Ceturtdiena,
21. septembris
viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Ģenerālprokuroram nav tiesību iejaukties kriminālprocesā (II)

LV portālam: Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas virsprokurors INGEMĀRS MASAĻSKIS, Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors ALEKSANDRS VIŠŅAKOVS un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors MĀRIS LEJA.

Līga Pauliņa,
LV portāls

12.07.2017

ĪSUMĀ

  • Nav tā, ka ierakstīta saruna nekad nebūs pietiekams pierādījums. Tas ir atkarīgs no noziedzīgā nodarījuma sastāva konkrētajā lietā.
  • Lietas rezultāts kriminālprocesā lielā mērā ir atkarīgs no operatīvās darbības laikā savāktās informācijas apjoma un kvalitātes.
  • Uzraudzību pār operatīvo darbību veic gan prokurors, gan tiesnesis. Prokurors, lemjot jautājumu par to, vai pagarināt operatīvās izstrādes lietas lietvedības termiņu, vienmēr pozitīvi izskatīs jautājumu, ja ir tiesneša sankcija veikt operatīvās darbības pasākumu.
  • Noziedzīgu nodarījumu atklāšana un izmeklēšana ir darbs komandā. Viens otru papildina, jo operatīvais darbinieks nevar zināt, kāda informācija ir nepieciešama izmeklētājam, un izmeklētājs savukārt nezina, kas ir operatīvā darbinieka rīcībā.
  • Operatīvās darbības likums regulē, kādā veidā prokurors realizē uzraudzību. Ir diezgan stingri noteikti rāmji, lai darbības būtu tiesiskas un uzraudzību nevarētu ļaunprātīgi izmantot.
  • Kriminālprocesā ģenerālprokuroram nav nekādu tiesību. Viņš ir tikai iestādes darba organizators.
  • Lai arī kriminālprocess nav beidzies ar apsūdzību konkrētā nodarījumā, ir sasniegti citi mērķi.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +13
-1



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +13 -1

""Rīdzenes" sarunas "ir šā brīzā aktuālais temats. Par to izsakās amatpersonas, politiķi, mediji, juristi un pilsoniski aktīvi cilvēki. Dzird un domā par tām daudzi. Bet vai mēs saprotam, kā šīs sarunas un to saturs izskatās no likuma viedokļa – kurā noteikts, kā amatpersonām – izmeklētājiem, prokuroriem, tiesnešiem – jārīkojas, ja viņu rīcībā nonāk šādas sarunas? Lai rastu izpratni par operatīvās darbības procesu, kriminālprocesu un amatpersonu rīcības brīvības robežām, LV portāls aicināja uz sarunu Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras amatpersonas – Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas virsprokuroru INGEMĀRU MASAĻSKI, Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokuroru ALEKSANDRU VIŠŅAKOVU un Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroru MĀRI LEJU. 

Sarunas pirmajā daļā prokurori skaidroja operatīvā darba un izmeklēšanas pamatprincipus, norādot uz amatpersonu tiesībām, pienākumiem un atbildību katrā procesa stadijā.

Sarunas turpinājumā runājām par pierādījumu dabu, to nozīmi kriminālprocesā, kā arī par prokurora pārliecību, ar kādu viņam jādodas uz tiesu.

Esam likumsakarīgi pietuvojušies tēmai par pierādījumiem. Sabiedrībai, piemēram, jau šobrīd viss ir skaidrs. Sarunās taču viss esot pateikts, un neviens nesaprot, ko tā prokuratūra vēl cenšas pierādīt. Mēs kā juristi zinām, ka pierādījumiem jābūt pieļaujamiem, ticamiem, attiecināmiem… Taču pašas sarunas vēl neko nepierāda, ja vien persona skaidri nepasaka – es eju nogalināt personu X, persona X atrasta mirusi, turklāt vēl kāds liecinieks redzējis, ka persona, kas to teikusi, bijusi nozieguma vietā.

M.L. Pilns komplekts (smejas).

Runājot par konkrētu lietu, šajā gadījumā pati saruna, ņemot vērā, ka tiek lietoti vietniekvārdi, apzīmējumi, iesaukas, nav pierādījums. Vai es pareizi saprotu?

M.L. Es aicinātu paskatīties plašāk. Es negribētu kategoriski atbildēt, ka ierakstīta saruna nekad nebūs pietiekams pierādījums, jo tas ir atkarīgs no noziedzīgā nodarījuma sastāva, par kuru mēs runājam. Piemēram, Krimināllikumā ir paredzēta kukuļa došanas piedāvāšana un kukuļa ņemšanas piedāvājuma pieņemšana, kur nevajag ne pieņemt konkrētu lēmumu pēc tam, ne vispār kaut ko darīt.

I.M. Vēl vienkāršāks nozieguma sastāvs būs neizpaužamu ziņu izpaušana. Amatpersona kādai citai personai pa telefonu sniedz ziņas, kuras tā ieguvusi, piemēram, no CSDD datubāzes. Saruna ir fiksēta. Mēs redzam, ka minētā persona datubāzē bija vienīgā, kas  tajā dienā autorizējusies. Ko vēl vairāk vajag? Tā otrā persona dažkārt pat neliecina – saka, mēs runājām par kaut ko citu. Bet mums ir audio fails, un līdz ar to tas ir būtisks pierādījums. 

Pati informācija, ko viņš pateica, jau ir nodarījuma objekts.

M.L. Tāpēc es gribu uzsvērt, ka nevajadzētu teikt, ka ar sarunām nekad nevar pierādīt noziedzīga nodarījuma faktu. Ir jāvērtē, par kādu noziedzīgu nodarījumu mēs runājam. Konkrētajā lietā bija runa par slēptajām īpašumtiesiskajām attiecībām, kas saistītas ar vairākiem citiem sastāviem, – nepatiesu ziņu norādīšana deklarācijā un lēmumu pieņemšana interešu konflikta situācijā. Tālāk jau, iespējams, arī dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Šādā situācijā sarunas fakts vien nevarēja būt par pietiekamu pierādījumu, pat ja šīs sarunas būtu pietiekami konkrētas. 

Jau no paša sākuma es sarunas "oligarhu" lietā salīdzinu ar sarunām citās lietās. Pirmajām raksturīgs ļoti liels vispārīgums un neskaidrība. Viena lieta ir vietniekvārdi "mēs" un "viņi". Otrs ir tas, ka bieži vien pašās sarunās notiek mētāšanās no viena temata uz otru, par vienu uzņēmumu, tad otru, trešo. Es domāju, ka pat tad, ja iesaistītajām personām uzrādītu sarunas un viņas godprātīgi gribētu atbildēt, par ko katrā epizodē ir runa, viņas varētu apjukt.

Līdz ar to, lai apsūdzētu par konkrētajiem nodarījumiem, par kuriem bija runa šajā kriminālprocesā, manā skatījumā, ar sarunām bija par maz. Tas ir saistīts arī ar operatīvā darba taktiku. Manā skatījumā, nebija pietiekami trīs gadus no vietas kaut ko noklausīties, bija jāveic arī citi operatīvās darbības pasākumi operatīvās lietas ietvaros. Ja mums būtu cits materiāls, tad, iespējams, būtu cits iznākums.

Vai mēs varam iemest akmeni tā prokurora dārziņā, kurš uzraudzīja operatīvās izstrādes lietu?

M.L. Es šaubos, jo prokurors neplāno operatīvo darbību taktiku – kas, kur, kad jāveic. Tas ir pamatjautājums. Tā ir operatīvo darbinieku kompetence, kuri klausās sarunas, seko līdzi un domā, analizē, kāds būs nākamais solis, ko viņi darīs. Atkarībā no tā, ko saklausīs vienā vai otrā sarunā. Tur prokurors ne klāt sēž, ne viņš zina. Pat ja viņam uzrāda izlases kārtībā kaut kādus materiālus, viņam nebūs pilnīga aina. 

Ja mēs atgriežamies pie konkrētās lietas, tās operatīvā lieta bija ļoti apjomīga gan ilguma ziņā, gan noklausīto sarunu apjoma ziņā. Kad saņēmu to materiālu daļu, kas bija pievienota kriminālprocesam, atšifrētās sarunas bija apkopotas divos sējumos. Lai izskatītu atšifrējumus un saprastu, kas sarunās ir runāts, nebija vienkārši izlasīt. Lasīt vajadzēja vairākas reizes, klausīties, analizēt. Tikai tad, kad visu sarunu saturu jau zināju no galvas, varēju ieraudzīt kaut kādas kopsakarības. Operatīvās darbības uzraudzības ietvaros prokurors to nevar izdarīt. To vislabāk zina operatīvais darbinieks, kas strādā pie konkrētās operatīvās lietas.

I.M. Papildinot gribu norādīt, ka Operatīvās darbības likuma 28. panta ceturtajā daļa ir pateikts, ka nevienam nav tiesību iejaukties operatīvās darbības subjektu un to amatpersonu operatīvajā darbībā. Izņemot ar likumu īpaši pilnvarotas amatpersonas, kas to veic likumā noteiktā kārtībā. Operatīvās darbības likumā ir noteikta prokuroru un tiesnešu kompetence operatīvās darbības ietvaros. Proti, prokurors uzrauga operatīvās darbības atbilstību likumam. Taču šī uzraudzība, kā mēs pārrunājām, pirmajās divās stadijās faktiski neparādās. Pie operatīvās izstrādes uzsākšanas operatīvais darbinieks paziņo par lietas uzsākšanu prokuroram, kurš vērtē, vai ir pamats turpināt, vai ir nepieciešams iejaukties. Turpmāk jau prokurors iepazīstas ar lietas materiāliem tikai saistībā ar atsevišķiem pasākumiem, piemēram, operatīvā eksperimenta akceptēšana, kur ir jāvērtē, vai ir pamats to veikt, iefiltrēšanās noziedzīgā vidē, kontrolētās piegādes. Prokurors lemj arī par to, vai operatīvā izstrādes lieta ir turpināma, jo Operatīvās darbības likumā noteikts, ka operatīvās izstrādes lietas termiņš ir 6 mēneši. Vēl pagarināt uz 6 mēnešiem var iestādes vadītājs, bet pēc tam tikai ar īpaši pilnvarota prokurora piekrišanu (akceptu). Līdz ar to ik pēc pusgada prokurors vērtē, vai ir pamats pagarināt lietvedības termiņu, vai nav zudis iemesls operatīvās darbības turpināšanai. Protams, saskarsmē ar operatīvajiem darbiniekiem prokurors pārrunā lietas virzību, sniedz arī savu redzējumu.

Attiecībā uz īstenoto pasākumu kompleksu, ko varēja darīt "oligarhu" lietā, jāatzīst, ka šī nav tipiska, ikdienišķa lieta. Tās ietvaros tika pārbaudītas ziņas par augsta līmeņa valsts amatpersonām un tām pietuvinātiem uzņēmējiem. Jāuzteic KNAB operatīvie darbinieki un to tiešā vadība par profesionālo sagatavotību un tehniskajām spējām tikt klāt un kontrolēt šāda veida nepubliskas sarunas, jo tas nav nemaz tik vienkārši.

Līdz šim brīdim man no mūsu sarunas ir radusies tāda sajūta, ka, piemēram, operatīvais darbinieks veica noklausīšanos, viņš secināja, ka tur ir pietiekams pamats sākt kriminālprocesu. Uzsāka kriminālprocesu. Noklausīšanās turpinājās kriminālprocesa ietvaros. Strādāja izmeklētājs, varbūt pat operatīvais darbinieks, uzraudzīja prokurors. Viņi klausījās. Izmeklētājs ar prokuroru sprieda – tur ir tāds fakts, pārbaudām to un vēl to. Ņemot vērā, ka kriminālprocess ir izbeigts, tas nozīmē, ka tika izdarīts viss, ko varēja izdarīt, bet pierādīt to, ko viņi runāja, nevarēja? Sanāk, ka juridiski no "oligarhu" puses viss ir ļoti labi nostrādāts?

M.L. Tās ir shēmas, par kurām vairākkārt bija runāts. Es zinu, kas tā ir par shēmu. Tās būtību var raksturot īsi – Koziols bija parādā Šleseram lielu naudas summu. Bija reāls aizdevums. Šlesers zināja, ka Koziols naudu nevarēs atgriezt. Līdz ar to bija risināms jautājums, kā parāds atgūstams. Un šajā shēmā viņi paši domāja – tā kā parādu nevar atgriezt naudā, vajag kādu citu mantisku vērtību. Par to kļuva Rīgas Tirdzniecības ostas (turpmāk – RTO) daļas. Būtībā, ja šo shēmu vērtē no civiltiesiskā viedokļa ārpus fona, kas ar to saistīts, tas ir vienkāršs civiltiesisks darījums. To es teicu arī izmeklētājam. Bet KNAB vadība uzskatīja, ka aizdomīga jau ir pati shēma un tas vien jau pierāda, ka jau pirms tam Šlesers bija slēptais īpašnieks, kas pēc tam legalizējās.

Šai lietai ir liela morālā slodze. Ir atbildība pret sabiedrību un politiskās atbildības vairāk nekā juridiskās. Klausoties visu, kas notiek, ir skaidrs, ka ir slikti, bet ko varam darīt – pakratīt ar pirkstu? Pierādīt jau nevaram.

M.L. Es varu salīdzināt ar "Latvenergo"  izdalīto kriminālprocesu. Tajā sarunas bija, piemēram, par naudas evakuāciju, kur skaidri bija redzams, ka kaut kad nauda tika ieguldīta. Uzņēmumā bija haoss, un tad viņi domāja, kā ieguldīto naudu dabūt laukā. Tie slēptie īpašnieki tika saukti par šefiem. Viņi kopīgi organizēja sanākšanas, kuras tika ierakstītas. Ar vienu no īpašniekiem tika saskaņots automašīnas iegādes fakts. Nevis vienkārši kā padoms, uz ko tiesā mēģināja norādīt aizstāvība, bet no sarunas bija redzams, ka konkrēti tiek prasīts – "pirksim tad, ja mums dos akceptu". Tātad vajadzēja šefu piekrišanu. Lietā tika izņemti dokumenti, kuros katrs juridiskais īpašnieks nosaukts vārdā, uzvārdā, bet ir norādīts arī, cik personu viņš pārstāv. Par dividenžu sadali – nevarēja pierādīt saņemšanas faktu, bet plānošana dokumentos parādījās. Ja es šos pierādījumus salīdzinu ar tiem pierādījumiem, kas bija par Šlesera statusu RTO, tās ir divas nesalīdzināmas lietas. Un man ir tā priekšrocība, ka abas šīs lietas bija manā uzraudzībā un es varēju salīdzināt pierādījumu bāzes.

Es žurnālistiem esmu teicis – te nebija tikai pierādīšanas jautājums, bet radās arī juridisks strīds, vai vispār valsts amatpersonām savā deklarācijā līdz 2015. gadam bija jānorāda slēptās īpašumtiesiskās attiecības, ja tās nebija juridiski noformētas. Aizstāvība uzstāja uz to, ka Ministru kabineta noteikumos tikai no 2015. gada 1. janvāra iekļāva jaunu noteikumu, ka personai jānorāda, ka viņa ir patiesā labuma guvēja kādā no uzņēmumiem. Aizstāvība uzskatīja, ka es piemēroju likumu ar atpakaļejošu spēku. Tiesa pilnu spriedumu vēl nav taisījusi.

A.V. Visiem rodas interese – ar ko nodarbojas prokurors operatīvajā darbībā. Man gribētos akcentēt, ka sarunu noklausīšanos ir sankcionējis tiesnesis. Līdz ar to uzraudzību pār operatīvo darbību veic gan prokurors, gan tiesnesis. Prokurors, lemjot jautājumu par to, vai pagarināt operatīvās izstrādes lietas lietvedības termiņu, vienmēr pozitīvi izskatīs jautājumu, ja ir tiesneša sankcija veikt operatīvās darbības pasākumu. Operatīvās izstrādes saturu veido operatīvie pasākumi. Konkrētajā gadījumā vienīgais pasākums, ar kura palīdzību amatpersonas ieguva ziņas, bija tehniskais pasākums – sarunu noklausīšanās. Var piekrist Bojāra (LTV žurnālists Guntis Bojārs – red.) kungam, ka šādai informācijai jābūt izmantotai, lai plānotu citus pasākumus. Vai to varēja darīt amatpersonas, tas droši vien jājautā Strīķes kundzei un Juraša kungam vai KNAB darbiniekiem.

M.L. Tas ir jautājums par operatīvā darba taktiku.

I.M. Un arī par ziņām un faktiem, kas vēlāk jau kļūst par pierādījumiem.

M.L. Kad kriminālprocess jau ir uzsākts un veiktas sākotnējās kratīšanas, šādā lietā cerības pēkšņi atrast kaut ko būtiski jaunu teorētiski, protams, ir, bet ļoti mazas. 

Uz jautājumu "Vai jūs esat pārliecināts, ka šajā lietā tika izdarīts viss?" es tagad atbildētu nedaudz citādi. Es teiktu, ka jebkurā lietā var izdarīt vēl kaut ko. Bet šajā gadījumā, ja es izmeklētājam teiktu, ka vajag vēl 50 lieciniekus nopratināt vai vēl 50 procesuālās apskates izdarīt, vai vēl 100 pieprasījumus dokumentu saņemšanai no citām iestādēm, rezultāts jau nemainītos, jo nav operatīvo pasākumu ietvaros iegūtas būtiskas bāzes, ar kuru strādāt tālāk. Mēs neko nevaram likt pretī liecinieku liecībām. Vai arī tas, ko mēs liekam pretī, ir vājš. Procesuālās apskates ir atkarīgas no tā, kas ir iegūts kratīšanās. Šādos gadījumos tikai ar dokumentiem, kas iegūti no iestādēm, neko daudz pierādīt nevar. Tātad, manā ieskatā, šāda rakstura lietās vissvarīgākais ir tas, kas ir iegūts operatīvā darba ietvaros – cik daudz ir pavedienu, cik daudz ir būtisku pierādījumu.

Šobrīd dzirdam, ka, iespējams, līdz prokuratūrai nav nonākuši visi pierādījumi, kas bija KNAB rīcībā. Nerunāsim par noziedzīgu darbību. Ja kāds kaut ko noslēpa, skaidrs, ka noticis noziegums. Vai tad, kad izmeklētājs dod prokuroram vajāšanas uzsākšanai lietu, viņš pieņem kaut kādu lēmumu, ka šāds pierādījumu apjoms ir pietiekams, bet šie prokuroram nebūs vajadzīgi? Vai viņš dod visu, kas ir viņa rīcībā?

M.L. Izmeklētājam ir jādod viss, kas ir viņa rīcībā, jo tad, kad tiek lemts jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu, attiecīgais operatīvais darbinieks, kas ir atbildīgs par šo lietu, lemj, kādā apjomā ir deklasificējama operatīvajās lietās esošā informācija un attiecīgi pievienojama kriminālprocesam.

Viņš nedod izmeklētājam visus materiālus?

M.L. Nekad tā nav.

I.M. Nodod to, kas attiecas uz kādu konkrētu noziedzīgu nodarījumu, bet izmeklētājam, zinot, ka par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai ir bijusi operatīvā lieta, ir visas tiesības un pat pienākums pieprasīt, lai uzrāda operatīvās lietas materiālus vai sniedz kādas papildu ziņas.

Noziedzīgu nodarījumu atklāšana un izmeklēšana ir darbs komandā. Viens otru papildina, jo operatīvais darbinieks nevar zināt, kāda informācija ir nepieciešama izmeklētājam, un izmeklētājs savukārt nezina, kas ir operatīvā darbinieka rīcībā.

Vai nav loģiskāk, ka izmeklētājs saka: "Parādi man visu, kas tev ir?" un to, ko nevajag, to arhivējam. Viedokļi var atšķirties, kā mēs secinājām. Varbūt operatīvais darbinieks nav novērtējis kādas informācijas nozīmību.

I.M.  Procesa virzītājam ir iespēja iepazīties ar operatīvās lietas gaitā iegūto informāciju. Šādas tiesības ir arī prokuroram.

Galvenais, ka izmeklētājs un prokurors var piekļūt informācijai, ja šāda nepieciešamība ir.

I.M. Operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija tiek dokumentēta un pievienota operatīvai lietai, un operatīvā darbinieka uzdevums ir izanalizēt šo informāciju. Lielā informācijas apjoma dēļ, protams, ir iespējams kaut ko palaist garām. Iespējams, ka šajā lietā ir palikusi viena epizode, kas nav līdz galam pārbaudīta, – saistībā ar ministra īpašumiem ostas teritorijā.

A.V. Būtu nekorekts viedoklis, ka tā operatīvā lieta bija jāpārņem ģenerālprokuroram, pašam personīgi šķirstot lapas. Atvainojiet, tā nav pieņemts.

I.M. Turklāt šobrīd ir 11 operatīvās darbības subjekti, lielākais no tiem – Valsts policija. Lietu skaits ir ievērojams, īpaši pilnvaroti prokurori gribot nevar visas lietas izlasīt no A līdz Z. Turklāt prokurors un tiesnesis savas kompetences ietvaros iepazīstas ar dienesta dokumentiem, kuros fiksēti operatīvās darbības rezultāti.

A.V. Kad rodas jautājums par politisko atbildību, nav pieņemts runāt par krimināltiesiskiem jautājumiem. Nevienu cilvēku vairs neinteresē, kas reāli notika. Visi vēlas redzēt rezultātu. Lai politiski būtu iznīcināta konkrēta persona. Bet operatīvā darbība nav paredzēta šā mērķa sasniegšanai. Par operatīvās darbības pasākumos iegūtās informācijas izmantošanu un aizsardzību agri vai vēlu būs jārunā arī sakarā ar šo lietu. Kāpēc šādas ziņas, kuras bija paredzētas tikai un vienīgi izmantošanai kriminālprocesa mērķiem, mēs redzam publiskajā telpā?

M.L. Kontekstā ar šo lietu es gribu aizstāvēt izmeklētāju. Kriminālprocesam bija pievienots pietiekami apjomīgs sarunu materiāls, jau te bija tik daudz kas skaidrojams un meklējams. Uzliekot viņam pienākumu iepazīties ar visu operatīvo lietu, tiktu paralizēta izmeklēšana. Otrkārt, ir gadījumi, kad es pats prasu iepazīties ar visu operatīvo lietu vai kādu konkrētu materiālu. Tas ir gadījumos, kad lieta ir jau vajāšanas stadijā, bet no lietas materiāliem redzu, ka vajadzēja būt vēl kaut kam – parādās atsauce vai sasaiste. Tad operatīvajiem darbiniekiem prasu, vai tā nav palikusi operatīvajā lietā.

Vai es pareizi saprotu, ka operatīvās lietas materiāli un kriminālprocesa materiāli ir valsts noslēpums?

I.M. Krimināllietas materiāli ir izmeklēšanas noslēpums, izņemot, ja lieta ir saistīta ar informāciju, kas atzīta par valsts noslēpumu.

M.L. Tas ir mazliet citāds statuss.

I.M. Operatīvās lietas materiāli var būt gan dienesta vajadzībām atzīta informācija, gan valsts noslēpums. "Oligarhu" lietā iegūtā informācija bija klasificēta kā valsts noslēpums.

Protams, ka ģenerālprokuroram ir augstākās pakāpes atļauja darbam ar valsts noslēpumu, bet, ņemot vērā prokuroru neatkarības principu, vai konkrētā lietā ģenerālprokurors var iet un prasīt – parādi man, ko jūs te darāt, kādā stadijā mēs esam, kas te notiek? Viņam ir tādas tiesības?

I.M. Operatīvās darbības likuma 35. pantā ir noteikts, kādā veidā prokurors realizē uzraudzību. Ir diezgan stingri noteikti rāmji, lai darbības būtu tiesiskas un uzraudzību nevarētu ļaunprātīgi izmantot. Līdz ar to, pagarinot lietu vai lemjot par akceptu kādam operatīvajam pasākumam, gan ģenerālprokuroram, gan īpaši pilnvarotam prokuroram ir visplašākās tiesības iepazīties ar operatīvo lietu.

Akceptēt – jā, bet šobrīd jau ģenerālprokuroram pārmet, ka viņš neuzraudzīja, neteica: vāciet vēl pierādījumus, vēl kaut ko. 

A.V. Konkrētajā lietā tika veikti operatīvās darbības pasākumi, turklāt ar tiesneša akceptu. Pēc tam operatīvās darbības pasākumos iegūtā informācija tika pakļauta pārbaudei kriminālprocesuālajā kārtībā. Iemesls uztraukties būtu tad, ja tiktu konstatēs, ka operatīvās izstrādes lietā netiek veikti operatīvās darbības pasākumi vai to rezultātā iegūto informāciju neplāno izmantot kriminālprocesa uzsākšanai.

Šobrīd sabiedrība uzskata, ka "oligarhu" lietā operatīvie pasākumi tika veikti nepietiekami, un atbildību prasa no ģenerālprokurora.

M.L.  Arī Augstākās tiesas tiesnesis neiepazīstas ar visām atšifrētajām un neatšifrētajām sarunām. Parasti ir tā, ka tiesnesis iepazīstas ar ziņojumu, kurā ir koncentrēti apkopots galvenais. Tas ir pamats, uz kura balstās tiesnesis. Tāpat arī prokurors.

A.V. Daļai sabiedrības ir aizspriedumi pret konkrētu cilvēku, un šī sabiedrības daļa vēlas, lai būtu rezultāts. Taču kriminālprocess īstenojams pēc citiem apsvērumiem.

M.L. Mēs iepriekš runājām par ģenerālprokurora lomu operatīvās darbības ietvaros. Taču kriminālprocesā ģenerālprokuroram pēc likuma vispār nav nekādu tiesību. Viņš ir tikai iestādes darba organizators. Pat izskatot sūdzības kriminālprocesa ietvaros, pēdējā instance ir departamenta virsprokurors.

Būtu loģiski, ja visus pārmetumus izteiktu man kā uzraugošajam prokuroram, jo es jau biju tas ļaunais, kurš nobremzēja lietu un pateica, ka es neesmu gatavs sūtīt tālāk lietu uz tiesu. Bet nezin kāpēc visus pārmetumus saņem ģenerālprokurors, iestādes vadītājs, kurš kriminālprocesā nepilda nekādu funkciju.

Prokuratūra dara to, kas ir rakstīts likumā. Tādējādi sanāk, lai cik sabiedrība gribētu sodīt kādu personu, izdarīt to nevar, apejot likumā noteikto kārtību.

I.M. Turklāt "oligarhu" lietā prokuratūra nav likusi nekādus šķēršļus, nav iebildusi un ir atbalstījusi KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas darbiniekus. Par šo sadarbību sabiedrība tika informēta 2011. gadā. Tagad, kad lietā faktiski nav sasniegts gaidītais rezultāts, viss akmens tiek novelts uz prokuratūras pusi. It kā visi pārējie ir izdarījuši visu, ko varēja, tikai prokuratūra nav bijusi savu uzdevumu augstumos. Sākotnēji tas tika pasniegts citādi.

Jāsaprot, ka prokuratūra operatīvos pasākumus neveic, lai savāktu sākotnējās ziņas (pierādījumus). Uz brīvprātības pamata ar operatīvajiem darbiniekiem personas sadarbojas, dažādu motīvu vadītas: tiesiskā audzināšana, atriebība, lai konkurentam rastu šķēršļus darbībā, vēlme saņemt soda mīkstināšanu sakarā ar palīdzību citas personas nozieguma atklāšanā, tostarp nav izslēdzama materiālā atlīdzība. Kāpēc citas lietas ir veiksmīgas? Šie cilvēki sastrīdas, viņiem ir domstarpības par kaut kādu biznesa projektu, tad jau šīs personas ir tie liecinieki, kuri gatavi pastāstīt par kādu noziedzīgu notikumu vai darījumu.

Vai var ticēt tādām liecībām, ja viņi ir ieinteresēti?

M.L. Piemēram, Rīgas domes amatpersonu kukuļošanas lietā galvenais motīvs bija atriebība. Liecinieks Štālbergs sāka liecināt par kukuli kurpju kastē. Ja tās būtu tikai viņa liecības, tad advokāti šo situāciju veikli izmantotu, jautājot – kā gan jūs viņiem ticat? Bet toreiz sanāca ļoti veiksmīga sakritība, ka Štālbergs gribēja atriebties Vilkastei, bet bija vēl liecinieks Janita, kuram bija savas intereses. Viņš bija naidīgās attiecībās ar Štālbergu. Visu iesaistīto personu  liecības bija tik ļoti sakrītošas par apstākļiem, ka neatkarīgi no Štālberga vēlmes atriebties man neradās pārliecība, ka tāpēc ir melots.

I.M. Svarīgākais ir konstatēt, ka liecības ir ticamas un patiesas. Motīvi nav tik svarīgi. Advokāti citās lietās norāda, ka šīm liecībām nevar ticēt, jo personai sods ir samazināts izņēmuma kārtā par to, ka tā, sniedzot liecības, ir faktiski nodevusi citu personu. Galvenais ir liecību ticamība. Motīvi liecināt ir dažādi.

A.V. Operatīvās darbības subjekta amatpersonām, veicot operatīvo darbību, vajadzētu veikt ne tikai tehniskos pasākumus, piemēram, operatīvo sarunu noklausīšanos, bet arī meklēt cilvēkus, kuri var liecināt kriminālprocesā. Ja operatīvās darbības subjekta amatpersonas nemāk to darīt, būtu destruktīvi izteikt pārmetumus prokuratūrai.

M.L. Vēl svarīgi pieminēt, ka operatīvajiem darbiniekiem un prokuroram, personīgi man konkrētajā lietā, bija atšķirīgs viedoklis par to, kas ir slēptais īpašnieks un kādi fakti uz to norāda. Arī tas ir būtisks jautājums. No operatīvo darbinieku viedokļa izskatījās tā – pietiek, ka viņš ir painteresējies par konkrēto uzņēmumu un ieteicis kaut ko. Tas, viņu ieskatā, jau norādīja, ka viņam ir kāda interese tajā uzņēmumā. Manā skatījumā, ir strikti jāvadās pēc Komerclikuma, jāvelk paralēles, kādas tiesības un pienākumi ir juridiskajam īpašniekam. Ir jāpierāda, ka juridiskais īpašnieks ticis nostumts malā un visas viņa tiesības, pienākumus izmanto slēptais īpašnieks – dod naudu daļu iegādei, saņem dividendes, piedalās lēmumu pieņemšanā u. tml. Šīs ir pamatpazīmes, kas raksturo juridisko īpašnieku, līdz ar to tām ir jābūt arī slēptajam īpašniekam. "Oligarhu" lietā bija plašas diskusijas un būtiska viedokļu atšķirība. Operatīvie darbinieki uzskatīja, ka es prasu par daudz.

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis J. Stukāns ir izteicies: "Ziņas presē var būt par pamatu pārbaudes vai kriminālprocesa sākšanai, proti, vai ir pazīmes, kas varētu liecināt par iespējamu noziegumu." Presē nekas jauns pēc būtības nav parādījies, vienīgi ziņa, ka ir vēl kaut kādi papildu pierādījumi, kas nav nonākuši prokuratūras rīcībā. Vai gadījumā, kad ir pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, ja prokuratūra spēj konstatēt, ka ir bijuši kaut kādi citi pierādījumi, šāds iznākums dod pamatu atjaunot kriminālprocesu?

M.L. Šajā gadījumā ir jāskatās, kāds būs pārbaudes rezultāts. Pirmkārt, kādas sarunas īsti bija, cik daudz no tām ir publicēts, varbūt pat ir vēl vairāk, nekā ir publicēts, un kāds ir to saturs. Vai saturs vairāk attiecas uz tiem jautājumiem, kas risināti kriminālprocesā, kas tika izbeigts? Vai šis saturs norāda uz noziedzīgu nodarījumu, kas nebija kriminālprocesā izbeigts? Pirmajā gadījumā, ja ir kādi pierādījumi, kas attiecas uz izbeigto kriminālprocesu, varētu teorētiski runāt par tā atjaunošanu. Savukārt, ja tur ir pierādījumi, kas attiecas uz citu noziedzīgu nodarījumu, par kuru nebija izmeklēšanas, piemēram, par Dūklava slēptajām īpašumtiesiskajām attiecībām, tad ir jārunā par pilnīgi jauna procesa uzsākšanu.

Šobrīd sociālajos tīklos virmo ziņa, ka noklausīšanos varot arī neierakstīt, bet ir speciāli apmācītas personas, kas klausās šīs sarunas un stenografē, ka audioieraksti nemaz dabā nepastāv. Vai tā vispār var būt?

I.M. Tā nevar būt vai vismaz nevajadzētu būt. Noklausīšanās ir tehnisks pasākums, kuru fiksē ar tehniskiem līdzekļiem. Ir pasākumi, kurus veic persona, darbinieks eksperimenta veicējs. Šādās situācijās var iztikt bez tehnikas, tomēr vienmēr cenšas nodrošināt ziņu fiksēšanu ar tehnisku. Tehnikai mēdz gadīties arī kļūmes, tā var nenostrādāt. Tādos gadījumos persona tiek nopratināta, lai iegūtu pierādījumus par pasākuma norises gaitu. Liecības gan pēc tam var censties apgāzt. Tāpēc vienmēr mēģina iegūt  audiofailu, to var pakļaut ekspertīzei, noteikt, vai tas ir montēts.

A.V. Tad tas nav pierādījuma avots. Pirmavots ir cilvēka balss. Mums jādzird. 

I.M. Ja būtu tikai stenogramma, to nevarētu pārbaudīt ne prokurors, ne tiesa. Tiesneši, piemēram, tiesas sēdēs, ja viņiem ir kādas šaubas, arī klausās audiofailos ierakstītās sarunas. Vēl vairāk – kopš grozījumiem Kriminālprocesa likuma 500. panta ceturtajā daļā cietušie, apsūdzētie un viņu aizstāvji lūdz tiesnešus iepazīties arī ar operatīvās lietas materiāliem.

Ja mēs runājam par kriminālprocesa atjaunošanu, tas atgriezīsies izmeklēšanas stadijā? Nonāks izmeklēšanas iestādē, respektīvi, KNAB?

M.L. Tas atgriezīsies tajā iestādē, kur tas tika pabeigts. Tur tas arī turpināsies.

I.M. Lai arī šis kriminālprocess nav beidzies ar apsūdzību konkrētā nodarījumā, ir sasniegti citi mērķi (tie noteikti Operatīvās darbības likuma 24. panta trešajā daļā). Ar iegūto informāciju ir jāiepazīstina valsts varas un pārvaldes institūciju vadītāji, kam šī informācija nepieciešama uzticēto pienākumu izpildei. Par to ir izteicies arī bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers.

M.L. Šo lietu bieži vien sabiedrībā pasniedz tā, ka prokurors ir pateicis, ka pēc būtības viss ir likumīgi. Tā tas nav. Ir bijušas aizdomas, bet ar aizdomām vien ir par maz. Es, starp citu, masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem sarunās esmu jautājis – kur jūs bijāt pēdējos četrus gadus, kad no "Latvenergo" lietas izdalīja kriminālprocesus par šiem pašiem noziedzīgajiem nodarījumiem? Ja jūs vai kāds jūsu kolēģis būtu bijis tiesas zālē, jūs redzētu, kā tiesā iet ar daudz labākām sarunām. Kas tik nav jādzird no aizstāvības puses! Uz "Latvenergo" lietu četru gadu garumā neviens nebija ieradies. Pat spriedumu neviens nepamanīja. Ja žurnālisti sēdētu kaut vai dažās tiesas sēdēs, viņi pavisam citādi raudzītos arī uz sarunām "oligarhu" lietā. Tas nav tik vienkārši, kā žurnālisti pasniedz.

Bērnu slimnīcas lietā ir ļoti labas sarunas. Tā bija liela veiksme. Taču arī šī lieta ir iestrēgusi uz septiņiem gadiem pirmajā instancē.

Ne velti sarunām ir savs stils. Šīs personas taču noteikti labi zina, kā ir jārunā. 

A.V.  Aizdomu apjoms, uz kura pamatojas operatīvais darbinieks, uzsākot operatīvo izstrādi, vai tiesnesis, dodot akceptu veikt operatīvo sarunu noklausīšanos, krasi atšķiras no tā, kas ir vajadzīgs prokuroram, lai pārliecinātu tiesu, ka konkrēta persona izdarījusi noziegumu.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'krimināltiesības  'prokurori  'sods  'tiesneši  

  Ieteikt:  +13
-1

 
KOMENTĀRI (0)
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
 
 

PIEDALIES!


Fonds "Zemessargam.lv" uzsāk ziedojumu kampaņu "Palīdzot zemessargam, tu palīdzi sev", kuras ietvaros aicina iedzīvotājus ziedot nakts redzamības ekipējuma iegādei.

 VISVAIRĀK LASĪTIE

TEMATISKIE RAKSTI

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
izglītības_saturs administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodbslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti