Oktobra sākumā eParakstam Latvijā nosvinējām desmit gadus.
Interesanti, ka eParaksta desmitgadi nākas svinēt laikā, kad sākas otrā eParaksta paaudze Eiropas līmenī. 2014. gadā stājās spēkā eIDAS regula, kas visām ES dalībvalstīm obligāti jāpiemēro, sākot ar 2016. gadu. Pirmais eParaksta periods bāzējās vecajā regulējumā, un Eiropai ar tās ieviešanu viegli neklājās. Var pat teikt, ka ir tikai divas valstis – Latvija un Igaunija, kuras pirmajā periodā sasniedza atzīstamus rezultātus. Pārējām ES valstīm gāja stipri vājāk. Igauņi izceļas ar droša elektroniskā paraksta eID kartēs izplatību iedzīvotāju vidū. Valsts precīzi noteica, ka pat vēlēšanas notiks internetā. Ja valstī ir e-vēlēšanas, tad var teikt, ka e-vidē var noorganizēt it visu. Latvijai tik izšķiroši soļi valstiskā līmenī nebija.
2009. gadā, pārņemot atbildību par eParakstu no "Latvijas Pasta", pirmie daudz ko izdarījām tehniski – ieviesām pirmo kvalificēto virtuālo parakstu ES, izveidojām iespēju ar pašmāju programmatūru veikt citu valstu e-parakstu pārbaudi, izveidojām iespēju e-parakstīt dokumentus arī PDF formātā (dokuments var būt e-parakstīts divos formātos – eDoc un PDF – red.). Tomēr ar e-paraksta izplatību iedzīvotāju vidū ne tuvu nav tik labi, kā gribētos.
Šobrīd izstrādājam jaunu eParaksta tehnoloģisko platformu, kurai jāatrisina fundamentālas problēmas, ko piedzīvojām tā saucamajā pirmajā eParaksta plānošanas dzīves ciklā – sarežģītība un saņemšanas neskaidrība. Jānorāda, ka to lielā mērā noteica drošības prasības un valsts "mīkstā" pieeja šim jautājumam. Tehnoloģija nu būs nākusi pretim ērtumam, un šīs nozares politikas veidotājiem ir visas iespējas spert izšķirošus soļus arī virtuālās identitātes jautājumos.
Kopumā pērn eParaksts lietots 3,2 miljonus reižu. Salīdzinot ar 2014. gadu, eParaksta lietošana pieaugusi gandrīz par miljonu jeb 40%, bet salīdzinot ar 2013. gadu - par vairāk nekā 70%. Kā tas ir šogad?
Šī gada pirmajos deviņos mēnešos eParaksts lietots gandrīz tikpat bieži, cik pērn visa gada laikā. LVRTC ar savu komandu ir panākusi, ka pieaugums ik gadu ir apmēram 40%.
Lasīju, ka starp eParaksta nesējiem lietošanas reižu skaita ziņā populārākā ir LVRTC izsniegtā eParaksta viedkarte. Ar to tiek radīti ap 54% no visiem eParakstiem, tai seko virtuālais eParaksts ar 25% un eParaksts ID kartē ar nepilniem 15%. Pārējos 6% veido uzņēmumu darbinieku kartes, kurās iestrādāts eParaksta risinājums. Kā jūs raksturotu šīs daudzās iespējas?
eParakstu varētu salīdzināt ar pildspalvu. Gan cilvēka identitāte, gan viņa paraksts ir viens, bet pildspalvas, ar ko parakstīties, var būt dažādas – sarkana, zaļa, liela, maza. Lai arī virtuālajā pasaulē ievērotu to pašu principu, uzskatām, ka personai paraksts ir tikai viens, bet pildspalvas var būt dažādas. Tātad eID karte ir viena pildspalva, virtuālais eParaksts – otra, bet eParaksta viedkarte jeb 5G karte – trešā. Tāpat uzņēmumi un iestādes savās uzņēmuma darbinieku kartēs var iestrādāt eParakstu – tā būtu ceturtā pildspalva.
Bet kāda ir atšķirība? Ko izvēlēties?
Tā saucamās eParaksta "pildspalvas" ir segmentējušās pa klientiem. Privātpersonas parasti izvēlas vai nu eID karti, vai virtuālo eParakstu. Uzņēmēji, iestāžu vadītāji, kuriem ikdienā ir vairāk parakstāmo dokumentu, izvēlas LVRTC izsniegto eParaksta viedkarti. Šo "pildspalvu" privātpersonām nepiedāvājam. Tomēr ir uzņēmumi un iestādes, kuru darbinieki darba dokumentu parakstīšanai izmanto savas eID kartes, jo esam radījuši priekšnosacījumus tam, lai eParakstu eID kartēs būtu iespējams vienkārši iegādāties un apmaksāt arī lietotāju grupām.
Piekritīsiet, ka cilvēkam nav dabiski, ja viņu ierobežo, tādēļ LVRTC ir redzējums, ka cilvēkam vajadzētu darboties ar visiem eParaksta rīkiem. Lai viņam ir viens konts, kuram var pieslēgties ar visām "pildspalvām". Ja, piemēram, noformēju eID karti ar 120 bezmaksas eParakstīšanās reizēm, tad to kā virtuālo eParakstu izmantot nevaru. Kāpēc? Mums pat šajā kontekstā ir raidīti pārmetumi, taču to bremzē šīs nozares realizētāji. Proti, valsts 120 bezmaksas reizes ir pasūtījusi tieši eID kartē un to arī ļaus izmantot tikai tur, lai gan cilvēkam dažkārt ir ērtāk lietot virtuālo eParakstu. Šī sistēma būtu jāmaina.
Neviens e-pakalpojums nevar sākties bez identitātes pārbaudes. Tādēļ LVRTC kopā ar Satiksmes ministriju jau 2011. gadā pastāvēja uz to, ka valstij ar eParakstu aprīkota un aktivizēta eID karte būtu jāizsniedz visiem, un tai būtu jābūt primārajam personas identifikācijas rīkam virtuālajā pasaulē. Tai būtu jābūt katram ikdienas lietotājam, jo tā ir ērta, droša.
Bez maksas 120 eParaksti piecos gados – vai ar to pietiek?
Tas bija nepieciešamais biežums cilvēkam, kas eParakstu neizmanto biznesam, bet saziņai ar valsti – pieteiktos pabalstiem, iesniegtu iesniegumu u.tml.
Sanāk 25 reizes gadā.
Jā, 2-3 reizes mēnesī. Arī LRTC statistika liecina, ka visbiežāk cilvēki eParakstu lieto 4–19 reizes gadā.
Bet ja sanāk vairāk komunicēt ar valsts iestādēm un ar 120 eParakstiem 5 gados nepietiek?
Vietnē www.eparaksts.lv par 4,13 eiro var abonēt eParakstu mēnesim un to lietot neierobežotu reižu skaitu. Uzlabojot portāla funkcionalitāti, drīzumā varēs nopirkt eParakstu arī uzreiz 120 lietošanas reizēm – tas der gadījumos, ja vienu mēnesi dokumenti nav jāparaksta, bet citu – ļoti daudz.
Vēl viena iespēja ir, ja uzņēmums apmaksā darbiniekiem darba pienākumu pildīšanai eParaksta lietošanu eID kartē. Šādos gadījumos piedāvājam korporatīvos līgumus. Jo vairāk eParakstu lieto, jo mazāk jāmaksā.
Bet ir vēl cita veida kartes, piemēram, Rīgas dome ir izdevusi savas darbinieku kartes, kurās ir iestrādāta iespēja ne tikai iekļūt konkrētās telpās, bet arī lietot eParakstu. Arī LVRTC darbiniekiem ir līdzīgas kartes. Tiesa, šāda veida kartes nav izplatītas, tās ir gana dārgas, taču organizācijai pie noteikta darbinieku skaita tas varētu būt izdevīgi, jo nodrošina kā identificēšanos un parakstīšanos virtuālajā vidē, tā fizisko piekļuvi.
Ja man būtu šāda darbinieka karte, vai es varētu parakstīt arī savus privātos dokumentus ar eParakstu?
Mēs nezinām un arī nedrīkstam zināt, ko persona paraksta ar eParakstu. Ja eParaksta izmantošana iekļaujas korporatīvajā abonēšanas līgumā, tad var parakstīt kaut vai simts vai miljons dokumentu. Nav arī svarīgi, kāda veida dokumentu parakstīšanai izmantots e-paraksts. Ir svarīgi, ja ir eParaksta reižu uzskaite, jo par to jāmaksā, tāpēc katra iestāde pati vērtē, ko un kā uzskaitīt. Praksē šāds jautājums nav radies, tāpat kā neviens nav vērtējis, cik darbinieku ar korporatīvajām pildspalvām raksta vai paraksta kādus privātus dokumentus.
Mums LVRTC parakstu skaitīšana šķiet ļoti liela e-paraksta attīstības bremze. Tās saknes meklējamas valsts nostājā, ka e-parakstu vajag, bet caur eID kartēm tiks finansētas apmēram 50% e-paraksta uzturēšanas izmaksas, pārējo LVRTC vajadzētu tirgū nopelnīt pašiem. Tādēļ arī ieviešam dažādus produktus, tarificēšanas metodes.
Teicāt, ka Igaunijā eID kartes ir visiem. Kāda ir statistika Latvijā?
Igaunijā un Lietuvā, kā arī daudzās citās Eiropas valstīs eID karte ir obligāta. Latvijā tas ir izvēles dokuments. Patlaban ir izsniegtas ap 848 000 eID kartes, bet tikai ceturtajā daļā no tām ir aktivizēts eParaksts.
Tātad eID kartes vajadzīgas vairāk personas identifikācijas nolūkiem.
Kad pirms pieciem gadiem sāka izdot eID kartes, ļoti aktīvi iestājāmies, ka tam ir jābūt obligātam dokumentam visiem, turklāt visām jābūt aprīkotām ar aktīvu eParakstu. Ceram, ka jau no nākamā gada tā arī būs – visas no jauna izsniegtās kartes būs aktivizētas, tomēr šis lēmums vēl jāapstiprina valdībai. Valstiski tā bija liela muļķība, ka to neizdarīja jau sākotnēji, jo sertifikāti kartēs jau bija iestrādāti, tikai nebija aktivizēti. Cilvēkiem tika dota izvēles brīvība – dzīvot elektroniskā vidē vai ne. Tā bija pārlieku liela izvēles tiesību došana, kas sevi neattaisnoja. Šajā ziņā varam vilkt paralēles ar TV vai radio zemes apraidi – tā ir bez maksas nodrošināta visiem, un cilvēku pašu ziņā ir slēgt vai neslēgt iekšā uztvērēju. Tāpat ar eID karti – eParakstam ir jābūt pieejamam visiem. Protams, cilvēkiem tāpat būs iespēja izvēlēties, vai eID kartē aktivizēto eParakstu lietot. Bet šobrīd tas rada pietiekami lielus izaicinājumus, piemēram, tādiem projektiem kā e-veselība, kur autorizēties drīkst tikai ar ļoti uzticamiem rīkiem, tādu kāds ir eID karte ar tajā iekļautiem kvalificētiem sertifikātiem.
Saeima septembra beigās 2. lasījumā atbalstīja grozījumus Ārstniecības likumā, ka e-veselības sistēmā veiktajiem ierakstiem un medicīniskajiem dokumentiem ir juridisks spēks arī bez droša elektroniskā paraksta. Kā to vērtējat?
Mēs to līdz galam neizprotam, taču tā ir atbildes reakcija, ja, piemēram, no rītdienas pateiktu, ka e-veselību varēs izmantot tikai ar eID karti, tad e-veselība nebūtu tas pieejamākais produkts. Sāktos neliels haoss, jo ne tuvu 50% eID karšu tagadējo turētāju zina, vai viņiem ir aktivizēts e-paraksts vai nav. Tas nebūtu godīgi, jo valsts nav visus savus iedzīvotājus līdzdalībai e-veselībā sagatavojusi.
Normatīvi ir noteikts, ka analogajā vidē ierakstam ārstniecības dokumentos ir jābūt ārsta parakstītam. Ja informācijas sistēmā tiek veikts ieraksts slimības kartiņā, tam vienmēr arī ir jābūt parakstītam. Nezinotprocesus, kādi ir izstrādāti e-veselībā, negribētos komentēt – tas ir vai nav droši.
"Lattelecom" pie šī projekta tagad strādā.
Jā, "Lattelecom" ir viens no projekta izstrādātājiem (e-veselības projekta izstrāde ilgst jau apmēram desmit gadus – red.). LVRTC viedoklis ir, ka darboties e-veselības projektā vajadzētu ar eParakstu. Jo redzam, ka ik pa laikam sabiedrībā nonāk ļoti sensitīva informācija. Kamēr viss ir labi, maz kas rūp, bet nopietnos gadījumos nešaubīgi jāspēj pierādīt, piemēram, kas pacientam izrakstīja konkrētās zāles. Elektronisko datu apjoms un nozīmība tikai pieaug, ir virkne datu, kas tikai rodas un paliek elektroniski, tādēļ vienmēr ir jābūt iespējai noskaidrot, kas tur īsti bija. Vai konkrētā sistēma to nodrošina un vai datus var samainīt, nezinu, taču eParaksts garantē, ka parakstītā dokumentā nekur iejaukties nevarēsiet. Var drošības risinājumi būt arī citādi, bet, visu parakstot ar eParakstu, to ir iespējams atrisināt visvienkāršāk.
Tikko pieminējāt drošību. Vai ir kādi gadījumi, kad eParaksts ir kaut kur aizklīdis? Vai pazaudēta eID karte?
Drošība ir tas, kas aizvien ir jāmācās. Dzīvojam ne vien reālajā, bet arī virtuālā pasaulē, un tajā ir citi likumi un principi, nepietiek tikai aizvērt logus un aizslēgt durvis. Tomēr droši varam apgalvot, ka nav drošāka parakstīšanas rīka kā drošs elektroniskais paraksts. Vienkārši nav! Pat tad, kad to pazaudējat, var piezvanīt LVRTC un lūgt to apturēt.
Līdzīgi, kā nozaudējot internetbankas karti.
Pat tad, ja kāds atradīs jūsu eID karti, viņam ir jāzina PIN kods. Ja gribēs noviltot jūsu parasto parakstu, tad pret logu to uzzīmēt vai pārvilkt ir ļoti vienkārši, pat nezināsiet, ka tas ir viltots.
LVRTC vēl piedāvā iespēju apskatīties, kad jebkura no iepriekš minētajām pildspalvām ir parakstījusies, t.sk. kad veikts pēdējais eParaksts. Un tādējādi varam ar eParakstu palīdzēt personām nosargāt savu identitāti un patiesos gribas apliecinājumus. Strādājam pie parakstīšanas uzraudzības metodēm – ja viens eParaksta darījums ir noticis Latvijā, bet pēc stundas – Bangkokā, mēs to varam automātiski nobloķēt. Līdzīgi, kā to dara bankas ar maksājumiem.
eParaksta vēsturē šobrīd nav bijuši tādi drošības incidenti, par ko cilvēkiem būtu jāsāk uztraukties.
Pērn septembrī Latvijas Entomoloģijas biedrības prezidents Dmitrijs Teļnovs zinātniskā ekspedīcijā Papua-Jaungvinejas mūžamežos fiksēja jaunas sugas atklāšanas brīdi, lietojot drošu elektronisko parakstu, to pirmo reizi izmantojot ar satelīttelefonu. Jaunā vaboļu suga iegūs eParaksta vārdu.
Dmitrijs Teļnovs ir mūsu darbinieks, strādā LVRTC. Tomēr viņš ir arī zinātnieks, kas atklājis daudzas vaboļu sugas. Zinātnieku vidū ir liels izaicinājums, precīzi pateikt, kurš ir pirmais, kas atklājis kādu jaunu sugu. eParaksts ir ideāls šādiem gadījumiem – notikums ir piefiksējams konkrētā datumā un laikā. Uz mūžamežiem viņam , protams, vajadzēja paņemt līdzi datoru un satelīttelefonu, kā arī elektrības ģeneratoru.
Intervijas sākumā minējāt, ka Igaunija jau sen ir ieviesusi e-vēlēšanas. Latvijā, norādot uz cilvēku nekompetenci un datu sagrozīšanu, ik pa laikam par to lauž šķēpus. Vai ir kāda perspektīva, ka Latvijā arī būs e-vēlēšanas?
Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas pateica, ka e-vēlēšanas ir vajadzīgas, ka tehniski varam to nodrošināt, taču "atdūrāmies pret sienu". Kāpēc? Taisnība, LVRTC nav tā organizācija, kurai ir jāvirza e-vēlēšanu ideja. Esam valsts kapitālsabiedrība, kura nodrošina eParaksta tehnisko lietošanu. Savukārt – vai vēlēšanas vajag internetā vai ne, to vai nu pieprasa tauta, politiķi vai šādu iespēju piedāvā Centrālā vēlēšanu komisija. Savulaik portālā "Mana balss" pietiekami ātrā tempā tika savākti 10 000 parakstu, lai ierosinājumu iesniegtu Saeimā.
Es kā pilsonis gribu nobalsot internetā. Man ir bijušas vairākas reizes, kad es speciāli braucu uz iecirkni vēlēt, jo konkrētā vēlēšanu dienā nevaru tikt. Vienu reizi pat vēlēšanas biju spiests izlaist, kas nozīmē, ka nevarēju pildīt savu pilsoņu pienākumu. Man šķiet, ka valstij ir jādod iespēja nobalsot attālināti - eParaksts un eID karte ir fundamentāli elementi, lai to varētu nodrošināt.
Izaicinājumi e-vēlēšanu nodrošināšanai nenoliedzami ir. Bet mēs sakām, ka tie visi ir risināmi.
Lielas diskusijas e-vēlēšanu pretinieku un atbalstītāju vidū raisījis jautājums, ko nozīmē aizklāts balsojums. Ir tāda kā dilemma, jo drošākas vēlēšanas internetā jātaisa, jo lielāks jautājums rodas par aizklātuma garantēšanu. Šajā sakarā es nesaprotu, kur interneta vēlēšanu pretinieki, aizbildinoties ar aizklātumu vēlēšanās, ir sapratuši, ka aizklātums nenozīmē absolūtu valsts garantētu stāvokli šajā dzīves situācijā. Arī šodien es varu par kaut ko nobalsot un visiem klātesošajiem iedzīvotājiem skaļi pateikt, par ko es nobalsoju. Tādējādi primāri valstij ir jādod iespēja man aizklāti nobalsot, nevis šāda tiesību izmantošana jāgarantē.
Latvijā šobrīd lielā mērā tieši akadēmiskā vide ir pret vēlēšanām internetā. Viņi apgalvo – jebkuru sistēmu var uzlauzt. Un šis apgalvojums ir pareizs par 100% – ja es varu kaut ko aiztaisīt, es varu to arī attaisīt. Bet tad ir strupceļš, visam jāapstājas. Pilnīgi skaidrs, ka Zeme kā planēta nav uz mūžīgiem laikiem, bet vai tādēļ kāds ir gatavs pateikt, ka visa attīstība jāaptur? Vai kāds var iebilst tam, ka papīra balsojumā var ko noviltot? Var! LVRTC uzskata: papīrs ir daudz nedrošāks iepretim pārdomātai balsošanai internetā. Interneta vēlēšanās iesaistot drošus rīkus, kāds, piemēram ir eID karte, to aprīkojot ar nepieciešamajām informācijas sistēmām, paredzot saprātīgas procedūras un to visu darot iepriekšējās nobalsošanas režīmā u.tml. tās var padarīt par ērtu un drošu veidu kā balsot. Igauņi ir ļoti perfekti pierādījuši, ka ar pietiekami lētām procedūras metodēm katru gadu tiek stiprināta drošība.
Tas ir jautājums par uzdrīkstēšanos. Domāju, e-vēlēšanas Latvijā būs, tas ir tikai laika jautājums. Tikai ceru, ka nebūsim pēdējie ES, kā tas notika ar eID karšu ieviešanu.
Bet vai privātpersonas kļūst izglītotākas un vairāk lieto eParakstu?
Pilnīgi noteikti tendence ir pozitīva, bet joprojām trūkst kritiskās masas. Šobrīd slimojam ar vienu slimību – nav plānveidīgas pieejas. Vispirms visiem izdod aktīvas eID kartes. Tad valstij būtu jāpasaka: sākam ar šādiem diviem vai trim pakalpojumiem, kas ir pieejami tikai ar eID karti. Piemēram, deklarēt dzīvesvietu.
Vai piekļuve VID EDS sistēmai.
Starp citu, Igaunijā nodokļu administrācijas iestādes sistēmā var darboties tikai ar drošu elektronisko parakstu, vismaz noteiktu tās funkcionalitātes daļu.
Valsts cilvēkus pieradina pie elektroniskajiem pakalpojumiem. Un tad tie sāk iet plašumā.
Kas Igaunijā bija ļoti izšķiroši? Viņi vienojās ar banku sektoru. Ar eID karti naudu varēja pārskaitīt bez jebkādiem limitiem, tai pašā laikā, ja to vēlējās paveikt ar internetbanku kodu kartiņām – tad bija noteikti limiti.
Lai varētu lietot eParakstu eID kartē, vajadzīgs karšu lasītājs. Igaunijā bankas to dažādās akcijās deva par velti.
Bet jūs sakāt, ka Latvijā eParaksta lietošana paplašinās.
Latvijā eParaksta lietošana paplašinās, jo ik pa laikam šī iespēja ir jānodrošina kādai konkrētai grupai. Piemēram, likums noteica eParaksta lietošanu maksātnespējas administratoriem.
Šobrīd kritiskā masa nav sasniegta, jo aktīvie lietotāji – tādi, kas regulāri eParaksta dokumentus, ir nedaudz vairāk par 30 000.
Tas nav daudz.
Bet šie lietotāji ir ļoti zinoši, tie pārsvarā ir uzņēmumu amatpersonas. Tādējādi publika ir ļoti kvalitatīva un pilnīgi noteikti sabiedrības aktīvākā daļa.
Un viņi ir radījuši šogad 3 miljonus parakstītu dokumentu?
Jā. Privātpersonu ir pietiekami maz.
Es tomēr gribētu, lai Latvijā eParaksta lietošanā cilvēki ir aktīvāki un pirms došanās klātienes vizītē noskaidro, vai šo pašu darbību nevar veikt attālināti – ar eParakstu. LVRTC veica pētījumu, kas iedzīvotājiem nepatīk saskarsmē ar pašvaldību un valsts iestādēm. Nepatīk rindas, jo ir liels laika patēriņš, nepiemēroti, pārāk īsi darbalaiki, grūtības nokļūt - tālu, dārgi, sarežģīti. Bet visas šīs lietas risina eParaksts!
Vienubrīd veicām akciju, aicinājām eParakstu aktīvāk izmantot jaunajām māmiņām, lai saņemtu bērnu piedzimšanas, kopšanas un citus pabalstus. Ērti – nav jāgaida rindās, nav jāuztraucas par to, ka gripas laikā ar mazuli jādodas uz sabiedrisku vietu.
eParaksts pats par sevi jau nevienam nav vajadzīgs. Tas ir rīks, lai ērti nokārtotu darījumus. Droša elektroniskā paraksta dzīvīgums jau nav atkarīgs tikai no LVRTC, bet arī no pakalpojuma sniedzēja.
