Paralimpiešu panākumi godināti Saeimā, visiem ir prieks par sportistu saņemtajām medaļām, bet neatstāj sajūta, ka ceļš līdz spēlēm jums tomēr bijis grūts.
Mums tā ir katru reizi. Medaļas tiek novērtētas, bet ceļš līdz tām prasa lielu piepūli arī finansiālu apsvērumu dēļ - problemātiski ir nodrošināt pašu treniņu procesu, jo naudas ir maz. Mūsu pamatbudžets visam paralimpiskajam sportam 2015. un 2016. gadā ir 250 tūkstoši eiro. Šogad no valsts budžeta, lai gatavotos vasaras paralimpiskajām spēlēm, tika papildus piešķirti 115 tūkstoši. Vēl ir arī AS "Latvijas Valsts meži" ziedojums (132 tūkstoši eiro), kas izlietots startiem nozīmīgās sacensībās – parabobslejā, ratiņbasketbolā, kērlingā, šaušanā, orientēšanās, peldēšanā, ratiņtenisā un nedaudz arī jauno sportistu startiem vieglatlētikas Eiropas čempionātā. Atšķirībā no Olimpiskās komitejas, kurai jāatbild tikai par olimpiešiem, mums valsts ir deleģējusi arī tādus pienākumus kā Latvijas Sporta federāciju padomei. Nauda jāparedz arī Latvijas Nedzirdīgo sporta federācijai un Latvijas Speciālajai olimpiādei, kurām nav nekādas saistības ar paralimpisko sportu.
Vai līdzīgi sarežģījumi ir arī citur pasaulē?
Sarežģīti ir Ungārijā, Rumānijā, valstīs, kas nesen iestājušās Eiropas Savienībā, bet citur pasaulē paralimpisko sportu pielīdzina olimpiskajam sportam, nedalot sportistus ar invaliditāti vai bez tās. Ir pat valstis, kurās paralimpiskajam sportam ir daudz lielāks finansējums nekā parastajam. Jebkuram cilvēkam ir tiesības sportot tāpat kā mācīties, ēst un dzīvot. Ja tiek būvēti sporta laukumi pie skolas, tiek padomāts arī par tiem bērniem, kuriem ir invaliditāte, par atsevišķi pielāgotiem trenažieriem.
Es ļoti ceru, ka tagad, kad paralimpiskās spēles varēja redzēt televīzijā, arī mūsu valsts cilvēku attieksme un saprašana ir mainījusies. Mums Latvijā ir maz iespēju parādīt paralimpisko sportu kaut vai tādēļ, ka cilvēki ar invaliditāti ir kūtri uz atnākšanu sportot. Ja mums agrāk bija piecas ratiņbasketbola komandas un Latvijas čempionāts, tad tagad ir knapi viena un tā pati ir izlase, kuru mēs savācam vienreiz pa diviem gadiem, lai piedalītos Eiropas čempionātā. Patiesība ir tāda, ka puiši, kuri nodarbojas ar ratiņbasketbolu, pārsvarā spēlē ārzemju klubos. Visu sezonu viņi ir Itālijā, Vācijā…
Viņus aizvilina ārzemēs piedāvātais nodrošinājums?
Tieši tā! Piemēram, mana māsa (Diāna Dadzīte – red.) ratiņbasketbolu spēlē Vācijā. Tur ir ļoti stipra Bundeslīga, sponsori. Ir pilnīgi normāli, ka augstāko divīziju atbalsta "BMW", "Audi", citi zināmi zīmoli. Cilvēki pērk biļetes, iet un skatās spēles, piepilda basketbola zāles, jūt līdzi savām komandām.
Kā jums šķiet, no kurienes nāk aizspriedumi, kas Latvijā neļauj šīs aktivitātes uztvert kā normālu sportu?
Man liekas, ka tā ir mūsu izcilā latviešu skaudība. Tagad pēc paralimpiskajām spēlēm es nelasu komentārus, bet esmu dzirdējusi, ka sportisti cepās – ak, Dievs, ko par viņiem tur raksta! Es saku – nelasiet, nebojājiet sev nervus! Tā notiek arī pašu invalīdu starpā. Palasi komentārus un jau atpazīsti, kas viņus raksta - tie ir tie paši invalīdi, kuri sēž ratos, no savas pensijas nopērk 0,7 pudeli šņabja un saraksta visādas cūcības par otru, kas cenšas kaut ko savā dzīvē mainīt un darīt.
Es, piemēram, neesmu redzējusi, ka Itālijā cilvēki viens otru apskaustu. Tieši pretēji - viņi viens otru atbalsta, palīdz. Varbūt nabadzības dēļ mūsu sabiedrībā cilvēki vairāk pastāv tikai par sevi, visu laiku ņurd, ka ir slikti, ka kaut kā trūkst un, ja tam iedos, kaut kam atkal pietrūks. Varbūt mums nepietiek saules un D vitamīna? Problēmas vajadzētu sākt risināt ar sevi, nevis skatīties, kas notiek kaimiņa dārzā. Tomēr mani ļoti priecē tas, ka jaunieši domā citādāk, un attieksme mainās.
Saistībā ar paralimpiskajām spēlēm ir viedoklis, ka disciplīnu daudzās kategorijas mazina panākumu nozīmi.
Cilvēkus ar invaliditāti nevar salikt vienā grupā, piemēram, tādu, kuram ir amputēta puse kājas, un tādu, kuram ir lauzts kakls un nekas īsti nestrādā normāli. Tieši tādēļ ir klasifikācijas pēc medicīniskajām diagnozēm un, ja cilvēki vēl joprojām nesaprot, kāpēc tā ir, tad, paņemsim vienu piemēru – džudo. Tur ir svara kategorijas. Nav taču tā, ka kopā cīnās 59 un 120 kilogramus smagie. Tieši tas pats ir arī boksā, grieķu, romiešu cīņās. Skatoties olimpiskās spēles, aizdomājos – mums ir šīs klases, bet nav divu bronzas medaļu, kā tas ir cīņu sportā, bet ir vairāki medaļu komplekti.
Un sportisti tāpat ir labākie no labākajiem.
Tieši tā. Paralimpiskajās spēlēs vienā disciplīnā var startēt tikai, piemēram, astoņi sportisti, jo medicīniskās klases ir daudzas. Iedomājieties, ja katrā disciplīnā būtu teiksim 20 sportisti, tas būtu nenormāls skaits, ko nevar apkalpot neviens spēļu organizators. Uz spēlēm nemaz tik vienkārši nevar aizbraukt, ir jāizpilda normatīvs, un pat tad, piemēram, vieglatlētikā valstīm tiek dotas kvotas. Mums A normatīvs bija gan Diānai Dadzītei, gan Ingrīdai Priedei, bet iedeva kvotu tikai vienai meitenei. Ingrīda ar savu A normatīvu uz spēlēm neaizbrauca.
Cik saprotu, paralimpiskie sportisti trenējas no darba brīvajā laikā.
Jā, es teiktu, ka tas ir nožēlojami. Ja gribi pilnīgi visu veltīt sportam, tad darbs ir jānoliek otrajā plānā. Forši ir tad, ja visu var apvienot kā Vācijā, bet pie mums Latvijā ir grūti normālā laikā tikt uz treniņiem. Zāles pārsvarā ir aizņemtas, trenēties piedāvā vai nu agri no rīta, vai vienpadsmitos vakarā. Vācijā ir daudz vieglāk, jo ir vairāk pielāgoto sporta zāļu. Pie mums ir maz vietu, kur tiec ar ratiem vai tikai esot ar invaliditāti. Mazajās pilsētās ir citādāk, bet, piemēram, Edgars Bergs tāpat atteicās no darba par labu sportam, lai gatavotos sacensībām. Ja gribi kaut ko sportā sasniegt, ir jāiegulda vārda tiešā nozīmē milzīgs darbs, un, lai ieguldītu darbu, brīžiem ir jāizvēlas, vai strādāt naudas vai sirds lietas dēļ.
Katrā ziņā mums Latvijā pat Profesiju klasifikatorā ir tāda profesija kā sportists, ir arī amata kods. Es nezinu, vai olimpieši skaitās profesionāli sportisti, bet vadošajiem sportistiem tiek maksātas stipendijas, kuras ir diezgan lielas un par kurām nav jāatskaitās. Tās ir gandrīz kā alga. Tāpat ir arī treneriem. Paralimpiskajā sportā diemžēl tā nav. Mēs varam atļauties sportistam samaksāt 100 eiro mēnesī, bet viņam ir jāatskaitās ar benzīna čekiem vai trenažieru zāles abonementiem, jo nauda ir paredzēta treniņu procesa nodrošināšanai. Ja sportistam tie ir 100 eiro, tad trenerim - 50.
Ne visās valstīs spēļu medaļnieki tiek apbalvoti ar prēmijām, citur vairāk līdzekļu tiek ieguldīts viņu treniņu procesā.
Man ļoti patīk Lietuvas modelis. Viņiem arī ir prēmijas, bet tās ir salīdzinoši mazākas nekā pie mums Latvijā, bet sportistam, ja viņš ieguvis medaļu paralimpiskajās spēlēs, visu dzīvi tiek nodrošināta stipendija jeb atalgojums 800 eiro mēnesī. Tas ir labāk nekā viena liela prēmija. Zini, ka būsi nodrošināts.
Taču labi, ka ir prēmijas un tiešām liels paldies, ka tās ir pielīdzinātas olimpiešu prēmijām. Viss patiešām ir skaisti un labi, bet ne jau vienmēr zini, ka būs medaļa. Ir dažādi faktori – sportiskās veiksmes, spēcīgi pretinieki, tas, kā jutīsies starta dienā. Lasīju par Aigaru Apini, ka visi jau cerēja uz medaļu, bet īstenībā Aigars pats nezināja, vai izdosies. Viņš Rio saslima, startēja ar temperatūru un pēc starta sāka dzert antibiotikas. Tikpat labi viņam starta dienā varēja būt 40 grādu temperatūra, un viņš vispār uz starta neizietu. Galu galā tas ir cilvēks, nevis robots. Aizbrauca un 100%, ka būs zelta medaļa - tā nenotiek.
Latviešu sporta faniem ir raksturīga vilšanās par neveiksmēm.
Ir ļoti daudz cilvēku, kuri paši nevar noskriet pat 100 metrus, bet ir baigie sporta eksperti. Sēž pie televizora un stāsta – redz, kā tā Ikauniece (Laura Ikauniece-Admidiņa – red.) ne tā aizskrēja… Tas, ka viņai ir traumas un viņa, visticamāk, cieš sāpes un vēl pārvar sevi, izcīnot ceturto vietu, tas nav rezultāts. Viņai vajadzēja būt medaļai. Mēs visi zinām, ka šādi komentāri ir stulbi. Tāpat kā ar hokeju – visi zina, kā jāspēlē, bet tad uzvelc slidas un pamēģini tās 10 minūtes drusku paskriet pa laukumu! Pēc tam vairs negribēsies spēlēt, ja vien neesi fanātiķis vai sportists.
Vai jums pašai ir kāda sportiska aizraušanās?
Man patīk skatīties sportu. Es esmu tas pats fans pie televizora, kurš paskatās un saka - šitā nevajadzēja darīt, vajadzēja tā. Īpaši jau hokejā. Bet nē, es pati nesportoju. Man tomēr ir lauzts kakls, un tas nav tik vienkārši, sevi jāpārvar, lai vispār kaut ko varētu, kur nu vēl sportot. Kaut gan Aigars Apinis to varēja izdarīt. Manuprāt, viņš ir vienīgais Latvijā, kurš ar lauztu kaklu ir sasniedzis tādus rezultātus. Tā ir attieksme, tas ir gribasspēks. Es šad tad uzspēlēju zoli, kas, starp citu, ļoti labi atslogo smadzeņu sistēmu, var atslēgties un patrenēt pelēkās šūniņas.
Stāstot par paralimpiskajām spēlēm, jūs vienmēr aicināt jauniešus sportot. Kā jums šķiet, kas viņus attur?
Tos jauniešus un bērnus, kuri dzīvo ģimenēs, diemžēl attur vecāku aizņemtība. Ja ģimenē ir bērniņš ar invaliditāti, ir ļoti daudz dažādu izdevumu, vecāki raujas pa diviem darbiem, vai arī mamma sēž mājās ar bērnu, un tēvs strādā trijos darbos. Lai atvestu bērnu uz sporta zāli, ir vajadzīgs gan laiks, gan nauda. Mums uz paralimpiskās komitejas trenažieriem nāk puisītis, kuram ir 13 gadi. Viņi dzīvo Purvciemā, un mamma viņu atved uz centru ar mašīnu, bet tas ir tā, ka mamma savu laiku pilnībā velta bērnam un algotu darbu nestrādā, tētis strādā divās vietās, un vēl ir māsa, kas var dažreiz izpalīdzēt. Tomēr tādi gadījumi ir uz pirkstiem skaitāmi.
Es nepārmetu vecākiem, ka viņi ir kūtri, tā nav. Vienkārši nav ne laika, ne finansiāli viņi var to atļauties. Tādēļ man ļoti patīk Dānijas un Zviedrijas pieredze, ko mēs esam pētījuši. Viņiem ir paralimpiskā sporta centri, kur blakus ir gan ēšana, gan dzīvošana, un bērnu var aizvest uz nedēļas nogali. Ar viņu tur nodarbojas treneri, ja vajadzīgs, ir arī asistents, ļoti daudz brīvprātīgo jauniešu. Bērnam centrā ir iespēja trīs dienas trenēties, tajā pašā laikā vecākiem tas ir brīvs laiks, ko veltīt sev.
Latvijā paralimpiskā sporta centrs ir sapnis. Mēs ļoti ceram, ka tas kaut kad piepildīsies. Ne vienmēr no jaunieša jāiztaisa profesionāls sportists. Mazie puikas skrien un spēlē futbolu, hokeju, basketbolu, un tas nenozīmē, ka viņi visi izaug un spēlē NHL un KHL. Tomēr tas ir ļoti labs rūdījums, jo sports cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš pilnvērtīgi dzīvotu, strādātu.
Jūsu māsai Diānai Dadzītei ir interesanta pieredze, jo viņa ratiņbasketbolu spēlēja jau tad, kad vēl staigāja.
Jā, bet viņa spēlēja ne tikai ratiņbasketbolu, bet arī parasto basketbolu, volejbolu, trenējās arī vieglatlētikā. Diāna ir izmēģinājusi visu. Man liekas, ka skolā ar basketbolu viņa arī pabojāja muguru, jo tajā laikā daudzām jaunām meitenēm bija problēmas. Es pieļauju, ka pie vainas bija nepareiza apavu izvēle. Treniņi bija smagi, slodze liela, bet ne visi varēja atļauties ļoti labas botas, un pēc tam tas atsaucās uz veselību. Cik daudz ir tādu, kuri jaunībā spēlējuši basketbolu, futbolu un tagad ir ar operētiem ceļiem, potītēm, muguras problēmām. Kaut kas nav bijis pareizi – vai nu teniņprocess, vai sporta piederumu izvēle.
Arī paralimpiskajā sportā ļoti nozīmīgi ir tehniskie palīglīdzekļi. Specializēts krēsls un citas lietas.
Dažādiem sporta veidiem atšķiras, bet, jā, teiksim vieglatlētikā tieši ratiņkrēslu lietotājiem ir krēsli, kuri speciāli taisīti pēc izmēriem un tehniskajām specifikācijām. Viss ir sertificēts, un pirms sacensībām jāiziet kontrole. Ratiņbasketbolā ir speciāli ratiņbasketbola krēsli, sēdvolejbolā čaļiem ir futbola vārtu sargu bikses, lai dibeni saglabātos dzīvi. Bez tā paša šķēpa un formas, kas ir vajadzīga parastam sportistam, mums vēl ir visādas tādas lietas. Tāpat reiz runājām par medicīniskām precēm, kuras ir vajadzīgas cilvēkiem ratiņkrēslos - neviens jau neiedomājas, cik cilvēkam ratiņkrēslā mēnesī izmaksā medicīniskās un higiēniskās preces, kuras veselam cilvēkam nemaz nav vajadzīgas.
Līdzīga "neiedomāšanās" parādās arī pilsētas infrastruktūrā.
Arī. Patiesībā ir tā, ka, kamēr nav bijusi saskare ar cilvēku ratiņkrēslā, vai pašam nav bijusi salauzta kāja vai bēbīšu rati, tikmēr nesaproti – opā, tur es netieku, jo tur ir apmale vai vēl kas. Nedod, Dievs, ka ar salauztu kāju un kruķiem jāuziet ziemā augšā pa slidenām flīžu trepēm!
Bet vide ar laiku taču paliek pieejamāka, vai ne?
Jā, jo beidzot ir sākts ievērot normatīvus. Turklāt ne tikai Rīgā, bet arī Rēzeknē, Cēsīs un Valmierā ir ļoti spēcīgas invalīdu organizācijas, kas seko līdzi, lai visas jaunās būves ir pielāgotas. Jaunie arhitekti, kuri ir nesen beiguši augstskolas, par vidi domā pavisam citādāk. Nav jau jaunums, ka ir jānomainās paaudzei, lai mainītos attieksme. Kaut gan neko sliktu nevar teikt arī par veciem cilvēkiem. Biju ļoti pārsteigta, ka tad, kad mēs ar Diānu atbraucām no Rio, mums nāca klāt kaimiņi un pateicās Diānai, ka viņa ir parādījusi, ka var dzīvot citādāk un nesūkstīties.
Ko domājat par Barona ielas rekonstrukciju?
Tikai pēc kāda laika sapratu, ka tā akmeņu josla ir domāta neredzīgiem cilvēkiem, bet man tur strēgst iekšā ratiņkrēsla riteņi, un es pieļauju, ka līdzīgi varētu būt ar bērnu ratiņiem...
…un triviāli, bet arī ar dāmu augstpapēžu kurpēm.
Tas arī, un izrādās ir bijusi laba doma – josla cilvēkiem, kuri neredz, bet tur virsū uzliek reklāmas stabus, un beigās izrādās, ka viņi to joslu nevar izmantot, jo var kaut kur ieskriet. Katrā ziņā, kārtējo reizi ir pārņemta ārvalstu pieredze, bet situācija līdz galam nav saprasta. Sākumā šos plānus varēja kaut vai parādīt nevalstiskajām organizācijām, kuras ir saistītas ar cilvēkiem ar invaliditāti, vismaz laicīgi būtu pateikts, ka tā nevajag darīt.
Tie ir ar pašvaldībām un citām organizācijām saistīti jautājumi, bet vai ir kas tāds, ko ikdienā cilvēki var darīt, lai atvieglotu līdzcilvēku dzīvi?
Piemēram, nenolikt mašīnas priekšā nobrauktuvēm, neizmantot invalīdu stāvvietas pie lielveikaliem tikai tāpēc, ka negribas, kaut kur tālāk likt savu mašīnu. Man ļoti patika "Apeirona" plakāts – pasaki paldies liktenim, ka šī stāvvieta tev nav vajadzīga, ka tava stāvvieta ir drusku tālāk. Vajadzētu aizdomāties ne tikai par cilvēkiem ratiņkrēslos, bet arī par tiem pašiem riteņbraucējiem - vai viņi varēs nobraukt no augstas apmales vai vieglāk būs tur, kuri ir nobrauktuve. Neliksim mašīnu tur priekšā! Tāpat ir arī ar ierastajiem diviem, trīs pakāpieniem pie veikaliem. Ja paskatās, ir tāda sajūta, ka Rīgā ir gaidāmi plūdi.
Jūsu dzīvokļu mājā ir ierīkots pacēlājs.
Jā, to dara Rīgas dome, un saistībā ar to es 2004. gadā saņēmu arī "Latvijas lepnuma" balvu. Mēs ar kolēģi Ināru Šatkovsku bijām divas pirmās, kuras aizbrauca uz Franciju paskatīties, kā tur dzīvo invalīdi. Atbraucām mājās, aizgājām uz Rīgas domi un parādījām, ka ir nepieciešami šie pacēlāji, un arī tādi, kas iet pa griestiem, lai cilvēku no gultas varētu iesēdināt ratiņkrēslā, jo ir jau ne tikai tādi cilvēki, kuri paši izbrauc ārā, bet tādi, kas ir guļoši un ratiņkrēslā pasēž tikai stundu dienā. Tas atvieglo radinieku ikdienu. Pašā sākumā, kad esi pilnībā vai daļēji paralizēts, vēl neko nemāki un nevari, viss gulstas uz līdzcilvēku pleciem - radiniekiem, tētiem un mammām, vīriem, bērniem -, kuri palīdz apģērbties, pārvietoties un, veicot šos darbus, paši sev sabojā muguru.
No kurienes jums nāk apņēmība rosīties un cīnīties ar dažādiem apgrūtinājumiem?
Es negribu eksistēt, gribu dzīvot. Bija kādi trīs gadi, kad man likās, ka eksistēju, ka mana dzīve ir beigusies. Tomēr pēc tam saproti, ka dzīve ir arī ratiņkrēslā, sāc pievērst uzmanību visādām nepareizām lietām, ej un skaidro. Nav jau tā, ka uzreiz pasaki – viss ir slikti, bet vienkāršs ej un lēnā garā pastāsti cilvēkiem, ko vajag izdarīt, ko nevajag, ko darāt pareizi, ko nepareizi.
Esmu dzirdējusi, ka cilvēki reizēm nesaprot, kā izturēties pret cilvēkiem ar invaliditāti – piedāvāt palīdzību vai ne?
Ja cilvēkam vajadzēs palīdzēt, viņš pats pajautās. Tā gluži nākt pie ratiņkrēsla, ķerties klāt un kaut kur stumt noteikti nevajag, jo ne vienmēr māki to izdarīt un tikpat labi cilvēku no tā vari izgāzt ārā. Ja cilvēkam būs nepieciešama palīdzība, viņam ir mute, rokas, acu kontakts, un palīdzību var palūgt. Piemēram, Brīvdabas muzejā bija gadatirgus, braucu ar elektriskajiem ratiem un divas reizes iebuksēju smiltīs, netiku ārā, bet apkārt ir jauni, forši džeki, un es saku – puiši, lūdzu palīdziet man tikt ārā. Viens man pat nāca aizmugurē un teica: "Nu ko, atkal ieberzies? Es jau zināju, ka tur priekšā būs lielās smiltis."
Vienīgais, ja uz ielas redz kādu cilvēku, it īpaši gados jaunu, kas ubago naudu, viņam vajadzētu palīdzēt ar padomu, kur iet pastrādāt vai pamācīties. Es ubagošanu neatbalstu, un mani tā drausmīgi tracina. It īpaši zinot, kādas ir iespējas. Pirmkārt, ir invaliditātes pensija, jā, tā ir maza, es piekrītu, bet ir sociālie pabalsti. Kad paskaties, ka pie Centrālās stacijas vai tirgus ubago cilvēki no pansionātiem, kur viņi ir paēduši, aprūpēti, ar jumtu virs galvas… Viņi pat brauc no Slokas un Ķemeriem uz Rīgu kā uz darbu. Tādēļ ļoti daudziem cilvēks ar invaliditāti asociējas ar netīru lūdzēju, kuram vajag naudu. Tajā pašā laikā neviens neredz, ka cilvēki ratiņkrēslos arī dzīvo un sporto.
Tomēr, protams, apņēmība darboties nenāk vienā mirklī, it īpaši, ja invaliditāte ir iegūta.
Kā kuram. Man bija grūti. Ja dzīvo kā visi normāli cilvēki, brauc ar mašīnu, ej uz tusiņiem, viss notiek, bet pēkšņi dzīve izmainās pa 360 grādiem un vairs nevari strādāt par to, kas esi bijis, kur vajag visu laiku skriet pa stāviem, dibināt sakarus, pēkšņi esi ratos, nekur nevari aizskriet, ir jāmaina domāšana un dzīves profils. Tas ir ļoti grūti, bet cilvēki ir stipri, var izturēt. Ja grib.
