Sestdiena,
18. novembris
viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Starptautiskās tiesības un dubultstandarti  1

LV portālam: ANDRIS SPRŪDS, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors

Guntars Laganovskis
01.11.2017

ĪSUMĀ

  • Valstu veidošana ir populāra, jo valstīm ir tās privilēģijas, kuru nav citiem spēlētājiem, monopols pār likumdošanu un tiesības noteiktos gadījumos pielietot vardarbību.
  • Lai rastos valsts, svarīgākais priekšnosacījums ir konkrētās kopienas, tautas vēlme šādu valsti izveidot.
  • Kopš Pirmā pasaules kara beigām valstu skaits pasaulē krietni pieaudzis. 1945. gadā nodibinot ANO, tajā bija 50 valstis, tagad ir 193.
  • Valsts atzīšana bieži ir merkantils jautājums – ja kāds par to ir gatavs samaksāt, kāds to var būt gatavs atzīt.
  • Svarīgi arī, cik lielā mērā jaunās valsts izveidošanos ir gatavas akceptēt citas valstis, īpaši jau globālās lielvaras.
  • Uzskatu, ka Latvijas Ārlietu ministrijas pozīcija bija absolūti adekvāta. Katalonijas situācija nav analoģiska Baltijas valstu situācijai 1991. gadā.
  • Joprojām nav skaidrs, vai Katalonijas mērķis ir neatkarība vai labāki fiskālie nosacījumi Spānijas sastāvā.
  • Dubultstandarti starptautiskajās attiecībās ir klasika. No tiem izvairīties nav iespējams, jo praksē pastāv pretrunīgi starptautisko tiesību principi, kas saduras, un bieži nav iespējams atrast saskaņu starp tiem.
  • Nav izslēgts, ka ES kādu amatpersonu vai politiķu personā uztur kontaktus ar abām konfliktējošajām pusēm, ar Spānijas valdību mēģinot runāt par to, kā rīkoties, iztiekot bez vardarbības, bet ar katalāņiem – dodot signālus, kā Eiropa varētu iesaistīties problēmas risināšanā. 
  • Latvijas politiķiem, pirmkārt, ir pienākums cīnīties pat Latvijas interesēm. Mēs taču arī sagaidām solidaritāti no savām partnervalstīm.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +1
-0



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +1 -0

Centieni iegūt neatkarīgas valsts statusu Spānijas autonomajam apgabalam Katalonijai raisījuši virkni jautājumu par separātismu kā starptautisko procesu daļu – cik nosodāms vai atbalstāms tas ir un kādas sekas var atstāt uz Eiropas Savienību. Šīs un citas aktualitātes saistībā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām skaidro Latvijas Ārpolitikas institūta direktors ANDRIS SPRŪDS.

Jaunu valstu veidošanās ir normāla starptautisko procesu daļa. Vēsturē valstis bieži radušās, kādai teritorijai atdaloties no citas – pretēji tās gribai un likumiem. Kādi kritēriji, apstākļi nosaka to, vai no kādas valsts atdalījusies teritorija, pašpasludinājusies valsts gūst starptautisku atzīšanu?

Tie nav skaidri noteikti, un pastāv dažādi izņēmumi. Bieži starptautisko tiesību principi – tautu pašnoteikšanās tiesības un teritoriālās nedalāmības princips – nonāk pretrunā viens ar otru. Valstu veidošana ir populāra, jo valstīm ir tās privilēģijas, kuru nav citiem spēlētājiem, monopols pār likumdošanu un tiesības noteiktos gadījumos pielietot vardarbību.

Lai rastos valsts, svarīgākais priekšnosacījums ir konkrētās kopienas, tautas vēlme šādu valsti izveidot. Tas nav īsti skaidrs Katalonijas gadījumā, jo vēl neviens referendums – ne 2014. gadā, ne tagad – nav devis pilnīgu atbildi, jo atbalstu neatkarībai pauduši nedaudz vairāk kā divi miljoni no septiņiem. Latvijas gadījumā, ar ko bieži tikusi salīdzināta Katalonija, latviešu vairākums un arī daļēji krievvalodīgie referendumā 1991. gadā pauda nepārprotamu vairāk nekā 70% atbalstu neatkarīgas, demokrātiskas valsts izveidošanai.

Otrkārt, topošajai valstij ir nepieciešama tās valsts piekrišana, no kuras tā atdalās, – vai nu tā tiek piespiesta piekrist, vai nav spējīga nepiekrist, vai arī brīvprātīgi šķiras no kādas teritorijas daļas. Ir impērijas, piemēram, Lielbritānija, kuras brīvprātīgi atteikušās no savām koloniālajām teritorijām. Savukārt Padomju Krievija, kā tas notika 1920. gadā, tai atzīstot Latvijas neatkarību, bija spiesta to darīt, lai noturētu savu režīmu pie varas. Kā tolaik Latvijas neatkarības prasības gadījumā teica Itālijas ārlietu ministrs: mēs nevaram būt krieviskāki par pašiem krieviem, ja Krievija Latviju ir atzinusi, tad būtu laiks arī itāļiem un citiem sabiedrotajiem to atzīt. Tātad, treškārt, svarīgi, cik lielā mērā jaunās valsts izveidošanos ir gatavas akceptēt citas valstis, sevišķi globālās lielvaras.

Runājot par lielvaru attieksmi, piemēram, Abhāzija, kuru de jure atzīst tikai  Krievija, Nauru, Nikaragva un Venecuēla, nav starptautiski atzīta, bet Izraēla, kuru neatzīst daudzas arābu valstis, taču atbalsta, pirmkārt, ASV, ir starptautiski atzīta. Tātad – dubultstandarti?

Dubultstandarti starptautiskajās attiecībās ir klasika. Vienkārši no tiem izvairīties nav iespējams, jo praksē pastāv pretrunīgi starptautisko tiesību principi, kas saduras, un bieži nav iespējams atrast saskaņu starp tiem. Tātad kaut kādos aspektos vienmēr būs dažādas pieejas. Otra lieta, ka mēs dzīvojam vērtību vidē, kurā, kā redzam, saduras pamatprincipi, taču dzīvojam arī reālajā pasaulē. Ja uzskatām, ka Krievija ir veikusi agresiju pret Ukrainu, tad ko – pieteiksim Krievijai karu? Skaidrs, ka tā nedarīsim. Dzīvojam pasaulē, kur ideālajam ir jābūt ar praktisku pielietojamību, ar praktisko dimensiju. Nav lielas jēgas no ideāliem, kurus nav iespējams realizēt praktiski. Nav jēgas kaut ko deklarēt ideālā līmenī, ja praktiski tam nebūs lemts piepildīties. Tāpēc kaut kādi elementi no dubultiem standartiem ir neizbēgami, un tāpēc pati runāšana par tiem ir tautoloģija. Politika ir kompromisu un iespējamā māksla.

Situācija pasaulē nav nemainīga, tas nosaka dažādas korekcijas starptautiskajās attiecībās. Piemēram, runājot par minēto Abhāziju, Vanuatu to savulaik atzina, bet pēc tam no tā atkāpās. Valsts atzīšana bieži ir tāds merkantils jautājums – ja kāds par to ir gatavs samaksāt, kāds to var būt gatavs atzīt. Arī gadījumā ar Ķīnu un Taivānu notikušas reālpolitikas diktētas statusa izmaiņas. Sākotnēji Ķīnas vietu ANO un tās Drošības padomē ieņēma Taivāna, bet, pieaugot kontinentālās Ķīnas varenībai, visiem kļuva skaidrs, ka tā no šīm abām valstīm ir galvenais spēlētājs, un noteikumi tika mainīti par labu Ķīnas Tautas Republikai. Tomēr daudzas Latīņamerikas katoliskās valstis joprojām atzīst Taivānu, jo to atzīst arī Vatikāns.

Tātad faktiski pār principiem starptautiskajās attiecībās dominē spēka pozīcijas?

Var parādīties pretrunīgums, taču atbildēšu: vairāk nē nekā jā. Tautu pašnoteikšanās tiesību princips faktiski neeksistēja līdz 1918. gadam, kad tas parādījās ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktos un tika akceptēts Tautu Savienībā jeb Nāciju Līgā. Līdz tam tiešām spēks noteica visu, taču vienlaikus tas ir garantējis zināmu stabilitāti. Klasisks piemērs tam ir pēc Vīnes konferences 1815. gadā izveidotais tā dēvētais Vīnes koncerts, kurā piecas lielvaras – Lielbritānija, Francija, Prūsija, Austrija un Krievija – faktiski noteica Eiropas likteņus. Šis stāvoklis minētajām valstīm uzlika arī pienākumus rūpēties par starptautiskās kārtības ievērošanu, kā rezultātā Eiropa bez lieliem kariem nodzīvoja līdz pat 1914. gadam – faktiski veselu gadsimtu.

Kopš Pirmā pasaules kara beigām valstu skaits pasaulē krietni pieaudzis. 1945. gadā nodibinot ANO, tajā bija 50 valstis, tagad ir 193. Tas uzskatāmi liecina, ka tautu pašnoteikšanās tiesības reāli darbojas. Tomēr, lai gan Vilsons tās pasludināja varbūt cēlu mērķu labad, tam bija arī ļoti praktisks mērķis – vājināt ASV pretinieku Austroungārijas impēriju, sekmējot tai pakļauto čehu, ungāru, poļu neatkarības centienus. Sākotnēji pašnoteikšanās princips noteikti nebija domāts Latvijai, kuru ASV atzina tikai 1922. gadā. Tas ir bijis ar konjunktūrisku elementu jau pašos pirmsākumos.  

Atlaistais Katalonijas reģionālās valdības premjerministrs Pudždemons iepriekš pasludināja: "Katalonija tagad ir Eiropas jautājums." Kā notikumi Katalonijā varētu iespaidot Eiropu?

Juridiski šis joprojām ir Spānijas jautājums, taču politiski tas tiešām jau kļuvis par visas Eiropas jautājumu. ES ir nonākusi pretrunīgā situācijā – no vienas puses, tā nevar iesaistīties Katalonijas problēmas risināšanā, jo ir atzinusi to par Spānijas iekšēju lietu, no otras puses, to nav iespējams ignorēt. Nav arī skaidrs, cik lielā mērā katalāņi šo neatkarību atbalsta, jo referendumā konstitucionālais vairākums netika sasniegts, par neatkarību nav nobalsojuši 50% no balsstiesīgajiem. Nav izslēgts, ka ES kādu amatpersonu vai politiķu personā uztur kontaktus ar abām konfliktējošajām pusēm, ar Spānijas valdību mēģinot runāt par to, kā rīkoties, iztiekot bez vardarbības, bet ar katalāņiem – dodot signālus, kā Eiropa varētu iesaistīties problēmas risināšanā. 

Eiropas Komisijas vadītājs Junkers teicis: "Es nevēlētos Eiropas Savienību, kas sastāv no 98 valstīm." Vai tiešām Eiropā patlaban ir tik augsts separātisma, centrbēdzes potenciāls, ko varētu iekustināt Katalonijas neatkarības iegūšana?

Man šķiet, ka nebūtu nekāda traģēdija, ja Katalonija atrastos ārpus Spānijas un viena pati pievienotos ES. Taču, ja izstājas katalāņi, tad kāpēc gan lai neizstātos arī baski? Man šķiet, ka Katalonijas gadījumā liela loma ir arī ekonomiskajiem un finansiālajiem apsvērumiem – tam, ka, izstājoties no Spānijas, viņiem klāsies labāk, jo nebūs jāuztur valsts mazāk turīgie reģioni. Daļēji šis elements bija redzams arī saistībā ar Baltijas centieniem izstāties no PSRS, daļēji tas bija klātesošs Slovēnijas un Horvātijas aiziešanā no Dienvidslāvijas. Daļēji par to tiek runāts Beļģijas gadījumā, kur Flandrija kļuvusi bagātāka. Fiskālo autonomiju vēlas arī Ziemeļitālijā, kur runā par neatkarību, jo negrib uzturēt nabadzīgos valsts dienvidus. 

Tradicionāli separātisms bijis etniski un kulturāli motivēts. Tagad sevi piesaka pārtikušo separātisms, kas, starp citu, ir pretrunā vienai no ES pamatvērtībām –solidaritātei. Vai šī varētu būt noturīga tendence?

Katalonijas gadījums gan nav tikai pārtikušo separātisms. Tur ir runa arī par identitāti, aizvainojumu par nācijas statusa noņemšanu katalāņiem, ko izdarīja konstitucionālā tiesa un kas bija iepriekšējās vienošanās ar Madridi pārkāpums.

Tomēr, runājot par ES kopumā, šāds separātisms var būt graujošs. Ja no valstīm sāks izstāties to pārtikušās daļas, tad kas gan paliks ES? Proti, šim piemēram varētu vēlēties sekot tie valstu apgabali, kuri kļūtu par nākamajiem pārtikušākajiem pēc pašu turīgāko aiziešanas. Šādā situācijā ir saprotama ES vadītāju loģika apturēt šos pārtikušāko separātisma centienus.

Saistībā ar ES līderu Madridei labvēlīgo nostāju Katalonijas referenduma apspiešanas kontekstā bieži teikts, ka Eiropā sākusies viena no smagākajām vērtību, demokrātijas, cilvēktiesību krīzēm, kas var būt postoši Eiropas Savienībai kā demokrātisko vērtību un ideālu sargātājai.

Es tajā nesaskatu kādu milzīgu vērtību krīzi. Eiropā kopumā šīs vērtības ir pietiekami nostiprinātas – gan attiecībā uz cilvēka brīvībām, gan valstu demokrātisku pārvaldi, gan savstarpējo solidaritāti. Taču šī, nenoliedzami, ir sarežģīta situācija, kurā ES attiecībā pret Spāniju saprotami ir ieņēmusi pozīciju kā pret savu dalībvalsti, vispirms apspriežoties ar to, nevis metoties uzreiz atzīt kādu reģionu, kurš pretendē uz neatkarību un, starp citu, vēlas palikt ES. Otrkārt, ES permanenti saskaras gan ar solidaritātes, gan ilgtspējas, gan militāriem izaicinājumiem – bēgļu uzņemšanas grūtībām, Ukrainas problēmām, ekonomiskās krīzes risinājumiem, eirozonas nākotni un vēl piedevām "Brexit". Tādēļ ir saprotams, ka tā, nevēloties sev uzkraut vēl vienu problēmu, grib, lai Spānija pati pēc iespējas ātrāk atrisina pretrunas ar savu separātisko reģionu.   

Vai, liedzot neatkarību Katalonijai, Spānija neriskē ar to, ka tur varētu izveidoties kaut kas līdzīgs kādreiz bēdīgi slavenajai ETA –nacionālistiskai un teroristiskai basku separātistu organizācijai, kura savulaik radās kā tieša atbilde uz Franko autoritāro politiku?

Izslēgt šādu iespējamību nevar. Man negribētos domāt par iespējamu pilsoņu karu Spānijā, taču emocijas un pretnostatījums tur sit augstu vilni, par ko var "pateikties" sadursmēm starp referenduma dalībniekiem un Spānijas policiju. Arī pašā Katalonijā ir pretējas frontes puses – gan neatkarības atbalstītāji, gan tie, kuri vēlas palikšanu Spānijas sastāvā.

Baski, var teikt, tika finansiāli nopirkti, piešķirot viņiem nodokļu autonomiju. Visus nodokļus, kurus ietur Basku zemē, viņi gandrīz pilnībā patur paši sev. Kataloniju šādi nopirkt faktiski ir neiespējami. Tīri finansiāli tās pienesums Spānijas budžetā ir daudz lielāks nekā baskiem – 13 līdz 15%, no kuriem centrālajai valdībai atteikties nav reāli. Otrkārt, kas ir ne mazāk svarīgi, pastāv solidaritātes princips. Attiecībās ar Kataloniju ir ne tikai Madride. Valsts sastāv no 17 autonomajiem apgabaliem, no kuriem daļa arī var pateikt, ka vairs nevēlas maksāt kopējā budžetā, uzturot trūcīgākos rajonus. Šis apstāklis politiskos kompromisus ar Kataloniju padara ļoti grūti īstenojamus, taču galīgi neiespējami tie nav. Politiski gudri spēlējot, gan jau var atrast risinājumu, ar kuru būtu kaut cik apmierināti visi valsts reģioni, kuru būtu spējīgs finansiāli pieciest Spānijas budžets, kaut nedaudz vairāk no saviem nodokļiem paturētu Katalonijas iedzīvotāji, kuri varētu atzīt: kaut simbolisks, bet šāds žests ir žests. Taču to izdarīt ne pavisam nebūs vienkārši.

Islandes kādreizējais ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons, kura laikā šī valsts kā pati pirmā 1991. gadā atzina Latvijas neatkarību, nupat teicis, ka no Baltijas un bijušajām Dienvidslāvijas valstīm "varētu sagaidīt, ka tās aizstāv katalāņu vai jebkuras citas tautas tiesības uz pašnoteikšanos demokrātiskā ceļā". Kā vērtējama Latvijas oficiālā reakcija uz notikumiem Katalonijā? Varbūt mūsu valdībai vajadzēja paust kaut simbolisku atbalstu Katalonijas neatkarības centieniem?

Uzskatu, ka Latvijas Ārlietu ministrijas pozīcija bija absolūti adekvāta. Hanibalsona kungs, protams, var moralizēt, bet tad ir jājautā: kāpēc viņš Katalonijas neatkarības  atzīšanu neprasa Islandes valdībai? Katalonijas situācija nav analoģiska Baltijas valstu situācijai 1991. gadā. Tās bija okupētas, pastāvēja de jure, un tauta šeit stāvēja uz barikādēm ļoti vienota savā gribā atgūt neatkarību. Katalonijas gadījumā, kā jau minēju, tas tā nebūt nav. Otrkārt, ko tad Latvijai tagad bija sacīt? Metoties paust atbalstu Katalonijas neatkarībai, mēs skrietu ratiem pa priekšu. Treškārt, lai cik ciniski tas izklausītos, Latvijas politiķiem, pirmkārt, ir pienākums cīnīties pat Latvijas interesēm. Mēs taču arī sagaidām solidaritāti no savām partnervalstīm. Iedomāsimies situāciju, ko gan visi tagad noliedz kā neiespējamu, – parādās kāda Latgales Tautas Republika un Spānija metas paust atbalstu tās neatkarības centieniem. Patlaban Spānija uz Latviju ir nosūtījusi 300 karavīru, kuri piedalās NATO daudznacionālajā kaujas grupā.

Protams, par to varētu domāt – kā diplomātiskāk ietērpt vārdos Latvijas oficiālo pozīciju, kā to izdarīja Junkers, pasakot, ka viņš respektē Katalonijas neatkarības centienus, bet tā ir Spānijas iekšējā lieta, un, ja Katalonija vēlētos izstāties no tās, tai būtu jāsāk iestāšanās process ES pilnīgi no nulles. Tātad kataloņu neatkarība netiek pilnībā izslēgta, taču līdz tās atzīšanai vēl ļoti tāls ceļš ejams. 

Latvijā patlaban populārs ir viedoklis, ka mūsu valdība atbalsta Spāniju tāpēc, ka šeit uzturas tās karavīri. Vienlaikus jautāts: cik uzticams partneris ir Spānija, ja tā savas ostas ļauj izmantot kā degvielas uzņemšanas bāzi Krievijas kara flotei pa ceļam uz Sīriju, lai sniegtu atbalstu Bašara Asada režīmam? 

Jā, no vienas puses, tas nav mazsvarīgs jautājums. Taču te ir vairākas lietas sakāmas. Tie 300 karavīri Latvijā ir ļoti svarīgi, bet vēl svarīgāk ir tas, ka krīzes brīdī varam sagaidīt solidaritāti no Spānijas. Otrkārt, atcerēsimies – savulaik Francija bija gatava Krievijai pārdot "Mistral" karakuģi, šobrīd virkne Eiropas valstu ir iesaistītas un runā par "Nord Stream 2" gāzes vadu no Krievijas. Savukārt Itālija vēlējās "South Stream" ar Krieviju. Mums tas var patikt vai nepatikt, bet reālā situācija Sīrijā ir tāda, ka tur šobrīd sadarbojas amerikāņi, krievi un arī eiropieši. Sadarbībā ar Irānu arī Krievija ir bijusi viens no spēlētājiem. Man tomēr nešķiet, ka tas, ja viens dūmojošs Krievijas aviācijas bāzes kuģis iepeld Spānijas ostā, lai uzpildītu degvielu, nozīmē šīs valsts politiskā kursa maiņu, kurā tā atsakās no NATO savstarpējās solidaritātes. Ir skaidrs, ka ar Krieviju mums ir zināms konflikts un mēs sagaidām solidaritāti no saviem partneriem, bet, no otras puses, tas nenozīmē, ka starp valstīm nenotiek nekāda mijiedarbība un sadarbībai ar Krieviju aizveramas pilnīgi visas durvis.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'ārpolitika  'demokrātija  'ES tiesību normas  'NATO  

  Ieteikt:  +1
-0

 
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
Lasīt komentārus (1)
 
 
VECĀKIE    JAUNĀKIE
 
1 Kopā: 1
 

Ainārs
Iesaka:  +0  -0

Arī ASV ir procesa sākumā, izvirzot apsūdzības augsti stāvošu amatpersonu sadarbībai ar Krieviju...skat. https://drive.google.com/file/d/0B1rgmKJRZ5DaM1hBN0lIaTI0eEU/view

06.11.2017 10:30:19

 
1 Kopā: 1
 
 

 VISVAIRĀK LASĪTIE

TEMATISKIE RAKSTI

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
mediācija diaspora uzteikums izsole izglītības_saturs Saeimas_lēmumi Ministru_kabineta_lēmumi administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības maznodrošinātā_statuss mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki tarifi terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība valsts_nodevas vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme veselības_apdrošināšana vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti