VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
24. februārī, 2017
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Personība
TĒMA: Kultūra
7
7

Garo distanču skrējējs, kas nebaidās izaicinājumu

LV portālam: ANDRIS VILKS, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors
Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

LNB direktors Andris Vilks: "Šobrīd tirgū ir nostiprinājušies divi virzieni – tradicionālās, drukātās grāmatas un e-grāmatas. Es nevaru pateikt, kas notiks pēc 50 gadiem, taču domāju, ka vēl vismaz 20 gadus situācija varētu būt līdzīga."

FOTO: Ieva Lūka/ LETA

Karjeras ilguma ziņā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktoru Andri Vilku varētu dēvēt par garo distanču skrējēju, kam visu laiku ir bijuši nepieciešami izaicinājumi – vai tā ir Gaismas pils projektēšana, vai celtniecība, vai strādāšana jaunajā ēkā pēc būvniecības pabeigšanas. Viņš nesteidzas noniecināt drukātās grāmatas likteni – kad Gūtenbergs izgudroja grāmatu iespiešanas mašīnu, gandrīz vēl gadsimtu tapa arī rokrakstu grāmatas.
īsumā
  • Gaismas pils arvien vairāk tiek uzlūkota kā viens no centrālajiem Rīgas un Latvijas kultūras un izglītības simboliem.
  • Karjeras ilguma ziņā varētu dēvēt sevi par garo distanču skrējēju, kam visu laiku ir bijuši nepieciešami izaicinājumi – jauni šķēršļi un uzdevumi.                                                                                                                                 
  • Vissvarīgākais ir fakts, ka pastāv interese un vēlme lasīt, meklēt jaunus izdevumus un autorus, izzināt un uzzināt.
  • Viens no pirmajiem lēmumiem, ko pieņēmu LNB direktora amatā, bija tā dēvēto specfondu likvidācija.
  • Pēdējos piecpadsmit gados ir renovētas vai uzceltas no jauna teju 70 Latvijas publiskās bibliotēkas – tā dēvētās mazās gaismas pilis.

Ap Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenās ēkas, sauktas arī par Gaismas pili, kas apmeklētājiem atvērta no 2014. gada 12. jūnija, bet oficiāli no 29. augusta un kuras kopējās izmaksas sasniedza 268 miljonus eiro, celšanu ilgus gadus virmoja un vēl tagad virmo dažādi viedokļi un kritika. Ja otrreiz vajadzētu izšķirties par šādu projektu, vai būtu vērts darīt tāpat?

Protams! Nav noslēpums, ka pamatota un arī nepamatota kritika ir pastāvējusi jau kopš brīža, kad bibliotēkas jauno ēku vēl tikai sāka celt. Taču uzskatu, ka šobrīd sabiedrība aizvien vairāk apzinās šī projekta nepieciešamību kā sev, tā valstij kopumā. To lieliski atspoguļo gan bibliotēkas pakalpojumu daudzveidība, gan plašais apmeklējums (darbdienās vairāk nekā 1000 cilvēku, brīvdienās – teju divreiz vairāk), gan bagātīgais pasākumu klāsts. Turklāt Gaismas pils arvien vairāk tiek uzlūkota kā viens no centrālajiem Rīgas un Latvijas kultūras un izglītības simboliem. Mēs turpināsim strādāt pie tā, lai ikviens, kam bibliotēkas jaunā ēka, iespējams, radījusi šaubas, šeit atrastu ko noderīgu un interesantu arī sev.

Kas ir visvairāk apmeklētā vieta Gaismas pilī?

Man prieks, ka vienas šādas vietas nav, jo katrai auditorijai ir noteiktas intereses un mērķi. Līdz ar to bibliotēka tiek apmeklēta ļoti vispusīgi. Piemēram, kultūras baudītāji vairāk būs viesojušies izstāžu zālēs un Ziedoņa koncertzālē, bet studenti un pētnieki plašāk sastopami lasītavās. Ģimenes un bērni dodas uz Bērnu literatūras centru. Savukārt uzņēmējiem un dažādām organizācijām aktuālas ir Konferenču centra telpas. Protams, lielu interesi izraisa arī varenais Tautas grāmatu plaukts, ko vislabāk apbrīnot no 1. stāva, kā arī Dainu skapis 5. stāvā.

LNB krājas dažādos gadsimtos sarakstītais. Reizēm materiālu ir tik daudz, ka rodas jautājums – kā izvēlēties, ko saglabāt vēsturei un kā visam radītajam atrast vietu?

Jāņem vērā, ka ir vairāki aspekti, kas noteikti ar likumu, proti, pirmkārt, mums jāveido nacionālās literatūras krājums (publikācijas, kas radītas Latvijā, par un ap Latviju, latviešiem). Tāpat tiek ņemts vērā, kuras jomas un nozares, piemēram, kultūrpolitika, izglītība, pētniecība, LNB kontekstā ir dominējošās. Mūsu, tāpat kā citu valstu nacionālo bibliotēku, prioritāte ir sociālo un humanitāro zinātņu joma. Tiesa, regulāri vērtējam un konstatējam, ka ir ārzemju literatūra, kas lasītājiem nav aktuāla, un tās glabāšana nav lietderīga. Šie izdevumi tiek norakstīti, rodot vietu jaunām publikācijām. Tas bibliotēkās ir dabisks process. Vienlaikus mēs glabājam ļoti senus un retus izdevumus, kas ir būtiski no grāmatniecības vēstures viedokļa.

"Valsts nekustamie īpašumi" jau vairākus gadus izsolē mēģina pārdot bijušo LNB galveno ēku K. Barona ielā. Kā, jūsuprāt, vajadzētu namu attīstīt tālāk?

Es piedāvātu jau citās Eiropas valstīs izplatītu praksi – izsludināt konkursu par labāko šīs ēkas potenciāla izmantošanas biznesa plānu. Tiesa, kontrolētu biznesa plānu. Uzvarētājs iegūtu īpašumu par vienu eiro ar nosacījumu, ka jābūt noteiktam grafikam, kurā atspoguļots ēkas attīstības scenārijs, teiksim, pusgada, gada vai divu gadu griezumā. Ja plāns netiek īstenots, īpašums tiek atsavināts, sniedzot iespēju nākamajam pretendentam. Ir jāsaprot – jo ilgāk šī māja stāvēs tukša, jo bezjēdzīgāk, un tās izmantošana nākotnē kļūs finansiāli neizdevīgāka. Manuprāt, valsts iegūs vairāk no tā, ja šī vieta sāks ātrāk pelnīt un maksāt nodokļus.

Nākamgad būs 40 gadu, kopš strādājat Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, - no 1978. gada tolaik V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, bet no 1989. gada direktora amatā. Kā jūtaties, visu laiku esot, tā teikt, starp grāmatām?

Es jūtos ļoti labi! Esmu atradis veidu, kā dzīvi nemitīgi padarīt dinamisku, daudzveidīgu un interesantu. Karjeras ilguma ziņā varētu dēvēt sevi par garo distanču skrējēju, kam visu laiku ir bijuši nepieciešami izaicinājumi – jauni šķēršļi un uzdevumi, jauni maratona posmi vai spurti (no angļu val. spurt – pēkšņs, enerģisks aktivitāšu uzliesmojums). Esmu pateicīgs, ka, strādājot LNB, visu laiku ir bijusi iespēja spurtot – vai tas ir Gaismas pils projektēšanas laiks, vai celtniecības periods, vai strādāšana jaunajā ēkā pēc būvniecības pabeigšanas.

Ar kuru paša pieņemto lēmumu lepojaties?

Viens no pirmajiem lēmumiem, ko pieņēmu LNB direktora amatā, bija tā dēvēto specfondu likvidācija. 80. gadu beigās, kad cenzūra vēl pastāvēja, bija daļa grāmatu, kuras uzskatīja par nevēlamām publiskai pieejamībai. Toreiz, neprasot atļauju, es šo dalījumu atcēlu, kas drīz vien izrādījās radikāls pagrieziena punkts. Galvenajai literatūras pārvaldei jeb tā sauktajam glavļitam vairs nebija, ko darīt. Visu, kas iepriekš bija nevēlams, mēs padarījām brīvi pieejamu. Protams, ir arī daudz citu būtisku lēmumu. Ja tādu nebūtu, iespējams, nebūtu arī Gaismas pils. Lēmumiem cauri gadiem kopīgs bijis to izšķirošais raksturs – vai nu mēs ejam uz priekšu, vai pakļaujamies rutīnas spiedienam un neieviešam pārmaiņas.

Kādu nākotni redzat grāmatām? Vai arī tās varētu piedzīvot avīžu likteni, kuras Latvijā izdod arvien mazāk un retāk?

Grāmatas mūsdienās neizdod mazāk. Vienlaikus iezīmējas interesanta tendence – pēdējos gados neticami samazinājušies e-grāmatu tirdzniecības apjomi. Šobrīd tirgū ir nostiprinājušies divi virzieni – tradicionālās, drukātās grāmatas un e-grāmatas. Šāda līdzāspastāvēšana starp diviem medijiem nav nekas neparasts. Es nevaru pateikt, kas notiks pēc 50 gadiem, taču domāju, ka vēl vismaz 20 gadus situācija varētu būt līdzīga. Arī laikā, kad Gūtenbergs izgudroja grāmatu iespiešanas mašīnu, gandrīz vēl gadsimtu tapa arī rokrakstu grāmatas. Drukātā grāmata kā datu nesējs tomēr sevi ir apliecinājusi cauri gadsimtiem. 20. gadsimta 70. gadu otrajā pusē tika radīta diskete, vēlāk CD-ROM. Ja paraugāmies uz to šobrīd, šķiet, ka lūkojamies uz arheoloģisku liecību. Es nesteigtos noniecināt drukātās grāmatas likteni.

Gaismas pils ir krāšņa, bet pašvaldību bibliotēku tīkli gan Rīgā, gan citviet Latvijā ir samērā panīkuši - jauno grāmatu ir maz, cilvēki pēc tām stāv rindā. Kādas izmaiņas vajadzētu veikt šajās bibliotēkās?

Šie ir tā dēvētie alternatīvie fakti, kas neatbilst patiesībai. Pēdējos piecpadsmit gados ir renovētas vai uzceltas no jauna teju 70 Latvijas publiskās bibliotēkas – tā dēvētās mazās gaismas pilis. Ir ļoti daudz tādu bibliotēku, kurām tiek piešķirts adekvāts finansējums un kurām pēc "Gaismas tīkla" un "Trešā tēva dēla" projektiem ir iespēja iegādāties literatūru, kā arī ir nodrošināta moderna, automatizēta tehnoloģiskā bāze. Ļoti daudz bibliotēku šo iemeslu dēļ ir kļuvušas par vienīgajiem kultūras centriem apdzīvotās vietās. Protams, pastāv arī bibliotēkas, kurām atbalsts nav tik liels, taču es gribētu teikt – pagaidām nav tik liels.

Grāmatu ir bezgala daudz, visas izlasīt nav iespējams, taču bez kuru lasīšanas, jūsuprāt, inteliģents cilvēks nu nekādi nevarētu iztikt?

Manā skatījumā, nevienam cilvēkam nevaram noteikt, kas viņam obligāti būtu jāizlasa, lai viņš būtu vērtējams kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Vissvarīgākais ir fakts, ka  pastāv interese un vēlme lasīt, meklēt jaunus izdevumus un autorus, izzināt un uzzināt. Katram ir kas tuvs, ko lasīt. Ja cilvēkam grāmata sniedz emocionālu, izglītojošu vai izklaidējošu veldzējumu, piepildījumu, tas ir brīnišķīgi!  Katrs indivīds ir pelnījis to laimi atrast sev vajadzīgo lasāmo, kas viņam ir svarīgs un aktuāls.

Par ko bērnībā vēlējāties kļūt, par ko sapņojāt?

Par ģeogrāfu. Līdz pat 10. klasei šī ideja man bija ļoti aktuāla. Vēlāk domas svārstījās par labu ekonomistiem, taču, apsverot iegūstamo zināšanu starpdisciplināro plašumu, savas prioritātes un dažādās intereses, izvēlējos studēt bibliotēkzinātni.

Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?

Es gribētu minēt trīs izcilus vīrus – grāmatniecības un literatūras vēsturnieku, LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas izveidotāju un ilggadēju vadītāju Alekseju Apīni (1926–2004), Dānijas Karaliskās bibliotēkas bijušo direktoru Erlandu Koldingu Nīlsenu (Erland Kolding Nielsen, 1947–2017) un Somijas Nacionālās bibliotēkas bijušo direktoru Esko Hekli (Esko Häkli, 1936). Viņu savstarpējā sintēze man ir devusi nenovērtējami daudz gan profesionālā, gan cilvēciskās izaugsmes ziņā. Ļoti spilgtas, iedvesmojošas un kompetentas personības!

Ja vajadzētu apgūt jaunu profesiju, kura tā būtu?

Starptautiskās attiecības.

Kam priekšroku dodat brīvajā laikā?

Senāk es regulāri spēlēju basketbolu. Taču šobrīd esmu pārkvalificējies par aktīvu tā līdzjutēju gan pie televizora ekrāna, turklāt pat naktīs, gan klātienē. Man patīk arī ceļot, iepazīt jaunas kultūras un virtuves. Taču pirmkārt un galvenokārt man patīk ceļot pa Latviju. Ja darba dēļ nākas braukt uz ārzemēm, tad brīvajā laikā es ar lielu prieku un interesi apbraukāju un vēl vairāk iepazīstu dzimteni. 

Kāds ir jūsu dzīves moto? 

Par panākumiem bezcerīgā lietā!


"Personība tuvplānā" – LV portālā  katru piektdienu.  Amatpersonu, valsts pārvaldē strādājošo un sabiedrībā pazīstamu cilvēku atbildes uz jautājumiem  "aiz kadra" - par sevi un dzīvi Latvijā, kad darbavietas durvis ir aizvērušās.

Iesaki LV portālam savu personību sarunai "aiz kadra"! Sūti e-pastu uz adresi portals@lv.lv!

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI