Godātie piemiņas brīža dalībnieki!
Ir pagājuši tieši 75 gadi kopš tās šausmu nakts, kad vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju nakts tumsā tika pēkšņi izrauti no mājām un bija spiesti doties prom nezināmā virzienā, atstājot savu zemi un visu iepriekšējo dzīvi.
1941. gada 14. jūnija deportācijas, kā arī turpmākajos gados piedzīvotās aizturēšanas, aresti un slepkavības, ir notikumi, kurus mēs nekad neaizmirsīsim. Tie skāra gandrīz katru ģimeni Latvijā.
Šodien ar piemiņas pasākumiem mēs godinām izsūtījumā mirušos un vēlreiz sev un visai pasaulei atgādinām par notikušo. Šodien mēs izsakām visdziļāko pateicību ikvienam, kurš šajos necilvēcīgajos apstākļos spēja izdzīvot. Ticība Latvijai, mūsu karogam un himnai bija deportēto ceļa maize. Daudziem tā ļāva pārnākt mājās. Tā darīja dzīvu cerību, ka Latvija atkal būs brīva un taisnīgums uzvarēs.
Pateicoties jums, totalitārisma apstākļos mēs parādījām savas tautas spēku, spēju izdziedēt mūsu tautas dzīvības kokā cirstās rētas un atguvām savas valsts neatkarību.
Šodien mēs dzīvojam pilnīgi citos apstākļos, nekā tie bija pirms 75 gadiem. Esam daudz darījuši un paveikuši, lai 14. jūnija notikumi nekad nevarētu atkārtoties. Tie vairs nekad neatkārtosies! Mēs esam stiprinājuši savus bruņotos spēkus; esam ieguvuši draugus un sabiedrotos, uz kuriem varam paļauties miera laikos un brīžos, kad draud briesmas. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, esam nostiprinājuši savu piederību Eiropai, un kļuvuši par paraugu daudziem.
Tomēr drošības situācija pasaulē šobrīd ir skaudrs atgādinājums, ka nekas nav garantēts un pašsaprotams. Mums vienmēr jābūt modriem un gataviem aizsargāt savu valsti. Mums jābūt gataviem aizstāvēt Eiropas vērtības – brīvību, cilvēktiesības, cieņu un toleranci, jo uz šīm vērtībām balstās Latvija.
Tā ir mūsu katra atbildība un mūsu pienākums deportācijās cietušo tautiešu priekšā - veidot arvien labāku Latviju, lai viņu cerības un sapņi piepildītos. Atceroties 20. gadsimtā pārdzīvoto, ikviens pieliksim savas rokas un domas, lai strādātu Latvijas tālākai izaugsmei. Tikai mēs paši varam atrisināt savas grūtības, neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Mēs veidojam Latviju. Tikai mēs paši varam sevi sargāt, lai citi nāktu palīgā, ja tas būs nepieciešams.
Strādāsim visi kopā, neatkarīgi no tautības, vecuma vai sociālā stāvokļa. Tagad jo īpaši svarīgi ir būt saliedētiem, veidojot Latviju par valsti, ar kuru varam patiesi lepoties.
