Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
SPRK padomes priekšsēdētājs Rolands Irklis: “Ja runājam par dabasgāzes tirgu un iespēju iegādāties to no alternatīviem piegādātājiem, tad izvēle ir ieguvums pats par sevi. Kamēr ir viens piegādātājs, kas vienpusēji var diktēt cenu, tikmēr vienmēr būs liels risks, ka cena nav atbilstoša, par augstu.”
FOTO: Ieva Lūka/ LETA
Jūs SPRK kā padomes loceklis strādājat kopš 2011. gada, februārī Saeima jūs apstiprināja vadītāja amatā. Kas ir svarīgākās lietas, kas šogad komisijai noteikti ir jāizdara?
Galvenie uzdevumi SPRK ir saistīti ar nākamgad paredzēto dabasgāzes tirgus atvēršanu. Proti, parlaments ir pieņēmis grozījumus Enerģētikas likumā, kas paredz tā pilnīgu atvēršanu no nākamā gada 3. aprīļa. Lai tas sekmīgi notiktu, ir jāizdod vēl gan virkne Ministru kabineta noteikumu, gan SPRK normatīvo aktu, kuri nodrošinās, ka tirgus būs atvērts un tas funkcionēs. Kā viens no ļoti svarīgiem, galvenajiem normatīvajiem aktiem ir "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi", kuros būtu skaidri definētas lietotāja, tirgotāja un sadales sistēmas operatora tiesības un pienākumi, līdzīgi, kā tas ir elektroenerģijas brīvajā tirgū. Šie noteikumi definēs, kādi ir tirgus mehānismi, tirgotāju maiņas procedūra, lietotāju atslēgšanu, kurš ir atbildīgs par parādiem utt.
Elektroenerģijas nozarē šogad svarīgs jautājums ir akciju sabiedrības "Sadales tīkls" (ST) tarifu apstiprināšana. Tas ir būtiski tāpēc, ka būs ne tikai jauns tarifs, bet tiks mainīta arī tā struktūra. Ja kādreiz mājsaimniecībām bija viendaļīgs tarifs – tikai par patērēto elektroenerģiju, tad ST piedāvājums, kuru šobrīd vērtē SPRK, paredz noteikt divdaļīgu tarifu. Proti, viena daļa būtu fiksēta kā abonentmaksa – 1,50 eiro (ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, vienfāžu pieslēgumiem), un otra daļa būtu mainīgā – atkarībā no patēriņa apjoma. Šī mainīgā daļa pēc ST piedāvājuma būtu par 20% mazāka nekā esošais apstiprinātais tarifs.
Tātad SPRK svarīgs virziens šogad ir gāzes tirgus un ST tarifi, kas vēl?
Mans personīgais mērķis, ko drīzumā rosināšu, ir metodiku pārskatīšana monopolnozarēs - siltuma un ūdens apgādē, bet nākamajā etapā, iespējams, elektroenerģijas un gāzes apgādē. Proti, ieviest izmaksu salīdzināšanas principu, ko ir vieglāk izdarīt tajās nozarēs, kurās ir vairāk komersantu. Tādā veidā veicinot izmaksu analīzi, precīzāk identificējot uzņēmuma neefektīvās izmaksas un precīzāk pieņemot lēmumus par šo izmaksu neatzīšanu vai izslēgšanu no tarifu projektiem.
Tas būtu viens solis metodiku attīstībā. Otrs solis būtu izveidot tādu metodiku, lai uzņēmumi paši būtu motivēti kļūt efektīvāki un samazināt izmaksas. Šobrīd SPRK mēģina "izķert", kur ir iekļauts kaut kas nepamatots. Kādu brīdi šī metode ir efektīva, bet tad uzņēmumi kļūst gudri un saprot: tas caur SPRK "iet", tas "neiet". Daudz jēgpilnāk, ja paši uzņēmumi vēlas kļūt efektīvāki un strādāt labāk.
Ideja ir ar metodikas palīdzību simulēt principus, kas eksistē atvērtos tirgos un konkurences apstākļos. Kā viens no piemēriem ir dažādu rentabilitātes jeb peļņas līmeņu noteikšana atkarībā no tā, cik sekmīgi uzņēmumi strādā. Līdzīgi kā konkurences apstākļos – ja kompānija strādā sekmīgāk un ir konkurētspējīgāka par sāncenšiem, visdrīzāk tā vairāk varēs nopelnīt, būs lielāka rentabilitāte un kapitāla atdeve. Līdzīgus mehānismus gribētu ieviest monopoluzņēmumos – caur stimulējošiem mehānismiem sekmēt to, ka uzņēmumi paši ir ieinteresēti kļūt efektīvāki. Tas būtu gan ieguvums patērētājiem, kas varētu saņemt zemākas pakalpojumu maksas, gan uzņēmumiem, kuriem būtu iespēja vairāk nopelnīt. SPRK uzdevums būtu atrast ieguvumu abām pusēm ar gudrākām regulēšanas metodēm.
Lieli strīdi jau ilgstoši notiek starp dabasgāzes uzņēmumu "Latvijas Gāze" un energouzņēmumu "Latvenergo". Pēdējais jau trešo reizi lūdza piekļuvi LG sadales sistēmai, lai Lietuvā iepirktu lētāku gāzi. LG ir lūgusi SPRK skaidrojumu, kā rīkoties ar "Latvenergo" pieteikumu. Savukārt SPRK marta vidū ierosināja administratīvo lietu pret LG – gan par to, ka atteikums sadales sistēmas piekļuvei ir pretrunā ar Enerģētikas likumu, gan par to, ka novilcināta atbildes sniegšana "Latvenergo".
Nedaudz ieskats vēsturē. 2014. gadā parlaments veica grozījumus Enerģētikas likumā, kas paredz trešo pušu nediskriminējošu, objektīvu, atklātu, vienlīdzīgu piekļuvi sadales sistēmai ikvienam sistēmas lietotājam. Likums neparedzēja izņēmumus – vai tie ir tikai Igaunijas un Lietuvas uzņēmumi, vai piekļuve ir nodrošināma arī Latvijas uzņēmumiem. No likuma skaidri izriet, ka ikvienam Latvijas sistēmas lietotājam ir trešās puses pieeja, tas nozīmē, ka var izmantot infrastruktūru savas dabasgāzes apgādes vajadzībām neatkarīgi, atsevišķi no dabasgāzes piegādes pakalpojuma.
Likuma grozījumi paredzēja, ka LG pienākums bija sagatavot, bet SPRK pienākums bija apstiprināt pārvades sistēmas un krātuves lietošanas noteikumus, kurus SPRK pēc ļoti ilgām un garām diskusijām pērn septembrī arī pieņēma. Tie paredzēja arī izejas punktus uz Latvijas sadales sistēmu, tādā veidā uzsverot, kas likumā jau bija pateikts: ikvienam lietotājam ir šīs sistēmas lietošanas tiesības. Pa vidu šim notikumam vēl bija tiesvedība, kura uz brīdi liedza "Latvenergo" piekļuves tiesības, bet pēc Augstākās tiesas lēmuma tās faktiski atkal tika atjaunotas.
Janvāra sākumā "Latvenergo" atkal lūdza LG piekļuvi sadales sistēmai – tā ir šī brīža strīdus būtība. Pa šo laiku Ministru kabinets izdeva noteikumus, kā nodrošināma piekļuve un kā veicama samaksa par sadales sistēmas pakalpojumiem, kas līdz šim nebija precīzi definēti. Arī likumdevējs pēdējos Enerģētikas likuma grozījumos ir uzsvēris, ka LG ir jānodrošina piekļuve sadales sistēmai. Ja skatāmies no juridiskā regulējuma, visi likumi un normatīvie akti nosaka LG pienākumu sniegt šādu pakalpojumu - piekļuvi sadales sistēmai visiem Latvijas lietotājiem, arī "Latvenergo".
Vienlaikus likums noteiktos gadījumos arī paredz atteikt piekļuvi sadales sistēmai – tā ir ļoti precīza procedūra un skaidri kritēriji, kad to var darīt. Viens no kritērijiem ir sniegt atbildi 30 dienu laikā, ko šajā gadījumā LG pret "Latvenergo" nav ievērojusi. SPRK šogad marta sākumā, saņemot informāciju no LG un "Latvenergo", konstatēja arī to, ka, iespējams, lai gan formālu atteikumu no LG "Latvenergo" nav saņēmis, pēc būtības energouzņēmumam piekļuve sadales sistēmai atteikta nepamatoti.
SPRK, konstatējot šādu iespējamu normatīvo aktu pārkāpumu, ierosināja administratīvo lietu, kuras laikā izvērtēs, vai ir noticis pārkāpums, tā nopietnību un sekas, un, balstoties uz secinājumiem, pieņems lēmumu, vai LG ir uzliekams sods vai pienākumi, kuri paredzēti Enerģētikas likumā.
Pieņemsim, ka SPRK noteiks pienākumu LG atvērt gāzes sadales sistēmu un ļaut "Latvenergo" iegādāties gāzi Lietuvā. Bet LG argumentēs, ka 90. gadu vidū noslēgtais privatizācijas līgums nosaka citādi. Dokumenti publiski nav pieejami. Vai LG argumenti ir pamatoti – ka tai vienīgajai līdz 2017. gada 3. aprīlim ir tirdzniecības tiesības?
Jau gandrīz atbildējāt uz šo jautājumu. Privatizācijas līgums pēc būtības ir privāttiesisks līgums, pat ja to ir slēgusi valsts starp privātiem uzņēmējiem. SPRK nav dots deleģējums pieņemt lēmumus, balstoties uz privāttiesiskiem līgumiem. SPRK ir jāpieņem lēmumi, balstoties uz likumu un citiem normatīvajiem aktiem. Pastāv iespēja, ka īpaši, specifiski privāttiesiski līgumi tiek aizsargāti ar likumu un tad tiek noteikts izņēmums. Latvijas valsts līdz šim ir ļoti respektējusi acīmredzot iespējamās ekskluzivitātes. Runāju par iespējamām ekskluzivitātēm tāpēc, ka SPRK nav vērtējusi, vai, no privatizācijas līguma viedokļa skatoties, tas ir vai nav ekskluzīvs, bet respektējis to, ka tirgus tiek atvērts tikai nākamā gada aprīlī.
Ja runājam par konkrēto pakalpojumu, kuru vēlas "Latvenergo", tad uzņēmums neprasa tirgus atvēršanu Latvijā līdz 2017. gada aprīlim. "Latvenergo" prasa piekļuvi sistēmai, kas paredzēta Enerģētikas likuma grozījumos 2014. gadā. "Latvenergo" dabasgāzi plāno iegādāties Lietuvā, kur tirgus ir atvērts un var brīvi izvēlēties, no kā pirkt gāzi. Latvijā "Latvenergo" vēlas izmantot tikai infrastruktūru, tikai transportēšanas iespēju. Infrastruktūra šajā gadījumā ir kā autoceļi līdz "Latvenergo" spēkstacijām, lai piegādātu sev piederošu produktu ražošanas vajadzībām.
Jūsu skaidrojums ļauj saprast, kādu atbildi dosiet LG – dabasgāzes monopolistam ir jādod piekļuve infrastruktūrai "Latvenergo".
Šī ir argumentācija, ko esam lietojuši visu laiku, tas nav nekas jauns.
Bet ja LG to nedarīs? Soda apmēri ir 10% no apgrozījuma.
Tas ir maksimālais sods. SPRK mērķis nav par katru cenu sodīt vai uzlikt maksimāli lielu sodu. SPRK saskaņā ar likumu ir iespēja vispirms izteikt brīdinājumu, uzlikt pienākumu pildīt normatīvo aktu prasības. Ja vēl tad SPRK lēmums netiek pildīts, tad gan ir naudas sods.
"Latvenergo" ir nopircis gāzi no Inčukalna gāzes krātuves, ko izsolē ir pārdevis "Latvijas Gāzes" līdzīpašnieks "Gazprom". Šis darījums ir identisks, kādu iepriekš veica elektrības ražotājs, gāzi iegādājoties Lietuvā no "Litgas". Kādas redzat "Latvenergo" iespējas saņemt šo gāzi, izmantojot pārvades sistēmu? Vai atkal varētu būt atteikums?
Regulators vēl nav saņēmis oficiālu informāciju par konkrēto darījumu un "Latvenergo" vēlmi transportēt sev piederošo dabasgāzi no Inčukalna krātuves. Saskaņā ar Enerģētikas likumu un Regulatora apstiprinātajiem pārvades sistēmas un krātuves lietošanas noteikumiem, Latvijas sistēmas lietotājiem ir tiesības piekļūt un lietot gan pārvades sistēmu, gan krātuvi gāzes uzglabāšanai. Līdz ar to pirmšķietami var teikt, ka "Latvenergo" ir tiesības gan uzglabāt gāzi krātuvē, gan transportēt to līdz saviem gāzes patēriņa objektiem. Protams, LG var Enerģētikas likumā noteiktajos gadījumos atteikt piekļuvi, bet šāds atteikums atbilstoši jāpamato un jāsaskaņo ar Regulatoru.
LG ir teikusi, ka izskata iespēju vērsties tiesā. Gāzes uzņēmumu vada ekspremjers, tajā strādā bijušie Valsts kancelejas darbinieki.
Arī bijušie SPRK darbinieki.
LG, kā vien ir varējusi, ir stiprinājusi juridisko kapacitāti, lai stāvētu pretī brīvā tirgus atvēršanai. Cik konceptuāli svarīgs ir šis jautājums – ļaut "Latvenergo" iepirkt dabasgāzi Lietuvā un izmantot LG infrastruktūru?
SPRK strikti vadās pēc likuma un normatīvajiem aktiem, un šajā gadījumā svarīgākais ir - vai lietotājam ir tādas tiesības vai nav. Ja lietotājs vēlas izmantot tiesības, kas ir noteiktas likumā, un kāds viņam to liedz, tad tas pats par sevi ir kaitējums. Lietotājs nevar paļauties, ka regulējums viņu aizsargā, nevar paļauties uz izvēles iespējām. Ja runājam par dabasgāzes tirgu un iespēju iegādāties to no alternatīviem piegādātājiem, tad izvēle ir ieguvums pats par sevi. Kamēr ir viens piegādātājs, kas vienpusēji var diktēt cenu, tikmēr vienmēr būs liels risks, ka cena nav atbilstoša, par augstu.
Neskatoties uz to, ka Latvijai ir tiešā robeža ar Krieviju un transportēšanas ceļš līdz Latvijai nešķērso citas valstis un ir vistuvākais, tātad ar vismazākām izmaksām, dabasgāze no "Gazprom" mums vienmēr ir bijusi dārgāka, nekā tā, ko piegādā Vācijai, kas plūst pa dārgo "Nord Stream" infrastruktūru vai cauri Ukrainai, Polijai, kur šīm valstīm tiek maksātas tranzītmaksas. Tas lielā mērā nozīmē to, ka "Gazprom" ir izmantojis iespēju noteikt Baltijas valstīm dārgāku cenu, un brīžiem pat tā bijusi atšķirīga arī trīs Baltijas valstu starpā. Pirms vairākiem gadiem, kad Lietuva straujāk gāja tirgus atvēršanas virzienā, "Gazprom" sodīja Lietuvu ar 25% dārgāku cenu nekā Latvijai.
Tāpēc arī radās sašķidrinātās gāzes terminālis Klaipēdā.
"Gazprom" izprovocēja situāciju, ka lietotāji vēlas iegūt alternatīvas. Kā redzam: iespēja iegādāties dabasgāzi no alternatīviem piegādātājiem pati par sevi ir vērtība, jo neļauj vienai pusei diktēt cenu patērētājiem. Līdz ar to ir svarīgi nodrošināt, ka ir piekļuve gan tirgiem, gan infrastruktūrai un ka vienam spēles dalībniekam nav iespēju šo piekļuvi liegt un dominēt kā vienīgajam piegādātājam Latvijā.
"Latvenergo" ir lielākais gāzes patērētājs valstī, izmantojot to termoelektrocentrāļu (TEC) vajadzībām un tālāk saražoto siltumu piegādājot "Rīgas siltumam". Vai zemāku gāzes cenu izjustu arī patērētāji?
Lētāka dabasgāze var nozīmēt zemāku cenu iedzīvotājiem ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā, kur kā kurināmo izmanto gāzi.
Liela nozīme gāzes cenai ir arī "Latvenergo" kā elektrības ražotāja konkurētspējai, jo visa TEC enerģija tiek pārdota "Nordpool" biržā. "Latvenergo" enerģiju var pārdot tikai tad, kad cena biržā ir pietiekami augsta. Dabasgāzes cenai ir ārkārtīgi liela nozīme, vai "Latvenergo" vispār būs spējīgs saražot un piedāvāt elektrību biržā. Bieži vien TEC saražotā enerģija ir tā, kas Baltijā nobremzē cenu kāpumu biržā. Bez "Latvenergo" TEC īpaši vasarā un rudenī mūsu cenu apgabalā maksa par elektrību būtu ievērojami augstāka.
Lētāka dabasgāze no visas Baltijas elektroenerģijas lietotāju viedokļa ir būtiska, jo tas var ierobežot elektrības cenu pieaugumu biržā.
Kad mājsaimniecībām gatavojās atvērt elektroenerģijas tirgu, bija samērā plašas reklāmas kampaņas un iedzīvotājiem skaidroja brīvā tirgus darbības principus. Tagad, kad līdz dabasgāzes tirgus atvēršanai ir palicis gads, valda klusums.
Tikko ir pieņemts likums, ir jauns ekonomikas ministrs, kas organizē darba grupu, kura strādās pie regulējuma izstrādes. Viens no jautājumiem arī būs, kā tiks skaidrota tirgus atvēršana.
Mājsaimniecībām, līdzīgi kā tas bija elektroenerģijas tirgū, nebūs obligāti uzreiz jāizvēlas jauns tirgotājs un jāpārslēdz līgumi. Enerģētikas likuma grozījumi paredz, ka mājsaimniecībām būs iespēja palikt pie tā saucamā universālā pakalpojuma slēdzēja, kas pēc tirgus atvēšanas vismaz dažus gadus būs LG. Universālais pakalpojums tiks sniegts par tādu dabasgāzes cenu, ko būs apstiprinājusi SPRK. Cena, visdrīzāk, tiks noteikta pēc līdzīgiem principiem, kā tas ir šobrīd. Proti, tiks ņemti vērā piegāžu līgumi, kas ir starp LG un "Gazprom", balstoties uz cenu formulām, kas tur ir ietvertas. Tas nozīmē, ka mājsaimniecībām būs nodrošināts pārejas periods, kura laikā varēs palikt pie universālā pakalpojuma sniedzēja. Bet, ja tirgū būs kāds labāks piedāvājums, varēs izvēlēties to.
Enerģētikas eksperti ir izteikušies, ka jau pēc pāris gadiem patērētājiem būs brīva iespēja izvēlēties gāzes piegādātāju, tie varētu būt pat trīs – četri. Kādas ir SPRK prognozes?
Neminēšu konkrētus skaitļus, bet esmu pārliecināts, ka jauni tirgotāji ienāks. Redzam, ka tie ir kļuvuši aktīvi brīvajā tirgū Lietuvā un Igaunijā. Neizslēdzu iespēju, ka kāds no Latvijas esošajiem pakalpojumu sniedzējiem, kas šobrīd nodrošina elektrības piegādi, nākotnē to varētu piedāvāt kopā ar dabasgāzi.
Lielākais elektroenerģijas ražotājs Igaunijā "Eesti Energia" kļuvis arī par dabasgāzes tirgotāju. Vai to varētu darīt arī "Latvenergo"?
"Eesti Energia" ir otrs nopietnākais spēlētājs Igaunijas atvērtajā dabasgāzes tirgū un izrāda pietiekamu sīvu konkurenci vēsturiskajam gāzes piegādātājam "Eesti Gas", kas pēc būtības ir līdzīgs uzņēmums kā LG. Nav izslēgts, ka arī "Latvenergo" kā viens no lielākajiem gāzes patērētājiem iesaistās tirgū kā šī produkta tirgotājs.
Varbūt šis ir iemesls, kāpēc LG tā pretojas, lai "Latvenergo" saņemtu piekļuvi sadales sistēmai un gāzi no Lietuvas. LG saredz potenciālo konkurentu.
Iespējams.
Neskaidrs jautājums ir par parādiem – elektrību atsevišķam dzīvoklim var atslēgt, gāzi – nē. Kurš atbildēs par parādiem, kāds būs risinājums brīvajā tirgū?
Šis būs jautājums, kas jāvērtē kopā ar Ekonomikas ministriju, izstrādājot dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumus. Būs jāizšķiras, kāda atbildība ir sistēmas operatoram, jo lietotājs ir pieslēgts sistēmai, un kāda - tirgotājam, un kādā veidā var notikt tirgotāja maiņas process un kādā veidā var fiksēt, vai lietotājs nav palicis parādā.
Elektroenerģijas tirgū Latvijā ir laba pieredze: lietotājs norēķinās ar tirgotāju, kas tālāk to dara ar sistēmas operatoru. Lietotājam mājsaimniecību līmenī nav divi līgumi.
Jāskatās, vai varam šādu sistēmu pārņemt attiecībā uz dabasgāzi, vai jānodala atbildība striktāk, ņemot vērā parādnieku problēmu. Varbūt sistēmas operatoram ir jādod iespēja pa tiešo vērsties pret negodprātīgiem lietotājiem, liedzot iespēju mainīt tirgotāju situācijā, kad ir izveidojies parāds? Ja lietotājs nav atslēgts no sistēmas tikai tāpēc, ka LG ir grūtības viņu atslēgt, tam nevajadzētu būt par iemeslu, lai lietotājs atkal varētu mainīt tirgotāju un turpināt saņemt pakalpojumu. Jādomā par papildu ierobežojumiem, lai nenotiktu šāda veida tirgotāju maiņa.
Pēc LG teiktā, šogad būs viszemākās cenas pēdējo astoņu gadu laikā. Kāda tā gaidāma līdz ar brīvā tirgus atvēršanu?
Cenas grūti prognozēt, tās tomēr joprojām būs ļoti atkarīgas no ārējiem faktoriem – naftas produktu cenas pasaulē, eiro-dolāra kursa attiecībām.
Taču ir parādījusies globāla tendence, ka dabasgāzes cena arvien vairāk atsaistās no naftas produktu cenas un iegūst savu vērtību. Iemesls tam ir arvien lielāki sašķidrinātās dabasgāzes apjomi, kas tiek piegādāti dažādiem tirgiem. Pēdējos gados ir sacelti daudzi jauni gāzes eksporta termināļi. Jaunie apjomi ievērojami pārsniedz patēriņa pieaugumu.
Sašķidrinātās gāzes eksportu ir sākusi ASV. No naftas cenām atsaistās vēsturiski dārgākais tirgus - Austrumāzija. Liela nozīme šajā reģionā ir Austrālijai, kas ir apsteigusi Kataru un kļuvusi par lielāko sašķidrinātās dabasgāzes eksportētāju pasaulē.
Sašķidrinātais dabasgāzes tirgus no neliela, reģionāla tirgus ir kļuvis par globālu tirgu, kuram nav robežu. Ja dabasgāzes cenas kādreiz atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas atšķīrās piecas sešas reizes, tad tagad tās arvien vairāk sāk tuvināties viena otrai. Dabasgāze iegūst patstāvīga produkta statusu, un cena sāk veidoties biržā līdzīgi, kā tas notiek ar naftas produktiem.
Eksperti atzīst, ka sašķidrinātā dabasgāze ir dārgāka nekā dabasgāze.
Sašķidrinātās dabasgāzes transportēšanas izmaksas ir dārgākas, jo tā pie ļoti zemas temperatūras ir jāsašķidrina, jāved ar kuģiem un tad atkal jāpārvērš gāzveida stāvoklī. Tehnoloģiskais process ir ļoti energoietilpīgs. Bet produkta cena samazinās, tehnoloģijas attīstās, un sašķidrinātā dabasgāze arvien vairāk konkurē ar cauruļvadu gāzi.
Cenai, kuru esam maksājuši par dabasgāzi, ir ļoti mazs sakars ar tās ieguves un transportēšanas izmaksām. Kamēr Latvijai ir viens piegādātājs, tas diktē cenu, balstoties uz naftas produktu formulām, kurām nav nekāda sakara ar gāzes ieguves un transportēšanas izmaksām. Tiek izmantota vēsturiski izveidojusies tirgus situācija, un gūta daudzkārtīga peļņa.
Alternatīvās piegādes nozīmēs, ka varēsim izvēlēties labāku cenu. Ļoti iespējams, ka "Gazprom" vienmēr, balstoties uz zemākām izmaksām, spēs piedāvāt ļoti konkurētspējīgu cenu. Kamēr nav alternatīvu piegāžu, par to varam tikai spekulēt.
Pirms dažiem gadiem Baltijai ar Eiropas Savienības atbalstu bija iespēja uzbūvēt vienotu sašķidrinātās gāzes terminālu, taču valstis nespēja vienoties. Bija ziņas, ka šādu termināli Latvijā, Skultē, varētu būvēt privātie investori.
Projekts Skultē tālāk nav attīstījies, bet lietuvieši "Gazprom" spiediena rezultātā termināli par savu naudu uzbūvēja Klaipēdā.
Igauņi un somi skatās uz termināli kā kopīgu projektu, ir vairākas versijas, kā tas varētu attīstīties, bet viss vēl ir ieceres stadijā. No Latvijas viedokļa tas būtu pozitīvi, jo būtu jauns piegādes ceļš, tomēr vienlaikus jāvērtē šāda projekta ekonomiskais pamatojums, ņemot vērā jau līdzšinējās investīcijas infrastruktūrā un tirgus pieprasījumu.
Kādi politikas dokumenti vēl trūkst, lai varētu darboties brīvais dabasgāzes tirgus?
SPRK ir jāpārstrādā pārvades tarifu aprēķināšanas un noteikšanas metodika, jo saskaņā ar ES prasībām un regulām ir konceptuāli jāizmaina veids, kādā tiek piemēroti pārvades sistēmas tarifi. Tas ietver to, ka ir jāpāriet no tilpuma mērvienībām uz enerģijas mērvienībām. Kopš ir parādījušies vairāki iespējamie alternatīvie dabasgāzes avoti, viens un tas pats dabasgāzes kubikmetrs var saturēt dažādu enerģētisko vērtību. Sašķidrinātā gāze, kas tiek piegādāta no Klaipēdas, ir ar augstāku enerģētisko vērtību nekā gāze, ko saņemam pa cauruļvadiem no Krievijas.
Dabasgāzes tirgū ir jāpāriet uz ieejas-izejas tarifu metodi, jo pārvades tarifs šobrīd ir noteikts par katriem 100 kilometriem. Nākotnē ir paredzēts ieejas un izejas punkta tarifs: maksa tiks iekasēta par dabasgāzes ievadīšanu kopējā sistēmā. Un nav svarīgi, vai dabasgāze no ieejas punkta ceļo līdz Lietuvas, Krievijas vai Igaunijas robežai, vai līdz "Latvenergo" TEC. Šajā zonā Latvijā būs viena maksa.
Ir vīzija, ka nākotnē Baltijas valstis varētu izveidot vienotu ieejas–izejas sistēmu, nojaukt robežas Baltijā. Piemēram, ja ienāk dabasgāze no Polijas, kur paredzēts jauns cauruļvads, tad maksa tiek veikta vienreiz – uz Lietuvas-Polijas robežas, un nav svarīgi, vai tālāk to transportē līdz Viļņai, Tallinai vai Rīgai. Tādā veidā varētu padarīt Baltijas valstu tirgu likvīdāku, aktīvāku, jo apjoms, ko katra no Baltijas valstīm patērē, ir salīdzinoši niecīgs. Ja tirgu apvienojam, tas ir lielāks un interesantāks dabasgāzes piegādātājiem un tirgotājiem.
Likuma grozījumi paredz, ka LG līdz 2017. gada 3. aprīlim ir jānodala gāzes pārvade un uzglabāšana no sadales un tirdzniecības, izveidojot divus uzņēmumus. Savukārt līdz 2017. gada 31. decembrim vienotajam dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas uzņēmumam (sistēmas operatoram) būs jābūt juridiski neatkarīgam no dabasgāzes apgādes komersantiem, kas nodarbojas ar gāzes tirdzniecību un sadali. Vai valstij būtu jāiegādājas gāzes infrastruktūra?
Tas ir politisks lēmums. SPRK nav svarīgi, vai uzņēmums ir valstij piederošs vai privāts. Neatkarīgi no īpašuma piederības regulēšanas metodes un principus izmantojam vienādi.
Vienlaikus, ja skatāmies uz pārvades sistēmas operatoriem gan Igaunijā, gan Lietuvā, tos ir iegādājusies valsts. Pārvades sistēmas operatoram var būt nozīmīga loma kopējā tirgus attīstībā: kopīgas ieejas-izejas punktu zonas izveidošanā, kopīgas biržas un vēl citu tirgum svarīgu elementu attīstīšanā. Ja pārvades sistēmas operators pieder valstij, tad, iespējams, valsts var sekmēt šo procesu attīstību.
Mazliet par otru svarīgu SPRK šī gada darbu – "Sadales tīkls" SPRK iesniedzis līdzsvaroto elektroenerģijas sadales tarifu, kas varētu stāties spēkā 1. jūnijā un kas paredz abonēšanas maksu 1,5 eiro mēnesī vienfāžu elektrības pieslēgumiem, vienlaikus par 20% samazinot mainīgo tarifa daļu. Savukārt trīsfāžu pieslēgumiem abonēšanas maksa būtu 4,84 eiro mēnesī. Ir aprēķināts, ka tādējādi ST iekasēs papildus 15 miljonus eiro. Senāk LG bija abonēšanas tarifi, kas šķiet novecojis paņēmiens naudas iekasēšanai.
Nē, tas nav novecojis paņēmiens. Šāda veida maksājumu ir daudzviet Eiropā un citur pasaulē. Ja skatāmies kopumā uz ST tarifiem, citiem pieslēgumiem, kas nav mājsaimniecības, jau eksistē jaudas pieslēguma maksājums. Vienīgie, kuriem līdz šim nebija fiksētā maksājuma, bija mājsaimniecības ar zemiem maksājumiem. Iemesls, kāpēc ir abonēšanas maksas: ST izmaksas nav saistītas ar to, cik daudz tiek patērēts elektrības. ST 80% no visām izmaksām ir fiksētas, kas nav saistītas ar patēriņa lielumu. Tās ir izmaksas, kas saistītas ar infrastruktūras uzturēšanu. Lai nosegtu izmaksas, vajadzīga fiksētā maksa.
Piedāvājums – 1,5 eiro ar pievienotās vērtības nodokli – noteikti nesedz visas ar pieslēgumu saistītās izmaksas, jo lielākā daļa izmaksu tiks segta ar tarifa mainīgo daļu. Tas ir tikai viens solis virzienā, lai iekasētu līdzekļus no objektiem, kas nemaz nepatērē elektroenerģiju vai to patērē ļoti mazos apjomos. ST šādu objektu ir vairāk nekā 100 000, t.i., vairāk nekā 10% no visu mājsaimniecību pieslēgumiem. Patlaban izveidojusies situācija, ka vienas mājsaimniecības, kuras patērē elektroenerģiju, apmaksā pieslēguma uzturēšanu tām, kas elektrību patērē maz vai nemaz. Līdz ar to veidojas ne pārāk godīga situācija. Pakalpojums, ko nodrošina ST, ir nevis elektrība, bet pieslēgums, iespēja saņemt elektrību noteiktā vietā.
Kopējais rēķins samazināsies tikai tad, ja mājsaimniecība patērēs vismaz 100 kilovatstundas (kWh) mēnesī.
Līdzsvars saskaņā ar ST piedāvājumu un aprēķiniem ir 86 kWh mēnesī, tad maksājums nemainīsies.
Kādus prognozējat elektrības tarifus šogad? Saistībā ar diviem jauniem starpsavienojumiem elektrības tirgotāji cer uz zemākām cenām.
Jā, tarifiem ir lejupejoša tendence. To izjūtam no februāra vidus, kad sāka darboties jaunais Polijas un Zviedrijas starpsavienojums. Vēsturiski Skandināvijā elektrība ir ievērojami lētāka nekā Baltijā, jo skandināviem ir apjomīgi hidroresursi un atomelektrostacijas. Lai gan Baltijā cena vēl ir augstāka nekā Skandināvijā, tomēr tā samazinās. Februārī un martā vidējā cena Latvijas cenu zonā ir zem 30 eiro par megavatstundu (MWh). Salīdzinājumam – pagājušā gada vidējā cena Latvijas cenu zonā bija 44 eiro par MWh. Savukārt 2014. gada cena bija virs 50 eiro par MWh.
Samazinājums ir ievērojams – lielākie ieguvēji ir tie, kas izvēlējušies biržas cenai piesaistītos piedāvājumus. Pats esmu tādu izvēlējies no pirmās tirgus dienas.
Pēdējos pāris gadus daudzviet kritušies apkures tarifi. Vai šāda tendence turpināsies?
Maksājumi par siltumapgādi lietotājiem ir ievērojami samazinājušies. Tas ir noticis gan tāpēc, ka ražotāji investējuši tehnoloģijās - pārgājuši uz šķeldas izmantošanu, gan tāpēc, ka daudz ieguldīts siltumtīklos, samazinot siltuma zudumus. Šie procesi varētu notikt arī turpmāk.
Kas attiecas uz energoresursu – gāzes, šķeldas – cenām, grūti ko prognozēt, zināms, ka dabasgāzei vēl turpināsies kritums līdz vasarai. Ja naftas cena vairs nesamazinās, sašķidrinātās dabasgāzes cena pasaules tirgos arī nostabilizējas, kritums var nebūt vai var atsākties pieaugums. Esam tuvu zemākajam punktam siltumapgādes tarifos un uz būtiski lielākiem samazinājumiem attiecībā uz energoresursu cenām var necerēt. Tur, kur tiks ieguldīts siltumapgādes uzņēmumu sakārtošanā, tarifu samazinājums var turpināties.
Trešais darba punkts bija metodikas sakārtošana monopoluzņēmumiem. Esiet secinājis, ka tie ne pārāk efektīvi strādā?
Ir pamats uzskatīt, ka monopoluzņēmumi var strādāt efektīvāk. Līdzšinējās tarifu noteikšanas metodikas nerada pilnīgi skaidru priekšstatu par katra uzņēmuma efektivitāti un visām iespējām samazināt neefektīvās izmaksas.
Tātad – LG, "Rīgas siltums", "Latvenergo".
Ar lielo monopolistu izmaksu salīdzināšanu ir nedaudz grūtāk – tie ir tik lieli, ka Latvijas mērogā nav ne ar vienu salīdzināmi. Visdrīzāk, būtu vajadzīgs starptautisks novērtējums, izmaksu salīdzinājums. Tad varētu definēt efektivitātes rādītājus šiem lielajiem uzņēmumiem.
Bet princips, ka ir jāmotivē uzņēmumi kļūt efektīvākiem, ir ārkārtīgi būtisks. Tas dos daudz lielāku ieguvumu abām pusēm – lietotājiem un komersantiem. Nevis mēģināt izķert katru pārtēriņu vai nepamatoto izmaksu.
