VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
19. novembrī, 2015
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts pārvalde
3
8
3
8

“Mūsu valsts ir Latvija, mēs visi esam atbildīgi par to”

LV portālam: JEĻENA MATJAKUBOVA, Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētāja, vēsturniece un pedagoģe
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Jeļena Matjakubova: „Daudzi nezina, cik daudz cittautiešu šajās cīņās piedalījās. Arī mans vectēvs karoja tajā laikā. Aizejiet uz Brāļu kapiem un paskatieties, cik daudz gan vācu, gan krievu, gan ebreju uzvārdu ir uz kapu plāksnēm.”

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Latviešiem ir dabisks „monopols” uz patriotismu, bet arī starp Latvijas krieviem ir ļoti daudz īstu pilsoņu – ne tik daudz pēc pases, cik gatavības uzņemties atbildību par savu valsti, atklāj Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētāja, vēsturniece un pedagoģe JEĻENA MATJAKUBOVA.

īsumā
  • Valsts uztvere ir saistīta ar cilvēka izglītību, ģimenes tradīcijām, izcelsmi. Daudz ko nozīmē cilvēka dzīves gājums vispār. Es nāku no vecticībniekiem. Mani priekšteči šeit dzīvojuši jau kopš 17.gadsimta. Manas saiknes ar šo zemi ir tik stipras un tik īstas, ka to, ka esmu krieviete Latvijā, uztveru pašsaprotami. Ne man kāds kaut ko var pārmest, ne arī man kādam ir kas jāpierāda. Man šajā ziņā ir laimējies. Mana zeme ir Latvija un Rīga.
  • Saviem skolēniem vēsturiskos 1940.gada notikumus skaidroju, aplūkojot visus viedokļus. Stāstu, ka arī mans vectēvs tika represēts, zinu, kā tas bija. Stāstu par "izrādi", kā Latvija tika pievienota PSRS, stāstu par to, kā to uztvēra vietējā sabiedrība, kāds bija tās noskaņojums. Arī šajā drāmā Latvijā dzīvojošajām tautām bija daudz kopīga. Domāju, ka ar laiku, parādoties jauniem vēstures avotiem, mēs Latvijā nonāksim pie kopīgas vēstures izpratnes.
  • Manuprāt, valsts koncepcija Latvijā ir veidota šaurā lokā, tā nav izrunāta ar plašu sabiedrību. Ja kāds politiķis vienubrīd saka, ka visas mazākumtautības Latvijai ir ļoti vajadzīgas, bet vēlāk citā auditorijā pasaka kaut ko gluži pretēju, viss – veidojas neuzticība, jo vairs nevar zināt, kurš no šiem viedokļiem ir patiess. Mazākumtautības ļoti uzmanīgi klausās un vērtē, ko saka premjerministrs, Valsts prezidents.
  • "Monopolu" uz patriotismu paņēmuši lielākoties latvieši, jo ir dabiski, ka jau no dzimšanas latviešiem jābūt savas zemes patriotiem, liekas, tas viņiem jau ir galvā, ieaudzināts. Bet par krieviem visu laiku šaubās. Masu mediji man bieži jautā: ja būtu karš, ko jūs darīsiet? Tāda provocēšana.

Kādas ir jūsu pārdomas šajā valsts svētku nedēļā, kas šogad noris uz bēgļu krīzes, karu un terorisma fona?

Šie notikumi atgādina, ka pasaule ir ļoti komplicēta sistēma. Ja vēlamies izprast notiekošo un veidot mūsu valsti stipru, nedrīkstam izmantot stereotipus, kad kaut ko vērtējam. Patlaban saskaramies ar procesu, kurš ir globāls, un visi tā iemesli nav pietiekami skaidri, tāpēc nepieciešams radīt koordinātu sistēmu problēmas cēloņu noskaidrošanai, kopīgu lēmumu pieņemšanai un rīcībai. Ir jāvienojas, kādas mums ir kopīgās garīgās vērtības un kā tās aizstāvēt reāli, nevis tikai vārdos. Ja melosim sev, iegūsim kādu vieglu atbildi, bet neko neatrisināsim.

Nesen biju Vācijā. Tur minoritātes ir dabiska sabiedrības sastāvdaļa, priecājas, ka dzīvo šajā valstī, un ir gatavas tai kalpot. Francijā ir pavisam citādi, emocionāli pavisam cita noskaņa, jaušama iekšēja spriedze, agresivitāte. Tā turpinās jau ilgāku laiku, un tam nav saistības tikai ar notikumiem Sīrijā.

Kā, jūsuprāt, Latvijas krievi raugās uz mūsu valsti, 18.novembri? Ko viņiem šis datums nozīmē?

Valsts uztvere ir saistīta ar cilvēka izglītību, ģimenes tradīcijām, izcelsmi. Daudz ko nozīmē cilvēka dzīves gājums vispār. Es nāku no vecticībniekiem. Mani priekšteči šeit dzīvojuši jau kopš 17.gadsimta. Manas saiknes ar šo zemi ir tik stipras un tik īstas, ka to, ka esmu krieviete Latvijā, uztveru pašsaprotami. Ne man kāds kaut ko var pārmest, ne arī man kādam ir kas jāpierāda. Man šajā ziņā ir laimējies. Mana zeme ir Latvija un Rīga. Katru gadu 18.novembrī kopā ar saviem dēliem, kuri tāpat kā es ir studentu korporācijas biedri, dodamies svētku gājienā no Latvijas Universitātes uz Brāļu kapiem.

Valsts svētku pasākumi ir visiem kopīgi, bet tik nozīmīgā svētku sajūta katram cilvēkam veidojas ļoti individuāli. Ārējie apstākļi var to gan veicināt, gan nomākt. Daudziem krievu valodā runājošajiem, sevišķi pateicoties sabiedrību šķeļošajiem masu medijiem, liekas, ka šī valsts nav priekš viņiem. Šiem cilvēkiem ir liels iekšējs aizvainojums, kas mazina svētku sajūtu. Dažreiz viņi šo valsti uztver kā svešu, īpaši vidējā un vecākā paaudze. Jauniešiem tādu problēmu nav, tomēr arī viņi dzīvo savas ģimenes un informatīvās telpas lokā.

Atbalstu valsts valodas noteicošo lomu Latvijā. Taču vienmēr esmu uzsvērusi, ka mums ir nepieciešams vietējais masu medijs krievu valodā, kas aptvertu visu Latviju un, piedāvājot interesantas filmas, politiskos un diskusiju raidījumus, sekmētu krievu valodā runājošās sabiedrības līdzdalību valsts norisēs. Patlaban, kad negatīvas emocijas daudziem ir priekšplānā, piedalīties kādās diskusijās tai ir ļoti grūti. Ja cilvēks nerisina procesus, viņš novēršas no tiem. Esmu Latvijas simtgades svētku padomē un redzu, ka ļoti maz cilvēku no mazākumtautību vidus vispār zina, ka kaut kas tāds notiek.

Krievu cilvēki, vismaz Rīgā, ir gatavi svētkiem, gaida tos, bet baidās, ka viņi nav savā vietā, ka viņi nav pieņemti.

Kāpēc? Kas šajā ziņā ir galvenā problēma?

Problēma ir stereotipā, ka politiķi savulaik Latvijas iedzīvotājus sadalījuši divās daļās – mēs un viņi, "mūsējie" un "nemūsējie". Taču cilvēkiem ir nepieciešams līdzdarboties, piedalīties, rīkoties, būt atbildīgiem – tā es uztveru patriotismu. Vienmēr esmu uzsvērusi: mūsu valsts ir Latvija, mēs esam atbildīgi par to. Ja cilvēks to pieņem, tad arī veidojas šī svētku noskaņa, kuras pamatā ir kopības sajūta. Saskaņā ar jau minēto stereotipu daži krievu valodā runājošie domā – tie ir viņu, latviešu, svētki. Taču tā nav. Savukārt daudzi latvieši domā, ka krieviem šie svētki ir vienaldzīgi, viņi tos nevēlas un skatās uz austrumiem, uz Krieviju. Arī šis ir kļūdains pieņēmums.

Latviešu vidū vērojama nezināšana par mazākumtautību vēsturi Latvijā. Pastāv stereotips, ka valsts neatkarību izkaroja tikai latvieši. Daudzi nezina, cik daudz cittautiešu šajās cīņās piedalījās. Arī mans vectēvs karoja tajā laikā. Aizejiet uz Brāļu kapiem un paskatieties, cik daudz  gan vācu, gan krievu, gan ebreju uzvārdu ir uz kapu plāksnēm! Tāpēc, manuprāt, Latvijā ir jādara viss, lai mazinātu šos un citus stereotipus, kas latviešus un mazākumtautības apliecina kā atšķirīgas vai pat pretējas iedzīvotāju kategorijas. Vismaz divas trešdaļas krievu neredz citu dzimteni un savu valsti kā vien Latviju.

Par vienotas nācijas pamatu uzskata vienu valodu, vēstures izpratni un kultūru. Kas vieno latviešus un krievus Latvijā, atskaitot dzīvošanu vienā valstī?

Vienojošais noteikti ir kopīgā vēsture. Atcerēsimies, cik daudz jaunlatviešu savulaik mācījās un strādāja Krievijā – Sanktpēterburgā, Maskavā. Atcerēsimies, ka Brīvības cīņu laikā daudzi mūsu senči ir bijuši līdzās plecu pie pleca. Tikko nodibinātās brīvvalsts likums par nacionālo minoritāšu autonomiju apliecināja, ka visas tautas, kas Latvijā dzīvo, ir šīs zemes pirmsācēji un tikai izglītībā un kultūrā pastāv autonomija, bet viss pārējais mums ir kopīgs. Atkāpes no šī principa, runājot par izglītības valodu mazākumtautību skolās, būtu šo principu nodevība.

Kopīga vēsture ir neapšaubāms fakts, taču līdz šim ļoti atšķirīga bijusi tās interpretācija, sevišķi attiecībā uz 1940.gadu.

Jā, es saviem skolēniem cenšos šos notikumus skaidrot, aplūkojot visus viedokļus. Stāstu, ka arī mans vectēvs tika represēts, zinu, kā tas bija. Stāstu par "izrādi", kā Latvija tika pievienota PSRS, stāstu par to, kā to uztvēra vietējā sabiedrība, kāds bija tās noskaņojums. Arī šajā drāmā Latvijā dzīvojošajām tautām bija daudz kopīga. Domāju, ka ar laiku, parādoties arī jauniem vēstures avotiem, mēs Latvijā nonāksim pie kopīgas vēstures izpratnes.

Runājot par valodu, vēlos teikt, ka ne krievu bērniem, ne pieaugušajiem, izņemot atsevišķus provokatīvus izteikumus sociālajos tīklos, negatīvas nostājas pret latviešu valodu kopumā nav. Runājot par sevi personīgi, kad esmu izbraukusi no Latvijas, sajūtu, ka tur, braucot sabiedriskajā transportā, ejot pa ielu, man ļoti pietrūkst latviešu valodas, tai piemītošās muzikalitātes, jo izjūtu to kā savas kultūras sastāvdaļu. Tāpēc ir tik svarīgi veidot emocionālās saites starp visu tautību Latvijas iedzīvotājiem. Mums ir kopīgas kristīgās vērtības, draudzība, mīlestība, piedošana.

Jā, politiskas nācijas pamatā tiešām ir kopēja valoda un vēstures izpratne, taču ir arī izņēmumi. Piemēram, Kanādā ir divas – angļu un franču – valodas, tomēr nevar teikt, ka tur nav vienotas nācijas. Es noteikti nepiekrītu, ka Latvijā vajag divas valsts valodas, bet varbūt nav īsti pareizi akcentēt uzmanību tikai uz valodu vien. Svarīgāka ir piederības sajūta un atbildīgums par kopīgo valsti.

Nāciju vieno nacionālā kultūra - kultūra, kuru pieņem visi nācijas pārstāvji, un tā tos vieno. Kas Latvijā notiek ar nacionālo kultūru, kādas tendences novērojat?

Tā veidojas. Kultūras ministrija šajā jomā, manuprāt, strādā ļoti labi. Starpkultūru dialogs šajā zemē ir norisinājies visu laiku. Mākslas akadēmija vienmēr ir bijusi ļoti starpnacionāla. Arī teātris – Alvis Hermanis savās izrādēs izmanto krievu klasiku. Mans kādreizējais skolnieks režisors Dmitrijs Petrenko pagājušā gadā saņēma balvu kultūrā. Šīs izrādes interesē gan krievus, gan latviešus, tās skatās jebkurš. Mūsu kultūrā ir daudz vienojošu faktoru, kas nav saistīti ar tautību.

Diemžēl mēs Latvijā vēl dzīvojam tādu paralēlo dzīvi, norobežojamies, nevēlamies iet viens pie otra. Šeit atkal jāuzsver masu mediju lielā loma, jo, pastāvot atsevišķām mediju telpām, cilvēki neuztver cits citu, liedz sev iespēju savstarpēji tuvināties. 

Manuprāt, valsts koncepcija Latvijā ir veidota šaurā lokā, tā nav izrunāta ar plašu sabiedrību. Ja kāds politiķis vienubrīd saka, ka visas mazākumtautības Latvijai ir ļoti vajadzīgas, bet vēlāk citā auditorijā pasaka kaut ko gluži pretēju, viss – veidojas neuzticība, jo vairs nevar zināt, kurš no šiem viedokļiem ir patiess. Mazākumtautības ļoti uzmanīgi klausās un vērtē, ko saka premjerministrs, Valsts prezidents.

Ko šajā ziņā, esot Mazākumtautību konsultatīvās padomes sastāvā, varat teikt par Raimondu Vējoni?

Viņš cenšas ļoti dziļi izprast šo jomu, integrācijas procesu. Arī Andris Bērziņš aktīvi iedziļinājās šajos jautājumos, taču Vējonis sāka ar dokumentiem. Viņš ar savu ierēdņa pieredzi darbu šajā jomā sāka ar struktūras analīzi, vērtēja, kādas iespējas tā var dot, lai panāktu konkrētus rezultātus sabiedrības saliedēšanā. Raugās, ko darīt, lai tās nebūtu tikai formālas tikšanās un tukša pļāpāšana. Viņš tieši tā arī teica: vēlos redzēt konkrētus darbus, darīsim tos.          

Tartu universitātē psihologi pirms vairākiem gadiem, mērot etnisko distanci Baltijas valstīs, atklājuši, ka vislielākā tā ir starp lietuviešiem un Lietuvas poļiem, bet vismazākā distance ir starp latviešiem un Latvijas krieviem. Vai tā, jūsuprāt, tiešām ir?

Jā, paldies jums par šo jautājumu. Arī mani novērojumi to apliecina. Savstarpēji tolerantākie esam mēs visi Latvijā. 

Kā šīs attiecības ir ietekmējis Krievijas-Ukrainas konflikts?

Domāju, ka tam nav bijis liela iespaida. Daļa krievu ir Krievijas, daļa – Ukrainas pusē. Ukraiņu vidū – tas pats. Bet, pateicoties informācijas avotu daudzveidībai, bieži vien cilvēki vairs netic nevienam - tādā nozīmē, ka viņi vairs nepakļaujas tikai un vienīgi Krievijas propagandai. Domāju, ka tās varā pašlaik nav vairāk par vienu desmito daļu šo cilvēku.

Kādā pirms dažiem gadiem veiktā aptaujā uz jautājumu, vai esat patriots, apstiprinoši atbildēja vairāk latvieši nekā krievi, bet uz jautājumu, vai esat gatavs aizstāvēt Latviju ar ieroci rokās, apstiprinoši atbildēja lielākoties krievi. Kā to izskaidrot?

"Monopolu" uz patriotismu paņēmuši lielākoties latvieši, jo ir dabiski, ka jau no dzimšanas latviešiem jābūt savas zemes patriotiem, liekas, tas viņiem jau ir galvā, ieaudzināts. Bet par krieviem visu laiku šaubās. Masu mediji man bieži jautā: ja būtu karš, ko jūs darīsiet? Tāda provocēšana. Es teiktu, ka no psiholoģijas viedokļa šāds jautājums vispār nav pieļaujams. Ja vecāki šķiras, bērnam līdz 12 gadu vecumam, lai noskaidrotu, ar ko viņš vēlas palikt kopā, vispār ir aizliegts jautāt, ko tu mīli vairāk – mammu vai tēti?

Manuprāt, starp Latvijas krieviem ir ļoti daudz īstu pilsoņu patriotu – ne tik daudz pēc pases, bet kā valsts patrioti, kuri ir gatavi uzņemties atbildību par savu valsti un ir gatavi tās labā iet un darīt. Redziet, šis ir ļoti intīms jautājums: iespējams, cilvēks teiks "nē", lai nevajadzētu savu patriotismu pierādīt, bet savā sirdī viņš teiks "jā" un darīs.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
8
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI