viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Skaidrīte Lasmane: Vērtību maiņa – solidaritātes, sabiedrības saliedēšanas, kopienas atzīšanas virzienā  12

LV portālam: SKAIDRĪTE LASMANE, LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece

Guntars Laganovskis
27.11.2017

ĪSUMĀ

  • Par kādu noteiktu, stabilu vērtību sistēmu mūsdienu pasaulē ir grūti runāt. Vērtības mainās, radikāli mainās.
  • Vērtību maiņa pašlaik notiek solidaritātes, sabiedrības saliedēšanas, kopienas atzīšanas virzienā.
  • Mums Latvijā vēl ir jāizdzīvo individuālo baudu laiks, pārejot no padomju totalitārisma uz solidāru sabiedrību.
  • Tagad valda informācijas pārpilnība un pragmatisms. Mediji ražo informāciju par visu. Taču man neliekas, ka tik daudz informācijas cilvēkam ir vajadzīgs.
  • Līdz ar informācijas pārbagātību cilvēka domāšanā ienāk fragmentācija, kas attālina no kopsakara domāšanas.
  • Vairāk būtu jādomā par to, kā moderno mediju lietošana ietekmēs cilvēka domāšanu, jūtas, pārdomas, attiecības.
  • Medijpratība ir intelekta, kopsakara domāšanas, patstāvīgas domāšanas spējas jautājums.
  • Ne jau vēlēšanu solījumi virza attīstību.
  • Vajadzētu vairāk uzmanības pievērst nevis tiem, kuri negrib vai nevar izdarīt, bet tiem, kuri var izdarīt pamatīgi un labi.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +9
-0



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +9 -0

Domāt kopsakarā, saskatīt saikni starp daudzām parādībām – tā ir spēja, kuras kultivēšana būtu sevišķi nepieciešama šodienas Latvijā, uzskata Latvijas Universitātes emeritētā profesore, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece SKAIDRĪTE LASMANE. Viņas pētniecisko interešu lokā ir ētika, filozofija un komunikācija.
Publikāciju cikls, valsts simtgadi sagaidot.

Jūs esat viena no tiem, kuri šai valsts svētku reizē saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kura devīze ir "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm". Kas ir filozofa dzīves ērkšķi un zvaigznes? Kāds ir filozofa uzdevums, sūtība mūsdienu pasaulē?

"Per aspera ad astra", jā, ordeņa statūtu 3. teikumā ierakstīts cerīgais latīņu teiciens par iedvesmojošu ceļu pāri ikdienai uz kaut ko tālu, cēlu, nezināmu. Uz kādu mērķi. Zvaigznes ir romantiķu un arī zinātnieku domāšanas viela. Bez tām ikdienai pietrūktu krāšņuma.

Glaimojoši, taču nepatiesi būtu atzīt sevi par filozofi. Īstenībā jau esmu vien akadēmiskai telpai piederīgs cilvēks, kurš gadiem ilgi studējis Platonu, Aristoteli, Kantu, Hēgeli vai citus līdzīgus domāšanas ģēnijus un meistarus. Filozofija ir dziļas un vispārinošas domāšanas veids, intensīvs domāšanas process. Pašreizējā pragmatiskajā Latvijā un digitālās informācijas laikā diemžēl tā ir pavirzīta malā, pat uzskatīta par zināmu greznību. Tagad valda informācijas pārpilnība un pragmatisms. Piemēram, mediji, – to izdzīvošana lielā mērā ir atkarīga no prasmes pārsteigt, izklaidēt, nevis iesaistīt filozofiskās pārdomās par dzīvi vispār un savu paša dzīvi ikkatram atsevišķi. Tie  ražo  informāciju – par ekonomiku, politiku, kultūru, sportu, par visu. Taču man neliekas, ka tik daudz informācijas cilvēkam ir vajadzīgs. Viņam noderētu arī refleksija, filozofija, pārdomas. Tā vietā, lai uzzinātu, cik rezultatīvu metienu kārtējo reizi veicis Porziņģis, labāk būtu pārdomāt kaut ko par sevi pašu, savu varēšanu un nevarēšanu.

Apcerīgas cilvēku sarunas un pārdomas mēdz dēvēt par vienu no retajām padomju laika dzīves greznībām, kad bijis vairāk laika tam nodoties.

Studentu darbi  bieži sākas ar vārdiem "šajā straujajā laikā". Arī padomju periodā tā rakstīja. Domāju, ka daudzi pārspīlē, sakot, ka pašlaik cilvēki skrien kā vāveres ritenī. Pie saviem telefoniem un datoriem viņi var atļauties būt stundām ilgi. Vai arī sēdēt pie televizora. Vai tad tā ir intensīva dzīve?  

Kā atjaunotās Latvijas pastāvēšanas gandrīz 30 gados attīstījusies sabiedrība ētikas kategorijās? Kas ir mainījies sabiedrības vērtību hierarhijā kopš neatkarības atjaunošanas?

Par kādu noteiktu, stabilu vērtību sistēmu mūsdienu pasaulē ir grūti runāt. Vērtības mainās, radikāli mainās. Vienlaikus pastāv ļoti raibs, dažāds, fragmentārs vērtību kopums, šis tas no klasikas, šis tas no jauna, un maz noteiktības. Vērtības ne tik daudz mainās pašas, cik ir viegli maināmas, konstruējamas un ieradināmas ar autoritāšu vai paraugu starpniecību. Eiropas racionālisms un individuālisms vairāk virza uz mērķi  – domā pats. Taču kādam tas izdodas saprātīgi, bet kādam – ne.

Vai saskatāt tendences, uz kurieni kopumā ved šī vērtību mainība?

Man šķiet, ka vērtību maiņa pašlaik tomēr notiek kādā solidaritātes, sabiedrības saliedēšanas, kopienas atzīšanas virzienā. Taču to varu izteikt tikai kā minējumu. Sabiedrība, visa Eiropas kopiena un arī mūsu nacionālā valsts nevar pastāvēt, ja katrs domā šauri individuālā, savā virzienā, piesaka katrs savas vērtības un nepakļaujas nekam kopīgam. Ir taču skaidrs, ka daudzi kopīgi risinājumi nepieciešami ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī visā pasaulē – gan ekonomikā, gan ekoloģijā, gan citās jomās.

Filozofe Maija Kūle min trīs pastāvošas ētikas jomas: formālos principus, kurus sabiedrība ievēro, lai neieslīgtu haosā, lietišķo ētiku – medicīnas, biznesa un citu nozaru ētiku, kā arī indivīda dzīves ētiku, kura nosaka, kādu nostāju cilvēks savā dzīvē veido pret sevi un citiem, kādas morālās izvēles izdara, neņemot vērā politiskos, juridiskos un citus noteikumus. Šķiet, ka jūsu minētais par solidaritāti vairāk attiecas uz pirmajām divām, kolektīvās ētikas jomām, bet kā ir ar trešo, indivīda ētiku?

Ētikā ir daudz teoriju un klasifikāciju. Jūsu nosauktā ir tikai viena no tām. Cilvēkam ir vairākas lomas un identitātes – pilsoniskā, profesionālā, individuālā –, kuras sadarbojas, darbojas vienlaikus un ir savstarpēji saistītas. Neapšaubāmi, ir nepieciešama sava individuālā vērtību, principu sistēma, kura iegūstama apkaimē un pieredzē. Tās zvaigznes, par ko jautājāt sākumā, lielā mērā ienāk no kultūras, no jēgas un nozīmes pārdomām. Profesionālo uzvedību iemāca, taču ikvienā dzīves situācijā tomēr ir jāatrod gudrs individuāls risinājums, un kultūras pieredze ir neatsverams palīgs.

Ir arī viedoklis, ka patlaban pasaulē sevi kā domāšanas ievirzi un dzīvesveidu piesaka egoisms – katrs ir vispirms orientēts uz savas personīgās dzīves un karjeras panākumiem. To sauc arī par individuālo egoismu.

Cilvēki nereti mēdz nedomājoši pakļauties tam, ko viņiem iestāsta, tam, par ko viņi dzird stāstām. Ja cilvēkam iegalvo, ka pasaulē valda individuālais egoisms, viņam gribas to atkārtot un domāt, ka tas tā ir. Vai tad Latvijas valsts paziņošanas noteiktība 1918. gada novembrī uzlūkojama tikai par egoistiska pašlabuma vadītu? Vai žurnālistu drosme atklāt kriminālos darījumus, kara šausmas vai varas netaisnību ir egoisma ierosināta? Vai līdzcietība pret citu pamestiem bērniem un rūpju uzņemšanās par tiem ir savtīguma dēļ? Ir tik daudz nesavtīgas rīcības piemēru, kuri pastāv blakus jūsu minētajam egoismam.

Mums Latvijā vēl ir jāizdzīvo individuālo baudu laiks, pārejot no padomju totalitārisma uz solidāru sabiedrību. Runājot par individuālo egoismu, jāatzīmē, ka Eiropā gadu simtiem ir mācīta protestantisma ētika, saskaņā ar kuru cilvēkam ir ieaudzināts princips, ka viņam pašam ir jātiek galā ar sevi, jābūt atbildīgam par sevi. Atbilstoši 19. gadsimta anarhisma idejām, kuras gan nepiepildījās, pastāvēja uzskats: kad cilvēks tiks pats ar sevi galā, viņam valsts nemaz nebūs vajadzīga. Valsts ir tā, kas dod likumus un soda par to nepildīšanu. Ja cilvēkam ir ieaudzināta brīvības un  atbildīguma ētika, viņam šī skrupulozā tiesiskā uzraudzība ir lieka. Reglamentācija nav vajadzīga.

Kā, jūsuprāt, ir attīstījusies ētika politikā, valsts pārvaldē?

90. gados, galvenokārt pateicoties Rietumvalstu atbalstam, palīdzot veidot ierēdniecību Latvijā, daudzviet valsts pārvaldē, administrācijas skolā bija profesionālās ētikas kurss. Tagad tā vairs nav. Es nedomāju, ka šādi kursi spētu visu mainīt, un tomēr ētikas klātbūtne valsts pārvaldībā tādā veidā ir vairāk atgādināta, uzsvērta un atzīta. Tagad politiķi, sastopoties ar pārmetumiem par neētisku rīcību, var atsaukties uz likumu, uzskatot, ka ētika ir kaut kas aptuvens un nenoteikts. Tur nav vainīgi tikai politiķi, bet arī visa sabiedrība, mediji. Minēšu piemēru. Kad parādījās žurnālā "Ir" publicētais "Rīdzenes" sarunu atšifrējums, šķita: ko tur vairs šaubīties – sarunās figurējošo politiķu un amatpersonu savtīgā un negodīgā domāšana parādīta kā uz delnas, par ko sabiedrībai jau tāpat bija aizdomas. Taču jau drīz "Neatkarīgā Rīta Avīze" sāka veselu rakstu sēriju, kurā meklēja visdažādākos iemeslus, lai šajās sarunās atklāto neētiskumu, amorālismu mazinātu un noklusinātu, pavēstot: nu kas tur sevišķs, tā notiek, šīs ir parastas politiķu ikdienas sarunas, viss normas robežās, vīri vienkārši blefo, sarunu autentiskums nav pierādīts, neviens nav notiesāts, visi spriedumi ir attaisnojoši un tamlīdzīgi. Tādējādi galu galā nekādu oligarhu un valsts nozagšanas vispār nav. Daudzi mediji nenosauc vārdā atsevišķus oligarhus, bet tā vietā lieto eifēmismus. Par to būtu interesanti veikt atsevišķu pētījumu.

Diskusijās par oligarhu sarunām, nereti aizēnojot to saturu, kā viens no galvenajiem aspektiem figurē jautājums par šo ierakstu nopludināšanu kā nepieļaujamu, neētisku rīcību.

Ja cilvēks jūt, ka notiek nelikumības un ceļ par to trauksmi, nopludinot informāciju un ar to pārkāpjot slepenības noteikumus, viņš var tikt atlaists no darba, bet būs rīkojies drosmīgi, godīgi, pilsoniski. Nopludināšana šādā gadījumā ir ētiska, pat ja tā neatbilst likumam.

Runājot par ētiku politikā, figūrai, kura ar savu autoritāti to iemieso, pirmkārt, vajadzētu būt Valsts prezidentam. Vai tautas vēlēts prezidents, par ko runāts visu atjaunotās valsts pastāvēšanas laiku, ko mainītu?

Demokrātijā no viena cilvēka vien nevar gaidīt paradīzes atgriešanu grēcīgās un nepilnīgās zemes virsū. Daudz izglītotākam un patstāvīgāk domājošam jātop mums ikvienam, lai nepakļautos ietekmēšanas tehnoloģiju nemanāmajam gūstam vai pretotos politiskās elites bezgaumīgām prezidentu izvēlēm.

Mediji ir viena no jūsu interešu jomām. Kādas tendences tajos vērojamas?

Tradicionālo, drukāto mediju jomā ir krīzes situācija. To vietā nāk jaunās interneta komunikācijas tehnoloģijas. Būtu ļoti jādomā, kā tas mainīs cilvēku domāšanu un attiecības. Drukātajiem medijiem, kuri šajā situācijā nevar konkurēt ātruma ziņā, ir vairāk jāpārorientējas uz komentāru un analīzi, informāciju, kura kvalitatīvi atšķiras no tās, ko daudz ātrāk un daudzveidīgāk var piedāvāt interneta mediji.

Informatīvā kara un maldu ziņu apstākļos daudz runā par medijpratību. Kā to sekmēt?

Tas, pirmkārt, ir intelekta, kopsakara domāšanas, patstāvīgas domāšanas spējas jautājums. Daudzi šodien internetā izliek ļoti personīgu informāciju, no kā pēc tam cieš. Arī atturība, mērenība attiecas uz medijpratību. Vairāk būtu jādomā par to, kā moderno mediju lietošana ietekmēs cilvēka domāšanu, jūtas, pārdomas, attiecības.

Ko šajā ziņā var paredzēt?

Ir grūti pateikt, kāda veidosies sabiedrības attieksme pret informācijas bezgalību. Taču ir skaidrs, ka līdz ar informācijas pārbagātību cilvēka domāšanā ienāk fragmentācija, kas attālina no kopsakara domāšanas. Informācija atņem laiku pārdomām, arī pašrefleksijai.

Kā to izdarīt?

Ar humanitāro izglītību, ar filozofiju. Tāpēc man žēl, ka filozofijas mācīšana, filozofija kā izglītība Latvijā ir gandrīz iznīcināta. Atstāta tikai maza saliņa – LU Vēstures un filozofijas fakultāte. Kopsakara domāšana – tas ir kultūras jautājums. Noplicinoši un vienveidīgi ir tikai ekonomikas, politikas diskursi. Medijos, piemēram. Un mediji ir tie, kas šodien visvairāk var ietekmēt sabiedrību.

Kā viena no būtiskākajām Latvijas attīstības problēmām kopš neatkarības atjaunošanas jāuzsver fakts, ka Latvija Eiropas mērogā ir nabadzīga valsts. Nabadzību uzskata par daudzu netikumu rosinātāju. No otras puses, piemēram, Imants Lancmanis teicis, ka nevis grūtības, bet pārpilnība ir tā, kas dara sabiedrību trulu un pieder pie lielākajām cilvēces nelaimēm. Kā nabadzība iespaidojusi Latvijas attīstību?

Jā, Latvija nav ne bagātā Skandināvija, ne ASV, ne Lielbritānija... Taču tā nav arī nabadzīgākā valsts pasaulē. Nabadzību nekaunīgi izmanto populistiskās uzrunās tautai pirms vēlēšanām. Taču ne jau vēlēšanu solījumi virza attīstību. Virzīšanās uz labklājību notiek nepiedodami lēni tāpēc, ka pietrūkst ieinteresētības un prasmes vai gudrības labi pārvaldīt valsti un aicināt pārvaldības talkā sabiedrību, tautu, sauciet, kā gribat, bet visus.

Padomju laikā jūs esat mācījusi arī marksistisko ētiku. Varbūt atkal nonākam situācijā, kurā kapitālisma kritika, raugoties uz arvien pieaugošo noslāņošanos – plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem, ir pat ļoti pamatota?

Ētikas un filozofijas vēsture jau ir viena un tā pati gan padomju laikā, gan tagad. Interpretāciju, protams, iespējams padziļināt, kad totalitārais kanons nepastāv. Toreiz ar sociālo cēloņu uzrādīšanu varēja izvairīties no sistēmas glorifikācijas un radināt cilvēkus domāt. Ētikai un filozofijai ir tāda priekšrocība – domātspēja, intelekts, ko nedrīkst novērtēt par zemu.

Eiropā izglītība kopumā virzīta uz pragmatisku profesionalitāti, kam tagad seko arī Latvijā, kur gatavojas ieviest kompetenču izglītības modeli. Vai tas virza uz kopsakaru domāšanu?

Neesmu zinoša par šiem izglītības modeļiem. Varu par šo jautājumu izteikties tikai vispārīgi. Filozofija, literatūra, kultūra ir pārpraktiskas lietas, kas veicina tālredzīgu kopsakara domāšanu. To, ko cilvēks nav iemācījies apkaimē, praksē, viņš zināmā mērā iegūst pārpraktiskajā literatūras stāstā. Kaut kas no tā viņā nogulsnējas un paliek. Taču sava jēga ir arī spējai sadarboties, rīkoties praktiski, uz ko, domāju, orientēta šī kompetenču izglītība. Domāt kopsakarā nozīmē saskatīt saikni starp daudzām parādībām – attiecībām starp darbu un cilvēku, starp cilvēku un atalgojumu, starp cilvēku un kultūru, starp es un cits... Kultūra nodarbojas ar nozīmju, jēgas piešķiršanu, radīšanu, ieradināšanu.

Rietumu sabiedrībās notiek atkāpšanās no kristietības. Vai, jūsuprāt, ir iespējama jēgpilna eksistence bez tā, ko sauc par transcendenci, pārcilvēcīgo, Dievu? Vai ir, ko likt tā vietā?

20. un sevišķi 21. gadsimtā, tāpat kā agrāk vēsturē, ir meklēti reliģiskā svētuma aizstājumi. Amerikāņu pētniecībā un socioloģijā ir uzsvērta pilsoniskā ticība savai valstij. Par svētumu atzīstama dzīvība, cilvēktiesības, brīvība. Svētums ir tas, pret ko jūt godbijību, kas ir saudzējams un lolojamas cilvēcības vārdā. Cilvēkam ir vajadzīgs kaut kas, ko atzīt, kam ticēt un pieķerties. Kaut kas pārpraktisks, transcendēts, augstāks par sevi un ikdienas lietām. Latviešu kultūrā par svētu tiek atzīta, piemēram, māte kā dzīvības radītāja. Svēta var būt daba. To daudz uzsvēris "Lāčplēša" autors Andrejs Pumpurs.

Saistībā ar tuvojošos valsts simtgadi mēs sevi izvērtējam. Viens no secinājumiem ir laba pašnovērtējuma trūkums. Kā to varētu kultivēt?

Nezinu. Vai tā būtu galvenā problēma?

Kas ir galvenā?

Daudzas. Tas, ka sabiedrībā ir par maz saliedētības. Daudzkārt arī taisnīguma. Pēdējā laikā mani satrauc tas, ka cilvēki atkārto un atkārto spriedumus, kuri būtu jāpārskata, jo situācija un dzīve patiešām mainās. Piemēram, par veiksminieku veidošanu. Atkal uzpeldējis spriedums, ka pašapziņas celšanas vārdā ir jāatmet latviešu literatūrā sastopamie skaistie patiesuma, godprātības, līdzcietības ideāli un tēli, kas tos iemieso, – Cibiņš un citi. Ja jau šie ideāli vairs neder, tad samierināsimies un nenosodīsim tos, kuri kaut ko dara tikai sevis pašu labā, vai tos, kuri tīras naudas kāres nolūkā grib izsisties politikā vai dodas peļņā uz svešām mājām, nekopdami savējās. Ir taču Sprīdīša savu māju laime vai "Vanadziņa" skaudrā stāsta līdzcietības vērtība, ir ievainojamība, kura jāsajūt, ir taisnīguma vai Veidenbauma brīvības vērtība.

Par maz uzmanības un atzinības tiem, par kuriem stāsta Latvijas Radio 1. kanāla žurnālistes, iepazīstot cilvēkus visā Latvijā, tos, kuri ir iekopuši savu māju, savu apkārtni, dibinājuši uzņēmumu, devuši darbu citiem. Kuri ir kaut ko darījuši ne tikai naudas, varas nolūkā. Tie ir cilvēki, kas dara labu Latvijai gan kā zemei, gan kā valstij. Valsts līmenī šos cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt, izcelt viņu varēšanu, cildināt ne tikai Latvijas lepnuma gadījumā. Vajadzētu vairāk uzmanības pievērst nevis tiem, kuri negrib vai nevar izdarīt, bet tiem, kuri var izdarīt pamatīgi un labi.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'demokrātija  

  Ieteikt:  +9
-0

 
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
Lasīt komentārus (12)
 
 

 VISVAIRĀK LASĪTIE

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
mediācija uzteikums izsole diaspora izglītības_saturs Saeimas_lēmumi Ministru_kabineta_lēmumi administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērna_kopšanas_atvaļinājums bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības maznodrošinātā_statuss mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki taksometri tarifi terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība valsts_nodevas vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme veselības_apdrošināšana vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti