valsts mērķus, redzam, ka veidojas jaunas organizācijas, kas arī mūs mēģina izmantot kā savu informācijas kanālu, un daļēji tajā piedalāmies, redzot, ka mūsu mērķi saskan ar valsti. Publiskajā telpā vispār ir parādījies daudz vairāk dalībnieku, kas jāņem vērā. Tā ir kļuvusi daudz piesātinātāka, un šos valsts mērķus mēģina realizēt tik daudzās dažādās platformās un veidos. Pēdējo trīs gadu laikā ir parādījušās daudzas jaunas lokālas, reģionālas domnīcas, ir radies "StratCom" (NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra – red.), ļoti daudz ieplūst naudas – gan no Latvijas, gan no citu valstu vēstniecībām, nevalstiskajām organizācijām, kas ir gatavas atbalstīt medijus, pētniekus, nevalstisko organizāciju darbiniekus. Mēs tajā visā mēģinām atrast arī sevi un saglabāt mūsu pamatuzdevumu, nesākot pildīt kaut kādus valsts uzdevumus.

Sabiedriskam medijam šos mērķus ar valsts prioritātēm salāgot noteikti ir vieglāk.

Marta Cerava: Likums regulē, kādi ir mūsu vispārējie mērķi, bet mums reizēm ir jābūt modernākiem nekā likumiem un jādomā par cilvēku, mūsu sabiedrību, par to, kas viņiem būtu noderīgi. Jāmēģina salāgot intereses.

Zaida Kalniņa: Kā tajā visā iederas sabiedriskais pasūtījums?

Marta Cerava: Sabiedriskajā pasūtījumā noteikts, ka jāveicina cilvēku kritiskā domāšana, ka mums jābūt pēc iespējas objektīvākiem, cik nu tas iespējams. Tagad mēs rakstām jauno sabiedrisko pasūtījumu, un pirmais punkts, ko es tajā ierakstīju, ir tāds, ka mēs diemžēl šajos budžeta apstākļos strādāsim vēl lēnāk, jo tā ir mūsu spēcīgā puse, ka ziņu pārlasa vēl viens redaktors, ka pārbaudām faktus, pārliecināmies, kas īsti ir noticis, pirms publicējam. Mums reizēm pārmet, ka mēs neesam ļoti operatīvi, kas interneta medijiem ir ārkārtīgi svarīgi, lai konkurences apstākļos darbotos veiksmīgi un varētu uzveikt algoritmus. Tomēr precizitāti mēs uzskatām par ļoti svarīgu uzdevumu.

Raivi, varbūt varat pastāstīt par situāciju privātā medija gadījumā, jo skaidrs, ka sabiedriskajam medijam tomēr ir kaut kādi virsmērķi, bet privātajam ir jānodrošina reklāmas plūsma, lai sevi uzturētu, un tas ne vienmēr sakrīt ar valsts interesēm.

Raivis Vilūns: Atbildīgā komercmedijā teorētiski tiem vajadzētu saskanēt ar lielajām valsts prioritātēm. Proti, nevienam medijam, nedz sabiedriskajam, nedz komerciālajam, nav jāapkalpo valsts, bet tai pašā laikā, manuprāt, nozīmīgākā ir filtra funkcija, ar kuru komercmediji, sevišķi portāli, grēko, tai skaitā arī mēs. Nepārtraukta ziņu plūsma ir svarīga, jo tā rada apmeklētājam sajūtu, ka kaut kas notiek, ka visu laiku mainās informācija. Tas liek attiecīgajā vietnē atgriezties arvien vairāk, bet, iespējams, ka šī jau ir salīdzinoši novecojusi pieeja, jo ar sociālajiem medijiem mainās arī apmeklējuma paradumi, bet komerciālie portāli vēl aizvien strādā pēc principa, ka ir jārada pēc iespējas plašāks saturs, un šajā gadījumā filtra funkcija zaudē savu spēku. Lai gan gribētos teikt, ka vismaz lielie mediji, tai skaitā arī tas, kuru es pārstāvu, tomēr cenšas būt pietiekami atbildīgi un visu pēc kārtas nepublicē. Tajā pašā laikā, iespējams, strādāt lēnāk varbūt ir arī atbildīgāk, ja runājam par valstiskajām interesēm.

Daina Ābele: Jūs runājat par stratēģiskajiem mērķiem, bet vai tie kaut kur ir definēti tā, ka cilvēks uz ielas varētu tos nosaukt? Valsts tos nav nokomunicējusi tādā veidā, lai mēs saprastu, uz kurieni mēs ejam un ko mēs gribam. Komunikācijā tiek ieguldīta milzu nauda, bet tas mērķis nav sasniegts, jo plaisa un neuzticība starp valsts varu un sabiedrību padziļinās. Kur mēs liekam šo milzu naudu, ja mēs nesasniedzam elementāro mērķi?

Guna Šnore: Manuprāt, risinājums noteikti nav valdības mērķu izlīmēšana visās Rīgas autobusu pieturās. Tas nav kaut kas mirklīgs, kampaņveidīgs, melns uz balta. Mēs runājam par pilsonisko sabiedrību, viņas brieduma pakāpi, par mūsu izglītības sistēmu, to, kā tā spēj, nespēj vai mēģina izaudzināt pilsoniskās sabiedrības dalībnieku, kurš ir zinošs, gatavs un spējīgs uz šo divvirzienu komunikācijai, kas nozīmē ne tikai saņemt, bet dot arī atgriezenisko saiti. Latvijā iestrādes un spēja lietot demokrātijas dotos instrumentus ir iedīgļa stadijā, un tas ir loģiski. Mēs neesam valsts ar simt gadus vecām demokrātijas tradīcijām, mums ir liels, pamatīgs robs, kura rezultātu attiecībā uz savu tiesību izmantošanas spējām mēs arvien redzam. Tas ir jautājums par to, vai man pienākas, ka kāds atnāks un pateiks, lai es saprotu melns uz balta, vai es pats spēju saprast un izvēlēties valsts ceļu caur līdzdarbošanos, pilsoņa pienākumiem.

Es, protams, varētu nosaukt veselu virkni dokumentu, kur tas viss ir definēts, bet ne par to ir runa. Protams, valsts pārvaldes, valdības komunikācija nav ne tuvu ideālai vai izcilai. Mēs komunikācijā gan valsts pārvaldē, gan citur esam tieši tik gudri, cik komunicējot ikdienā, ģimenē. Mēs mākam apcirsties, uzreiz nosaukt tos, kuri ir vainīgi. Mēs zinām, ka paši savu laimi nekaļam, to dara kāds cits. Vienmēr ir kāds, kurš vainīgs pie tā, ka mums neiet, ka mēs nezinām, ka mums nav informācijas, lai gan pastiept roku un paņemt pilsoniskā sabiedrībā ir kaut kas pašsaprotams.

Es gribētu uzsvērt izglītības sistēmas un izglītības procesa nozīmīgumu kritiskajā domāšanā. Mēs dzīvojam 21. Gadsimtā, un dinamika, kas šobrīd valda informācijas telpā, nosaka, ka nevaram pārzināt visus procesus. Tie ir daudz straujāki nekā mūsu spēja orientēties un rīkoties. Tas pats attiecas arī uz to, kā cilvēki mūsdienās uztver, patērē, apstrādā, pieņem un nepieņem informāciju. No kā rodas mūsu tik ārkārtīgi plašais pat ne viltus ziņu, bet tukšo ziņu patēriņš, teiksim, klikšķu bizness? Ja izglītības vērtību līmenis virzās uz brīnumus un superlīdzekļus piedāvājošo informācijas masu…

Daina Ābele: Tā tiešām ir tikai pie mums Austrumeiropā vai Latvijā? Vai nobriedušās demokrātijās tas nav vērojams?

Guna Šnore: Tendences un izaicinājumi ir dažādi.

Olga Kazaka: Ir tāda teorētiskā pieeja, ka mēs šodien dzīvojam uzmanības ekonomikas apstākļos. Tā tika formulēta jau septiņdesmitajos gados ar domu, ka par milzīgu deficītu kļuvusi cilvēku uzmanība un mēs visi par šo resursu cīnāmies. To nevar uzkrāt kā naudu, tas ir ārkārtīgi ierobežots, jo, piemēram, ja mēs šobrīd diskutējam, mēs neveltām savu uzmanību nekam citam. Tas viss noved pie tā, ka uzmanība kļūst par preci. Mediji pārdod savu lasītāju uzmanību reklāmdevējiem, uzņēmumi sociālajos tīklos dažādos veidos mēģina uzmanību nopirkt par balvām. Faktiski šī cīņa noved pie tā, ka beigās mēs redzam, ka mediji ir spiesti paaugstināt komunikācijas intensitāti un dažreiz arī atšķaidīt komunikāciju ar sensācijām – pagriezt tā, lai katrā ziņā ir kaut kas, kas aizķers auditoriju. Tas kaut kādā mērā sāk ietekmēt arī to, kā organizācijas ir spiestas komunicēt ar savām auditorijām. Mums jāskatās, ko darīt, lai katram uz ielas mūsu vēstījums būtu skaidrs, atmiņā paliekošs, jādomā, kā varam izkonkurēt daudzus citus vēstījumus, kas nāk no telekomunikāciju operatoriem, mazumtirgotājiem, mūsu konkurentiem komunikācijas telpā, lai mēs ar savu diezgan nopietno, ne vienmēr tik "garšīgo" vēstījumu varētu izlauzties cauri. Šajā gadījumā valsts pārvalde arī dažreiz iemācās būt netipiski radoša, uzrunājot savas auditorijas. Iespējams, tas arī ir veids, kā šo jautājumu attīstīt, jo jāskatās ne tikai uz vēstījumu, ko mēs pasakām, bet arī formu, varbūt aizņemoties idejas no citām jomām, kur šie paņēmieni jau ir atstrādāti. Ir bijuši gadījumi, kad mēģinājām aizņemties ko no modes industrijas zīmoliem, lai nodotu valsts pārvaldes vēstījumus. Gāja diezgan interesanti.

Daina Ābele: Tad mēs atgriežamies pie jautājuma – kas ir valsts pārvaldes vēstījums? Teiksim, ja es tagad sevi uztveru kā abstraktu pilsoni, tad es īsti nesaprotu, kas ar mani kā komunicē. Mani, piemēram, stipri maz interesē, cik atraktīvi ar mani komunicē Veselības ministrijas preses dienests. Problēma ir pats vēstījums. Neviens nesaprot veselības sistēmas reformas, cilvēki šūmējas, virtuvē runā, ārdās, ka nekā jau nebūs, ka atkal nauda pazudīs, tiks izzagta. Tajā pašā laikā, cik man zināms, reformas izskaidrošanas kampaņā ir ieguldīta milzīga nauda, bet rezultāti netiek sasniegti.

Marta Cerava: Bet ir arī viens labs piemērs – ja ņemam nākamā gada budžetu, tad tur ir viens cipars, kuru, man liekas, tiešām zina pilnīgi visi Latvijas iedzīvotāji – aizsardzības budžets. Tas, manuprāt, ir viens no valsts mērķiem, par kuru tiek komunicēts jau daudzus gadus. Visu varbūt nevar, bet, ja viņi atceras kaut vienu ciparu, tas jau ir liels sasniegums.

Olga Kazaka: Pirmkārt, lielākā problēma ir tā, ka vēstījumi ir ļoti dažādi, un, ja mēs auditoriju sadalām dažādās daļās, tad man kā mammai ir svarīga viena informācija, kā uzņēmējai – cita, man kā patriotiskam pilsonim varbūt vēl kaut kas... Bet lieta, ko es novēroju diezgan regulāri un par ko sāp sirds, ir tā, ka ir daudzas organizācijas, kuras izsludina ļoti līdzīgus iepirkumus ar līdzīgiem mērķiem, kuri dažreiz pat publiskajā telpā parādās paralēli. Šobrīd arī ir divas tādas kampaņas, un ļoti labi, ka no divām dažādām pusēm tiek runāts par to, ka jāpavada laiks kopā ar ģimeni, bet man vienmēr ir mūžīgais jautājums – vai šīs kampaņas nevar apvienot, no diviem budžetiem uztaisīt vienu kopīgu? Man ir bijis pat gadījums, kad, organizējot vienu kampaņu vienas ministrijas labā, mēs gājām pie citām ministrijām, sakot – jums ir ļoti līdzīgi mērķi, atbalstiet ar savu komunikāciju. Tas, ko mēs dzirdējām, bija – nē, jo, pirmkārt, mēs spodrināsim jūsu spalvas, nevis savas, un mums būs cita kampaņa, kur to visu paši izstāstīsim. Tas ir pilnīgs absurds!

Mums bija ārkārtīgi interesanta pieredze, kad mūsu aģentūra piedalījās Eiropas līmeņa kampaņā ar domu aicināt cilvēkus uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tā bija pirmā kampaņa, kurā tika izdomāts, ka tiks ekonomēts budžets un visā Eiropā izstrādāta vienota simbolika, logo, saukļi un katra valsts varēs izvēlēties sev aktuālāko. Es baidos saukt precīzus ciparus, bet tur tiešām bija ekonomija – ja pirms četriem gadiem viena vēlētāja uzrunāšanai vidēji tika iztērēti astoņi eiro, tad šajā gadījumā tie bija centi. Tas ir stāsts par to, vai mākam sadarboties. Protams, šobrīd sēžot un filozofējot šķiet, ka tas ir ārkārtīgi viegli. Es saprotu, ka tā ir sistēma un situācija, ko nav tik viegli sakārtot, bet es pieļauju, ka tas ir ceļš, kurš mums būtu jāiet, ja runājam par stratēģisko komunikāciju.

Tāpat ir jautājums arī par ilgtermiņu – cik daudzas kampaņas nomirst uzreiz pēc realizācijas? Iespējams, tāpēc cilvēkiem reizēm galvā ir putra vai pārslodze no tiem dažādajiem vēstījumiem, kas ik brīdi nāk, bet līdz galam prātā nepaliek.

Šajā sakarā iedomājos par atvērtās pārvaldības rīcības plānu, kur ir ļoti daudz ieceru, kas ļautu sabiedrībai ērtāk piekļūt informācijai par to, kas notiek valstī, dažādiem datiem. Gribas atgriezties pie Gunas teiktā, ka sabiedrības izglītības līmenis ir tāds, kāds tas ir, pat ja valsts saka – lūdzu, šeit ir dati, informācija, nāciet, ņemiet –, cilvēki samulst un tāpat nav saprotams, kur vērsties. Mēs ilgojamies pēc šīs mijiedarbības, divvirzienu komunikācijas, bet vai tomēr mēs vēl joprojām neesam tajā stadijā, kur ļoti būtiski ir tas, kā darbojas mediji kā klasisks informācijas kanāls, caur kuru saņemam drošticamu informāciju?

Raivis Vilūns: Protams, tas taču ir mans darbs. Kāpēc lai, piemēram, bērnudārza audzinātāja, ārsts, jurists vai jebkurš cits ietu un rakātos pa šiem atvērtajiem datiem? Cilvēkam, protams, var būt privātās intereses, bet pamatā tas ir viens no mediju pamatuzdevumiem – izfiltrēt, apstrādāt, apaudzēt ar papildu informāciju, lai auditorijai šie dati būtu saprotami. To ļoti labi var redzēt portālā, piemēram, iemetot tikai infografiku vai tabuliņu, ir daudz mazāka interese, komentāri, atsaucība, nekā to apaudzējot ar kaut kādiem stāstiem. Ne velti žurnālistikas pamatkursos māca to, ka caur cilvēku stāstiem var nodot lielos vēstījumus. Gaidīt, ka sabiedrība būs tā izglītota, ka ies un meklēs pati…

Marta Cerava: Es domāju, ka mediju loma kaut kādā ziņā ir mazinājusies. Ja pirms gadiem mēs visi vakarā ieslēdzām "Panorāmu" un uzzinājām vienu informāciju, tad šodien katrs dzīvo savās vērtībās un vajadzības ir dažādas, katram ir savs mediju loks, savas "Facebook" grupas, kurās viņi dabū vajadzīgās bildes, saites. Cilvēka "Google" meklētājs ir pielāgots tieši tam, ko viņam tajā brīdī vajag. Mūsu profesijā pieaug vajadzība pēc kvalitatīva satura, bet mūsu loma ir diezgan vāja. Jā, mēs esam tie, kuri varētu turēt zelta vērtē šo brīnišķīgo saturu un piedāvāt tiem, kas tiešām grib un ir gatavi savā laikā iekļaut stundiņu kvalitatīvai žurnālistikai… Bet arī mēs esam izgājuši cauri tai pašai izglītības sistēmai, mums ir tieši tāda pati kritiskā domāšana kā visiem citiem. Piemēram, jaunajiem žurnālistiem mēs vēl joprojām prasām ministru vārdus, un tiešām daudzi tos nezina. Viņi nezina neko par to, kas notiek valstī, varbūt viņus interesē sociālie tīkli, bet algoritmus viņi arī nepārzina. Viņi nav iedziļinājušies. Es gribētu, lai visiem ir laiks kaut ko mācīties, lasīt, attīstīties.

Guna Šnore: Protams, ka neatkarīgi, stipri mediji ar spēcīgu žurnālistiku, gan pētniecisko, gan visiem pārējiem žanriem, ir sabiedrības lielākā interese. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ tie mēdz nonākt tādā situācijā, ka ne vienmēr redakcionālo neatkarību spēj realizēt. Tirgus diktē savus noteikumus, ja gribi palikt virs ūdens.

Tajā pašā laikā sabiedrības noslāņošanās un ieiešana savās atbalsta telpās ir tik liela, ka viņi neko negrib dzirdēt no informācijas, nerunājot par valsts pārvaldes informāciju. Ja paskatāmies uz statistiku par to, cik liela ir mūsu iesaistīšanās kaut kādos pašorganizētos pulciņos, asociācijās, – tie ir tikai kādi 20 procenti. Mēs esam izcili dīvāna kritizētāji, un kaut kāda sabiedriskā darbība ir par daudz prasīts, jo tas ir ārpus komforta zonas, jo būs ar kādu jārunā, jākomunicē, kaut kādas problēmas jāatrisina. Kam tas ir vajadzīgs? Man problēmu trūkst? Nevajadzētu indivīdu par to vainot, bet jāsaprot, ka sabiedriskā aktivitāte ir kaut kādā veidā jāaudzē, jāuzlabo, tas ir modernas, demokrātiskas sabiedrības interesēs.

Zaida Kalniņa: Vai tas nozīmē, ka mums jāiet līdzi sociālajiem tīkliem – ja sabiedrība dzīvo šajās informācijas grupās, tad arī jebkurai struktūrai jāmēģina tajā iekļauties?

Guna Šnore: Manuprāt, tas algoritms, kā cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš grib kaut ko izdarīt, būtu kaut kādu procesu iekšienē, drīzāk nāk no pieredzes, dzīves izglītības uzkrāšanās, kad saproti, ka, esot kopā līdzīgi domājošu cilvēku vienumā, spēj kaut ko sasniegt – paust savas intereses un veidot šo divvirzienu komunikāciju. Kas ir tā maģiskā formula, lai mēs pieceltos no dīvāna un pāris minūtes veltītu sabiedrības kopējam labumam? Tas ir jautājums, par kuru es nezinu, kuram no klātesošajiem ir atbilde. Es to redzu kā kompleksu likumsakarību.

Daina Ābele: Protams, sabiedrība ir jauna un mēs varam cerēt uz labāko, ka paies 25 gadi un dabīgā evolūcijas procesā sabiedrība būs pietiekami attīstījusies, bet es esmu diezgan skeptiska. Manā uztverē, tomēr ir manāms mērķtiecības trūkums komunikācijā ar sabiedrību. Kāda, piemēram, ir valsts oficiālā izdevēja loma Latvijā un citur pasaulē? Mēs varētu būt viens no valsts mediju kanāliem, kur šī dažādā informācija tiek komunicēta vienkopus.

Raivis Vilūns: Šeit mēs varam diskutēt par to, ko nozīmē vārds "medijs". Es kā pētnieks un žurnālists sliektos uz to, ka būt valsts komunikācijas kanālam tomēr nozīmē veidot sabiedriskās attiecības. Es vairāk piekrītu tām mazliet marksistiskajām teorijām, kuras saka, ka viens no mediju darbiņiem ir pārbaudīt valsts varu un skatīties, ko tā saka, un pieķert neprecizitātēs, kļūdās.

Daina Ābele: Bet kā ir situācijā, kad kāds portāls paņem vienu Aizsardzības ministrijas preses relīzi par pētījuma rezultātiem, nopublicē viens pret vienu un apmaina tikai virsrakstu – un sanāk stāsts par to, ka Latvijā ir viszemākā uzticība aizsardzības spēkiem? Šajā gadījumā valsts slikti komunicē vai mediji nepilda savu funkciju un ir ar zemu morālo vērtību līmeni?

Raivis Vilūns: Mediji mēdz kļūdīties. Šeit mēs nonākam līdz tam, kam es arī nedaudz pievēršos savā doktora darbā – komercializācijas aspektu spiedienam uz saturu. Tā ir problēma.

Guna Šnore: Bet kāds ir risinājums? Te mēs nonākam pie jautājuma – kas ir valsts? Vai sabiedrība apzinās, ka pati ir valsts, vai valsts ir Brīvības ielā 36? Ja lielākā daļa to apzinātos, tad jau mēs varbūt virzītos uz to sava labuma apzināšanu.

Raivis Vilūns: Bet kritizēt taču nenozīmē nemīlēt.

Daina Ābele: Apmainīt virsrakstu nenozīmē kritizēt.

Raivis Vilūns: Protams, par šo gadījumu var runāt un to var pētīt komunikācijas studijās, bet kopumā kritizēt un atrast trūkumus arī tajā, kas Ministru kabinetā, valdībā tiek pateikts, nenozīmē nemīlēt. Varbūt tas nozīmē rūpēties vairāk. Tomēr es arī varu piekrist, ka negatīvas ziņas ir vieglāk pārdot. Negatīvi stāsti mēdz ātrāk ģenerēt klikšķus, un par to ir jārunā. Jautājums ir par to, vai tās ir tikai negatīvas ziņas bez skaidrojuma, kāpēc tas ir slikti, ko tas maina. Tomēr, manuprāt, arī pozitīvi stāsti labi strādā, piemēram, "lsm.lv" "Tēta projekts"… Jā, tur ir arī negatīvās lietas, bet tas nav tā, ka viss ir slikti, viss ir šausmas. Tas ir stāsts par realitāti, un nav tā, ka tur var atrast tikai to, ka valstī viss ir slikti.

Marta Cerava: Tomēr mēs netaisīsim kampaņas par to, kā veicas Ministru kabinetam, mēs no turienes nesam stāstus. Ja ministri ir spējuši vienoties par kādu lēmumu, mēs par to pastāstīsim. Jautājums – vai un kā viņi to spēj? Ja viņa sakašķējas, tad stāsts būs par kašķi, un tā ir viņu komunikācija, izvēle to darīt publiski. Jautājums arī par to, kādas intereses viņi tur bīda – vai tur organizēta valsts mērķu sasniegšana, vai īstenotas politiskās intereses?

Olga Kazaka: Tas ir riskants pieņēmums – ja mēs ieguldīsim tikai vienā kanālā – laikrakstā, radio, televīzijā un tā tālāk, tad spēsim sasniegt visu Latviju ar savu vēstījumu. Informācijas lietošanas un iegūšanas paradumi mainās. Mēs esam savos burbulīšos, ārkārtīgi aktīvi lietojam sociālos medijus, bet arī tradicionālo mediju nozīme ir ārkārtīgi liela, jo kur sēž "Twitter" redakcija? Nekur! Mediji veido saturu sociālajiem tīkliem. Nesen izlasīju tādu frāzi, ka mūsdienu mediji ir nevis pavāri, bet dietologi. Tas ir filtra jautājums un milzīga atbildības pakāpe.

Starp citu, angliski ar vārdu "mediji" tiek saprasts plašāks komunikācijas kanālu klāsts. Paplašinot šo jēdzienu, mēs redzam, ka organizētās kampaņas nav pretrunā ar to, ka ir jāfinansē arī, piemēram, sabiedriskie mediji. Iespējams, lai sasniegtu kādu citu auditoriju, valsts pārvaldei ir jākomunicē caur sludinājumiem liftos, jo ir cilvēki, kuri vispār nepatērē tradicionālos medijus un arī sociālos tīklus. Skatoties plašāk, mums jārunā par komunikācijas kanāliem, un tas ir ārkārtīgi sarežģīts stāsts, ar kur mēs saskaramies arī aģentūrā. Piemēram, gadījumā, ja vajag izdomāt, kā uzrunāt auditoriju caur TV klipiem, bet apzināmies, ka īstenībā šie cilvēki, iespējams, televīziju tik ļoti neskatās un drīzāk būtu jālīmē sludinājumi uz atkritumu tvertnēm. Es, protams, vulgarizēju. Bet te būtībā jādomā nevis par vēstījumu, bet par tā izplatīšanas kanālu. Tāpēc es nepiekristu, ka visas kampaņas notiek tikai kampaņas pēc, ir arī labas lietas, bet nevar noliegt, ka ir izaicinājumi, kas jāpārvar, gan saistīti ar saskaņotību, gan arī plašāku redzējumu par to, kas ir medijs vai komunikācijas kanāls.

Marta Cerava: Man bija iespēja dzīvot ASV priekšvēlēšanu laikā. Biju Arizonā, kas ir republikāņu štats, un tas, ko es redzēju un kas man, šķiet, ir arī kaut kas, par ko padomāt, – Tramps ir ārkārtīgi talantīgs orators, iedvesmojošs, harismātisks. Vienalga, vai viņš melo vai nemelo, viņam sanāk. Vai mums arī ir kāda tāda personība? Sociālajos tīklos propagandistiem sanāk ļoti labi uzrunāt sabiedrību. Mums ir jāmācās šīs tehnikas, jāsēž un jādomā, kurš būs nākamais sociālais tīkls, kā mēs tur izpaudīsimies. Iespējams, par to ir jādomā arī valsts stratēģiem. Varbūt mums jālaiž ziņas "Telegram" vai jāsūta SMS tādā formā, lai nenokaitinātu. Ir jābūt labākiem par pretinieku.

Ja vēl par Trampu, tad man, dzīvojot konkrētajā štatā 10 mēnešus, bija iespēja satikt teju visus kandidātus. Viņi visi ieradās, cilvēki varēja ar viņiem kaut kādā veidā komunicēt. Pusotru gadu pirms vēlēšanām katru dienu bija atvērti biroji, kur viņu pārstāvji bija gatavi runāt ar katru. Protams, tā ir vecā demokrātijai un līdz tam ir jānobriest. Tomēr tā klātesamība man liekas ļoti svarīga. Šogad pirms pašvaldību vēlēšanām aicinājām (projekts "Tautas panorāma" – red.) cilvēkus parunāt par to, kā viņiem iet novados, kā strādājuši vietējie politiķi. Bija milzīga atsaucība, cilvēki grib parunāties. Vai visi politiķi ir aizbraukuši parunāties, nevis tikai aicinājuši pie sevis, bet izgājuši pie iedzīvotājiem? Mēs izgājām pie veikaliem, autobusu pieturām, un cilvēki nāca un runāja, pēc tam dalījās ar to interneta vidē. Vajadzīga interakcija, un plaisu var mazināt, tikai jādomā par metodēm. Potenciālajiem līderiem ir jādarbojas šajās mikrovidēs, jāpierāda sevi ārpus partijas, ārpus ministrijas, jāsēž tajās domubiedru grupās un jābūt ar skaidru viedokli.

Olga Kazaka: Vērtējot ASV prezidenta vēlēšanas, varam secināt, ka to kampaņās ārkārtīgi veiksmīgi tika analizētas mērķa auditorijas, to vērtības, aktualitātes, dzīvesveids un vēstījums tika iepakots saskaņā ar šo portretu. Tas ir ārkārtīgi interesants stāsts par to, kā vēstījumi, to akcenti ir adaptējami konkrētai auditorijai. Tas ir jautājums, vai mēs protam iegūt datus, tos izanalizēt un tālāk izmantot savā praksē.

Tātad risinājums ir daudzu dažādu kanālu izmantojums, vēstījumu ļoti smalki piemērojot katrai auditorijai. Kas vēl varētu nodrošināt veiksmīgu, stratēģisku, ilgtspējīgu valsts komunikāciju ar iedzīvotājiem? Ja runājam par to nevis kā konkrētu interešu lobēšanu, bet procesu, kas veicina izpratni par to, ka katrs iedzīvotājs ir daļa no kopīgās valsts.

Guna Šnore: Komunikatoru kapacitātes un spēju celšana valsts pārvaldē ir sāpīgs jautājums. Valsts pārvalde nespēj apmaksāt viskreatīvākos un darba tirgū pieprasītākos speciālistus, līdz ar to ir būtiski investēt tajos cilvēkos, kas jau ir piesaistīti. Protams, būtiska ir arī koordinācija, sinhronizācija, domāšana par kopējiem vēstījumiem, kopēju stratēģiju, kopīgu Latvijas, valsts pārvaldes un citu resoru stāstu. Šajā procesā mēs esam sākumstadijā, un nekas cits kā kļūt gudrākiem, mācīties no savas pieredzes, to apzināties laikam nevarētu būt risinājums.

Olga Kazaka: Es ļoti piekrītu visiem šiem punktiem, it īpaši par saskaņotību un komunikācijas integrēšanu, jo uzskatu, ka tā patiešām ir daudz efektīvāk, plus arī domāt, vai tiešām tā ir pusgada kampaņa, vai arī to var attīstīt ilgtermiņā? Jo, būsim godīgi, ar pusgada kampaņu mēs diezgan reti varam ko mainīt.

Vēl viena lieta – es citreiz redzu, kā savā starpā nevar vienoties valsts pārvaldes kā organizācijas un kādas politiskās intereses. Dažreiz tās ir divas paralēlās dimensijas. Viena no problēmām šajā stāstā ir valodas jautājums. Ir kampaņas, iestādes un cilvēki, kuri pilnībā ignorē krievu valodu. Tas ir jautājums – vai mēs vēlamies nokomunicēt vēstījumu vai demonstrēt to pozīciju, kura vēl vairāk liek novērsties attiecīgajai publikai. Es zinu, ka tas ir ārkārtīgi nepopulāri, bet, ja mēs skatāmies no komunikācijas viedokļa, tas ir sāpīgs jautājums.

Raivis Vilūns: Jā, to var redzēt pašvaldību vēlēšanu rezultātos Rīgā. Pirmkārt, šeit ir viens harismātisks tēls, otrkārt – komunicē visās iespējamās formās. Manuprāt, arī valsts pārvaldei, vadošajām partijām vajadzētu skatīties un mācīties.

Marta Cerava: Vēl viena ideja – valstij tomēr pieder diezgan daudz uzņēmumu, kanālu, kas nav mediji, bet, piemēram, ir sabiedriskā transporta uzņēmums, reklāmas stendi, sienas, ko var izmantot saviem vēstījumiem. Vēl radošāk, vēl masveidīgāk, tas varbūt nemaz nemaksā tik daudz, tikai prasa iesaistīt mērķu īstenošanā citus dalībniekus.

Olga Kazaka: Noteikti, jo kaut kā ierasts – ja valsts pārvaldes kampaņa, tad ar bukletiem. Uztaisām bukletiņu, tad domājam, kur viņu izplatīt un pusi izmest tā, lai neviens neredz, un tad it kā kampaņa ir notikusi. Tomēr, lai to bukletu izlasītu, ir jābūt ārkārtīgi lielai motivācijai, un stadiju, kad lasām visu, kas pagadās, mēs esam pārauguši.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
14
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI