Trešdiena,
20. septembris
viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Pavērt plašāk viensētnieka robežas  2

LV portālam: EVITA ZĀLĪTE, mūziķe

Inese Helmane,
LV portāls

13.05.2017

ĪSUMĀ

  • Tas man šķiet vislielākais nākotnes bieds – savā iekšējā pasaulē, pateicoties tehnoloģijām, paliekam arvien vientuļāki.
  • Tad, kad man vaicāja, vai es nevēlos aizbildniecībā paņemt bērnus, saslēdzās divas lietas – Cālīšu ģimenes paraugs un mana audzināšana.
  • Ja šādā tīņu vecumā, kaut izvillojoties, ļaujam cilvēkam saprast sava viedokļa spēku, tā ir  lielāka cerība, ka viņš izdzīvos autentisku un krāšņu dzīvi.
  • Bērnunamu izzušanas ātrums būs proporcionāls tam, cik aktīvs un nopietns būs valsts atbalsts ģimenēm, kas jau ir pieņēmušas bērnus.
  • Vienīgais, ko varam tagad izdarīt, – apstādināt bērnu ieiešanu aprūpes namos, ka viņi nenokļūst līdz bērnunamam. Tad bērnunamu izzušana būs tikai laika jautājums.
  • Ja Latvijai un valstij ir cerība, tad tie esam mēs paši, kas ticam, ka te viss var būt citādi.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +4
-0



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +4 -0

Mātes dienas priekšvakarā uz sarunu aicinājām EVITU ZĀLĪTI. Māksliniece aizbildniecībā pieņēmusi četrus bērnus, ir optimiste un tic, ka ar gadiem Latvijā izzudīs bērnunami, jo kā sabiedrība kļūsim līdzatbildīgāki un vienotāki. Viņasprāt, ir svarīgi ieraudzīt otra cilvēka vajadzības un, lai tas notiktu, varbūt mazliet plašāk ir jāpaver savas viensētnieka robežas.

Meklējot datora Wi-Fi pieslēgumu, saruna ievirzījās par jaunajām tehnoloģijām.

E.Zālīte: Es reizēm skatos uz jauno paaudzi, un arī manī ir paaudžu konflikts. Neesmu atkarīga  no viedierīcēm, bet viņi tajā visā ir ārkārtīgi dziļi iekšā. Manu bērnu kosmoss ir dators. Tas mani biedē, un tur man gudrības pietrūkst. Komunikācija ar cilvēkiem ir mazāka nekā ar metāla kasti.

Tas ir tas lielais tukšums, kurā mēs nesatiekamies, un man tas nav saprotami un pieņemami. Es protu lietot internetu, man ir mobilais telefons, bet es nekad neizvēlētos tur pazust stundām un justies bariņā, neredzot otra cilvēka acis.

Es esmu sociālajos tīklos, bet mani tas nekalpina. Tas drīzāk ir kā pienākums. Ir vajadzība – strādāju tur un daru savas lietas. Taču tas man nesagādā ne milzīgu baudu, ne sajūtu, ka esmu ar kādu kopā.

Ko darāt, lai bērni nesēdētu katrs ar savu datoru?

Arī man ir pieredze, ka bērni atnāk uz dzimšanas dienu un apsēžas – četri, astoņi vai desmit – dīvānos un katrs baksta savu telefonu. Manuprāt, vienīgais variants, kāpēc tā notiek, – viņiem ir slinkums domāt, ko darīt. Ir jāpērk novusa, tenisa galdi, jābrauc piknikos. Fiziski ir jābūt kopā, brutāli bērniem atņemot telefonus. Es neredzu citu ceļu!

Vai pati tā darāt?

Vakarā pirms gulētiešanas mani bērni viesistabā uz galda saliek izslēgtus telefonus. Vēl viņi mani klausa. Tad man ir drošība, ka līdz rītam viņi telefonus nebakstīs.

Taču man nav ilūziju, ka es varētu viņus kaut kādā veidā mainīt. Saprotu, ka man vēl ir laiks. Atkarībā no tā, kādu profesiju viņi izvēlēsies, vairāk vai mazāk, bet tas vienmēr būs saistīts ar jaunajām tehnoloģijām.

Tas man šķiet vislielākais nākotnes bieds – savā iekšējā pasaulē, pateicoties tehnoloģijām, paliekam arvien vientuļāki. Es bērniem par to esmu daudz stāstījusi: mums ir iespēja ļoti daudz melot. Sarakstoties internetā, vari otram daudz ko iestāstīt. No abām pusēm. Radīt ilūziju par savu personu. Taču lielākie pārbaudījumi un atklāsmes jau ir tad, kad esi ar kādu kopā – ceļā, notikumā, tad cilvēku saproti un iepazīsti pa īstam, jo tie ir klātbūtnes notikumi. Pacietības mērs par otra cilvēka varēšanu vai nevarēšanu arī kļūst reāls – spējas paciest otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, paliek arvien mazāk. Labāk es ar viņu runāju pa telefonu.

Jūs 2008. gadā no Zvannieku garīgās atveseļošanās centra aizbildniecībā paņēmāt četrus bērnus no vienas ģimenes. Tajā gadā saņēmāt arī balvu "Latvijas lepnums". Kā nonācāt pie lēmuma pieņemt savā ģimenē audžubērnus?

Lēmums bija saistīts ar cilvēcisku klātbūtni, biju starp cilvēkiem, kas jau to darīja. Pirms ņemt bērnus aizbildniecībā, biju iepazinusies ar Cālīšu ģimeni, redzēju, kā viņi cīnās par svešiem bērniem, ka viņu dzīvi vada liela ideja, kas nav tik ļoti saistīta ar savu personu.

Pati esmu izaugusi pie vecvecākiem. Viņi man iemācīja patriotismu pret savu valsti, mīlēt grāmatas un mūziku. Kad man bija 11 gadi, viņi nomira, līdz tam laikam biju izlasīju visu, ko vien var izlasīt, – "Džeinu Eiru", "Garkājtētiņu". Pēdējā aprakstītais aizbildniecības veids (meitene dzīvo bāreņu namā, kuru finansiāli pabalsta bagāts aizbildnis, kas viņu vēlāk nosūta mācīties uz koledžu, – red.) varētu būt piemērots arī mūsu sabiedrībai. Tas varbūt nav ideālākais variants, kā palīdzēt sistēmas bērniem, bet tomēr ir viena no iespējām.

Tas, ko iemācījos no saviem vecvecākiem, mani audzinot vai cīnoties par Latvijas neatkarību, – viņi nedomāja, kā pašiem klāsies. Viņus vadīja ideja. Viņi zināja, ka ideja – par brīvvalsti vai nevienam nevajadzīgu bērnu – ka tas prasīs laiku, pacietību, uzupurēšanos, drosmi.  Tas man bija labs piemērs. Tad, kad man vaicāja, vai es nevēlos aizbildniecībā paņemt bērnus, saslēdzās divas lietas – Cālīšu ģimenes paraugs un mana audzināšana.

Šodien svarīgi saprast, ka cīņa – kļūt kādam par aizbildni – notiek mūsu smadzenēs, lai saprastu, kas galu galā ir svarīgāks – mana dzīve vai kas cits. Arī es izcīnu šādas cīņas. Kā mūziķe, māksliniece zinu, ka skatuves cilvēkiem ir ārkārtīgi jākoncentrējas uz savu dzīvi, uz to, ko viņi dara. Tas prasa milzum daudz enerģijas. Zinu spriedzi, kas vajadzīga, lai izveidotu labu mākslas darbu, jo laba māksla pieprasa absolūtu klātbūtni. Tas trakākais, ka ar ģimeni ir tieši tāpat – lai izveidotos labs kontakts ģimenē, ar bērniem, viņi arī prasa 100% klātbūtni.

Ko sievietei darīt?

Cīnīties, atrast salas, kur ir laiks būt ar sevi, kur ar bērniem. Tas vienmēr izklausās skaistāk, nekā ir patiesībā. Ir jauki lasīt žurnālu un domāt, ka ir kaut kāda recepte. Nav nekādas receptes. Nav! Tā ir ikdienišķa cīņa. No rīta pamosties un izdomā, ka vienu dienas pusi veltīsi darbam, bet otru – bērniem. Taču tas nekad neizdodas ideāli. Šķiet, svarīgākais ir to saprast un tad meklēt iespējas. Ja mēģinām idealizēt – tagad nodošos mākslai un tad viegli pārsviedīšos uz ģimeni –, tā vienmēr ir spriedze, nervozitāte. Nevienu brīdi nebūs tā, ka varēsim atslābt – ka būs ideāla ģimene vai ideāla māksla. Taču, esot kopā ar bērniem, mēs visi atpūšamies par 100%. Braucam kaut kur kopā. Ja mēs strīdamies, tad strīdamies riktīgi. Mums viss ir diezgan krāšņi, kolorīti. Man ir četri tīņi, viņiem ir par ko dusmoties – uz mani, uz sevi, uz dzīvi un arī tāpat vien.

Es kā māksliniece, emocionāla būtne, saprotu, ka bez tā arī nevar. Ir jāpiedzīvo, ka viņi ir dusmīgi. Varbūt kādā citā ģimenē viņi mēģinātu izlīst caur adatas aci, mēģinātu nolīdzināt kaislības. Temperaments mums atļauj dzīvot košu dzīvi. Lai ko mēs darītu, tas ir interesanti – četri tīņi un mamma iet politikā.

Citi varbūt teiks – tā ģimene gan ir nesaticīga!

Mans raksturs un drosme nāk no bērnības – es arī daudz no tā, ko teica vecvecāki, neņēmu vērā, man bija savs viedoklis. Mums bērni ir jāaudzina kā individualitātes. Pretējā gadījumā viņiem nebūs iespējas nodzīvot krāšņu dzīvi, jo viņu viedokļi vienmēr būs atkarīgi no citiem. Viņi arī ļoti pārdzīvos, ko par viņiem domās un teiks citi.

Ja šādā tīņu vecumā, kaut izvillojoties, ļaujam cilvēkam saprast sava viedokļa spēku, tā ir lielāka cerība, ka viņš izdzīvos autentisku un krāšņu dzīvi. Protams, tā nav vienādības zīme veiksmīgai dzīvei, jo katram veiksme liksies citāda. Vienam – laba karjera un daudz naudas, otram – būt mierā ar sevi un būt ticīgam cilvēkam. Citam vēl kāds trešais variants.

Jāļauj cilvēkam būt tādam, kāds viņš ir, un tas, manuprāt, ir visgrūtākais, jo pati esmu ārkārtīgi dominējošs spēks ģimenē.

Kas ir visgrūtākais, ar ko pati ģimenē esat saskārusies?

Šobrīd mana meita negrib spēlēt ne klavieres, ne flautu. Draugiem ir bērni, kuriem atļāva negribēt, un pēc tam viņi to ir ārkārtīgi pārdzīvojuši un vecākiem pārmetuši: kāpēc atļāvi negribēt? Un man ir spriedze – vai ļaut negribēt un darīt ko citu? Nekad neesmu gribējusi, lai meita kļūst par profesionālu mūziķi, man ir gribējies, lai viņa pazīst šo mūzikas valodu. Tā ļoti bagātina dvēseli, iemāca dzirdēt otru, tas ir milzīgs ieguvums.

Tagad es meitu spiežu, bet man pašai ir grūti, jo es arī esmu kādu brīdi spiesta, tiesa, ar profesionālu ievirzi.

Saku viņai – labi, nespēlēsi klavieres vai flautu, bet ko tad tu darīsi? Svarīgākais ir atrast vienu jomu, lai tas paņem laiku un interesi. Svarīgi, lai cilvēks aizdegas ar kaut ko, lai viņš nav vienaldzīgs un ir spējīgs radīt jaunas lietas. Vairāk es sliecos uz to, ka galu galā nespiedīšu meitu spēlēt mūzikas instrumentus.

Tāpat ir ar sportu. Viens puika sporto, bet viņam tā īsti negribas, labāk patīk pie datora, mājās. Jaunākais dēls darbojas ar koku, viņam tas ļoti patīk – tur esmu mierīga. Savukārt vecākais mācās vidusskolā, nav vēl sevi atradis, ļoti patīk sēdēt internetā.

Man māksla ir bijusi pasaule, kurā patverties. Māksla un mūzika man bija kosmoss, realitāte, kur es varēju dzīvot tāda, kāda esmu, un būt tajā ir liela bauda. Trakums ir, ka savu ģimeni savā baudā līdzi paņemt nevari.

Vai svinat Māmiņu dienu?

No rīta sabučojamies, samīļojamies, ir sataisītas dāvanas. Ejam uz baznīcu. Šajā dienā neko negatavoju, man ir brīvdiena. Vai nu bērni kaut ko pagatavo, vai braucam piknikā.

Vai jums ir kāda audzināšanas sistēma?

Man vispār nepatīk sistēmas, esmu mūziķe. Sestdienā iemetamies visi darbos un divās stundās iztīrām māju. Tā kā esmu brīvmāksliniece, darbdienās pati daudz ko varu padarīt.

Sistēmas neesamība man ir uzvara pār vēlmi turēt visu pēc sava prāta. Tagad, kad bērni ir teju pieauguši cilvēki, viņu vēlmes ir ļoti jārespektē. Un jābalansē starp to, ka viņiem negribas neko darīt, un to, ka viņiem ir kādi pienākumi. Tā ir ikdienas rutīna.

Pagājušā gada dati liecina, ka bez vecāku aprūpes palikuši 7,6 tūkstoši bērnu: 4,8 tūkstoši dzīvo pie aizbildņiem, visbiežāk vecvecākiem, 1,2 tūkstoši pie audžuvecākiem, bet 1,6 tūkstoši uzturas bērnunamos. Valstī darbojas 50 bērnunami. Visu laiku tiek runāts par to likvidēšanu. Tikko izlasīju blogā "skudraruna" – "Es esmu sistēmas bērns", ka bērnunamos viņi ir traumēti uz mūžu.

Es arī to izlasīju. Bloga "skudraruna" atklāsmes man nav pārsteigums, man šī pasaule nav sveša, esmu par to bijusi informēta sen.  Studiju gados vasarās strādāju bērnunamos. Arī tagad pa vasarām  braucu palīdzēt Imantas bērnunamam.

Kas ir svarīgi? Tas, ka par šo sistēmu ir sākuši runāt paši sistēmas dalībnieki. Tas ir vissvarīgākais. Tā ir kā noslēgta sistēma – neviens no ārpuses nevar iekļūt, bet tie, kas ir iekšpusē, baidās, jo ir ārkārtīgi izkropļoti ar vardarbību.

Jā, neviens līdz šim par to skaļi nerunāja.

Iedomājieties, cik šī sistēma ir bijusi spēcīga, ka 20 gadus ir gatavi maksāt psihoterapeitam, bet nav gatavi neko stāstīt publiski! Otra lieta – domāju, ka bērnunamus nevar tā uzreiz  ņemt un visus likvidēt. Atbildēsim godīgi – vai bērnunamu likvidēšanas ātrums būs proporcionāls sabiedrības vēlmei šos bērnus ņemt savās ģimenēs? Cik ātri tas notiks, un vai vispār tas ir reāli?

Domāju, ka ne.

Arī lēni patiesībā ne.

Bieži nav kaut vai elementārākā – ģimenēm pietiekamas dzīvojamās platības.

Bērnunamu izzušanas ātrums būs proporcionāls tam, cik aktīvs un nopietns būs valsts atbalsts ģimenēm, kas jau ir pieņēmušas bērnus. Tas ir gan finansiāls, gan morāls, gan sociāls darbs ar ģimenēm. Uz sociālo darbu lieku vismazākās cerības. Ja tā ir alkoholiķu ģimene, padomājiet, cik tas izmaksātu – padarīt par nedzērājiem.

Tāpēc domāju, ka vislielākais, arī finansiālais, atbalsts būtu vajadzīgs ģimenēm, kurās dzīvo bez vecākiem palikušie bērni. Tas ir pašvaldību jautājums – ja mazinātu korupciju un naudu ieguldītu šādi, atrisinātu demogrāfiskos jautājumus, jo daļa no bērnunamos uzaugušajiem brauc prom darbā uz ārzemēm. Citi bērni tiek adoptēti uz ārzemēm, jo mums pašiem nav līdzekļu.

Taču kopumā es nevaru teikt, ka Latvijā pret bērniem valda vienaldzība. Manā draugu lokā vien dažās ģimenēs piedzimis ceturtais un pat piektais bērns. Ir tāda kā bērnu vērtības renesanse. Daudzās ģimenēs ir trīs bērni.

Labklājības ministrija ir sākusi bērnunamu deinstitucionalizācijas projektu, neatkarīgiem ekspertiem no malas uzdevusi apmeklēt visus Latvijas bērnunamus un izvērtēt bērnu vajadzības, katra bērna psiholoģisko un fizisko stāvokli, vēlmes.

Ja tiešām atvēzējamies bērnunamu aprūpes sistēmas likvidēšanai, ir jāsaprot, ka nevienu sistēmu nevar likvidēt ar sistēmu. Mana sajūta: vienīgais, ko varam tagad izdarīt, – darīt visu, lai bērni nenokļūst aprūpes namos. Tad bērnunamu izzušana būs tikai laika jautājums.

Būsim godīgi, bērni, kuri ir nomocīti bērnunamos, – tas ir ļoti smagi. Intervijas ar aizbildņiem [sabiedriskā medija pētniecības ciklā "Sistēmas bērni"] parāda šo brīžiem ārprātīgo, nepaceļamo darbu.

Mīļā valsts, ja gribam likvidēt bērnunamus, tad atveram makus! Un nevajag populistiski runāt, ka tad bērnus aizbildniecībā ņems naudas dēļ. Tāpēc ir bāriņtiesas, kam  sistemātiski un mērķtiecīgi jāstrādā ar problemātiskām ģimenēm, un šīs institūcijas savu darbu darīs kārtīgi, ja darbiniekiem būs normālas algas.

Ar naudu var atrisināt ļoti daudzas problēmas. Šobrīd izskatās, ka vieglāk ir pateikt – mēs to nedarīsim, neatvērsim makus, jo tad to visu darīs naudas dēļ.

Es esmu daudzkārt prasījusi  nozīmīgiem cilvēkiem – cik jums vajadzētu samaksāt, lai paņemtu vienu bērnu no bērnunama? Viņi nevar atbildēt, jo saprot, ka, pirmkārt, bērnam ir vajadzīgs tavs laiks. Nauda šādā gadījumā nav atrisinājums. Tāpēc esmu par to, ka valstij ir finansiāli jādod dubultā cilvēkiem, kas jau kaut ko dara, un tā būs daļa no atrisinājuma. Domāju, ka ar gadiem no bērnunamiem vaļā tiksim. Tas notiks, kad kļūsim līdzatbildīgāki un vienotāki.

Mediju telpā ārkārtīgi daudz tiek runāts par audžuģimenēm.

Es drīzāk uzsvērtu aizbildniecību, jo adopcija, protams, ir ļoti labi, bet daudzi bērni, kad viņus sākumā izņem no ģimenes, nav juridiski brīvi. Savukārt aizbildniecība ir Civillikumā iestrādāta iespēja katram sabiedrības loceklim. Tas, ka to neizmanto bāriņtiesas, tā ir cita lieta. Es uzskatu, ka tā ir cēla misija nobriedušai sabiedrībai. Šo misiju jau var dažādot – no Garkājtētiņa varianta līdz situācijai, kad bērns aug ģimenē. Kad viņš izaug, var izlemt, vai viņu adoptēt, bet tā nav tāda spriedze. Aizbildniecība ir domuzīme vecākiem.

Varbūt tiešām esam viensētnieki un mums ir grūti atvērt savas svētuma robežas, kas traucē redzēt otra cilvēka vajadzības? Svētuma robežas  ir mana zeme, mana tauta, mana ģimene. Tas viss ir labi, bet tikai ar vārdiem tas nestrādā.

Nedomāju, ka sabiedrība var veiksmīgi eksistēt un tai būs nākotne, ja tā domās tikai par šo paaudzi un ja šo paaudzi nevadīs kāda ideja – ka tā ir gatava darīt vairāk, nekā spēj. Latvija ir brīnišķīga zeme, kuru sauja cilvēku desmit gados varētu sakārtot ar godprātīgu darbu un mazliet paverot savas viensētnieka robežas.

Kā vērtējat viesģimeņu statusu, kad brīvdienās bērns no bērnunama dzīvo ģimenē? Redakcijā diskutējām, ka tas ir šausmīgi, jo svētdienas vakarā jāatgriežas atpakaļ bērnunamā.

Tomēr tas ir labāk nekā nekas. Mani vairāk biedē organizētie lidojumi uz ārzemēm, uz dažādām nometnēm – bērnunami Latvijā vasarās paliek tukši. Bērni aizlido un tiekas it kā ar potenciālajām ģimenēm. Esmu redzējusi, kā bērni, atlidojuši atpakaļ, sapņo, ka nokļūs ārvalstu ģimenē, kur viņi ir nodzīvojuši mēnesi pilnīgā leiputrijā. Taču vairums no viņiem šādā ģimenē nenonāks. Bērnu psihei tas ir graujoši.

Mums Latvijā ir sīka politika, esam sīki domājoši, neredzam lielas lietas, tikai par šodienu un paši par sevi! Visi tagad centrējas uz Latvijas simtgadi, kas ir nākamgad. Smieklīgi.

Lielas mārketinga aktivitātes.

Nepārprotiet,  es esmu par simtgadi, novēlu Latvijai saules mūžu, bet par mani tai pat laikā var iesmiet puspasaule – kādu saules mūžu, jo mēs taču izmirstam!

Esmu sapratusi, ka spēki, kuriem tas ir izdevīgi, valsti var iznīcināt dažādos veidos. Viens ir ieņemt ar ieročiem rokās, bet otrs, kas notiek tagad, ir apšaubīt pašiem savas valsts nākotni, labumu, jēgu, ilgtspējību.

Ja Latvijai un valstij ir cerība, tad tie esam mēs paši, kas ticam, ka te viss var būt citādi. Neskatoties ne uz ko – ka nenobrieduši politiķi pieņem savtīgus lēmumus, ka nenobriedušas personības neiet vēlēt vispār un uzskata, ka tas ir nieks. Tiem, kas to saprot, ir jātic dubultā, nedrīkstam dzīvot skepsē un cinismā pret savu valsti, jo tad tiešām jau faktiski esam padevušies. Tā ir tā pati brīvības cīņa, ko mūsu senči savulaik izcīnīja, tikai tagad cīņa notiek par mūsu smadzenēm.

Šobrīd mūsu idejas vada labklājība par katru cenu, esam gatavi pieļaut visādas lietas, lai tik tāda būtu, pat tad, ja nevaram to atļauties. Gudrāk tomēr būtu dzīvot pieticīgāk, bet garāku mūžu. Pieticībā nevis uz radošumu, bet uz labklājību, jo tas garantē nepārēšanos, vieglumu, to, ka nebūsim dusmīgi un būs joprojām humora izjūta.

Ja runājam ar Mātes dienu – tā ir simbols. Varam runāt par Māti Latviju, ka katrs esam māte un tēvs šai zemei. Vai mums ir svarīgi, kas notiek ar mūsu bērnu, ar cilvēkiem apkārt, sabiedrību? Ko esam gatavi upurēt? Visas mātes upurē – laiku, veselību, lai tikai bērns augtu brīnišķīgs.

Tikai māte, kas ir paņēmusi bērnus no svešas ģimenes, saprot otru māti, kas ir izdarījusi to pašu. No sievietēm Latvijā vispār ļoti daudz ir bijis atkarīgs. Šobrīd svarīgākais būtu, lai mums pieslēdzas arī vīrieši.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'bērnu tiesības  

  Ieteikt:  +4
-0

 
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
Lasīt komentārus (2)
 
 

 VISVAIRĀK LASĪTIE

TEMATISKIE RAKSTI

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
izglītības_saturs administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodbslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti