Esat pirmais reģionālais mērs Ministru prezidenta (MP) amatā, kā premjers ir bijis tikai bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš. Esat bijis arī ministrs. Kāds skatupunkts ir no MP krēsla?
Mana pieredze [valdībā un Saeimā] ir neatsverama priekšrocība, tas arī ļauj diezgan kompetenti no pirmās dienas runāt par visiem jautājumiem un skatīties uz jebkuru reformu ne tikai no centra, bet arī no praktisko īstenotāju acīm un to skatupunkta, kas ir vairāk saistīti tieši ar iedzīvotājiem. Tāpēc pieredze un zināšanas par pašvaldībām noteikti ir neatsverams pluss.
NATO iecere pastiprināt alianses klātbūtni Eiropas austrumu robežvalstīs, ASV prezidenta amatu kandidātu pozīcijas - ASV armijas klātbūtne Baltijā, BBC filma "World War Three: Inside War Room", Saeimas galīgajā lasījumā pieņemtie grozījumi trīs likumos, kuru mērķis ir nacionālās drošības stiprināšana. Kāds ir Latvijas apdraudējums drošības ziņā?
Nacionālā drošības joma neapšaubāmi ir pirmā prioritāte. Pēc tam jāsāk skatīt pārējie jautājumi, jo bez drošības nav svarīgas nekādas reformas.
Valdības deklarācijas veidošanas laikā ļoti labi redzēju sadarbību starp trim ministriem – aizsardzības, ārlietu un iekšlietu -, kurus skar šis jautājums. Šo trīs cilvēku sadarbība ir labs paraugs, kā neradīt resoru barjeras.
Vai esam apdraudēti? Vienmēr jāpatur prātā, ka joprojām [ģeopolitiski] nekas īsti nav mainījies, ka ir ļoti svarīgi būt visciešākā saskarsmē ar NATO, tāpēc arī atbalstām sabiedroto spēku pastiprinātu klātbūtni Latvijā. Tas vairo mūsu drošību.
Attiecībā uz BBC mazliet dīvaino filmu, jāsaka, ka tik vienkārši ar Latviju vis nav, ka mūsu cilvēki tomēr ir gatavāki, un viņi nebūs izmantojami kaut kādās sliktās spēlēs, kas varētu apdraudēt Latviju. Zināmā mērā man pat šī Latgales pašvaldību vēstule [pašvaldību vadītāji nosūtīja vēstuli valdības pārstāvjiem, iebilstot pret šo filmu kā provokāciju] kaut kādā ziņā priecē, ka viņi domā, ka ir citādāki. Filmā bija nevajadzīgi pārspīlējumi.
BBC filmā bija izspēlēta epizode, ka 20 kilometru robeža ar Krieviju ir vaļā, ka no Krievijas humānās palīdzības konvojā ieved gan bruņojumu, gan karaspēku. Vai par savu robežu varam justies droši?
Robežas jautājums aktualizējies arī bēgļu sakarā – tā ir Latvijas prioritāte. Briselē tikko pārrunājām jautājumus, kas attiecas gan uz robežu, gan uz bēgļiem. Neatnāks neviens onkulis, nesakārtos Latvijas robežu un neiedos lielo naudu. Mums pašiem par sevi ir jārūpējas. Un, ja mums tas ir nepieciešams, un domāju – ir nepieciešams, tad tuvākajos gados robežai jāvelta gan līdzekļi, gan liela uzmanība.
NATO izcilības centra vadītājs Jānis Sārts ir teicis, ka pastiprinās hibrīdkaršs ne tikai Latvijā, bet visā Centrāleiropā un Skandināvijā. Latvijā sācis darboties jauns portāls "sputniknews.lv" – Krievijas propaganda neatlaižas. Savukārt Latvijai mediju telpā nav īsti, ko likt pretī. Tā arī neizkristalizējās ideja ne par atsevišķu LTV krieviski raidošu kanālu, ne par vienotu kanālu Baltijā vai Eiropā. Tā vietā tiek piešķirta nauda komercsabiedrībām Latgales TV un radio satura veidošanai. Kas būtu jādara mediju telpas stiprināšanai?
Jau pirms kāda laika Eiropā saucām, ka mums ir šeit tāda situācija, un šķita, ka mūs nesaprot. Tagad, kad [informācijas hibrīdkara] elementi jau ir iegājuši Vācijā un citās valstīs, neviens vairs neuzskata, ka tas ir tikai Latvijas, pierobežas valsts, jautājums, situācija ir citādāka.
Ir problēmas ar regulējumu, šie [Krievijas propagandu pārstāvošie] raidkanāli ir reģistrēti citās valstīs. Eiropā sakām: Latvijas robeža ir kopējā lieta, arī bēgļi un informatīvā telpa ir kopējais jautājums. Baltijas valstu uzdevums ir ES problēmu līmenī pacelt jautājumus par robežas un informatīvās telpas stiprināšanu. Kad runā par Vācijai vai Francijai aktuālām lietām, mēs piedalāmies, bet šobrīd ir laiks, kad mums ir jārunā par savām problēmām.
Šo jautājumu par pretsparu Krievijas informatīvajai propagandai Eiropas līmenī risinām jau pāris gadus, bet tā arī nekas nav noticis.
Nevaru par to atbildēt, mana pirmā pieredze bija tikai pagājušajā nedēļā [intervija notika 24.februārī].
Jautājums ir ne tikai par kanāliem, bet arī par iedzīvotāju paradumu maiņu. Vai jums šķiet, ka līdzekļu piešķiršana reģiona TV un radio komercsabiedrībām mainīs šo iedzīvotāju paradumus Latgalē – tie pārstās skatīties kabeļtevīzijas?
Iedzīvotāju paradumi un tas, ko mēs saucam par valsts patriotismu un "vai visi zina, kas ir Valsts prezidents", var mainīties tikai pakāpeniski un lēnām. Zināmas iestrādes Latvijā ir, bet jautājumi ir pietiekami sensitīvi, lai tā tieši un skaidri visiem pateiktu, kāds ir mūsu plāns. Neesam arī dzirdējuši uzstājamies Krievijas prezidentu, kur viņš izstāstītu, kādi viņam ir plāni par informatīvo telpu un ko viņš taisās darīt ar Latviju.
Vai šajā situācijā kāda loma ir arī pašvaldībām?
Varu atgriezties pie situācijas, kāda savulaik bija ar dekoderiem. Bija vajadzīgs salīdzinoši tikai neliels valsts ieguldījums un pašvaldību palīdzība. Patlaban jau šī kaite ir daudz lielāka, Latvijas dekoderu vietā ir Krievijas un Baltkrievijas bezmaksas dekoderi. Šos jautājumus centralizēti noteikti atrisināt nevarēsim, ļoti svarīgi būtu iesaistīt pašvaldības. Regulāri kontaktējos ar Krāslavas mēru, daudz ko zinu krietni vairāk, nekā man var izstāstīt Rīgā kāda no atbildīgajām institūcijām.
Valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka būtiski palielināsiet pašvaldību lomu un atbildību investīciju piesaistē. Patlaban pašvaldību cīņa par ienākumiem ir saasinājusies ar deklarēšanās dažādiem variantiem – ne tikai par nekustamā īpašuma nodokli (NĪN), bet arī par iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Gan Rīgā jādeklarējas Rumbulā dārza mājā, gan Carnikavā, citādi NĪN pieaug, piemēram, Garupē par 40 kvadrātmetru vasaras mājiņu no apmēram 100 eiro pērn uz 200 eiro šogad.
Par mierinājumu ir jāsaka, ka šāda cīņa par iedzīvotājiem ir visā Eiropā. Zināmā mērā IIN ir pašvaldības galvenais iztikas avots. Vai tāpēc no deklarēšanās sistēmas jāatgriežas pie pierakstīšanās un mājas grāmatas? Diezin vai.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) saskaņo visus saistošos noteikumus ar pašvaldībām. Tām bija tiesības šo NĪN paaugstināt visu laiku. Nekas netika darīts. Pēkšņi ir noticis sprādziens.
Kad jums uzdod jautājumu par darbaspēka nodokļa samazinājumu, kompensējot to ar nodokļiem par kapitālu un īpašumu, mēs visi sakām, ka jā, tā ir pareiza rīcība. Līdz brīdim, kad jāsāk maksāt pašvaldību palielinātais nodoklis.
Viss ir kārtībā, ja cilvēkam pieder daudzi īpašumi, bet runa ir par banālām dārza mājām. Vai, jūsuprāt, VARAM nebūtu jāiebilst šādai situācijai gan Rīgā, gan Pierīgas pašvaldībās?
Jūs man tagad uzdodat jautājumu, kas ir adresēts VARAM.
Bet VARAM jau neiebilst! Kāda ir jūsu attieksme?
VARAM būtu jālikvidē, ja man viņu vietā būtu kaut kas jādara!
Tāpat kā jautājums par valdības deklarācijā ierakstīto attiecībā pret investīciju piesaisti: man nav VARAM vietā jāizdomā šie instrumenti, kā to darīt. Bet ieraksts deklarācijā tapa, jo konkrēti Tukuma mēram bija problēmas piesaistīt pilsētai lielu ražotāju un līdz ar to arī nozīmīgas investīcijas, bet tajā pašā laikā ir Ministru kabineta (MK) noteikumi, draudošā Valsts kontrole, un viņam ir liegta šī elastīgā pieeja – nevar pašvaldībai piederošai zemei dot atlaides. Investors apskatīsies un aizies kaut kur citur.
Tā ir modelēšana jeb realitāte?
Tā bija realitāte. Tukuma pašvaldībai bija nepieciešams samazināt maksu par zemi, lai piesaistītu lielu ražotāju, bet uzņēmējs, apskatījies centralizētos MK noteikumus, kas nepieļauj nekādu elastību, pateica: es aizeju.
Sākotnēji deklarācijā bija ierakstīts - palielināt pašvaldības lomu uzņēmējdarbības piesaistē. Bet vietējā vara prasa pretī: dodiet, valsts, tad arī instrumentus, lai to varētu darīt. Ne jau tikai nodokļu atlaides ir vienīgais instruments. Bet lielā neuzticēšanās noved pie tā, ka pat nomas maksas visās valstij un pašvaldībai piederošajās ēkās, neatkarīgi no tā, kur tās atrodas, tiek noteiktas centralizēti ar vienotas formulas palīdzību. Citas valstis daudz elastīgāk cīnās par uzņēmējiem. Ir jāmaina pieeja. Tie ir fakti, un VARAM būs jāpiedāvā savi priekšlikumi.
Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ir izteicies, ka Somijā, lai ieinteresētu pašvaldības radīt darbavietas, pat tās prēmē.
To es viņam izstāstīju. Visu laiku ir bijusi diskusija par daļas IIN novirzīšanu pašvaldībām. Ja nošķeltu 2% un dabūtu lielāku pašvaldības budžetu, tad iedarbinātu pašvaldību izlīdzināšanas sistēmu vēl krietni lielākos apmēros, ņemot vērā, ka divas trešdaļas šīs summas saņemtu Pierīga un Rīga. Cik garš, tik plats.
Somijā valsts struktūra ir ļoti līdzīga kā Latvijā – nav daudz lielu pilsētu, tikai trīs. Šajā valstī ir izveidots īpašs fonds, no kura tiek apbalvotas pašvaldības, ja tiek piesaistītas investīcijas. Mēs noteikti modelēsim, lai šādu fondu izveidotu arī Latvijā. Es esmu par.
Kādu redzat nākamo Latvijas pašvaldību modeli – paliekam pie 119 pašvaldībām?
Aizvien vairāk pārliecinos, ka sadarbībai starp dažādām dzīvēm – viena no tām pilsētā, otra laukos – ir izšķiroša loma. Ir daudz pozitīvu piemēru. Piemēram, Smiltenes, Madonas novadā diezgan perfekti tiek izmantots pilsētas potenciāls, uzturot saikni ar laukiem - zaļajos iepirkumos, skolu sistēmā.
Ir jānosauc pašvaldību funkcijas, kas tām jāpārvalda. Un nākotnē, tikai tas nebūs līdz 2020.gadam, izvērtējot vienu modeli – liela, laukus aptveroša teritorija ar pilsētu centrā, un otru modeli – piecas pašvaldības, katra savā lauciņā, bet kas sadarbojas, tad arī jāspriež, kura sistēma labāka. Iespējams, pašvaldības spēs tikt galā un izdarīt savu izvēli.
Jautājums jau vienmēr ir par krēsliem. Labi zināt, kā gāja, 526 pašvaldības samazinot līdz 119.
Šobrīd ejam uz to, lai pašvaldībām tiktu iezīmētas sadarbības teritorijas un noteikti uzdevumi. Kā ar to tiks galā VARAM, skatīsimies, bet uzdevums būs. 2020.gadā tad tālāk var skatīties, kādu modeli izvēlēties.
Termiņš ir 2020.gads?
Nākamgad ir pašvaldību vēlēšanas, protams, līdz nākamajam gadam nekas nenotiks.
No Carnikavas pagastnama līdz Ādažiem var aizbraukt ar riteni 20 minūtēs. Carnikavā ir tikai pagastnams, skola un veikals, Ādažos – mazliet vairāk.
Pierīgas pašvaldībās, salīdzinot ar citām, vismaz ir iedzīvotāji, un tas dod budžeta bāzi. Un arī tad šīs pašvaldības ir ļoti, ļoti neapmierinātas.
Carnikavas novadā ir 7000 iedzīvotāji, vasarās – 30 000, jo vēsturiski ir daudz vasaras māju. Ādaži un Carnikava atrodas blakus, darbavietu tur ir maz, cilvēki brauc strādāt uz Rīgu. Neredzu jēgu pašvaldībām šādā formā.
Ne valdības rīcības plānā, ne deklarācijā nav paredzēta administratīvi teritoriālā reforma, tur ir rakstīts - noteikt sadarbības teritorijas. Vairāk nekas nebūs.
Tāpēc, ka pats pārstāvat Zaļo un zemnieku savienību?
Bet es jau saku: nav izslēgts, ka 2020.gadā varam nonākt pie argumentiem par administratīvi teritoriālo reformu. Bet parunājiet par to ar Jaunsleini [Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis], uzdodiet viņam šos jautājumus!
Jaunsleinis pārstāv visas pašvaldības un runā to, ko ir runājis 20 gadus.
Jā, tieši tā.
Latvija līdz gada beigām ir paredzējusi iestāties OECD, nepadarītie mājasdarbi ir korupcijas apkarošanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanā, kā arī valsts kapitālsabiedrību pārvaldībā. Pēdējās dienās ir aktualizējies jautājums par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbību (KNAB), Eiropas Komisijas ziņojumā tiks analizēts KNAB darbs, pērn pirmajā pusgadā uz tiesu esot nosūtīts mazāk lietu nekā iepriekš. Dienests ir novājināts iekšējos konfliktos. Kāds ir jūsu skatījums uz šo jautājumu, kāds ir risinājums?
Protams, KNAB ir problēmas. Bet kas attiecas uz likumdošanu un sarunām ar OECD, šobrīd ir ļoti svarīgi KNAB dot lielāku neatkarību un Saeimā pieņemt attiecīgu likumu. Tas, protams, neatrisinās KNAB iekšējās problēmas, to ļoti labi apzinos un situāciju vēroju no KNAB dibināšanas sākuma. Tuvākajā laikā plānoju tikties ar dienesta vadītāju. Kāds īsti ir risinājums? No preventīvo darbu viedokļa būtu ko viņam pateikt, bet kas notiek KNAB iekšienē? Tā ir aisberga neredzamā daļa, ar ko ir jāiepazīstas.
Rudenī KNAB vadītājam Jaroslavam Streļčenokam beidzas pilnvaru termiņš. Vai jūs atbalstītu viņa ievēlēšanu uz otru termiņu?
Nezinu, vai es balsotu. Izlasīšu Eiropas Komisijas ziņojumu par KNAB, iepazīšos. Man bija tikšanās ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, uzklausīju arī viņa viedokli par KNAB.
Viena no prasībām, iestājoties OECD, ir padomju izveide valsts kapitālsabiedrībās. Tās jāizveido šī gada laikā un tām būtu jāatšķiras no iepriekšējām, kas darbojās vairāk kā partiju barotavas. Vai, veidojot jaunās padomes, kaut kas tiešām varētu mainīties? Kā panāksiet, ka tās būs profesionālas, neatkarīgas?
Ir noteikta stingra kārtība, kādā padomes tiek veidotas. Padomju funkcija ir uzraudzīt, ko dara valdes un kas notiek uzņēmuma iekšienē - tur OECD bija taisnība. Uz barotņu lozunga rēķina krīzes laikā tās tika likvidētas un valdes pārvērstas par politiskām institūcijām. Tas ir trīs četras reizes bīstamāk, nekā padomes. Piemēram, ir dažas padomes, kurās es kā MP gribētu paturēt kontroli. Tad ir jautājums: vai paļauties uz cilvēkiem, kurus nepazīstu? Nedomāju, ka atslēga ir tajā, ka tie ir partiju vai MP virzīti cilvēki. Jautājums ir par cilvēku profesionalitāti – vai viņi tikai atsēž, vai ir tādēļ, lai pārraudzītu, kas uzņēmumā notiek. Ir cerības, ka jaunā padomju sistēma šādu pieeju īstenos.
Neslēpšu, es ļoti labprāt padomēs redzētu cilvēkus, kas mani informē, nevis pamostos, kā bijusī premjere Laimdota Straujuma pēc Anrija Matīsa darbībām – kad nezini, kas notiek kaut kur. [Bijusī premjere Laimdota Straujuma negaidīti atlaida satiksmes ministru Anriju Matīsu nākamā rītā pēc valdības sēdes par "airBaltic" finanšu situāciju.]
Esat teicis, ka būs centralizēta lielo stratēģiskās attīstības projektu īstenošanas pārraudzība.
Ar Valsts kancelejas vadītāju Mārtiņu Krieviņu esam to runājuši, un šāda pārraudzība palēnām jau notiek.
Valsts kanceleja pārraudzīs "Rail Baltica" projektu, "Pasažieru vilciena" iepirkumu?
Kaut kādā ziņā – jā. Protams, ar ministriem tas vēl ir jāpārrunā. Informācijai par notiekošo ir jābūt, dažreiz pat ministrs nevar visu zināt.
Ja kaut kur tiks veidota pārraudzības padome, tad tajā būs cilvēks no Valsts kancelejas, kurš man stāstīs, kas tur notiek.
Bet valstij ne pārāk veicas ar lielo uzņēmumu pārraudzību, nereti nauda tiek izšķērdēta. Intervijā LV portālam "RB Rail" valdes priekšsēdētāja Baiba Rubesa atzina, dzirdējusi runājam, ka visa ātrvilciena trases "Rail Baltica" būvniecība Latvijā jau esot sadalīta.
Tuvākajā laikā man ar viņu ir jāsatiekas. 2. un 3.martā man ir tikšanās ar Lietuvas un Igaunijas premjeriem un pārrunājamo jautājumu sarakstā esmu iekļāvis arī "Rail Baltica". Ja nauda kaut kur Latvijā ir sadalīta, tad tikpat labi tā var būt arī Lietuvā un Igaunijā. Tas, kā "Rail Baltica" projekts tiks pārvaldīts – vai tā ir viena institūcija vai katrā valstī sava, tas ir jāpārrunā. Šajā projektā mēs neesam iniciatori.
Bažas ir par to, un tās ir pamatotas, vai, katrai valstij īstenojot savas vēlmes, var "saslēgt" kopā projektu, lai tas kalpotu visiem.
Korupcijas risku mazināšanai viens no variantiem ir arī paredzēt lielāku partiju finansējumu no valsts - budžeta finansējumu piešķir partijai, par kuru iepriekšējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā divi procenti vēlētāju, un tas ir 71 cents kalendārā gada laikā par katru iegūto balsi.
Attiecībā uz to, cik Latvijā nopelnām un cik vispār spējam saražot, šāds finansējums partijām ir adekvāts valsts iespējām. Ja ir jautājums par summas palielināšanu, tad – nē. Partiju finansējumam jāpalielinās atbilstoši tam, kā aug mūsu ienākumi.
Finansējums nevienā valstī nav domāts partiju priekšvēlēšanu kampaņām. Tas ir paredzēts biroju uzturēšanai. Labāk tos atklāti finansēt no valsts budžeta nekā no nezināmiem un neskaidriem avotiem. Vai arī kā tas bija agrāk: birojs sanāk divus mēnešus pirms vēlēšanām, savāc naudu un uzvar. Valsts finansējums ir devis krietni vairāk plusu nekā mīnusu.
Bet vai tas mazinās partiju vajadzību būt mazāk atkarīgām pēc sponsoru naudas?
Pirms vēlēšanām?
Jebkad!
Pirms vēlēšanām ir citi instrumenti, kā kontrolēt partiju darbību. Ja paskatās uz iepriekšējām vēlēšanām, tās bija labākas. Korupcijas sakarā pēdējās vēlēšanās nebija nekādu skandālu. Reklāmas, kam bija nezināmas izcelsmes nauda, partijām vairāk nav. Bet pieļauju, ka līdz ar to parādās ļoti daudz slēptās reklāmas, kuras nesaprotam – vai cilvēks runā tā aiz sava prāta, vai tāpēc, ka viņam tā ir jārunā.
Ja jautātu par tiesiskās vides sakārtošanu, cik jums koalīcijas līguma ietvaros ir rīcības brīvības sakārtot jautājumus, kas skar, piemēram, maksātnespējas administratorus?
Es neesmu karalis, bet Ministru prezidents, tāpēc ir ministri. Deklarācijā šo jautājumu uzmanības lokā man izdevās noturēt, balstoties uz to, ka tas ir arī uzņēmēju pieprasījums. Tagad ir nākamais etaps: nepieciešams konkrēts rīcības plāns no tieslietu ministra.
Neesmu naivs, šo jautājumu nevaru viens pats koalīcijā "noturēt". Tāpēc ir jābūt skaidri uzrakstītam rīcības plānam, lai tas būtu kontrolējams un skatāms no sabiedrības puses.
Saeimā darbojāties komisijā, kurā runāja par privatizācijas sekām - piespiedu zemes nomu. To ir spiesti maksāt 111 000 cilvēki. Komisija patlaban saka, ka līdz 2017.gadam nepaspēs dot šo iespēju - izpirkt zemi. Kāpēc?
Vakar [intervija notiek 24.februārī] ierados savā bijušajā [Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu] komisijā un apsēdos savā kādreizējā vietā. Likumprojekts ir iesniegts Saeimā, bet tā vājā vieta ir – kas notiks ar cilvēkiem, kas nemaksās un pēc desmit gadiem būs nevis dzīvokļu īpašnieki, bet būs pavisam citās - īres attiecībās. Mehānisms ir izstrādāts, bet tam ir dažas vājas vietas. Komisijā bija diskusija par to, vai likumprojektu sūtīt atpakaļ uz Tieslietu ministriju, bet vienojāmies, ka Saeimā tiek veidota darba grupa, lai trūkumus novērstu un likumprojektu pilnveidotu.
Darba grupas, kā vēsturiski zināms, ir bezatbildīgākais veidojums.
Darba grupas var būt dažādas – lai kaut ko "noraktu" vai arī lai kaut ko izdarītu. Drīzāk jāšķiro - kāda ir darba grupa.
Konkrētajā darba grupā līdzdarbosies Tieslietu ministrija, Latvijas Pašvaldību savienība, Valsts kanceleja, solījām arī uzraudzību no MP biroja, lai darbs ietu uz priekšu, jo šis ir valdības rīcības plāna jautājums.
Lēmuma pieņemšanas iniciators var būt vai nu zemes īpašnieks, vai iedzīvotāji. Pieņemu, ka lielākie iniciatori būs zemes īpašnieki.
Jūs tiešām tā domājat, ka zemes īpašnieki ir ieinteresēti samazināt savus ar pašreizējo regulējumu garantētos ienākumus?
Jā, jo lielākā daļa iedzīvotāju ar piespiedu zemes nomas problēmām ir Rīgā, bet viņi pat savus kaimiņus nepazīst. Taču ir jābūt 51 balsij, lai akceptētu zemes pirkšanu.
Iedzīvotāji šobrīd pietiekami nopietni balso ar maku.
Lai tā būtu. Tad es būtu ļoti pārsteigts. Pēc Radzeviča [Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs] teiktā, reizi trijos mēnešos pie viņa kabinetā ienāk cilvēks un prasa, kad jūs man saremontēsiet sienas. Viņš nav pamanījis, ka dzīvoklis ir privāts. Rīgā ēku siltināšana faktiski nenotiek, kur arī vajadzīgs lēmums. Es neesmu tik optimistisks, ka mājas iedzīvotāji pieņems lēmumu izpirkt zemi. Valsts rada šos instrumentus, nāks pretī ar nofinansētu zemes uzmērīšanu un institūciju apmaksāšanu, kas vadīs šos procesus, – tam nauda būs jāatrod.
Diskusija ir: vai būs nepieciešamā sadarbība, lai varētu izpirkt zemi. Šis punkts ir jāpilnveido, un komisija pie tā strādās. Ja būs nemaksāji par zemes izpirkumu – un desmit gadus var arī nemaksāt –, tad dzīvoklis pazūd, viss. Un šobrīd nav atrasti nekādi "spilveni".
Esat izteicies, ka par "airBaltic" ir interese no investoru puses. Bet nav dzirdēts, ka pašreizējais finanšu investors, ar kuru ir noslēgts līgums, būtu samaksājis 52 miljonus eiro.
Ar finanšu investoru Ralfu Dīteru Montāgu-Girmesu noslēgtais priekšlīgums paredz termiņu, kad tas ir jāizdara, un tas vēl nav noslēdzies – termiņš ir marta sākums.
Šī priekšlīguma noslēgšana beidzot izkustināja situāciju ar investora meklēšanu no nulles punkta. Ja viss notiek, kā Girmess ir solījis un "airBaltic" tiek nokomplektēts ar lidmašīnām, tad varam pāriet pie otrā etapa – runāt par stratēģiskā investora piesaisti.
Kāda ir "Ventbunkera" interese par "airBaltic"?
Man nav informācijas, esmu par to tikai dzirdējis. Sarunās ar Satiksmes ministrijas un Valsts kancelejas darbiniekiem šī informācija [par piedāvājuma iesniegšanu] neapstiprinājās.
Vai "airBaltic" perspektīvā varētu atrast stratēģisko investoru un veiksmīgi strādāt?
Ja šis kapitāla portfelis ir solīdā izskatā un nav nekādu apdraudējumu nākotnē, un pirmās "Bombardier" lidmašīnas ir, tad tās ir pietiekami lielas cerības, lai aviouzņēmums tiktu nopirkts.
Līdzīgs jautājums par pasažieru vilciena iepirkumu, kas jau deviņu gadu laikā notiek trešo reizi. Medijos izskanējusi jaunā satiksmes ministra replika, ka diezin vai trešais iepirkums īstenosies, ka jāpērk vilcieni pa vienam sastāvam, pa gadiem. Kā tad īsti būs?
Dīzeļvilcienu modernizācija ir nedaudz iekavējusies, taču jaunie vagoni būs. Kas attiecas uz elektrovilcieniem, no satiksmes ministra puses tiks precizēts rīcības plāns. Varu tikai minēt, man nav informācijas.
Kāds ir jūsu viedoklis jautājumā par "Latvijas Gāzes" infrastruktūru? Vai valstij būtu jāizmanto pirmpirkuma tiesības?
Domāju, ka jā - tas nav tikai ekonomisks, tas ir stratēģiskās drošības jautājums. Gāze un drošība ir viens no visciešākajiem Baltijas valstu sadarbības jautājumiem. Tas atkal ir darba kārtībā.
Jārēķinās, ka tas arī kaut ko maksās. Bet tādā stratēģiski svarīgā jautājumā nevajadzētu paļauties uz komersantiem, tāpēc nākotnē tas būs valdības dienaskārtībā.
Gan "airBaltic" sāga, gan elektrovilciena iepirkumi, tāpat kā "Latvijas Mobilā telefona" (LMT) un "Lattelecom" apvienošanās, ilgst jau daudzus gadus.
Pirmo reizi par LMT un "Lattelecom" piedāvājumu pie šī galda dzirdēju 2006.gadā. Lai iegūtu skaidrību, pats iepazīstos gan ar piedāvājumiem, gan līdzšinējo darbu, gan uzklausīju abu uzņēmumu vadītājus. Ar to nodarbojas četru ministru – ekonomikas, finanšu, satiksmes un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra - darba grupa, bet tam ir jābūt visa Ministru kabineta lēmumam. Vēsturiski katrs citādāk šajos jautājumos ir runājis – ne tikai vadītāji, bet arī akcionāri. Bet process ir ieguvis savu gaitu, " TeliaSonera" atbildi saņems.
Manā skatījumā uzņēmumos ir stratēģiski svarīgi aktīvi, lai valsts nevarētu no tiem atteikties. Pārdodot 100% visu zviedriem, naudiņu mācēsim iztērēt pāris mēnešu laikā. Ko tālāk?
Mans aicinājums būs ministriem uz šo jautājumu skatīties ilgtermiņā.
Pērn jau strādāja četru ministru darba grupa, kas ne pie kāda galarezultāta nenonāca. Turklāt par stratēģiski svarīgiem aktīviem – tos varētu nodalīt atsevišķi valstij piederošā uzņēmumā. Vai sabiedrībai varētu būt pārliecība, ka pēc tik daudziem gadiem valdība arī kaut ko izlems LMT/"Lattelecom" jautājumā, vai arī šis jautājums vilksies kā izstiepta gumija?
Vilkties tas nevar, jo ir jādod atbilde "TeliaSonera". Sliktākā gadījumā tā var būt kāda starpatbilde, ja vēl vajadzīga papildu analīze.
Ir paredzēta nodokļu sistēmas inventarizācija.
Pasaules Banka izvērtēs Latvijas nodokļu sistēmu. Diskusijas par nākotni un pirmie starprezultāti varētu būt jūnijā. Tāpēc šobrīd esam ļoti izvairīgi un deklarācijā, izņemot aizsardzību, nav neviena procenta – ne no kopbudžeta, ne nodokļiem.
Ko domājat par solidaritātes nodokli?
Tas bija budžeta ielāps. Tā nav īsti solidaritāte, jo nauda aiziet pamatbudžetā un citādāk kā par ielāpu to saukt nevar. Vai šo nodokli varēs aizstāt vai padarīt jēdzīgāku, to varēs skatīties tikai tad, kad iegūsim kopējo ainu par Latvijas nodokļiem.
Iepriekšējā valdība jau nonāca sliktā situācijā ar budžetu – Eiropas nauda stāv, ekonomiskās aktivitātes nebija, izdevumi aizsardzībai bija jāpalielina. Tad bija jautājums – ko upurēt? Un nolēma upurēt uzņēmumus, kas balstās uz augstu pievienoto vērtību un attiecīgi ļoti labi atalgotiem cilvēkiem.
Iepriekš esat teicis, ka klibo reformu un dažādu valsts lēmumu skaidrošana sabiedrībai? Kur ir problēma?
Jebkuru reformu vajadzētu pavadīt ar skaidrojošo daļu, kas iepriekš tiek plānota. Manā skatījumā tā noteikti nav naudas izšķērdēšana. Ja liekas, ka ministrs – viens cilvēks – visai pasaulei izstāstīs, tad tas nav gluži iespējams. Šis darbs ir jāorganizē gan pirms, gan pēc reformas. Jābūt ir skaidrojošam darbam, arī medijos.
Vai šis darbs līdz šim ir bijis slikts?
Netiek skaidrots – lēmumi tiek pieņemti, un pēc tam visi interpretē. Pirms lēmuma pieņemšanas jau jābūt sagatavošanas darbam, kāpēc to pieņemam. Piemēram, ja gribam īstenot reformu izglītībā, tad ir jārunā, ka Latvijā ir 200 skolas, kurās uz trīs bērniem ir viens skolotājs. Jāskaidro, ka šīs problēmas ir jārisina, jāiesaista vecāki. Nevar pieņemt Ministru kabinetā lēmumu, nobalsot un pēc tam brīnīties – saprotat, nesaprotat?
Visās valsts iestādēs strādā sabiedrisko attiecību speciālisti un ne viens vien. Visiem ir mājaslapas, profili, konti sociālajos tīklos. Starp citu, kas uztur jūsu "Facebook" profilu?
Mans "Facebook" profils ir vairāk personisks, cenšos pats to uzturēt. Es pats draugus "Facebook" vēl joprojām apstiprinu, kas man pēdējā laikā daudz sāk uzrasties.
Tviteris lēnām iet laukā no modes. Tur ir vieni un tie paši aktīvisti – paskatos, kas sievai, kas man. Pats interesantākais, viņi savus komentārus ieraksta pat dažas sekundes pēc tam, kad tur kaut ko ieliek. Tas nozīmē, ka tā viņiem ir ikdiena. Ja runā par bērnu datoratkarību, tad te varētu runāt par tviteratkarību. Un tā piemīt ne tikai bērniem.
