Piektdiena,
22. septembris
viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Aldis Austers: Jārēķinās ar antieiropeisko spēku ietekmes saglabāšanos

LV portālam: ALDIS AUSTERS, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks

Guntars Laganovskis
09.05.2017

ĪSUMĀ

  • Latvijai ir svarīgi, lai ES institūcijas tiktu spēcinātas un nenotiktu varas decentralizācija Briselē, lai EK būtu līderis, kurš aizstāv ES kopējās un arī Latvijas intereses, sevišķi kopējo drošību un ekonomisko attīstību.
  • Tradicionālās politiskā dalījuma līnijas zūd, jo kreiso darba kārtība kļuvusi ļoti līdzīga labējo piedāvājumam. Konservatīvie un labējie pieņem sociālā atbalsta politikas. Savukārt kreisie ir akceptējuši daudz no labējo programmas, to, ka brīvais tirgus un globalizācija arī ir daļa no ekonomiskās attīstības procesiem.
  • Pieaugošā nevienlīdzība ne vien Latvijā, bet arī tādās valstīs kā Lielbritānija un Vācija šobrīd ir viena no sāpīgākajām problēmām.
  • Vienota Eiropas sociālā politika nāktu Latvijai par labu. Problēma tikai tā, ka tas notiks no augšas, nevis iekšpolitisku procesu rezultātā. Latvijas uzņēmēji noteikti tam iebildīs, taču demogrāfiskās problēmas un emigrācija skaidri rāda, ka sabiedrība nav apmierināta ar pašreizējo kārtību.
  • Patlaban runā, ka reformēt nodokļu sistēmu nepieciešams, lai iegūtu ekonomisko izrāvienu, bet problēma patiesībā ir cita – izrāvienu nevaram dabūt tāpēc, ka mums nav tam atbilstoša cilvēkkapitāla un infrastruktūras.
  • Tas, ka vēlētājiem joprojām būtiskāki ir etniskie aspekti, ir Latvijas politiskās sistēmas lielākā problēma.
  • Latvijā faktiski nav kreisā sektora, sociāldemokrātu, arodbiedrības ir vājas. Arī sabiedrība ir ļoti atturīga izdarīt spiedienu uz politiķiem, protestēt, tā vietā izvēloties sapakot mantas un doties tur, kur ir darbs.
  • Darba roku Latvijā trūkst, izmaksas ceļas, un uzņēmēji par to jau ir satraukušies un pieprasa valdībai samazināt darbaspēka atalgojuma pieauguma slogu. Visticamāk, viņu nākamais solis būs lobēt darbaspēka tirgus atvēršanu.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +2
-0



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +2 -0

Kādu nākotni izvēlēsies Eiropas Savienība? Kas notiks ar “Brexit”? Kāpēc ļogās tradicionālā politiskā sistēma? Vai Eiropai jākļūst sociālākai? Kādēļ igauņi ir bagātāki? Par šiem un citiem jautājumiem Eiropas dienā klāsta Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks ALDIS AUSTERS.

Esat norādījis, ka pamati mūsdienu ES problēmām – vairāku ātrumu Eiropai un pārnacionālo institūciju lēmumu nozīmes ierobežošanai - ielikti jau Mārstrihtas līgumā. Tagad vairāku ātrumu Eiropa, šķiet, ir dalībvalstu akceptētākais ES nākotnes scenārijs.  Kā to vērtēt – kā racionālu faktiskās situācijas pieņemšanu vai kā oportūnistisku atkāpšanos no sākotnējiem ES principiem par vienotu valstu bloku, kas var draudēt ar tā izirumu?

Runas par daudzātrumu Eiropu, lai cik šķietami pareizas tās būtu, vēl nāksies testēt dzīvē. Proti, dažādos ātrumus, ko jau šobrīd novērojam, būtībā neskar ES pamatintegrācijas jomas – iekšējo tirgu, četras pamatbrīvības (cilvēku, kapitāla, preču un pakalpojumu brīvu kustību starp dalībvalstīm) un finanšu jautājumus. Tiklīdz šī daudzātrumu Eiropa radīs finansiālas sekas, domāju, dalībvalstis pārdomās savu pieeju un kļūs motivētākas iet vienādā solī.

Raugoties uz Eiropas Komisijas (EK) vadītāja Žana Kloda Junkera piedāvātajiem pieciem ES attīstības scenārijiem, manuprāt, reālākais ir pirmais – lietas turpinās iet uz priekšu, kā tas praktiski noticis līdz šim, jo tas, kāda šobrīd ir ES, ir sarežģītu kompromisu rezultāts, no vienas puses, starp dalībvalstu atšķirīgajām interesēm un, no otras puses, starp ES institūciju un nacionālo valdību ietekmes jomām. Visdrīzāk, vairāku ātrumu Eiropas scenārijs ir stratēģija, lai tādām valstīm kā Polija, Ungārija, Čehija pateiktu – mēs ar jums vairs neauklēsimies, pārējās valstis turpinās iet uz ciešāku integrāciju, bet jums ir iespēja piedalīties vai palikt malā. Kad jautājums tiks izvirzīts šādi, visticamāk, minētās valstis izvēlēsies iet līdzi pārējām integrācijas procesos, būt ES kodolā.

Kā raugāties uz Latviju šajā kontekstā? 

Domāju, šeit būs ļoti interesantas diskusijas. Jūtams, ka šobrīd publiskais diskurss attiecībā uz ES drīzāk ir par labu skandināvu modelim, pieslienamies Zviedrijas, arī Polijas un Ungārijas viedoklim par ES kā neatkarīgu valstu savienību. Proti, ka ES integrācija jābalsta uz starpvaldību sadarbības modeli, nevis uz tādām institūcijām kā EK. Taču tas nozīmētu, ka mēs zaudējam nozīmīgu partneri – EK, kurā mums ir savs komisārs un kura nav atkarīga no nacionālo vēlēšanu rezultātiem. Piemēram, Angela Merkele šobrīd ir draudzīga Baltijas valstīm, taču nezinām, kāds šajā ziņā būs nākamais Vācijas kanclers. Potenciāli pēc gaidāmajām vēlēšanām tas varētu nāk no sociāldemokrātiem, kuri ir daudz draudzīgāki Krievijai.

Manuprāt, Latvijai ir svarīgi, lai ES institūcijas tiktu spēcinātas un nenotiktu varas decentralizācija Briselē, lai EK būtu līderis, kurš aizstāv ES kopējās un arī Latvijas intereses, sevišķi kopējo drošību un ekonomisko attīstību. Kaut gan Latvija šobrīd piedalās ES kodolā – esam eirozonas un Šengenas zonas daļa, no Eiropas perspektīvas raugoties, ekonomiski atrodamies dziļā perifērijā. Latvijai ir svarīgi, lai Krievija nejaucas iekšējās lietās un lai ES ar tās institūcijām būtu mūsu pusē. Drīz tas būs aktuāli arī saistībā ar "Brexit", jo Lielbritānija ir svarīga Latvijai no drošības viedokļa kā nozīmīgākais militārais spēks Eiropā, kodolvalsts, kurai ir diezgan principiāla attieksme pret Krieviju.

Cik neizbēgams ir "Brexit"? Nupat izskanējusi ziņa par kādreizējā britu premjera Blēra atgriešanos uz politiskās skatuves, lai cīnītos pret Lielbritānijas izstāšanos no ES?

To, ka jautājums nav viennozīmīgs, apliecina jau pats "Brexit" referendums, kurā britu balsis sadalījās gandrīz vienādās daļās. Šobrīd redzam premjerministres Terēzas Mejas manevrēšanu, vēloties nostiprināt savas pozīcijas. Sasaucot ārkārtas parlamenta vēlēšanas, viņa, visticamāk, centīsies noturēt savu premjeres pozīciju, otrkārt – atbrīvoties no eiroskeptiķu radikāļiem un apklusināt savas partijas biedrus, kuri ir pārāk draudzīgi ES. Respektīvi – Meja vēlas paplašināt mēreno toriju īpatsvaru parlamentā, lai "Brexit" process kļūtu pragmatiskāks un vieglāk vadāms.

Tai pat laikā Meja kļuvusi populistiskāka, ir sākusi priekšvēlēšanu kampaņu un cenšas sevi pozicionēt kā dzelzs lēdiju, Tečeri numur divi. No mūsu, ES, puses raugoties, tas izskatās ļoti bīstami, jo tiek zaudēts laiks "Brexit" sarunām. Neadekvāta ir Mejas pieeja, izstāšanās sarunām atvēlot vien četras dienas mēnesī. Ir naivi cerēt, ka par tik komplicētiem jautājumiem kā vienošanās par ES pilsoņu tiesībām Lielbritānijā un britu pilsoņu tiesībām ES varēs vienoties jau līdz šī gada jūnija beigām. Taču dīvainākais no Mejas puses ir tas, ka viņa, iespējams, cer, ka Lielbritānija varēs izstāties no ES tikai formāli. Ka tas būs kārtējais "opt-out", kurš praksē būs "opt-in". Šķiet, viņa nesaprot šo ES politisko problēmu, ka tā nedrīkst pieļaut, lai Lielbritānijas izstāšanās no ES būtu veiksmes stāsts. Tad jau nebūtu jēgas pašai ES. Meja domā, ka Lielbritānija ar ES varēs runāt no spēka pozīcijām, jo ir tai nozīmīgs ekonomiskais partneris. Taču, manuprāt, briti šajā jomā pārvērtē savu situāciju – no spēka pozīcijām, vēloties sevi saglabāt, runās ES, kura, ja tas būs nepieciešams, eksistenciālu apsvērumu dēļ upurēs ekonomiskās intereses pret Lielbritāniju.

Lielbritānijas izstāšanās no ES, visticamāk, notiks, un Tonijs Blērs neko daudz nespēs mainīt. Taču, pirmkārt, jāskatās, kāds būs izstāšanās sarunu rezultāts pēc aptuveni diviem gadiem, kad kļūs zināmas Lielbritānijas un ES nākotnes attiecību aprises. Otrkārt, jālūkojas, kā Lielbritānijas sabiedrība sadzīvos ar jaunajiem "post-exit" apstākļiem. Iespējams, ka jautājums par atkalpievienošanos ES aktualizēsies, bet ne ātrāk kā pēc kādiem gadiem desmit, ja vien ES līdz tam nebūs izirusi kādu citu procesu rezultātā, kas, ļoti ceru, nenotiks.

Dalījums Eiropā patlaban veidojas nevis starp labēju un kreisu politiku, bet starp atvērtību un norobežošanos, kas, protams, šķeļ ES. Vai tas, jūsuprāt, ir pagaidu fenomens vai tendence, kura ar laiku draud sagraut Eiropas tradicionālo politisko sistēmu?

Noteikti ir jārēķinās ar antieiropeisko politisko spēku ietekmes saglabāšanos un tradicionālo spēku šķelšanos. Šis process tik drīz neapstāsies. Lielākais jautājums ir, vai jaunais Francijas līderis Emanuels Makrons spēs kļūt par spēcīgu un harismātisku līderi. Diemžēl situācija nav Makronam pārāk labvēlīga, jo viņam nav savas politiskās partijas, aiz viņa stāv tikai politiska kustība, kura dibināta pirms gada. Makronam būs krietni jāstrādā, lai panāktu kādas pārmaiņas.

Tradicionālās politiskā dalījuma līnijas zūd, jo kreiso darba kārtība kļuvusi ļoti līdzīga labējo piedāvājumam. Konservatīvie un labējie pieņem sociālā atbalsta politikas. Savukārt kreisie ir akceptējuši daudz no labējo programmas, to, ka brīvais tirgus un globalizācija arī ir daļa no ekonomiskās attīstības procesiem. Turklāt abās nometnēs ir notikusi šķelšanās starp tiem, kuri ir par liberālu pasaules kārtību, un tiem, kuri iebilst pret globalizāciju. Rezultātā veidojas jauni bloki, kuros spēj iekļauties cilvēki gan ar radikāli kreisiem, gan radikāli labējiem uzskatiem.

Kāpēc tieši kreisi centriskie spēki savā piedāvājumā zaudē, zaudējot arī vēlētājus, kā liecina sociāldemokrātu reitingi, piemēram, Francijā?

Tiesa, transformācijas Eiropas politiskajā telpā ir skārušas kreisos spēkus daudz būtiskāk. Strādnieku partijas pārdzīvo krīzi ne tikai Francijā, bet arī Lielbritānijā, arī Vācijā ir vērojamas sociāldemokrātu identitātes problēmas. To veicina labējo politiķu, piemēram, Mejas un Donalda Trampa, sludinātās rūpes par nabadzīgajiem iedzīvotājiem un iestāšanās par egalitārisma vērtībām. Cits jautājums, vai viņi šos solījumus tiešām realizēs. No otras puses, populistu panākumi. Turklāt redzams, ka kreiso vēlētāji, tieši nabadzīgākā un neizglītotākā, gados vecākā sabiedrības daļa ir kļuvusi viskonservatīvākā un vēlas aizsardzību pret globalizācijas mežonīgajiem spēkiem, ko patlaban skaļi piedāvā labējie spēki. Citiem vārdiem runājot, kad runa ir par kultūras tradīciju apdraudējumu, egalitārisma ideāli kļūst mazāk nozīmīgi.

EK nupat prezentējusi Eiropas sociālo tiesību pīlāru. Eiropas politiķi cer: ja ES kļūs sociālāka, tas palīdzēs apturēt populistu uzvaras gājienu. Vai ir pamats tā domāt?

Domāju, ka EK instinkti šajā gadījumā ir pareizi. Pieaugošā nevienlīdzība ne vien Latvijā, bet arī tādās valstīs kā Lielbritānija un Vācija šobrīd ir viena no sāpīgākajām problēmām.

Līdz šim mēģinājumus veidot sociālu Eiropu ir kavējuši Lielbritānijas iebildumi, tai uzskatot, ka sociālā nodrošinājuma sistēmas ir unikālas katrai valstij un tās nav harmonizējamas. Lielbritānijā joprojām jūtams Tečeres mantojums, kurš izpaužas kā arodbiedrību un streikošanas tiesību ierobežojumi – Lielbritānijā streikošanas tiesības ir daudz ierobežotākas nekā kontinentālajā Eiropā. Līdz ar šīs valsts izstāšanos pavērusies iespēja sociālos jautājumus atkal atjaunot ES darba kārtībā. Visticamāk, neies gan tik gludi – arī Skandināvijas valstīm ir iebildumi pret valstu sociālo sistēmu harmonizāciju. Droši vien iebildīs arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, tostarp Latvija.

EK norādījusi – sociālās un nodarbinātības politikas ir un paliks dalībvalstu, nevis Briseles ziņā. Latvija nav pilnībā pievienojusies Eiropas Sociālajai hartai, jo nespēj nodrošināt tiesības uz taisnīgu darba samaksu. Arī Eiropas sociālo tiesību pīlārs nosaka, ka darba algai ir jāsedz strādājošā un viņa ģimenes vajadzības, ka ikvienam ir tiesības uz ienākumu, kurš apmierina visas dzīves jomas. Ko Latvijas iedzīvotājiem nozīmē Eiropas sociālo tiesību koncepcijas īstenošana?

Vienota Eiropas sociālā politika Latvijai nāktu par labu. Problēma tikai tā, ka tas notiks no augšas, nevis iekšpolitisku procesu rezultātā. Latvijas uzņēmēji noteikti tam iebildīs, taču demogrāfiskās problēmas un emigrācija skaidri rāda, ka sabiedrība nav apmierināta ar pašreizējo kārtību.

Ir iespējami vairāki scenāriji. Viens no tiem varētu būt līdzīgs tam, kā Eiropa savulaik nonāca pie vienotā tirgus, kad, baidoties par savu konkurētspēju, Dienvideiropas valstis panāca, ka aktā par šāda tirgus radīšanu tika paredzēta strukturālā palīdzība, ko šodien pazīstam kā struktūrfondus. Ar sociālajām tiesībām, iespējams, būs līdzīgi – ja Vācija un Francija vienosies par sociālā pīlāra integrēšanu Eiropas kopienas likumdošanā, tas nozīmēs, ka tas kļūs arī par daļu no kopējā tirgus paketes, tas būs obligāts, dalībvalstīm saistošs. Tādā gadījumā Austrumeiropas valstīm, tostarp Latvijai, būs jāizvēlas: vai nu būt kopā ar pārējām ES valstīm, vai palikt pie savas pašreizējās sistēmas, taču, visticamāk, nesaņemot attīstības finansējumu. Nav izslēgts, ka, lai mazinātu šo valstu pretestību, tām tiks piedāvāti kompensējoši mehānismi izmaksu samazināšanai augstu sociālo standartu nodrošināšanai.  

Otra iespēja – notiek vienošanās par īstenojamajiem standartiem, taču risinājums tiek atstāts dalībvalstu ziņā. Uzņēmēji par to priecātos, taču Latvijas gadījumā šis būtu sliktākais scenārijs. Latvijā valdošais diskurss nav par labu sociālai labklājības valstij, ko patlaban redzam arī sarunās par nodokļu politikas izmaiņām – tās nav orientētas sociāli, bet gan iecerētas, lai atbalstītu uzņēmējus, kuriem ir grūti darba algu straujā pieauguma dēļ.

Cik pareiza, Latvijas problemātikai atbilstoša, jūsuprāt, ir šāda pieeja?

Tā nav pareiza, jo tikai atliek problēmu uz laiku – darba algas turpinās pieaugt, jo Latvijā sāk pietrūkt darbaroku. Tās ir pirmskrīzes un krīzes gadu nepārdomātās politikas sekas – cilvēki ir pametuši Latviju un tuvākajā laikā neplāno atgriezties.

Pareizākais šobrīd būtu nevis samazināt nodokļus, bet audzēt nodokļu ieņēmumus valsts budžetā. Priekšlikumi, kuri parādās attiecībā uz nodokļu politikas izmaiņām, ir novēloti, jo laikā, kad algas pieaug, nodokļu samazināšanai nav nozīmes. Papildu ienākumus drīzāk vajadzētu izmantot veselības un izglītības programmu atbalstam, infrastruktūras attīstībai. Problēma, par ko Latvijā nerunā, ir fakts, ka zemāks iedzīvotāju dzīves ilgums un vājāka veselība nekā vidēji ES, slikti ceļi un nepietiekami kvalitatīva izglītības sistēma būtiski vājina valsts ekonomiku. Patlaban runā, ka reformēt nodokļu sistēmu nepieciešams, lai iegūtu ekonomisko izrāvienu, bet problēma patiesībā ir cita – izrāvienu nevaram dabūt tāpēc, ka mums nav tam atbilstoša cilvēkkapitāla un infrastruktūras.

Tā būs problēma arī Eiropas sociālā pīlāra kontekstā, jo Latvijas politiskās elites instinkti noteikti runās pret šo pīlāru – viņi paziņos, ka pīlāra ieviešana kaitēs valsts konkurētspējai, tā ir bīstama utt. Lai gan mums kā sabiedrībai vajadzētu saprast – lai nonāktu pie augsti kvalificēta darbaspēka, ir nepieciešamas atbilstošas investīcijas. Pirmkārt, izglītībā un veselības aprūpē.

No kura sektora paņemt nodokļu ienākumu palielinājumu?

Pirmkārt, problēma ir nodokļu sistēmas regresivitāte – tātad ir jānosaka lielāki nodokļi lielo algu saņēmējiem. Iespējams, ne tikai 23%, bet, kā iesaka Pasaules Banka, visi 33% algām virs 5000 eiro mēnesī. Neesmu pārliecināts, ka uzņēmējdarbības sektorā būtu nepieciešams 0% nodoklis reinvestētajai peļņai. Šādas 0 likmes vienīgais pamatojums ir tas, ka tā motivēs uzņēmumus legalizēt savu peļņu, kas savukārt ir svarīgi bankām, kurām, nodarbojoties ar kreditēšanu, ir nepieciešams redzēt uzņēmumu patieso peļņu. Taču šāda likme būtiski neveicinās peļņas investēšanu kapitālā – šeit noteicošie ir citi apsvērumi.

Jādomā arī par vides un patēriņa nodokļu celšanu. Grūti gan būtu palielināt PVN likmi, kas Latvijā ir augstāka nekā pārējās Baltijas valstīs, taču atceļamas pazeminātās PVN likmes, paceļams arī akcīzes nodoklis, savukārt mazturīgajiem atvēlami lielāki sociālie maksājumi. Arī nekustamā īpašuma nodoklis jāceļ. Saprotams, ka par to uztraucas cilvēki ar lieliem īpašumiem, taču tā ir jebkurā valstī – ja nevarat samaksāt nodokli par savu lielo īpašumu, tas ir jāpārdod un jāpārceļas dzīvot tur, kur to atļauj ienākumi. Vienīgais, vajadzētu gan novērst ļoti straujās kadastrālās vērtības izmaiņas.

Pērn nācāt klajā ar pētījumu, kurā analizēta valsts budžeta izdevumu politika Latvijā un Igaunijā. Pētījums apliecināja, ka vienkārša nodokļu iekasēšanas sistēma un sabiedrības nodokļu disciplīna ļāvusi igauņiem tērēt uz vienu cilvēku vairāk nekā Latvijā. Kādas ir galvenās Latvijas un Igaunijas nodokļu sistēmas atšķirības?

Galvenā atšķirība – igauņi spējuši sev godīgi pateikt, ka nezina, kā administrēt sarežģītu nodokļu sistēmu, un ka viņu valsts vienīgais stabilais ienākumu avots var būt tikai nodokļi. Igaunijas valdība nekad nav aizņēmusies naudu. Latvija gribēja būt viltīgāka – domājām, ka kļūsim konkurētspējīgāki reģionā, piedāvājot zemākus nodokļus, bet robu valsts budžetā, kurš tādējādi veidojas, segsim, aizņemoties naudu. Šodien šo robu sedzam, izmantojot struktūrfondus, kas patiesībā arī nav īpaši godīgi pret pārējām ES valstīm, jo izmantojam viņu naudu, lai kompensētu to, ka nevēlamies iekasēt nodokļus.

Igauņi ir bijuši arī principiālāki nodokļu iekasēšanā, centušies aktīvāk apkarot nodokļu nemaksātājus un skaidri pozicionējuši, ka nodokļu nemaksāšana kropļo konkurenci un valsts vispārējo attīstību. Šī principiālā nostāja ir atmaksājusies – iedzīvotāji labprātāk maksā nodokļus un Igaunija var vairāk līdzekļu veltīt aizsardzībai, veselības aprūpei, izglītībai. Rezultātā daudz augstāka ir arī sabiedrības uzticēšanās valdībai un valstij.

ES spēkā ir pārliecība, ka ekonomikas attīstībai ir jānodrošina lielāks sociālais progress un kohēzija un ka arī sociālā politika ir jāuztver kā produktīvs faktors. Kas šo principu ir traucējis iedzīvināt Latvijā? Kāpēc trūkst tam atbilstoša politiska piedāvājuma?

Šīs problēmas saknes meklējamas 90. gados, reformu īstenošanas laikā, kad uz ekonomisko domu Latvijā liels iespaids bija amerikāņu neoliberālajai skolai, kura uzskata, ka sociālais sektors ir tikai tērējošs, ne produktīvs. Mūsu valsts bankas prezidenti – gan Repše, gan Rimšēvičs – ir izglītojušies ASV un konsekventi aizstāvējuši šo pieeju. 90. gados tā šķita pareizs risinājums, jo Latvijai pietrūka konkurētspējas, vienīgais, ko tālaika neskaidrajā situācijā varējām piedāvāt, bija zemi nodokļi, lai piesaistītu Rietumu investīcijas. Latvijai kļūstot par ES un NATO dalībvalsti, situācija krasi mainījās, investori mūs pārpludināja ar naudu, un tas bija īstais brīdis, lai pārskatītu politiku un celtu nodokļus. Īstenojot pareizu fiskālo politiku un veidojot uzkrājumus, Latvija būtu daudz veiksmīgāk izkļuvusi cauri 2008. gada krīzei. Diemžēl tas nenotika, jo domāšanas inercei ir milzīgs spēks, un valdība tolaik nespēja mobilizēt politisko gribu pārmaiņām.

Krīzes gados pat tā dēvētie starptautiskie aizdevēji Latvijas valdībai atgādināja – domājiet par sociālo spilvenu sabiedrības neaizsargātākajai daļai, kas bija arī acīmredzami saistībā ar kritisko ienākumu nevienlīdzību valstī. Kāpēc Latvijas politiķiem bijis tik grūti spert soļus šajā virzienā?

Jā, to izskaidro mūsu politiskās sistēmas lielākā problēma, tas, ka vēlētājiem joprojām būtiskāki ir etniskie aspekti. Politiķiem vēlēšanās ir viegli izspēlēt etnisko kārti, taču šādā situācijā nenotiek konkurence starp labējām un kreisajām idejām.

Latvijā faktiski nav kreisā sektora, sociāldemokrātu, arodbiedrības ir vājas. Arī sabiedrība ir ļoti atturīga izdarīt spiedienu uz politiķiem, protestēt, tā vietā izvēloties sapakot mantas un doties tur, kur ir darbs.

Taču, kā zināms, no jebkuras valdības lielāku finansējumu saņem tas, kurš spēj uz to izdarīt lielāku spiedienu. Te ir analoģija ar zinātnes un pētniecības finansējumu, kurš Latvijā ir hroniski nepietiekams, tāpēc ka nav neviena, kas spētu to lobēt valdībā. Ar pašu zinātnieku spēkiem ir par maz, bet uzņēmumi nav ieinteresēti zinātnes un pētniecības atbalstīšanā, jo Latvijā šobrīd kopumā nenodarbojas ar jaunu produktu radīšanu. Savukārt ārvalstu investīcijas nekad nav orientētas uz jaunu produktu attīstīšanu, viņi liek lietā jau izstrādātas tehnoloģijas, izmantojot vietējo darbaspēku tikai ražošanas vajadzībām. Tādējādi nav liela pieprasījuma pēc inovācijām. Šādi veidojas tā dēvētais vidējo ienākumu slazds, jo, lai tiktu līderpozīcijās, Latvijai ir  kādā jomā jākļūst par pasaules līmeņa spēlētāju. Taču tam ir nepieciešama gan attīstīta zinātne, gan pētniecība. Situācija pēdējos gados uzlabojas, pateicoties IT sektoram, taču vēl tāls ceļš ejams.

Runājot par cilvēku aizplūšanu ekonomikas kontekstā, nevar nepieminēt darbaspēka ievešanu. Cik neizbēgama, jūsuprāt, tā ir? 

Pašreizējā politika ir tāda, ka veicam diezgan rūpīgu atlasi un uzņemam tikai augsti kvalificētu ārvalstu darbaspēku. Taču darba roku trūkst, izmaksas ceļas, un uzņēmēji par to jau ir satraukušies un pieprasa valdībai samazināt darbaspēka atalgojuma pieauguma slogu. Visticamāk, viņu nākamais solis būs lobēt darbaspēka tirgus atvēršanu. No tā, kaut vai kādu laiku dzenot ekonomiku ar produktivitātes pieaugumu, mēs neizbēgsim, taču vajadzētu raudzīties, lai šis process būtu daudzmaz sakārtots. Vienlaikus aktīvi vajadzētu strādāt, lai atgrieztu Latviju pametušos iedzīvotājus. Savulaik, kad darbojos Eiropas Latviešu apvienībā, izskaitījām, ka Eiropā ir ap 30 000 latviešu bērnu skolas vecumā. Lai saglabātu viņu saikni ar Latviju, ar šiem bērniem jāstrādā tieši tagad. 

Ir viedoklis, ka tehnoloģiju attīstības dēļ nākamajās desmitgadēs darbs būs vien nedaudziem augsti kvalificētiem speciālistiem, bet pārējie dzīvos no valsts pabalstiem, tādēļ nāksies domāt, ko darīt, lai šī sabiedrības daļa nekļūtu destruktīva un nerastos elektorāts bīstamām politiskām idejām.

Jā, šādas prognozes, raugoties no šodienas viedokļa, šķiet pamatotas. Līdzīgas bažas Rietumi piedzīvoja jau 80. gados, kad ražošanā strauji attīstījās automatizācija un vienlaikus kļuva redzams, ka Ķīna drīzumā varētu atņemt darbavietas attīstītajām valstīm. Taču prognozes par masveida bezdarbu nepiepildījās. Patlaban bezdarbs Vācijā un Lielbritānijā ir tikai 5% – rekordzemā līmenī. Arī ASV tas ir ļoti zemā līmenī.

Tāpēc domāju, ka situācija nav tik kritiska – cilvēki atrod jaunus nodarbošanās veidus. Ja nebūs darba rūpnīcā, viņi to atradīs pakalpojumu jomā vai citur. Visticamāk, radīsies jaunas nodarbinātības formas, kuras šodien nepazīstam, tāpēc par tām nevaram runāt, taču to dzinulis būs inovācijas.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'ES finansējums  'ES tiesību normas  

  Ieteikt:  +2
-0

 
KOMENTĀRI (0)
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
 
 

PIEDALIES!


Fonds "Zemessargam.lv" uzsāk ziedojumu kampaņu "Palīdzot zemessargam, tu palīdzi sev", kuras ietvaros aicina iedzīvotājus ziedot nakts redzamības ekipējuma iegādei.

 VISVAIRĀK LASĪTIE

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
izglītības_saturs administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodbslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti