Deflācija janvārī skaidri parādīja, ka vidējais patēriņu cenu samazinājums par 0,3%, salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pērn, arī šogad iezīmē pārtikas cenu kritumu. Būtiskākā ietekme uz cenu lejupslīdi bija piena produktiem. Lētāka kļuva arī kafija, maiznīcu konditorejas izstrādājumi.
Latvija pasaules mērogā ir mazs tirgus, un mēs piemērojamies starptautiskajām tendencēm. Jau 2015.gadā tika prognozēts, ka tajā būs vienas no zemākajām pārtikas cenām pasaulē, jo vairāki produkti ir kļuvuši krietni lētāki. Pārtika stipri korelē arī ar naftas cenām, un tās ir zemas, pat ļoti zemas.
Pārtikai svarīgi ir arī dabas apstākļi – lai nebūtu karstums un slapjums tad, kad nevajag tiem būt. Un, protams, ar politiskiem procesiem. Piemēram, kakao cena iepriekšējos gados bieži mainījās, jo vienā no lielākajām kakao pupiņu audzētājvalstīm Kotdivuārā diktators aizliedza eksportu, kuru pielīdzināja valsts nodevībai. Protams, tas nevar neatstāt ietekmi uz cenām.
Bet pēdējos gados pasaulē pārtikas audzēšanā viss ir bijis diezgan stabili, nav bijušas nopietnas dabas katastrofas, un visur viss ir izaudzis diezgan labi.
Atsevišķas pasaules valstis saistībā ar zemajām naftas cenām un degvielas eksportu sākušas iepirkt mazāk pārtiku – ir mazinājies pieprasījums. Nav tik optimistiskas arī Ķīnas izaugsmes prognozes. Cenas krīt tad, kad ir labs piedāvājums, bet nav pieprasījuma.
Teicāt, ka bija prognoze, ka 2015.gads būs zemo pārtikas produktu gads. Vai cenu lejupslīde turpināsies arī šogad?
Šogad netiek prognozēts kāpums naftas cenām, ir skaidrs, ka arī Ķīnas ekonomika neaugs tik ātri, kā plānots. Viss liecina, ka tuvākajos mēnešos nevienai produktu grupai nebūs straujš cenu palielinājums. Tam nav pamata. Kā ēdājiem tas mums patīk, bet zemnieki, īpaši piena ražotāji, par to nepriecājas.
Tomēr pārtikas produktu samazinājumu veikalos pērn pārāk nejutām.
Pārtikas produkti Latvijā ir salīdzinoši lēti, līdz ar to samazinājumi procentuāli ir nelieli. Ražotāji vēlas pārdot pēc iespējas dārgāk. Bet pārtikas produkti atrodas brīvā tirgus situācijā. Ja Latvijas ražotāji saka, ka pārdos par vienu cenu, tad lietuvietis vai polis sola lētāk. Tāpēc nav pamata domāt, ka Latvijā ir nepamatoti augstas cenas – mums ir ļoti liela konkurence.
Otrs iemesls ir zemā iedzīvotāju pirktspēja. Veikals nav ieinteresēts turēt ļoti augstu cenu - ja preci veikalā nepērk, tirgotājs samazina cenu, lai to varētu notirgot, jo tai beigsies derīguma termiņš. Tāpēc nav pamatoti uzskatīt, ka Latvijā ir augstas cenas.
Esat izteikusies, ka, neraugoties uz pārtikas cenu kritumu pasaules tirgos par 19% pērn, Latvijā nav vērojams attiecīgs cenu samazinājums tirdzniecībā.
Mazumtirdzniecību tīkli, vismaz piena produktiem, šajā situācijā būtu vainojami vismazāk. Piena pārstrādes uzņēmumi kompensē savus zaudējumus eksporta tirgos. Ne visi, bet daudzi piena pārstrādes uzņēmumi pērn produktu bāzes cenas nebija samazinājuši – akcijas produkcijai gan tās bija kritušās. Bet šajā gadījumā pārstrādātājus var arī attaisnot: tad, kad pārstrādātājiem vajadzēs pacelt produktu cenas, līgumus pārslēgt negribēs tirgotāji. Uzņēmumiem ir negatīva pieredze – tad, kad cena ir zema, viņi baidās tās samazināt, jo pēc tam būs jāstrādā ar zaudējumiem.
Taču tendence ir šāda - ja pasaulē samazinās pārtikas produktu cenas, tas notiek arī Latvijā. Varbūt objektīvi būtu bijis, ka cenu kritums veikalos būtu nedaudz lielāks.
Zemnieki jau ilgstoši pārmet, ka pārstrādātāji grib nopelnīt uz viņu rēķina. Latvijā ir ap 30 piena pārstrādes uzņēmumu, kas gadiem ilgi ražo vienādu produkciju. Un jau gadiem runā par šo uzņēmumu iespējamo apvienošanos, taču tas nenotiek.
Zemniekiem un piena pārstrādes uzņēmumiem nevajadzētu vienam otru uzskatīt par ienaidniekiem, bet gan par sadarbības partneriem. Ir jāprot sastrādāties, jo tad, kad pasaulē piena iepirkuma cenas kāps, uzņēmumiem vajadzēs zemnieku ražoto izejvielu. Ir jāsaprot, kurš kurā brīdī var piekāpties. Parasti bizness ir veiksmīgs un dzīve ir laba, ja visi ir nedaudz neapmierināti. Ja vienam ir ļoti labi, tad skaidrs, ka kādam būs slikti – viņš vai nu bankrotēs, vai mainīs sadarbības partneri. Tas nav iespējams, ka kādā ķēdes posmā kāds ir liels ieguvējs, bet kāds ilgi strādā ar zaudējumiem.
Latvijā piena iepirkuma cenas ir nokritušās pēdējos gados līdz viszemākajam līmenim – 18-20 centi par kilogramu – un ir lētākās Eiropas Savienībā. Vai ir sasniegts zemākais punkts?
To grūti pateikt. Piena iepirkuma cena parasti krīt pavasarī, jo sākas sezona. Taču pašreizējā cena - zem 20 centiem par kilogramu – zemniekiem ir katastrofāla. Īpaši, ja tā būs ilgu laiku. Tajā brīdī, kad bija zem 30 centiem par kilogramu, tas gan nekas nebija.
Cik ilgi zemnieki šādos cenas apstākļos var izturēt?
Tas ir atkarīgs no katras saimniecības biznesa situācijas. Pirms tam piecus gadus bija ļoti laba cena – tā visu laiku gāja uz augšu. Svarīgi ir, kādi bijuši zemnieka biznesa lēmumi – cik lielus kredītus ņēmis, kam naudu izlietojis. Ja labajos laikos tika veikti uzkrājumi, lai var pārdzīvot sliktos laikus, tad viss ir kārtībā. Taču, ja sliktie laiki pārāk ieilgs, tad tā gan vairs nav uzņēmēja problēma.
Zemnieki joprojām ik dienas uz Lietuvu izved ap 500 tonnām piena. Tas nozīmē, ka kooperācijas ideja, uzceļot "Latvijas piena" rūpnīcu, nav īstenojusies.
Jā, zemnieki uz Lietuvu izved ļoti lielu piena daudzumu, un ir nopietnas problēmas ar sekmīgu rūpnīcas darbu. Taču vēl ir cerības, cerēsim, ka izdosies. [Viens no lielākajiem īpašniekiem "Trikāta KS" ir maksātnespējīgs un tā 53,66403% kapitāldaļas tiek pārdotas.] Bet ideja par to, ka kooperācija ir nepieciešama, ir patiesa. Bez tās neko nevaram, jo pasaules mērogā esam mazi. Latvijā ir vajadzīga kooperācija visās lauksaimniecības un pārtikas nozarēs.
Pēdējos gados līdz ar investora ienākšanu no Krievijas ir izveidojies liels koncerns "Food Union", apvienojot "Valmieras pienu", Rīgas piena kombinātu un "Rīgas piensaimnieku". Kā tas ietekmē piena produktu cenas Latvijā?
Pagaidām ietekme nav manāma. Koncerna īpašnieka mērķis ir uztaisīt lielu kompāniju grupu, lai to pārdotu tālāk kādam starptautiskam pasaules milzim – "Danone", "Campina" vai citam. Par to liecina arī fakts, ka koncerns jau ilgu laiku strādā ar lieliem zaudējumiem. Ja visu laiku esi mīnusos, tad diezin vai centies piepirkt klāt jaunus uzņēmumus. "Food Union" mērķis ir konsolidēt tirgus daļu un produktu portfeli, lai veiksmīgi to pārdotu lielajiem pasaules spēlētājiem. Koncerna uzņēmumi jau ir izlikti pārdošanai labu laiku, tikai pircējs vēl nav atradies.
Un tad, kad pārdošana notiks, piena produktu tirgus Latvijā varētu mainīties – ja jaunajam īpašniekam būs zināšanas un prasmes, kā produktus pārdot pasaules tirgū. Tad arī varētu celties piena iepirkuma cena.
Ir arī divi jaunu rūpnīcu plāni, kas pozitīvi var ietekmēt piena iepirkuma cenu: Bauskā plānots attīstīt sūkalu pārstrādi, bet Lietuvā – celt jaunu piena pārstrādes rūpnīcu. Tas nozīmē, ka būs lielāks pieprasījums pēc piena.
Kā šo uzņēmumu plāni ietekmētu piena produktu gala cenas? Vai 50 centi litrā, kas patlaban ir zemākā piena cena veikalā, tāda arī paliks?
Domāju, ka uzņēmumu attīstība nekādu iespaidu uz gala cenām neradīs. Varbūt parādīsies kāds jauns produkts, cits savukārt pazudīs. Mūs ietekmēs situācija pasaules tirgos – ja tur cenas ies uz augšu, tad tas notiks arī Latvijā.
Krievijas embargo un Āfrikas cūku mēra dēļ neapskaužamā situācijā ir nonākuši cūkkopji – ražošanas apjoms samazinās un cenas krīt: cūkgaļas iepirkuma cena Eiropas Savienībā pusotra-gada laikā samazinājusies par apmēram 20-30%.
Neskatoties uz šīm nozares problēmām, daudzi cūkgaļas ražotāji attīstās veiksmīgi. Dāņi nopirka "Miķelānus", labi strādā "Ulbroka". Taču kopumā Āfrikas cūku mēris ir nobremzējis nozares attīstību, jo no uzņēmēja neatkarīgu iemeslu dēļ var likt izkaut visas cūkas. Un valsts kompensācija neatsver šo problēmu.
Kopumā cenas cūkgaļai ir samazinājušās. To kāpumam nav nekāda iemesla – graudu cenas ir ļoti zemas, kas veido lielu īpatsvaru ražošanas izmaksās. Nav arī pieprasījuma.
Savukārt liellopu cenas Latvijā vienmēr ir bijuši ļoti zemas un nav saprotams, kā audzētāji šādu situāciju var izturēt.
Kādu šogad prognozējat maizes cenu? Graudu cenas kritums pasaules biržās turpinās kopš sezonas sākuma - šobrīd tonna kviešu maksā ap 160 eiro.
Maizē miltu cena veido tikai 10-15% no izmaksām, tāpēc zemo graudu cenu dēļ tā nemaksās būtiski lētāk. Latvijā maize salīdzinoši ir ļoti lēta, jo ir milzīga konkurence. Taču ik pa laikam veikalos var atrast ļoti lētu un labu maizi.
Nesen studentiem aklajā degustācijā devu nobaudīt rudzu rupjmaizi par 60 centiem kilogramā – tā nebūtu mana pirmā izvēle rupjmaizes ziņā, bet tā bija gana laba. "Lāču" rupjmaize maksā trīs eiro kilogramā. Un maizīte par 60 centiem nebija piecas reizes sliktāka! Bet cena ir tik zema ne jau tāpēc, ka uzņēmumi gribētu ražot lētu maizi. Tā ir neadekvāta tāpēc, ka pirktspēja ir ļoti zema.
Latvijā palēnām mainās ēšanas paradumi, taču maizes ražotāji tiek visiem jauninājumiem līdzi – izmanto vairāk sēklas, mazāk sāli, klaipiņi ir sagriezti, lai pircējam būtu ērtāk – nebūtu drupačas uz galda.
Maize nav produkts, kuru var eksportēt. Nevienā valstī maizes eksports nepārsniedz 1-2%. Tas ir tāpēc, ka maize ir svaigais produkts, kuru gribam ēst vēl siltu. Cita lieta ir saldētie mīklas izstrādājumi, kuri ilgi uzglabājas un kurus var veiksmīgi eksportēt.
Kas notiek ar dārzeņiem – kādas ir to cenas, salīdzinot ar pagājušo sezonu?
Dārzeņu ražotājiem nav vienkārši – cenas ir zemas jau krietnu laiku, bet, ja zemnieks izaudzē lielāku apjomu, tad veiksmīgi var iekļauties abos kooperatīvos – "Mūsmājas dārzeņi" un "Baltijas dārzeņi", kuriem ir sava loģistika, noliktavas sistēmas.
Kooperatīvi strādā labi, zinu pat, ka Latvijas dārzeņu audzētāji ar savu sadarbības partnera – mazumtirgotāja "Rimi Latvia" palīdzību eksportē dārzeņus uz Zviedriju.
Kā ir ar dārzeņiem, kas tiek audzēti siltumnīcās, ar pirmajiem pavasara zaļumiem? Vai Latvijas audzētāji spēj konkurēt ar dienvidu zemes importu?
Ir viens variants konkrētus dārzeņus nodrošināt visu cauru gadu, bet tad ir jābūt lieliem apjomiem. Tie nav lieli audzētāji, kas ir Latvijā.
Klimatiskie apstākļi Latvijā ir tādi, ka eksperti uzskata – ir diezgan loģiski, ka no novembra vidus līdz janvāra vidum siltumnīcas ir tukšas. Ne jau tik daudz siltuma, bet gaisma augiem ir vajadzīga. Redīsi, piemēram, siltumu nemaz negrib, tad nekas neizaugs. Un šajā laikā Latvijā gaismas nav, bet, apgaismot dārzeņus ar lampām, sanāktu ļoti dārgi. Tas ir loģisks risinājums, ka Latvijā izaudzē pirmos zaļumus un dārzeņus, un tie ir dārgi, bet citādāk nevar būt. Dārzeņiem vēl ir ļoti svarīgi, cik kilometrus tas ir braucis no siltumnīcas līdz veikalam, tam ir liela nozīme.
Tomēr šogad kādai dārzeņu produktu grupai cena varētu iet uz augšu. Tas saistīts gan ar sezonalitāti - pirmo siltumnīcas ražu gurķiem un tomātiem, gan ar to, ka cenas tomēr ir pārmēru niecīgas. Šogad nedaudz ir cēlusies kartupeļu cena.
Nesen Konkurences padome secināja, ka tas, ka tirgotāji kafiju pārdod bez starpniekiem, nesamazina produktu cenas. Vai kafijas cena Latvijā seko līdzi izejvielas cenām pasaules biržās?
Ja pērk par noteikto cenu, kāpēc tirgotājiem to samazināt? Tā ir normāla biznesa loģika un par to pārmest nevajadzētu, jo pircējs akceptē ar savu maku.
Cita lieta, ka ik pa laikam parādās informācija medijos par cenu kāpumu. Piemēram, pērn starptautiskā prese rakstīja, ka kakao drīz varēs atļauties miljonāri, ka tā būs zelta cenā. Kakao ražotāju asociācija pēc tam izplatīja paziņojumu, ka tā tas nav. Kāpēc visu to dara? Mārketinga uzdevums ir panākt, lai produktu pirktu vairāk, biežāk un dārgāk. Tāpēc labs arguments ir izejvielas cenu kāpums.
Kafijai cenas patlaban samazinās, jo ir vājas Brazīlijas un Kolumbijas valūtas. Pērn gada beigās kakao cenas nedaudz kāpa, bažījoties par sausumu, bet šogad netiek minēts, ka varētu būt izmaiņas.
