VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
04. jūlijā, 2016
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselības aprūpe
5
5

Mākslīgā kaula pētniece: zinātne nav hobijs ar mazu finansējumu

LV portālam: KRISTĪNE ŠALMA-ANCĀNE, RTU Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece
Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Pētniece Kristīne Šalma-Ancāne: „Mana pētījuma mērķis ir izgudrot tādu implantmateriālu, kas dotu stimulu, lai kauls saaug, un vēl ārstētu kaula slimību.”

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

2016. gada kosmētikas uzņēmuma „L´Oreal” Latvijas stipendija „Sievietēm zinātnē” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu piešķirta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošajai pētniecei KRISTĪNEI ŠALMAI-ANCĀNEI, lai pētītu un radītu tādu implantmateriālu, kas saaudzē un pat ārstē osteoporotiskus kaulu lūzumus. 33 gadus jaunā zinātņu doktore uzsver, ka pētījumi ir komandas darbs, kas diemžēl vairāk balstās uz aizrautību un entuziasmu. Liela nozīme ir nepārtrauktam finansējumam, kas no valsts puses ir samērā mazs. Tāpēc ačgārns ir zināmas daļas sabiedrības priekšstats, ka „zinātne ir hobijs, vaļasprieks”.
īsumā
  • Zinātniece strādā pie pētījuma "Nanostrukturētu biokompozītmateriālu izstrāde ar pretosteoporozes īpašībām".
  • RTU Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centrs vairāk strādā pie dažādu biomateriālu vai implantmateriālu izpētes, kas paredzēti ievietošanai cilvēka organismā.
  • Pētījumi pasaulē notiek nepārtraukti. To mērķis ir saprast galvenos faktorus, kāpēc pēc 50 gadu vecuma ir tik daudz cilvēku, kuri slimo ar osteoporozi. 
  • RTU centra finansējums ir šāds – augšā, lejā, augšā, lejā, un tas, protams, traucē – varētu būt daudz vairāk pētījumu.

Apsveicu ar stipendijas saņemšanu un meitiņas piedzimšanu! "L´Oreal" stipendijai 6000 eiro apmērā bijāt pieteikusies jau ceturto reizi.

Paldies! Tā ir ļoti prestiža balva, kas Latvijā izskan diezgan plaši. Summa ir diezgan pieklājīga, ir vērts piedalīties un sevi parādīt.

Runāju ar firmas "L´Oreal" pārstāvjiem par šīs balvas būtību – sievietēm pēc 30 gadiem bieži ir ģimene, bērni, un galvenais ir viņas motivēt turpināt nodarboties ar zinātni. Nav obligāta prasība, lai šo naudas balvu izmantotu pētījuma, pie kā strādājat – "Nanostrukturētu biokompozītmateriālu izstrāde ar pretosteoporozes īpašībām" – vajadzībām, varat kaut vai algot aukli mazulim.

Jā, nav precīzi noteikts, kā nauda jāiztērē, un neviens arī to nekontrolēs. Bet nauda ir jāliek lietā, virzot uz priekšu pētījumu un projekta ideju. Nezinu, vai nauda tiks iztērēta reaģentu iegādei vai kādam konkrētam eksperimentam. Tā ir stipendija konkrētam pētījumam – tā mēs visas trīs stipendiātes (stipendiju saņēma arī pētnieces Jevgeņija Lugiņina un Ilze Dimanta – red.) uzskatām.  

Esat beigusi RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes studiju programmu "Ķīmijas tehnoloģija" un tūlīt pēc studiju beigšanas nokļuvāt darbā šajā centrā.

Pabeidzu maģistrantūru, un sakrita, ka tieši 2006. gada nogalē tika atvērts šis centrs. Tolaik nebija tik daudz jaunu cilvēku, kas te tagad strādā. Bijām pirmie darbinieki. Bet tas, ko ieraudzīju šeit, bija grandiozi, jo fakultātē bija tikai dažas laboratorijas ar trūcīgu aprīkojumu. Tiku visās jaunajās laboratorijās. Šis pētniecības virziens – [mākslīgā kaula materiālu izstrāde] – bija jau ļoti labi attīstīts, jo profesorei Līgai Bērziņai-Cimdiņai un profesoram Rūdolfam Cimdiņam bija lieliska sadarbība ar ārzemju zinātniekiem.

Sanāk, ka šis centrs pēta tikai mākslīgā kaula attīstību?

Centrs nodarbojas arī ar vides tehnoloģijām, biotehnoloģijām, bet vairāk strādājam pie dažādu biomateriālu vai implantmateriālu izpētes, kas paredzēti ievietošanai cilvēka organismā. Katru gadu arvien paplašinām virzienus, kādos notiek pētījumi. Tie visi ir saistīti ar implantmateriāliem. Mākslīgā kaula izveide ir ļoti plašs zinātnes virziens. Varbūt sākumā liekas, ka viss ir vienkārši, bet vairāk nekā 10 gadi, kas veltīti šim darbam, parāda, ka ir vēl daudz darāmā.

Maģistra darbā pētījāt hidroksilapatīta – mākslīgā kaula – izejmateriālu.

Maģistra darba laikā izstrādāju sintēzes tehnoloģiju, kā varētu iegūt šo materiālu. Tas ir izejmateriāls, lai tālāk veidotu gatavas formas implantmateriālus.

Esat teikusi, ka pie līdzīgiem mākslīgā kaula materiāliem strādā arī japāņu un ASV zinātnieki. Varbūt, lai zinātnē tiktu straujāk uz priekšu, vērts patentēt noteiktu izgudrojumu, lai to attīstītu tālāk, nevis ieguldītu dubultdarbu?

It kā jā, bet tā ir sensitīva informācija. Ar patentiem arī ir dažādi. Ir tehnoloģijas, metodes, kas ir patentētas. Ja kāds ko izgudro, viņš mēģina darīt tā, lai izgudrojumu nevarētu atkārtot. Var censties izgudrojumu atkārtot, taču ir jārēķinās, ka var neizdoties, jo ir smalkas nianses, kuras atkārtot ir grūti.

No tā, kāda būs izvēlētā tehnoloģija, ir atkarīgas materiāla īpašības. Tas var būt ļoti līdzīgs, bet tomēr kaut kas būs citāds. Apliecinājums tam būs, kā implantmateriāls uzvedīsies cilvēka organismā.

Turklāt tā gluži nav, ka visi vienosies par vienu tehnoloģiju un strādās. Zinātnē tas īsti nav pieņemts. Ir pieņemts, ka varam paskatīties – Japānas zinātnieks darīja tā, bet mēs mēģināsim nedaudz citādi. No zinātniskās ētikas viedokļa, nav korekti kopēt cita tehnoloģijas un metodes, ir jāiet savs ceļš.

Ar šo jautājumu mēģinu saprast, kā centrs konkurē pasaulē – zinātne jau nav iedomājama lokāli, tā ir starptautiska.

Baltijas valstīs ar mākslīga kaula materiāla izpēti tik nopietni nenodarbojas ne Igaunijā, ne Lietuvā. Esam lielu soli priekšā kaimiņu zinātniekiem.

Mūsu darbi, pētniecības virzieni ir atpazīstami arī starptautiski, piedalāmies zinātniskās konferencēs, starptautiskās skolās un kursos, mūsu publikācijas ir pieejamas starptautiski citējamās datubāzēs, žurnālos. Pēdējos gados institūta kolēģu zinātniskās publikācijas ir ar daudz augstāku ietekmes faktoru pasaulē, tās lasa arī citi zinātnieki. Mūs atpazīst. To jūtam arī pēc tā, kā sadarbība noris kopējos projektos. 

Apzināmies, ka institūti un laboratorijas ar ļoti skaļiem nosaukumiem, kas ir vadošie pasaulē un jau 20 gadus strādā [mākslīgā kaula izpētes virzienā], var sasniegt daudz vairāk. Un galvenā atšķirība – viņiem ir finansējums tik, cik vajadzīgs, un nepārtraukts.

Mūsu centrs strādā daudz īsāku laiku, un finansējums ir tāds – augšā, lejā, augšā, lejā, un tas, protams, traucē – varētu būt daudz vairāk pētījumu. Mūsu pētījumi ir pietiekami augstā kvalitātē, bet ar attiecīgu finansējumu tie varētu būt daudz apjomīgāki, rezultāti varētu būt iespaidīgāki. Piemēram, lai mūsu materiāls tiktu pārbaudīts klīniskajās studijās, izskanētu plašāk un ieinteresētu kādu investoru no Eiropas, kas gribētu nopirkt tehnoloģiju. Nu jā…. Par finansējumu runājam daudz, tā ir galvenā lieta.

Izglītības un zinātnes ministrijā skaidroja, ka kopējā valsts dotācija RTU zinātnei pērn bijusi 12 miljoni eiro.

Ja paskatāmies, cik naudas nonāk līdz mūsu centram, tā ir ļoti maza summa. Par bāzes finansējumu nevaram uz pilnu slodzi nodarbināt pat visus 30 institūta darbiniekus, nodrošināt visu infrastruktūru – kopš iekārtu iegādes ir pagājuši seši septiņi gadi, tās plīst, kaut kas ir jāmaina. Tas viss ir uz mūsu pleciem. Līdz ar to atalgojums lielākoties veidojas no projektu finansējuma.

Teicāt, ka centrā strādā daudz jaunu cilvēku. Kas viņus šeit saista? Kāpēc jūs pievelk zinātne?

Mūsu institūtā komanda ir diezgan jauna, aktīva, enerģija un gribasspēks ir ļoti liels – vēlamies kaut ko izdarīt. Ir arī labs paraugs: profesors Rūdolfs Cimdiņš un profesore Līga Bērziņa-Cimdiņa mūs "ierāva" zinātnē, pateicoties viņiem aizrāvāmies arī mēs. Nav daudz tādu pasniedzēju, ar tādu personības faktoru, kas tā var aizraut studentus. Tāpēc arī izlēmu, ka šis zinātnes virziens – implantmateriālu izpēte - ir tas, ko vēlos pētīt.

Var teikt: ja nebūtu abu profesoru, jūs nebūtu šeit?

Visticamāk, tā arī būtu, jā. Pirmajā kursā noklausījos Līgas Bērziņas-Cimdiņas lekciju par dažādiem materiāliem, kurus var pielietot cilvēka organismā, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un novērstu veselības problēmas, man tas šķita ļoti interesanti. Pirms tam daudz biju dzirdējusi par ķīmijas tehnoloģiju, kur to pielieto dažādu materiālu izstrādē, ar kuriem saskaramies sadzīvē. Bet biomateriālu ķīmija un tehnoloģija, tas bija kaut kas saistošs – kopā medicīna, bioloģija... Biju 1. kursa studente, un tā man likās teju fantastika.

Jau tajā laikā profesore Bērziņa-Cimdiņa strādāja kopā ar mediķiem, bija izstrādāti implantmateriālu klīniskie pētījumi. Kļuva arvien interesantāk.

29 gadu vecumā, ļoti agri, kļuvāt par zinātņu doktori ar darbu par kaulu implantmateriālu izstrādes tehnoloģijām. Dēlam bija gads, kad aizstāvējāt darbu.

Tas bija 2011. gads, un paši brīnījāmies, ka [kļūstam par doktoriem] diezgan agri. Bet tendences rāda, ka par zinātņu doktoriem kļūst arvien jaunāki cilvēki. Ja bez akadēmiskiem atvaļinājumiem un dažādiem starpposmiem to dari, tad tā arī sanāk. Vēl aizraujošāk ir tas, ka zinātņu doktors zem 30 gadiem, tā jau RTU ir ikdiena, bet asociētais profesors – tas ir agri. Piemēram, mans kolēģis Jānis Ločs, kurš ir nedaudz vecāks par mani, ir jau asociētais profesors. Tas apliecina – ja ir rezultāti, zinātniskie sasniegumi, tad vecumam nav nekādas nozīmes. Rezultāti runā paši par sevi. Vienkārši ir daudz jāstrādā.

Savā pētnieciskajā darbā Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centrs sadarbojas ar Rīgas 2. slimnīcu un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Stomatoloģijas institūtu.

Ar RSU Stomatoloģijas institūtu sadarbība noris jau sen – profesoram Cimdiņam un profesorei Bērziņai-Cimdiņai klīniskie pētījumi aizsākās jau 90. gadu beigās. Tie nebija daudz pacientu, bet tagad, pēc desmit gadiem, kad ieguva klīnisko pētījumu rezultātus, tie bija ļoti labi. Tas vēl vairāk deva stimulu, ka ir jāturpina pētīt šajā virzienā. Rīgas 2. slimnīcā kā mākslīgo kaula materiālu izmantoja kalcija fosfāta granulas, kuras osteoporozes slimniekiem palīdzēja dziedēt nedzīstošus kaulu defektus.

Kāpēc sadarboties sākāt tieši ar stomatoloģiju?

Tas gan būtu jāprasa profesorei Bērziņai-Cimdiņai, bet pieļauju, ka ne katrs mediķis piekritīs sadarboties – kādēļ gan? Katram ir savs darbs, pacienti. Līdz ar to zinātniskā pētniecība ir balstīta uz pašu entuziasmu, iniciatīvu, pašaizliedzīgu darbu.

Kā noritēs darbs pie stipendiju ieguvušā pētījuma "Nanostrukturētu biokompozītmateriālu izstrāde ar pretosteoporozes īpašībām"?

Tā kā esmu vadošā pētniece, tad paralēli darbam laboratorijā ir arī citi pienākumi. Ir jāuzņemas projektu, zinātnisko grupu vadīšana, finansējuma piesaiste – tas aizņem diezgan daudz laika. Bet uz to arī ejam, ka vadošie pētnieki tomēr mēģina institūtam finansējumu piesaistīt.

Manā pētījumā noteikti būs iesaistīti vairāki cilvēki, kas pie tā strādās, lai varētu sasniegt rezultātu. Nekad darbs nav vienam pētniekam, tas vienmēr ir komandas darbs. Visi kolēģi arī strādā pie līdzīgām tēmām. Un tā arī ir, ka, tikai komandā, grupā strādājot, var gūt rezultātu. Pie dažādām iekārtām, ar dažādām metodēm, kopā saliekot galvas, var kaut kas sanākt. Un pēc tāda principa arī strādājam. Tev var būt ideja, bet, lai to novestu līdz taustāmam rezultātam, iesaistīsies vairāki, kas palīdzēs. Izstrādājam dažādus kalcija fosfātu implantmateriālus specifiskam pielietojumam – osteoporozei, varbūt ortopēdiskajam pielietojumam, sejas un žokļu ķirurģijai. Specifiskais pielietojums nosaka, ka tas ir līdzīgs materiāls bet ar atšķirīgām īpašībām. No malas skatoties – jā, mākslīgais kauls. Bet tā gluži nav. Ir sava specifika.

Kāda ir pasaules prakse, cik tālu ir tikts osteoporozes ārstēšanā ar tādiem materiāliem, kurus gribat izgudrot?

Tāds materiāls, kādu taisāmies pētīt, noteikti nav radīts. Ir kaut kādi meklējumi. To jau var redzēt publikācijās.

Ceru, ka sagaidīšu, kad mūsu izstrādātie materiāli nonāks līdz pacientam. Tas ir mūsu galvenais dzinulis, kāpēc šeit strādājam. Izjūtam milzīgu gandarījumu, ja ir rezultāti. 

Pasaules līmeņa kompānijas pie zinātniskiem pētījumiem strādā vairākus gadu desmitus, tērējot miljonus. Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai ar savu pētījumu nonāktu pie rezultāta?

Man šis jautājums ir uzdots vairākkārt, un vienmēr saku, ka tas tiešā veidā būs atkarīgs, vai būs pietiekams finansējums, vai tas būs nepārtraukts. Lai novestu pētījumu līdz galam, vajag vismaz piecus gadus. Un ir vajadzīgs laiks, lai secinājumus pārbaudītu klīniskajos pētījumos. Pārbaudot ar dzīvniekiem, tas varētu aizņemt gadu, bet, izmēģinot uz cilvēkiem, noteikti ir vajadzīgi vairāki gadi. Lai var saprast, kas ar materiālu cilvēka organismā notiek ilgtermiņā.

Implantmateriālu tirgus pasaulē un konkurence ir milzīga. Ražotāji cenšas šos procesus pasteidzināt. Vai tas ir pareizākais variants, lai saskartos ar blaknēm un atklātu, ka ir nevēlami efekti pacientiem, kuriem šie materiāli tiek ievietoti? Tā ir dilemma. Varbūt tomēr nevajadzētu steidzināt?

Tas, ko zinātnē tagad darām laboratorijā, pie pacienta var nonākt pēc desmit un vairāk gadiem. Implantmateriāli, kurus tagad izmanto pacienti, ir tie materiāli, kas tika pētīti pirms 20 gadiem. Laika faktors ir neizbēgams, bet pats svarīgākais ir finansējums – pētījumi ir diezgan dārgi.

Vai klīniskie pētījumi notiek ar žurciņām?

Pētniecības centrā ir iekārtas, kas paredzētas fizikāli ķīmisko īpašību izpētei un materiālu izstrādei. Ar to arī pētījumi šeit, centrā, beidzas. Tālāk izpēte notiek pie mūsu sadarbības partneriem, Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē. Kaulu implantmateriālu pētījumiem var izmantot trusi, jūrascūciņu, varbūt arī žurciņas. Ir noteiktas regulas, lai to drīkstētu darīt. Saņemt šīs atļaujas kļūst arvien grūtāk. Tendences rāda, ka Eiropā negrib, lai dažāda veida produktus testētu uz dzīvniekiem.

Kā tad lai testē?

Tur jau ir tā lieta – tā ir dilemma. Neviens jau negrib pielietot nepārbaudītu materiālu. Tas, ka pārbaudām tikai šūnu vai dzīvnieku līmenī, tas neparāda kopējo ainu. Pavisam citādi materiāls var uzvesties konkrēta cilvēka organismā. Kamēr nav klīniskās studijas ar cilvēkiem, nedrīkst materiālu izmantot.

Ar osteoporozi pasaulē slimo vairāk nekā 200 miljoni cilvēku. Jūsu pētījuma mērķis būtu izgudrot tādu mākslīgo kaulu, kas spēj gan ārstēt, gan saaudzēt salauztu īsto kaulu.

Jā, mākslīgais materiāls dotu stimulu, lai kauls saaug, un vēl ārstētu pašu kaula slimību.

Pētījumi pasaulē notiek nepārtraukti, lai saprastu galvenos faktorus, kāpēc pēc 50 gadu vecuma ir tik daudz cilvēku, kuri slimo ar osteoporozi. Veselīgam dzīvesveidam, uzturam ir nozīme. Regulāra diagnostika – ir svarīgi arī uzreiz lietot medikamentus, ja šo slimību atklāj pirmajā stadijā. Ir dažādi pieņēmumi, kāpēc tā ir, bet osteoporozi varētu nosaukt arī par hronisku vecuma slimību. Mūsu organisms noveco. Reizēm osteoporoze ir attīstījusies līdz tādai stadijai, ka kauli sāk lūzt, nevis veicot smagu fizisku darbu, bet sadzīvē, ikdienā. Kaulu lūzumi osteoporozes dēļ ir ļoti smagi, tāpēc arī radās ideja mēģināt palīdzēt cilvēkiem.

Ideālais variants būtu, ja mediķi, kas saskaras ar šīm problēmām, pateiktu, kādu materiālu viņiem vajag, un mēs to radītu. Ļoti bieži gan ir tā, ka skatāmies, kas pasaulē ir aktuāls, ko dara citi, un mēs arī to mēģinām. Jo nekad nevar zināt, kurā brīdī tiks radīts superprojekts. Mums visu laiku jābūt uz viļņa un jāseko līdzi pasaules tendencēm.

Vai finansējuma piesaistē nevarētu izmanto kādu ieinteresētu investoru – ražotāju? Piemēram, lielās slimnīcas?

Mēs jau labprāt gribētu, lai tā būtu – tikai, kas par to maksās? Rīgas 2. slimnīca labprāt gribētu kalcija fosfāta granuliņas, rezultāti pacientiem ir labi. Kopā ar slimnīcu sadarbojamies valsts pētījumu programmas ietvaros. Bet jautājums – kas tālāk iegūtos rezultātus izmantos, lai tos komercializētu? Valsts finansējums šajā programmā tam nav paredzēts.

Ļoti aktīvi mēģinām uz to vērst gan ministru, gan uzņēmēju uzmanību. Finansējumu meklējam paši, un tiešais darbs var palikt novārtā. Bet universitātēs, piemēram, Eiropā, pie finansējuma piesaistes, idejas komercializēšanai strādā speciāla komanda.

Rakstot par kompetenču centriem, uzņēmēji sūdzējās, ka grūti atrast zinātniekus, kas pētītu viņiem vajadzīgās lietas. Bet pētījumi par osteoporozes ārstēšanai nepieciešamiem materiāliem ir daudz tuvāki dzīvei un vajadzīgi pacientiem un slimnīcām.

Ir vajadzīga liela pašiniciatīva. Vienmēr jau notikumus rada atsevišķi cilvēki. Neatnāk liela delegātu grupa no slimnīcas un nesaka: mums vajag tādus un tādus materiālus. Tā nekad nav bijis un, visticamāk, arī nebūs. Ir ikdienas ritms, un ārstam nav laika par to domāt. Mēģinām dakterus ieinteresēt kopējam darbam, pat grūti brīžiem saprast, kāpēc ārsti piekrīt. Tas ir savā ziņā patriotisms. Uzreiz nav finansējuma, ir tikai ideja, ka mēs varētu izstrādāt konkrētus materiālus.

Ārzemēs uzreiz tik tieša sadarbība nemaz nav, uz universitāti nāk uzņēmējs, kas grib, lai viņam izstrādā konkrētu tehnoloģiju vai materiālu. Process jau sākotnēji ir balstīts uz finansiāliem apsvērumiem.

Latvijā ir citādi, jo nav tik daudz uzņēmēju un investoru, kas ir gatavi ieguldīt. Mūsu ceļš ir sadarbība pa tiešo ar tiem, kas materiālus varētu izmantot pacientiem. Tad ir cerība, ka rezultāti pārsteigs un aizraus tos, kuri var ieguldīt naudu. Varbūt šis ceļš nav pareizs, bet tas ir vienīgais iespējamais ceļš. Pacienti jautā, kad materiālus komercializēsiet, kad tie būs? Manuprāt, tas nav korekti. Zinātniekiem ir savs darbs, un tad tā lieta ir jāpārņem speciālistiem, kas māk pārdot.

Brīžiem šķiet, ka zinātniekam jākļūst par plaša profila speciālistu. Latvijā ir tāda tendence – paši piesaistām naudu, paši domājam, menedžējam, visu no A līdz Z. Bet tādā gadījumā, cik atliek laika zinātnei? Pētniekiem nevajadzētu darīt visu, tas ne pie kā laba nenovedīs. Mums vajag labi izdarīt savu darbu. Valstiskā līmenī gribētos tomēr lielāku izpratni un atbalstu.

Vai par mārketinga aktivitātēm būtu jādomā RTU?

Jā, taču pagaidām nejūtam lielas aktivitātes.

Katrā institūtā ir pāris projektu, kurus varētu veiksmīgi komercializēt. Tie varētu saņemt lielāku finansējumu. Varbūt ir par maz sapratnes, ka tas ir vajadzīgs un ka ieguvums būtu, naudu dabūtu atpakaļ daudzkārt vairāk nekā izlietotu?

Reizēm jautā: ko tie zinātnieki tur dara? Ir priekšstats, ka zinātne – tas tāds vaļasprieks, dzīvesstils, hobijs. Maigi izsakoties, tas mūs aizvaino. Gluži tā nav. Sabiedrībai ir par maz izpratnes [par pētnieku darbu].

Bet lielās Latvijas farmācijas kompānijas – "Olainfarm", "Grindeks"? Vai tās ir interesējušās par pētījumiem?

Sarunas ir bijušas, bet tas arī viss, turpmākais ir izpalicis...

Varbūt farmācijas uzņēmumus interesē process, kas ir tuvāk galarezultātam – re, kur liela peļņa!

Investoru acīm raugoties, pētījumiem ir vajadzīgs daudz laika, bet bez tā nu nekādi nevar! Kamēr materiāls nav klīniski pārbaudīts, tas nevar nonākt tirgū un pie pacienta. Investors spriež: esmu ieguldījis miljonus un gribu tos ātri atpakaļ. Diemžēl šis nebūs tas bizness, tā nav kokapstrāde.

Kosmētikas uzņēmums "L´Oreal", piešķirot stipendiju "Sievietēm zinātnē", apgalvo, ka pasaulē tikai 30% zinātnieču ir sievietes. Vai jūtat, ka esat viena no retajām?

Neizjūtu gan. Institūtā ir apmēram 90% sieviešu. Puiši pabeidz studijas un aiziet strādāt kādā ražotnē, uzņēmumā.

Varbūt tas ir finansiālais jautājums.

Ja uzskatām, ka vīrietis tomēr ir ģimenes galva un naudas pelnītājs, tad – jā. Ir bijis, ka viss centrs ir gājis bezalgas atvaļinājumā. Ir bijuši periodi, kad ir bijis grūtāk. Bet tas nenozīmē, ka nestrādājām. Vienkārši tad skaudri sapratām: ja gribam šajā jomā strādāt, finansējums ir jāmeklē pašiem. Un to arī cenšamies darīt.

Jums ir divi mazi bērni. Kā ģimeni varat savienot ar aktīvu zinātnisko darbu?

Ir gan grūtāki, gan vieglāki brīži – tas ir atkarīgs no katra cilvēka. Tāpat ir ļoti daudzi piemēri, kad sievietes uzņēmējas tiek ar visu galā. Manuprāt, labs uzņēmējs ir vēl soli augstāk. Tas ir smagāks darbiņš [par zinātnieku].

Jums ir jābūt atbalsta grupai – vecvecākiem vai auklei.

Protams, bez tā nevar. Ģimenei ir ļoti jāatbalsta. Gadā vairākas reizes ir komandējumi. Vīram ir jāpaliek kopā ar bērniem.

Vai vīrs arī ir zinātnieks?

Nē, nav. Labi, ka nav. Laikam būtu pagrūti. Ir bijuši intensīvāki [darba] periodi, finansiāli grūtāki periodi. Vīrs vienmēr ir bijis liels atbalsts. Un, protams, arī vecāki – viņi daudz palīdzēja studiju sākumā, kad paliku universitātē, paliku doktorantūrā. Jo citreiz studentiem apstākļi ir tādi, ka, pabeidzot bakalaura studijas, ir jāmeklē darbs, nav citas iespējas. Lai gan ir sapnis studēt tālāk. Svarīgi ir, lai viss sakrīt.

Man tiešām ir paveicies – gribēju palikt strādāt fakultātē un paliku, gribēju studēt doktorantūrā un studēju.

Svarīgi arī, kāds ir kolektīvs – ir grūti ko realizēt un sasniegt, ja kolektīvs nav atsaucīgs. Mēs savā starpā veselīgi konkurējam, vienlīdz strādājam kopējai lietai. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
5
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI