Kā Veselības ministrija plāno, cik ārstu rezidentūras vietas konkrētā gadā ir finansējamas no valsts budžeta?
Plānošana norit saskaņā ar MK noteikumiem.1 Katra gada sākumā Veselības ministrija no valsts budžeta līdzekļiem aprēķina rezidentūras vietu skaitu, pamatojoties uz vairākiem kritērijiem. Tā ir gan pašu ārstniecības iestāžu sniegtā informācija par to, kādu speciālistu trūkst, gan arī ziņas no Veselības inspekcijas. Saņemam ziņas par to, cik ārstu strādā katrā no profesijām, kāds ir to vecums, cik no tiem jau sasnieguši pensijas vecumu un cik to sasniegs tuvāko piecu gadu laikā. Plānojot mēs skatāmies arī uz ārstu nodrošinājumu citās Eiropas Savienības valstīs, respektīvi, cik katras specialitātes ārstu ir pieejami uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju konkrētajā valstī. Informāciju par Latviju iegūstam arī no Centrālās statistikas pārvaldes – par demogrāfisko situāciju un attīstības perspektīvām. Savāktā informācija tiek piemērota pieciem gadiem, kas ir rezidentūras vidējais ilgums.
Ņemot vērā visus šos aspektus, tiek izveidota tabula un līdz 1.aprīlim ar veselības ministra rīkojumu apstiprināts rezidentūras vietu sadalījums pa specialitātēm. Šogad valsts divās augstskolās - Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē – finansē 200 vietas rezidentūrā. Jāpiebilst, ka augstskolas atbilstoši Augstskolu likumam ir autonomas institūcijas, tāpēc tās var noteikt savus kritērijus, pēc kuriem tās uzņem studentus.
Šogad pirmo reizi mēs uzsākām arī divu gadu plānošanu, kas topošajiem rezidentiem ļaus jau laicīgāk saņemt informāciju par studiju perspektīvām.
Tomēr par rezidentūras sistēmas galveno trūkumu uzskata izveidojušos situāciju, ka runā gan par ārstu pārprodukciju, gan noteiktās medicīnas nozarēs to ļoti trūkst.
Diemžēl skaitļi par rezidentūras beidzējiem liecina pretējo. Nav tā, ka mums trūktu ārstu atsevišķās specialitātēs kopumā. Piemēram, neirologu un ginekologu procentuālais daudzums uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju pat salīdzinājumā ar Somiju Latvijā ir lielāks.
Reālā problēma ir tā, ka saistībā ar zemo finansējumu valsts veselības sistēmā liela daļa jauno ārstu speciālistu izvēlas strādāt privātajā biznesā un galvaspilsētā. Jaunie ārsti lielākoties vairs negrib strādāt slimnīcās, jo īpaši ārpus Rīgas, kur ir smags darbs uzņemšanas nodaļā, jāpavada garas stundas operāciju zālē, bet par to maksā salīdzinoši mazu samaksu. Lai gan daudzi ārsti savam profesionālajam piepildījumam izvēlas strādāt arī slimnīcās ar sarežģītiem pacientiem, tomēr bieži vien tam papildus viņi darbojas privāti medicīnā.
Tāpēc šogad pirmo reizi ar ministra rīkojumu augstskolas tika aicinātas, uzņemot jaunos ārstus rezidentūrā, priekšroku dot tiem, kas nāk ar reģionālajiem līgumiem, kuri noslēgti ar ārstniecības iestādēm ārpus Rīgas. Tomēr jāpiebilst, ka veselības ministra rīkojums nav obligāti saistošs izpildei augstskolām salīdzinoši ar, piemēram, MK noteikumiem, kas šobrīd ir šāda satura grozījumu izstrādes procesā.
Mēs apzināmies – ja netiktu sperts solis ar rezidentu reģionālās piesaistes virzienā, mēs turpinātu gatavot jaunos ārstus, bet mums arvien turpinātu teikt, ka reģionos trūkst neirologu, lai gan viņu skaits valstī ir pietiekams. Tā kā valsts apmaksā rezidentūras studijas, tad nosacījums, lai jaunie ārsti strādātu tur, kur valstij nepieciešams, ir loģisks un samērīgs.
Kādi ir secinājumi par augstskolu attieksmi, kad ar ministra rīkojumu tika aicināts dot priekšroku tiem rezidentūrā studēt gribētājiem, kas grib strādāt reģionos?
Šis bija pirmais tāds kā iekustēšanās gads, tāpēc arī reģionālās vienošanās bija dažādas. Šobrīd top grozījumi MK noteikumos Nr. 685, kur būs noteikts: reģionālajai slimnīcai vai pašvaldībai arī pēc rezidentūras beigšanas jaunajam ārstam ir jāpiedāvā darbavieta. Mēs sagaidām, ka pēc rezidentūras jaunais ārsts arī strādās slimnīcā, ar ko noslēdzis vienošanos. Aktuāls gan ir jautājums, vai pēc vidēji pieciem rezidentūras studiju gadiem slimnīcas arī spēs tiem piedāvāt darbavietu.
Šāda norma par obligātu noteikta laika nostrādāšanu valsts ārstniecības iestādē MK noteikumos bija līdz 2012.gadam. Ne visiem tā patika, par to pat bija iesniegums Satversmes tiesā. Tomēr gan Satversmes tiesas, gan tiesībsarga atzinums bija Veselības ministrijai pozitīvs – valstij nav pienākuma nodrošināt bezmaksas augstāko izglītību, bet gan pakalpojumu pieejamību visā valsts teritorijā.
Vienlaicīgi no reģioniem nāca iniciatīva par reģionālajiem līgumiem. Veselības ministrs Guntis Belēvičs regulāri apmeklē ārstniecības iestādes reģionos, kur daudzi ārsti strādā kā stažieri. Tā kā viņi nav beiguši rezidentūru, tad var strādāt vien sertificētu ārstu uzraudzībā. Šie ārsti jau vairākus gadus mēģina stāties rezidentūrā, bet netiek, un viņiem rodas iespaids, ka viņi tiek diskriminēti, jo nāk no laukiem. Ņemot vērā, ka valsts pienākums ir nodrošināt pakalpojuma pieejamību visā Latvijā, nav apšaubāms, ka tieši ārsti stažieri, kas strādā reģionālajās slimnīcās, būtu ar priekšrocību studēt rezidentūrā.
Kā jūs komentētu RSU Tālākizglītības fakultātes dekānes Ilzes Gropes intervijā Latvijas Radio teikto, ka šādā sistēmā, kur priekšroka tiem, kas nāk ar reģionāliem līgumiem, ieguvēji ir mazāk centīgie?
Jā, šādas bažas ir izskanējušas, bet tajā pašā laikā, dekānes vārdiem runājot, spējīgie ārsti, ko reģioni gaida, turp nebūt nedodas. Vienlīdz jāpiebilst, ka slikts, slinks students pēc būtības nevarētu saņemt ārsta diplomu. Ja cilvēks ir saņēmis ārsta diplomu, tad mēs paļaujamies uz viņa zināšanām, viņam uzticam savu dzīvību. Tāpēc augstskolu atbildība ir sliktiem, vājiem studentiem ārsta diplomus neizsniegt. Protams, vienmēr ir izcilnieki, kas pretendē uz darbu zinātnē un pētniecībā, taču balansam starp zinātni un praktisko ārstniecību ir jābūt.
Samaksa jeb alga, ko rezidents vidēji piecu gadu laikā saņem, ir neliela. Tas ir laiks, kad daudzi rezidenti jau ir izveidojuši ģimeni.
Rezidentu atalgojums jāskatās kontekstā ar pārējiem ārstiem. Ja mēs pacelsim pašreizējo rezidentu atalgojumu 685 eiro bruto, tad faktiski studentam alga būs lielāka nekā sertificētam ārstam, kas strādā nodaļā. Tāpēc, lai gan ministrija piekrīt, ka rezidentu atalgojums nav pietiekams, tomēr jāatgādina, ka tie vēl nav sertificēti ārsti un atalgojums ir jāceļ proporcionāli visiem.
Daugavpils, piemēram, rezidentiem maksā pašvaldības stipendiju.
Ļoti nozīmīga ir pašu pašvaldību vēlme piesaistīt jauno speciālistu. Ne vienmēr būtisks ir tikai darbs un atalgojums, bet ir svarīgi arī, vai pašvaldība jaunajam ārstam piedāvā dzīvokli, kādas ir iespējas to ieinteresēt pārcelties. Jaunais speciālists vēlas dzīvot pieklājīgos apstākļos. Kā jau jūs teicāt – cilvēkiem ir ģimene un bērni, viņš vērtē ne tikai, kur strādās pats, bet arī, kur strādās viņa dzīvesbiedrs, kādā skolā mācīsies bērni, kāds tur ir interešu izglītības piedāvājums, kādas ir atpūtas iespējas, kultūras dzīves piedāvājums. Protams, viņš grib arī profesionāli augt un pilnveidoties.
Tomēr ir arī maksas rezidentūras studenti, kas ne tikai nesaņem šo rezidenta atalgojumu, bet paši maksā par to, lai rezidentūrā studētu.
Konkurss vienmēr būs lielāks, nekā tiek piedāvātas vietas. Jo konkursā bez jaunajiem augstskolu absolventiem piedalās arī tie, kas studijas beiguši pat pirms 10 gadiem. Rezidentūrā iestājas arī tie, kas medicīnas studijas ir pabeiguši, bet vēlāk strādājuši citā specialitātē. Tie, kas aizbraukuši uz ārzemēm vai strādājuši farmācijas biznesā. Kāds var arī pēc pieciem gadiem izdomāt, ka ārsta darbs tomēr ir skaistākais, un atgriezties. Arī Veselības ministrijā kolēģi ar ārsta izglītību ir izvēlējušies atgriezties medicīnā.
Augstskolas drīkst uzņemt maksas rezidentus, bet veselības jomā tas, protams, sarežģī plānošanu. Piemēram, mēs no abām augstskolām esam plānojuši 150 pamatstudiju beidzējus, bet reāli absolventu skaits ir 180. Salīdzinājumam valsts šogad ir pasūtījusi vienu dermatologu, ko apmaksā no sava budžeta, bet 11 rezidenti studē par maksu. Protams, skaistumkopšanas industrija attīstās, un, lai strādātu, ir nepieciešams sertifikāts.
Neatkarīgi no tā, vai ārsts apguvis valsts apmaksātu vai maksas rezidentūras programmu, diplomi visiem ir vienādi. Nevienam nav rakstīts, vai viņš studējis par maksu vai nē, un tam nav arī jābūt – tas nebūtu godīgi. Piemēram, Vācijā rezidentu skaitu ierobežo, tāpēc daudzi jaunie vācu ārsti studē pie mums. Varbūt tas nākotnē varētu būt arī mūsu risinājums.
Protams, arī augstskolām, uzņemot rezidentus, vairāk jāskatās, kam dot priekšroku - jaunajam kolēģim vai jau ārstam ar sertifikātu kādā specialitātē. To gan nevar attiecināt uz papildspecialitātēm un apakšspecialitātēm, ko var iegūt tikai, kad iegūts sertifikāts pamatspecialitātē.
Konkurss vienmēr ir laba lieta, jo palielina konkurenci, bet skaidrs – ja tu esi studējis sešus gadus, un medicīnas studijas ir vienas no smagākajām, bet rezidentūrā par valsts līdzekļiem netiec, tad var saprast sašutumu. Jācer, ka tie, kas šogad netika rezidentūrā, neaizbrauks uz neatgriešanos, bet pretendēs uz valsts apmaksātu rezidentūru atkal nākamgad.
Vai problēmas nerada tas, ka Rīgas Stradiņa universitāte ir pakļauta Veselības ministrijai, bet Latvijas Universitāte – Izglītības un zinātnes ministrijai? Pirms laika pat izskanēja runas, ka LU Medicīnas fakultāti varētu slēgt, lai koncentrētu mediķu apmācību Stradiņos, tomēr LU tam pretojās.
Tas ir politisks jautājums – kāpēc tā ir izveidojies. Tas ir sarežģīti, jo pamatstudijas finansē divas ministrijas, bet tālāk rezidentūras izglītībā visu finansē Veselības ministrija. Pastāv arī diskusijas par proporcionalitāti un to, vai rezidentūras finansēšanu veikt atbilstoši pieteikumu skaitam – kur vairāk piesakās, tur ir lielākas cerības tikt. Vai tomēr mēs saglabājam rezidentu sadalījumu proporcionāli tam, cik katrā augstskolā ir beidzēju. Periodiski mēs pie šīm diskusijām atgriežamies.
No otras puses, divas augstskolas - tā atkal ir konkurence. Mums mantojumā nācis tas, ka medicīnas izglītībai Latvijā ir ļoti augsta kvalitāte. Jau bijušajā Padomju Savienībā bijām vieni no līderiem. Gan sistēmiskā pieeja, gan kvalitātes standarts un apmācības līmenis, kāds bija, ir saglabāts. To pierāda arī tas, ka šobrīd studenti, kas studē medicīnu par maksu, mums ir pamatā no Eiropas valstīm – no Vācijas, Norvēģijas. Pēc neatkarības atgūšanas vairāk bija studenti no Libānas, Šrilankas. Šī proporcija mainās, un, protams, skatāmies arī uz Āzijas tirgu, kur būtu daudz potenciālu studētgribētāju.
Vai ārzemju studenti, kas šeit studē sešus gadus, pēc tam brauc prom?
Viņi dodas prom ātrāk, jo, kad sākas praktiskās apmācības, rodas grūtības. Ne velti medicīnas praktiskā izglītība ir saistīta ar klīniku bāzēm, un slimnīcā vietu ir tik, cik ir. Slimnīcas pamatuzdevums ir ārstēt. Un iedomājieties, ja tur pēkšņi vienā dienā ir atnākuši 50 topošie studenti, kas grib arī ko redzēt – viņiem nepietiks vietas palātā vai operāciju zālē.
Līdz ar to cilvēku plūsma tiek ierobežota, lai netraucētu ārstniecības procesu. Pirmajos trijos kursos, kas ir teorētiski un kur māca pamatus – anatomiju, fizioloģiju, histoloģiju –, tur šīs problēmas nav, bet tālāk apmācības noris katedrās, piemēram, Ginekoloģijas katedrā, Dzemdniecības katedrā utt. Studentiem, nemaz nerunājot par rezidentiem, ir jāredz šī katedra, bet Rīgā tās iespējas ir vai nu P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, vai Dzemdību namā. Protams, ka viņu vienlaikus tur nevar būt pārāk daudz.
Arī pašām slimnīcām ir jāsakārto, kurā brīdī ārsts skaitās kā ārsts slimnīcā, bet kurā brīdī ir pasniedzējs vienā vai otrā, vai abās augstskolās.
Bet ir vēl viens svarīgs aspekts – pat ja mēs būtu gatavi apmācīt vairāk rezidentu – ap 400, mēs to nevarētu izdarīt praktisku apsvērumu dēļ, jo trūktu apmācīt tiesīgo ārstu.
Minējāt, ka uz Latviju brauc studenti no Vācijas. Arī mūsu augstskolu beidzēji dodas rezidentūrā uz Vāciju, un Latvijā ir pat firmas, kas iekārto studentus. Turklāt jauno speciālistu aizbraukšanu var veicināt arī Eiropas profesionālā karte.
Brīva darbaspēka, tajā skaitā medicīnā strādājošo, kustība ir viena no ES pamatbrīvībām. Mēs nevaram visus noturēt šeit. Rietumeiropā ir līdzīga kustība – ārsti no Francijas un Vācijas sapņo nokļūt Amerikā, tur atbrīvojas vietas, kuras aizpilda medicīnas jomas profesionāļi no Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm.
Tikai vajadzētu būt tā, ka arī pie mums brauc, lai strādātu, nevis tikai masa ārstu aizbrauc atalgojuma dēļ...
Tā ārsti piepilda savas profesionālās ambīcijas.
Kādas izmaiņas rezidentūras sistēmā plānotas nākotnē?
Ministrija šobrīd strādā pie informatīvā ziņojuma par veselības izglītību kopumā, kas jāiesniedz Ministru kabinetā, un tur būs informācija arī par izglītību koledžas posmā – ārstu palīgu, māsu apmācībā. Mums ir sešas koledžas, dažādos statusos, ir jāizvērtē programmas un speciālisti, kas tur tiek mācīti un kā viņi iekļaujas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju komandā. Mēs vēlamies, lai medicīnas koledžas būtu pie Veselības ministrijas, nevis Izglītības un zinātnes ministrijas. Šobrīd divas koledžas jau ir RSU filiāles un struktūrvienības statusā, divas pastāv kā aģentūras pie LU un divas ir neatkarīgas pie IZM. Ir vajadzīga vienota pieeja.
Šo ziņojumu Ministru kabinets varētu izskatīt līdz gada beigām, taču rezidentu finansēšanas kārtībai jābūt skaidrai nākamā gada sākumā.
Kā jūs komentētu apgalvojumu, ka Latvijā jau ilgstoši nepastāv medicīnas personāla plānošanas politikas?
Tam es negribētu piekrist. Pirms vairākiem gadiem iesākām veidot Cilvēku resursu programmu, kas saistīta ar medicīnas māsām – šī programma ir izstrādes procesa finiša taisnē. Nepiekristu tādēļ, ka zināmā mērā šī rezidentūras vietu noteikšana arī ir politikas plānošana – kādas specialitātes mums nākamo gadu perspektīvā ir nepieciešamas. Šobrīd neatliekamās palīdzības slimnīcu loks ir definēts un atbilstoši tam mēs arī plānojam personāla politiku. Mēs esam runājuši par sertifikācijas procesa nosacījumiem – lai iekļautu nosacījumu, ka ārstam noteiktu laiku būtu jāstrādā arī akūtajā uzņemšanas posmā. Tālāk jau jāskatās reģionālā perspektīva. Jo plānošana ir viena lieta, bet, ja mums vajag ārstus Rēzeknē un Ludzā, tad jābūt mehānismiem, kā ārstus tur nodrošināt.
1MK noteikumi Nr. 685 "Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi"
