Otrdiena,
17. oktobris
viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Ilze Rudzīte: sociālais darbs nav pabalstu piešķiršana  2

LV portālam: ILZE RUDZĪTE, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos

Lidija Dārziņa,
LV portāls

28.09.2017

»
«
1
2

ĪSUMĀ

  • Tas ir viens no stereotipiem, kas valda daļā sabiedrības, ka sociālajā dienestā palīdzību var saņemt tikai trūcīgi vai maznodrošināti cilvēki.
  • Sociālā palīdzība (pabalsti) ir tikai daļa no atbalsta, ko pašvaldības nodrošina saviem iedzīvotājiem.
  • Ar jēdzienu "sociālā darba speciālists" tiek saprastas četras profesijas – sociālais darbinieks, sociālās palīdzības organizators, sociālais rehabilitētājs, sociālais aprūpētājs.
  • LM statistika par 2016. gadu liecina, ka tikai 55,5% sociālo dienestu bija atbilstošs speciālistu skaits, atbilstoša izglītība – 89,6% speciālistu.
  • Problēma ir iedzīvotāju nepietiekams materiālais nodrošinājums, bet ir arī citas – bērnu uzvedības problēmas, atkarības problēmas ģimenēs, vardarbība ģimenēs.
  • Mūsu laika aktuālā problēma ir bērnu pāraprūpe, labi situētās ģimenēs bērnam ir viss, viņš ir pāraprūpēts, bet uzvedība skolā ir nepieņemama, ir konflikti, kaušanās, citu pazemošana utt.
  • Latvijā seniori nonāk institūcijās, jo jaunajiem cilvēkiem ir jāstrādā, daudzi ir ārzemēs, tādēļ nereti pansionāts – tā ir rūpēšanās par to, ka vecais cilvēks ir drošībā un aprūpēts.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +8
-0



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +8 -0

Vēsturiskā atmiņa par sociālo dienestu kā materiālās palīdzības sniedzēju iedzīvotājiem un daļai profesionāļu ir dziļa. Ir ļoti grūti mainīt šo skatījumu un saprast, ka sociālais darbs nav tikai sociālā palīdzība, – LPS padomniece ILZE RUDZĪTE zina, ko saka, jo pirms tam 20 gadus strādājusi sociālajā dienestā, ir atzīta par vienu no labākajiem profesionāļiem šajā darbā, ko apliecina arī Labklājības ministrijas atzinība.

Salīdzinot ar laiku, kad sākāt strādāt sociālajā dienestā, kādas tagad ir lielākās atšķirības, arī sabiedrības prasībās sociālajam darbiniekam?

Pirms 20 gadiem bija sociālā darbinieka profesijas pirmsākumi Latvijā. Es sāku strādāt sociālajā dienestā 1995. gadā. Tolaik dienesta uzdevumos dominēja sociālā palīdzība un citi materiālie pabalsti. Vēsturiskā atmiņa par sociālo dienestu kā materiālās palīdzības sniedzēju iedzīvotājiem un daļai profesionāļu ir dziļa, ir ļoti grūti mainīt šo skatījumu. Jā, sociālā palīdzība ir viens no sociālā darba resursiem, bet to nevar uzskatīt par galveno sociālo dienestu uzdevumu. Sociālais darbs ir radīt apstākļus un piedāvāt iespējas visiem cilvēkiem, kuriem ir dažādas sociālās problēmas (iemaņu un sociālo prasmju trūkums vai tās ir nepietiekamas, vardarbības dažādie aspekti, dažādas atkarības, nabadzība, bezdarbs u.c.), attīstīt savu potenciālu un piesaistīt resursus, motivēt mainīt savu sociālo situāciju.

Kam ir grūtāk mainīt šo priekšstatu – visai sabiedrībai vai tiem, kas iesaistīti sociālajā darbā jau ilgus gados?

Manuprāt, sabiedrība kopumā nav gatava mainīt šo viedokli, jo tas arī ir viens no stereotipiem, kas valda daļā sabiedrības, ka sociālajā dienestā palīdzību var saņemt tikai trūcīgi vai maznodrošināti cilvēki. Taču sociālā palīdzība (pabalsti) ir tikai daļa no tā atbalsta, ko pašvaldības nodrošina saviem iedzīvotājiem.

Kas ir šis cits atbalsts?

Pašvaldībās pieejamais atbalsts atšķiras. Ir sociālie dienesti, kas piedāvā ļoti dažādus pakalpojumus, piemēram, ģimenēm, kas ir nonākušas psiholoģiskās grūtībās un nespēj atrisināt savas ģimenes problēmas, – psihologa pakalpojumus, atbalsta un pašpalīdzības grupas, aprūpe mājās cilvēkiem ar invaliditāti un senioriem, ja funkcionālo traucējumu dēļ cilvēks pats nespēj sevi aprūpēt, dienas aprūpes centri senioriem, cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums paredz, ka uz tūkstoš iedzīvotājiem jābūt vienam sociālā darba speciālistam.

Katrā pašvaldībā ir izveidots sociālais dienests, taču speciālistu nepietiek. Ar jēdzienu "sociālā darba speciālists" tiek saprastas četras profesijas – sociālais darbinieks, sociālās palīdzības organizators, sociālais rehabilitētājs, sociālais aprūpētājs. Pirms šī pavasara –Novadu dienās, kas bija veltītas jautājumiem par sociālo dienestu kapacitāti un starpinstitucionālo sadarbību bērnu tiesību aizsardzībā, veicu aptauju – 2017. gada sākumā 106 sociālajos dienestos, kas piedalījās aptaujā, bija tikai 69,4% no nepieciešamā sociālā darba speciālistu skaita. Labklājības ministrijas statistika par 2016. gadu ir vēl skarbāka – tikai 55,5% sociālo dienestu bija atbilstošs speciālistu skaits, atbilstoša izglītība – 89,6% speciālistu.

Sociālie dienesti savā ziņā ir krīzē, daudzi darbinieki aiziet no profesijas, piemēram, uz izglītības iestādēm par vadītājiem, sociālajiem pedagogiem, kļūst par projektu cilvēkiem. Stress, sabiedrības gaidas un milzīgā uzliktā atbildība, izpratnes trūkums par sociālā darbinieka profesionālo kompetenci veicina profesionālo izdegšanu un piespiež mainīt profesiju, aiziet no darba sociālajā dienestā.

Politiķi atzīst, ka sociālais darbs ir nozīmīgs, un tas nevar mazināties, ņemot vērā sabiedrības noslāņošanos. Tomēr sociālā darba profesija ir viena no viszemāk atalgotajām.

Aptaujā noskaidrojām arī to, kāds ir sociālo dienestu sociālo darbinieku atalgojums un sociālās garantijas. Aina nav priecīga. Viszemākais atalgojums, ko saņem sociālais darbinieks, ir 410 eiro (pirms nodokļu nomaksas). Ir trīs pašvaldības, kurās sociālajam darbiniekam alga ir līdz 500 eiro pirms nodokļu nomaksas, 16 pašvaldībās alga ir līdz 600 eiro, trešdaļā pašvaldību – līdz 700 eiro. Esam aicinājuši politiķus pārskatīt sociālo darbinieku atalgojumu, jo tas nereti nav adekvāts prasībām, ko izvirzām sociālajam darbiniekam – 2. līmeņa augstākā izglītība, nepārtraukta pilnveidošanās un izaugsme, ļoti plašas zināšanas un prasmes, profesionāls un rezultatīvs darbs.

LV portālam iedzīvotāji bieži jautā par sociālo atbalstu un nereti ir šāda piebilde – nu, uz sociālo dienestu nav ko iet, tur nesapratīs. Taču cilvēki ir arī kritiski pret tiem, kuri uz sociālo dienestu iet kā uz kasi algas dienā, kamēr citi strādā, arī sociālais darbinieks – par mazu algu.

Sociālajā dienestā cilvēki vēršas, lai risinātu noteiktas problēmas. Visdrīzāk problēmas ir ļoti personiskas – nepietiekams materiālais nodrošinājums, grūtības un nepietiekamas prasmes bērnu audzināšanā, vardarbība, atkarības, nespēja sevi aprūpēt – un liecina par nespēju pašiem atrisināt situāciju. Nereti pienākums sadarboties ar sociālo dienestu ir obligāts, piemēram, gadījumos, kad bāriņtiesā ir ierosināts jautājums par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem.

Nonākot grūtībās vai sadarbojoties piespiedu kārtā, cilvēki jūtīgāk uztver daudzas lietas. Sociālajam darbiniekam būtu jābūt šīm prasmēm – profesionāli izvērtēt situāciju, neveidot konfliktattiecības un kopā ar klientu rast vispiemērotāko un visefektīvāko risinājumu individuālajā situācijā. Taču dažādu apstākļu un sakritību dēļ ne vienmēr tas izdodas, ne vienmēr klients ir motivēts mainīt savu situāciju, ne vienmēr viņa gaidas sakrīt ar piedāvāto atbalstu. Par to, ka sociālajā dienestā nesapratīs – sociālajam darbiniekam nav "jāraud" kopā ar klientu, bet kopā jāmeklē risinājumi.

Ko sociālais darbinieks var panākt, ja otrā pusē ir cilvēks, kas netic saviem spēkiem, nevēlas neko savā dzīvē mainīt, nevēlas līdzdarboties?

Nē, protams, nepietiek vien ar to, ka pašvaldībā ir sociālais darbinieks. Tādēļ tiek veidoti pakalpojumi – dienas aprūpes centri, kur māca prasmes un iemaņas, psihosociālais atbalsts, atbalsta vai izglītojošās grupas, piemēram, vecākiem, lai mācītos prasmes, iegūtu zināšanas par bērna audzināšanu, bērna vecuma posmiem, pašpalīdzības grupas bērnu vai jauniešu ar invaliditāti vecākiem.

Vai, piemēram, grupu nodarbības varmākām. Ir uzsākta valsts programma, kas ir liels izaicinājums Latvijā kopumā un arī pašvaldību sociālajiem dienestiem – strādāt ar šo klientu grupu – gan ar varmākām, gan vardarbībā cietušajiem cilvēkiem. Ja sociālais darbs ar ģimenēm un bērniem, sociālā rehabilitācija ir atpazīstami un diezgan seni sociālo dienestu pakalpojumi, tad darbs ar vardarbību veikušajiem ir jauna programma valstī.

Ar likumu ir noteikts, ka sociālais dienests ir pašvaldības institūcija, kas nodrošina sociālo palīdzību, sociālos pakalpojumus un profesionālu sociālo darbu. Vai tam ir robežas?

Robežas ir. Sociālā palīdzība ir materiālā palīdzība. Tad ir sociālie pakalpojumi – sociālā rehabilitācija, sociālā aprūpe, profesionālā rehabilitācija, kā arī nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Katrai šai darbībai ir noteikts saturs, līdz ar to noteiktas robežas. Problēma, ka sabiedrība neredz šīs robežas. Sociālo darbu asociē teju ar visu, un it sevišķi, ja būs vārdiņš "sociāls" klāt, tad tas var tikt uzskatīts par sociālā dienesta darba lauku. Tā gluži nav. Piemēram, sociālo zinātņu blokā ir vairāki virzieni – pedagoģija, jurisprudence, bet tas taču nav sociālais darbs.

Funkcijas, kas būtu jāveic vai vēsturiski ir uzliktas sociālajam dienestam, beidzot vajadzētu ielikt rāmī. Ne velti profesionāļi runā par to, ka būtu nepieciešams Sociālā darba likums, tajā tad arī novelkam robežas – kas ir sociālais darbs, ko mēs ar to saprotam un kādi ir tā uzdevumi.

Viens no jaunajiem pienākumiem ir līdzdalība invaliditātes noteikšanā, sociālajam darbiniekam ir jāaizpilda cilvēka ikdienas aktivitāšu un vides novērtējuma anketa, turklāt – ļoti apjomīga.

Šī izvērtēšana nepieciešama, lai varētu saņemt īpašās kopšanas pabalstu. Savulaik pabalstu ieviesa, lai atbalstītu ģimenes, kuras savu tuvinieku neievieto ilgstošas sociālās aprūpes centrā, bet paši mājās rūpējas par saviem tuviniekiem.

Dienestiem tā ir papildu slodze, jo ir sarežģītas situācijas, izvērtējot cilvēka pašaprūpes spējas atbilstoši visām prasībām. Rīgas Sociālajā dienestā strādā ergoterapeits, kurš veic šo izvērtējumu, daudzās pašvaldībās to veic sociālie darbinieki.

Ir bijušas diskusijas par to, ka būtu nepieciešams atsevišķi regulēts atbalsts veciem cilvēkiem, kuriem arvien grūtāk sevi aprūpēt, taču viņi nevar pretendēt uz šo pabalstu, ja nav piešķirta pirmā invaliditātes grupa.

Viens no atslēgas vārdiem sociālajā darbā ir sadarbība. Gadiem diskutēts, ka tāda īsti nenotiek, – pedagogs laikus nereaģē uz problēmām ģimenē, ārsts nepievērš uzmanību, taču, ja kas nelāgs notiek, sabiedrība ceļ trauksmi un atbildību prasa no sociālā darbinieka.

Ja problēmas ir ģimenē, tad visbiežāk tās ir redzamas jau bērnudārzā. Mazie bērni visu dienu ir bērnudārzā, kur bērna izturēšanās vedina domāt, ka nav kaut kas kārtībā. Protams, ne vienmēr tās ir problēmas ģimenē, bērnam var būt arī veselības problēmas, kas ietekmē uzvedību. Ja problēmai nepievērš uzmanību, nerisina pirmskolā, tā kā sniega bumba veļas tālāk – uz skolu.

LPS Novadu dienā viena no galvenajām tēmām bija par sadarbību bērnu tiesību aizsardzībā. Sociālo dienestu aptauja atklāja: ne tikai pirmskolā, bet arī skolā pedagogi neprot atpazīt vardarbību vai arī baidās par to ziņot, vai nepamana kopsakarības. Svarīgi, ka skolā ir atbalsta personāls, psihologs, sociālais pedagogs, speciālais pedagogs, kuri kopā spēj situāciju izvērtēt. Protams, vispirms problēma ir jāpamana. Ja bērns ir nesekmīgs, kavē stundas, tad varbūt ir salīdzinoši vienkārši atrisināma problēma – nav iegādāti visi nepieciešamie mācību līdzekļi. Bet, ja nerīkojas un nereti pat slēpj kavējumus, tad nonākam pie tā, ka ir pusaudzis, ar kuru vairs īsti neviens nezina, ko darīt.

Laba prakse ir Saldus novada pašvaldībā, viņiem ir starpinstitucionālās sadarbības grupa, kurā ir pārstāvji no piecām institūcijām (Sociālais dienests, Izglītības pārvalde, Valsts un pašvaldības policija, bāriņtiesa), katrs precīzi rīkojas savas kompetences ietvaros, atbilstoši tam, kā definēts normatīvajos aktos, piemēram, skolas rīcība, ja bērnam ir 20 neattaisnoti stundu kavējumi. Ja skola saviem spēkiem nespēj atrisināt situāciju, tad nāk ar šo sarežģīto gadījumu uz sadarbības grupu. Un tad gan iesaistās arī visi pārējie, speciālisti nāk kopā un domā, kā šo situāciju risināt, tajā skaitā – izstrādājot individuālās uzvedības sociālās uzvedības korekcijas programmu. Saldenieki teic, ka sadarbība ir veiksmīga. Manuprāt, svarīgi, ka katrs izdara visu no savas puses, ja rezultāta nav, nepamet novārtā, iesaista citus speciālistus.

Kas notiek tālāk? Daudzi iesaistīti, bet viss tik un tā iet uz slikto pusi.

Tas ir atkarīgs no tā, kādi ir problēmu cēloņi. Manā praksē ir bijis, ka bērns ir jāved pie psihiatra, viņam ir jālieto medikamenti. Ja, izvērtējot situāciju ģimenē, tiek konstatēti citi iemesli, jāmeklē individuāli risinājumi.

Protams, ir vecāki, kuri nesadarbojas, turklāt ne tikai sociālā riska ģimenēs. Mūsu laika aktuālā problēma ir bērnu pāraprūpe, labi situētās ģimenēs bērnam ir viss, viņš ir pāraprūpēts, bet uzvedība skolā ir nepieņemama, ir konflikti, kaušanās, citu pazemošana utt. Ja vecāks nesadarbojas, problēmas nerisina, tālāk ir bāriņtiesas kompetence skatīties, kā šo situāciju risināt. Ja vecāks nerīkosies, var sekot arī aizgādības tiesību pārtraukšana.

Sociālajiem darbiniekiem tiek prasīta augstākā izglītība. Vai ar izglītību vien pietiek?

No studijām palicis prātā pasniedzējas uzstādījums, ka sociālā darbinieka galvenais instruments ir viņš pats, viņa personība, īpašības, viņa empātija, emocionālā inteliģence un vēl daudzas lietas, tajā skaitā spēja just līdzi, bet neiekrist žēlošanā.

Viena no šā gada aktuālajām tēmām profesionāļu vidū bija izglītība, izglītības kvalitāte, par to ir bijušas vairākas diskusijas.

Ir sociālais un karitatīvais sociālais darbinieks – tie ir speciālisti ar 2. līmeņa augstāko izglītību. Un tad ir trīs pirmā līmeņa specialitātes: sociālais rehabilitētājs, sociālais aprūpētājs un sociālās palīdzības organizators.

Maģistra grādu var iegūt arī tad, ja nav bāzes izglītības sociālajā darbā, bet ir tehniskā vai bakalaura grāds kādā citā jomā. Esmu saskārusies ar situāciju: ja nav bāzes izglītības sociālajā darbā un iegūts maģistra grāds, darbinieks nezina elementāras lietas par sociālā gadījuma vadīšanu. Tas ir pamatu pamats. Uzskatu, ka jābūt bāzes izglītībai sociālajā darbā un tikai pēc tam varētu iegūt maģistra grādu specializācijā, piemēram, darbā ar ģimenēm un bērniem.

Arī izglītības procesā ir jābūt mijiedarbei starp teoriju un praksi. Svarīgi, cik kvalitatīva ir prakse mācību laikā, kādi ir prakses uzdevumi un kas studentiem jāiemācās prakses laikā. Jēgpilna prakse būtu, ja studiju laikā students saprastu, vai viņa personiskās īpašības atbilst sociālā darba jomai un spētu pieņemt lēmumu, vai turpināt studēt šajā profesijā. Es domāju, ka pietrūkst prasmes strādāt ar klientu, runāt, prast motivēt, kādā veidā to vari panākt.

Aktuāla tēma ir arī nepietiekams budžeta vietu skaits sociālajiem darbiniekiem, lai iegūtu otrā līmeņa profesionālo vai akadēmisko augstāko izglītību. Diskusijās arī esam runājuši, ka nav skaidra valsts pasūtījuma, kādas zināšanas jāapgūst sociālajam darbiniekam, lai viņš pēc tam varētu strādāt profesijā, kas būtu vienots visām augstskolām.

Ar kolēģiem esam daudzreiz pārrunājuši, ka nepietiek ar vienreiz iegūtu augstāko izglītību, jo ir nepārtraukti jāmācās, un ļoti svarīgs instruments sociālajā darbā ir supervīzijas. Tā ir gan izglītojoša, gan atbalsta programma, jo kopā ar kolēģiem, pārrunājot problēmas, veidojas plašāks skatījums uz lietām, iemācāmies sevi analizēt, atzīt robus savās prasmēs un zināšanās, kas jāpapildina.

Savā pirmajā supervīzijā sociālo dienestu vadītājiem biju ļoti nobijusies, vai spēšu atklāties un pateikt – es to neprotu un tas man neizdodas, jo līdzās ir ļoti pieredzējuši vadītāji, liekas – kauns atzīties nezināšanā. Taču kolēģu atbalsts ir viens no veidiem, kas palīdz neizdegt un palikt profesijā.

Kāds sociālā dienesta klientam labums, ka sociālais darbinieks bijis supervīzijas programmā?

Supervīzija ir atbalsts darbiniekiem. Klients ir ieguvējs, viņš saņem kvalitatīvāku pakalpojumu, ja sociālais darbinieks, kurš ar viņu strādā, ir gan mācījies, gan regulāri piedalījies supervīzijas sesijās, kur viņš mācās risināt problēmas. Arī psihologiem un psihoterapeitiem ir obligātas supervīzijas. Tāda ir prakse palīdzošajām profesijām – runāt par problēmām, analizēt un meklēt risinājumus.

Piemēram, sociālajam darbiniekiem ir klients jau vairākus gadus, kura situācija neuzlabojas. Cilvēciski mēs iestrēgstam kaut kādās situācijās un netiekam ārā. Tu jau esi panikā, bet viens kolēģis no malas pasaka, bet vai šo tu mēģināji? Un tas var izrādīties tas āķītis, kas palīdz ieilgušo negatīvo situāciju izkustināt. Tā ir atgriezeniskā saite no kolēģiem – ieteikumi, padomi, arī tāda kā izvēdināšanās, pašterapija.

Pašreiz top jauns likums – Bērnu antisociālās uzvedības prevencijas likumprojekts. Kādā sakarā jūs esat iesaistīta tā apspriešanā?

Šī likumprojekta apspriešanā esmu iesaistīta tādēļ, ka plānots nodot pašvaldībām jaunu funkciju, un tas būs saistošs vairākām pašvaldību institūcijām – sociālajam dienestam, pašvaldības policijai, bāriņtiesai. Vēl ir daudz neskaidrību, kā praksē šis likums būs realizējams.

Mana joma ir arī veselības aprūpes jautājumi, arī veselības aprūpes sistēmas reforma sasaucas ar iepriekš runāto par papildu funkcijām, kas tiek uzdotas sociālajiem dienestiem. Veselības ministrija saredz vairāku funkciju nodošanu pašvaldībām, tā ir veselības aprūpe mājās, atbalsts ģimenes ārstiem, hroniski slimo un nedziedināmi slimo (Hospise tipa) aprūpes gultu finansēšana. Kas tad nu atkal varētu nonākt uz sociālo dienestu pleciem, jo... kas tad to darīs?

Vai piekrītat, ka sociālais darbs kļūs tikai plašāks, jo sabiedrība turpina noslāņoties?

Rīgas Sociālais dienests ir analizējis ilgstošā klienta portretu. Daļa ir ilgstošie bezdarbnieki un mūžīgie pabalstu saņēmēji, tomēr ļoti daudzi ir pensionāri. Situācija nemainīsies, kamēr būs tik zemas pensijas. Seniori būs palīdzības saņēmēji, jo nepieciešams dzīvokļa pabalsts, veselības pabalsts. Varam ļaunoties vai neļaunoties, tā tas būs, kamēr nemainīsies pensijas.

Pēc krīzes katru gadu vidēji par 20 000 – 30 000 ir samazinājies palīdzības saņēmēju skaits, taču tas nenozīmē, ka mazinās sociālās problēmas. Krīzes gados, visus resursus veltot materiālajai sociālajai palīdzībai, jo cilvēkiem nebija naudas, lai izdzīvotu, netika attīstīti pakalpojumi.

Pirms krīzes bija pozitīva tendence – pašvaldības attīstīja pakalpojumus, izveidoja jaunus, bija valsts atbalsts sociālajam darbam ģimenēm ar bērniem, kas pēc krīzes nav atjaunots, bija daudzas labas lietas, kas krīzes laikā pazuda. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir grūti mainīt domāšanu un pašvaldību politikā un stratēģijas līmenī orientēties uz pakalpojumiem.

Problēma ir iedzīvotāju nepietiekamais materiālais nodrošinājums, bet ir arī citas – bērnu uzvedības problēmas, atkarības problēmas ģimenēs, vardarbība ģimenēs. Pirms gadiem neapjautām, cik liela sabiedrības daļa cieš no šīm problēmām.

Un sociālajiem darbiniekiem ir jaunas mērķa grupas un jaunas metodes, ar ko strādāt. Prieks par kolēģiem, kuri apguvuši un strādā ar psihosociālās konsultēšanas metodi. Tas ir dziļš individuāls darbs ar cilvēku, ar ģimeni, tas prasa ilgstošu darbu, nepietiek ar pusstundu konsultācijai. Nepieciešama klienta ieinteresētība un līdzdarbība, klients pats ir sava likteņa lēmējs un virzītājs, sociālais darbinieks ir tikai konsultants, metožu pārvaldītājs. Ja ir šie priekšnosacījumi, tad rezultāti, izmantojot šo metodi, ir lieliski. Bet tas ir kopumā sociālajā darbā – aizvien lielāka loma ir klienta motivācijai.

Tagad jauni cilvēki saka: man nevarīgie vecāki nebūs jāuztur, tāpēc ir sociālie pakalpojumi, samaksā un miers. Mēs uz to ejam? Vai tradīcija, ka sirmgalvji norakstīs mantu bērniem ar cerību, ka vecumdienās bērni par viņiem parūpēsies, izzudīs?

Viss mainās, mēs dzīvojam ilgāk, pensijā ejam vēlāk. Tālajā 1998. gadā, kad biju Dānijā, biju neizpratnē, kā viņi runā par to, ka viņiem ir zudušas saites starp paaudzēm, viens par otru nerūpējas, vecākus vai vecvecākus ievieto pansionātā. Latvijā seniori nonāk institūcijās, jo jaunajiem cilvēkiem ir jāstrādā, daudzi ir ārzemēs, tādēļ nereti pansionāts – tā ir rūpēšanās par to, ka vecais cilvēks ir drošībā un aprūpēts.

Ir situācijas, kad vecāka gadagājuma cilvēki saņem atpakaļ to, ko viņi paši nav ieguldījuši savos bērnos. Samērā daudz ir gadījumu, par ko runā sociālie dienesti, ka savulaik tēvs nav rūpējies par bērnu, bijusi šķirtā ģimene, nu tēvs ir bezpalīdzīgā stāvoklī un atceras – bet man taču ir bērni, lai palīdz man. Šādās situācijās bērni atsakās maksāt par vecāka aprūpi, ir gatavi tiesāties un pierādīt, ka vecāks nav rūpējies.

Pansionāti ir ļoti pieprasīti, ir rindas, tiek atvērti jauni pansionāti, pansijas.

Ar aprūpi mājās ir līdzīgi. Ja cilvēki strādā, viņi nevar parūpēties par savu tuvinieku. Par naudu pakalpojumu var nopirkt, taču, ja cilvēks strādā par minimālo algu, viņš to nevar. Tie ir gadījumi, kad jādodas uz sociālo dienestu un problēmas jārisina sadarbībā ar pašvaldību.

Pašreiz sociālajā dienestā strādāt ir ļoti sarežģīti, zināšanām ir jābūt milzīgām. Par visdažādākajām dzīves jomām un risinājumiem. Daudzviet, it īpaši laukos, sociālie darbinieki ir kā universālie kareivji, kuriem ir jāzina, kur ieteikt cilvēkam nopirkt malku līdz augstām matērijām. Pilsētās situācija ir labvēlīgāka tādā ziņā, ka var specializēties, iegūt augstāku kvalifikāciju vienā jomā, piemēram, darbā ar ģimenēm ar bērniem.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'maznodrošinātā statuss  

  Ieteikt:  +8
-0

 
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
Lasīt komentārus (2)
 
 
VECĀKIE    JAUNĀKIE
 
1 Kopā: 2
 

Dina
Iesaka:  +2  -0

Patiess prieks, ka kāds par to runā un raksta. Viss kas pateikts ir īstenība jo lauku sociālie darbinieki ir "universālie kareivji", tikai atalgojums kā "brīvprātīgajam". Šajā darbā var strādāt patiesi cilvēkus mīloši cilvēki.

05.10.2017 09:38:49

anete
Iesaka:  +1  -0

Sociālais darbs gan materiāli, gan morāli ir pilnīgi nenovērtēts - algas pretēji augstajām prasībām ir nožēlojamas (izņemot burtiski dažas pašvaldības), sociālais darbinieks materiāli ir nostādīts gandrīz klienta - pabalstu prasītāja līmenī. Kurā profesijā vēl ir tā, ka augstākā līmeņa profesionāļiem pārbaudītāji nepārtraukti elpo pakausī, mediji un sabiedrība, neizprotot darba specifiku, gāž virsū visādas ķengas, arī pašvaldību deputāti lielākoties neizprot vai nevēlas izprast sociālā darba nopietnību, augstās prasības profesijai un zemo novērtējumu.

06.10.2017 10:34:31

 
1 Kopā: 2
 
 

 VISVAIRĀK LASĪTIE

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
uzteikums mediācija izsole izglītības_saturs administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodbslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības maznodrošinātā_statuss mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība valsts_nodevas vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme veselības_apdrošināšana vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti