VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
speciāli LV portālam
16. janvārī, 2015
Lasīšanai: 13 minūtes
2
16
2
16

Traģiskās dienas uz ceļiem. Kuru vainot?

LV portālam: JURIS ZVIRBULIS, Latvijas Automoto biedrības prezidents, ZIGMĀRS BRUNAVS, biedrības „Latvijas Ceļu būvētājs” izpilddirektors, Ph.D. IVARS AUSTERS, satiksmes psihologs, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs
Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Kā traģiska diena ilgi atmiņā paliks janvāra sākums – ar lielo ceļu satiksmes negadījumu skaitu un daudzajiem tajos dzīvību zaudējušajiem. Bet ziema vēl tikai sākas. Kas būs turpmāk?

FOTO: Edijs Pālens/ LETA

Pēc traģiskā 13.janvāra, kad avāriju dēļ bija bloķētas teju visas valsts galvenās maģistrāles, kad policija jau rīta pusē bija saņēmusi vairāk nekā pussimt izsaukumu uz ceļa negadījumiem un tajos šogad dzīvību zaudējušo skaits sasniedza „velna duci” (kas tagad diemžēl vēl pieaudzis), ziema savu dzelžaino ledus tvērienu ir mazliet atslābinājusi. Taču nav ne mazākā pamata domāt, ka eksāmens ceļu uzturētāju centībai un autovadītāju prasmēm un saprātam ir beidzies. Laika apstākļi joprojām untumaini: sauli nomaina lietus mākoņi, lietusgāzes dažu minūšu laikā – slapjdraņķis, kas galvenokārt ārpus pilsētām uz lielākiem un mazākiem ceļiem sarūpē gan sniega putru, gan brīžiem pat nesaskatāmo, vien prasmīgam šoferim sajūtamo viltnieku – melno ledu.

Saistībā ar smagajiem ceļa negadījumiem tīmeklī turpinās karstas debates. Daudzi šoferi vaicā – par ko mēs maksājam nodokļus un degvielas akcīzes naudas, ja ceļi kā slidotavas un nevadāmie spēkrati tādēļ pārvēršas lūžņu kaudzēs un cilvēki zaudē dzīvības vai nonāk slimnīcā? Ja ir spēkā ceļa zīme ar noteikto ātrumu, tad ceļu uzturētājiem jāgādā, lai ar tādu pārvietoties arī būtu droši (Ceļu satiksmes noteikumu iebilde par droša braukšanas ātruma izvēli neskaitās!). Neiztiekam arī bez savstarpējiem apvainojumiem: daļa vadītāju (mazākums) skaidro, ka smagos ziemas apstākļos jābrauc lēnāk un īpašā uzmanības režīmā, jāievēro distance, citi (vairākums) šos nodēvē par neprašām un tūļām, kas tieši rada bīstamus apstākļus (jo apdzīšana ir riskants manevrs) un tādēļ iesaka nolikt mašīnu pie sētas un pārsēsties sabiedriskajā transportā.

Ceļu uzturētāju priekšnieks TV skaidro, ka viss notiek pēc priekšrakstiem un atvēlētās naudas ietvarā, un savā sektorā vainas neredz. Satiksmes ministrs aizrāda, ka autovadītājiem jābūt uzmanīgākiem, bet tomēr pieļauj, ka brauktuvju apstrāde jāveic biežāk, un sola analizēt 13.janvāra traģisko pieredzi. Šajā saistībā 26.janvārī sasaukta Ceļu satiksmes drošības padomes ārkārtas sēde.

LV portāls jautā: Kas vainojams daudzajos smagajos ceļa negadījumos šogad?  Kas darāms, lai tos novērstu?

Juris Zvirbulis, Latvijas Automoto biedrības prezidents:

Starptautiskā automobiļu federācija (FIA) izstrādājusi un akceptējusi 10 satiksmes drošības "zelta likumus", kurus, ikdienā ievērojot, mēs pēc ceļa droši atgriezīsimies arī mājās. Tie neprasa lielu piepūli, ir droši lietojami un ir īpaši aktuāli arī šodien.

Lūk, pāris no tiem. Pirmais: vienmēr piesprādzēties. Tagad Latvijā drošības jostas lieto 70-80 procentu transportlīdzekļu vadītāju, un tā vairs nav tik akūta problēma kā senāk. Taču joprojām it bieži nepiesprādzēti paliek pasažieri aizmugures sēdekļos. Nesen bija traģiski negadījumi ar bērniem, kas mašīnā nebija piesprādzēti. Nekādā gadījumā nedrīkst bērnus turēt uz priekšējiem sēdekļiem klēpī, vai - vēl bīstamāk – māte, turot bērnu klēpī, ar drošības jostu piesprādzē abus kopā. Ja par nelaimi kaut kas notiek, tad spēks, kas iedarbojas, ir mērāms simtos kilogramu, bērnu noturēt nav iespējams, un sekas būs traģiskas.

Nākamais likums: ievērot Ceļu satiksmes noteikumus (CSN). Tur cita starpā ir viens punkts, kas it īpaši svarīgs apstākļos, kad uz ceļa ir melnais ledus vai brauktuve nav notīrīta. Tas ir 112. punkts - transportlīdzekļa vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas nepārsniedz noteiktos ierobežojumus, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, transportlīdzekļa un kravas īpatnības un stāvokli, kā arī ceļa un meteoroloģiskos apstākļus. Tas ir nosacījums par droša braukšanas ātruma izvēli. Ja drošs braukšanas ātrums vietā, kur atļauts pārvietoties ar 90 kilometriem stundā, ir, piemēram, 30 vai 50 kilometri, tad ar šādu ātrumu arī ir jābrauc. Galvenā problēma ir tā, ka cilvēki nav gatavi šādam pavērsienam: viņi brauc it kā atbilstoši CSN un savai sapratnei, kā dēļ notiek traģiski negadījumi.

Īpaši traģisks bija gadījums, kad ugunsdzēsēju automašīna izraisīja traģisku negadījumu, uztriecoties citiem auto. Jā, ceļš bija ļoti slidens un glābēji steidzās. Tomēr notikušais rosina pārdomas. Citās Eiropas valstīs speciālā transporta, pasažieru autobusu, kravas auto vadītājiem īpašos poligonos tiek rīkotas drošas braukšanas apmācības, ik gadu notiek profesionālās kvalifikācijas paaugstināšana. Šajās apmācībās ieguldītā nauda noteikti atmaksājas. Dzirdēts, ka arī pie mums pa laikam kādi kursi tiek rīkoti, bet acīmredzot tas nav pietiekami. Labi zinām, cik saspringta ir situācija valsts budžetā; ja nepietiek naudas, lai policistiem nopirktu apavus un apģērbu, tad skaidrs, ka drošas braukšanas prioritāte ir vēl tālākā pakāpē.

Protams, katrā ziņā ir jāprasa no ceļu uzturētājiem, lai šogad viņi rīkojas nevis parastā režīmā, bet kā ekstremālos apstākļos pienākas. Ja pēc noteikumiem kāds ceļa posms jāapstrādā vienu reizi, varbūt šādos apstākļos tam jāseko rūpīgāk un ceļi, piemēram, jākaisa divas un trīs reizes.

Melnais ledus ir realitāte, un mēs to varam ņemt vērā vai ignorēt. Ja ignorējam un ceļā nekas nepatraucē, varam sasniegt mērķis bez starpgadījumiem. Jaunāku mašīnu vadībai, bez šaubām, palīdz antibloķēšanas sistēma ABS, ar vecākām braucot, jāpaļaujas tikai uz pašu meistarību. Taču jebkurā gadījumā ir jāprot braukt slidenos ceļa apstākļos, ir jāzina, kā pareizi rīkoties, lai saslīdējuša spēkrata gaitu bez straujām kustībām izlīdzinātu un saglabātu saķeri ar ceļa virsmu. Tam vajadzīga vai nu pieredze, vai īpašas mācības, katrā ziņā ir jāprot rīkoties automātiski, jo domāt vairs nav laika.

Nekādā mērā nenoņemot atbildību no ceļu uzturētājiem, mums jāmācās izdzīvot (iespējami droši braukt) arī tādos apstākļos, kādus daba šoziem mums ir piešķīrusi. Katrs gadījums ir individuāls: varbūt vienai mašīnai riepas bija pārāk "plikas", otrai – ātrums par lielu, trešās vadītājs varbūt vienkārši nobijās un nospieda bremzi. Nevajag novelt visu tikai uz vienu iemeslu – nenotīrītu brauktuvi.

Zigmārs Brunavs, biedrības "Latvijas Ceļu būvētājs" izpilddirektors:

Jebkurā gadījumā – vai ceļi ir piesniguši, ledaini vai ir jauns, nevainojams ceļa segums, pa kuru cilvēks pārvietojas ar savu transportlīdzekli, - ir jāņem vērā apstākļu kopums. Pirmkārt, ir ceļš, un ir svarīgi, cik labi tas uzturēts ilgtermiņā un arī īstermiņā – kā tas ir sakopts attiecīgajā brīdī. Otrkārt, ir vadītāja prasmes, pieredze, izpratne par to, kas notiek uz ceļa. Treškārt, ir pats transportlīdzeklis, labāks vai sliktāks, ar atšķirīgu aprīkojumu saķeres nodrošināšanai. Tas viss satiksmē sanāk kopā vienā veselumā. Katram braucējam pašam ir jāspēj saprast un novērtēt, kādā situācijā viņš atrodas. Tas – no vienas puses.

 No otras puses – kā vērtēt ceļu uzturēšanas kvalitāti? Ir jāzina, kādas preventīvas darbības notikušas bīstamajos ceļu posmos, kā norisinājusies brauktuvju kaisīšana. Ja visā valstī vienā dienā noteiktos laika apstākļos notiek tik daudz ceļa satiksmes negadījumu, iespējams, ir jāpārvērtē procedūras un kritēriji saistībā ar ceļu kopšanu un sakārtošanu.

Reiz, apmeklējot lidkompānijas mācību centru un iepazīstoties ar skrupulozo drošības pasākumu organizēšanu, uzzinājām, ka katrs no tiem balstīts uz iepriekšējo negatīvo pieredzi, tā teikt - asinīm slacīts. Tātad varbūt vairāk jāņem vērā, kādos laikapstākļos dzīvojam, mācāmies no rūgtās pieredzes un attīstām šos drošības pasākumus. Kas un kad ir jādara, kad ceļi piesniguši, kā jārīkojas, kad ir kailsals, kurus posmus regulāri appūš ledains vējš, un citi tamlīdzīgi apstākļi.

Kurš gan to visu labāk zina par VAS "Latvijas autoceļu uzturētājs" (LAU)? Domāju, viņiem Satiksmes drošības padomē ir jāiesniedz priekšlikumi, kā darbs uzlabojams, nevis jāturas pie apgalvojuma, ka visas darbības ceļu uzturēšanā notikušas normatīvā regulējuma robežās un viss vairāk vai mazāk ir kārtībā.

Kad valsti skāra ekonomiskā krīze, 2009.gadā taupības režīma dēļ pazemināja ceļu uzturēšanas klases, samazinot ceļu uzturēšanas izdevumus – tas nozīmē, ka retāk jāšķūrē, mazāk jākaisa. Šķiet, ka tās visā pilnībā joprojām nav atjaunotas. Bet notikušais liecina, ka ir jāmācās monitorēt (novērot un novērtēt) gan laikapstākļus, gan ceļa apstākļus un atbilstoši rīkoties. CSDD ir publiskojusi informāciju, ka viena avārijā bojā gājušā cilvēka dzīvība izmaksā 500 000 eiro. Tātad šogad jau esam zaudējuši 8 miljonus eiro!

Kopš pērnā gada LAU darbojas pēc valsts deleģējuma principa; viens no galvenajiem nosacījumiem ir tas, ka autoceļu tīkls ir stratēģiski svarīgs objekts, un tādējādi arī ceļu uzturēšana ir stratēģiski svarīga funkcija, lai primāri nodrošinātu cilvēku drošību. Pirmkārt, tas nozīmē ceļu tīrīšanu un kaisīšanu, otrkārt, bedrīšu labošanu, lai cilvēki tajās nenositas, treškārt, izvietotas nepieciešamās ceļa zīmes un apzīmējumus, kas arī domāti iedzīvotāju drošībai. Secīgi - LAU pašiem būtu jāfokusējas uz īpaši cilvēku dzīvībai kritiskajām pozīcijām. Savukārt ar mazāk kritiskām varbūt varētu tikt galā arī privātie uzņēmēji.

Ph.D. Ivars Austers, satiksmes psihologs, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs:

Ja Latviju salīdzina ar tām Eiropas valstīm, kas satiksmes drošībā ir priekšgalā, ceļa satiksmes negadījumu Latvijā ir samērā daudz, tomēr mēs neesam paši sliktākie. Tas, ka īsā laikā noticis ļoti daudz avāriju ar traģiskām sekām, vērtējot ilgākā periodā, nav noteicošs rādītājs. Pastāv noteikta centrālā tendence ilgākā laikposmā, un ap to dažādu nejaušu faktoru ietekmē notiek svārstības. Viens no šādiem faktoriem ir laikapstākļi.

Ja situāciju aplūkojam gada griezumā, ir skaidrs, ka iepriekšējais gads vairs nav tik pozitīvi vērtējams, un esmu diezgan piesardzīgs un skeptisks par to, kas notiek cilvēku prātos. Ir redzams, ka pēdējo dienu satiksmes negadījumi galvenokārt tiek vērtēti šādi: o, tie "lubraki" nejēdz ceļu notīrīt un nokaisīt!

Protams, vienmēr var gribēt labāk un vairāk. Taču, kā liecina pētījumi, ārējo vides faktoru (tai skaitā ceļa seguma kvalitātes) īpatsvars starp ceļa negadījumu iemesliem ir aptuveni 34 procenti. Pārējie iemesli ir saistīti ar cilvēka lēmumiem, personību, prasmēm, apreibinošu vielu lietošanu un daudz ko citu. Bet vienmēr ir diezgan lielas atšķirības starp negadījumu objektīviem cēloņiem un to, kā paši autovadītāji izskaidro notikušo. Stabila tendence pilnīgi noteikti ir pārspīlēt savas prasmes.

Saistībā ar pēdējā laika notikumiem varu minēt tādu lietu (tas raksturīgi visā pasaulē) kā riska uztvere vai riska vērtējums, ar ko autovadītājs, protams, nodarbojas nepārtraukti (domājot, vai nebrauc pārāk ātri, vai pretēji – pārāk lēni, kas arī, protams, ir riska faktors!). Situācija apkārtnē mainās – sākot ar ceļa segumu, gaismas apstākļiem, nokrišņiem, nekas nav konstants. Taču problēma ir tā, ka cilvēki savā riska vērtējumā, apstākļiem strauji mainoties, nespēj pietiekami ātri pārslēgties no iepriekšējās uz jauno situāciju.

Pirms pāris dienām internets bija pilns ar apledojušu ceļu un avāriju attēliem. Visticamāk, ja cilvēki, kuri tur nokļuva, no paša sākuma būtu braukuši pa šādu ceļu, nekas nebūtu noticis. Ja mēs "patītu to filmu atpakaļ", saprastu - kaut kādā brīdī, kādā vietā strauji mainījās ceļa virsmas kvalitāte, bet adaptācijas process tik ātri nenostrādāja. Tad rodas paradoksāla situācija - visticamāk, mazākās problēmās nonāk cilvēki ar vecākām mašīnām, kuras nav tehniski ideāli aprīkotas, jo vadītājs brauc ārkārtīgi piesardzīgi. Par to bijuši arī pētījumi, kas liecina - paradoksālā kārtā tehnoloģiju progress pats par sevi nepadara satiksmi drošāku. Jā, cilvēks avārijas gadījumā ir vairāk pasargāts, un riska līmenis šādā nozīmē ir krities. Bet, lai izvairītos no salīdzinoši nopietnas avārijas, tehnoloģijas dīvainā kārtā nemaz tik ļoti nepalīdz: cilvēki tām pārāk uzticas, un tas nozīmē, ka riska latiņa subjektīvi tiek pazemināta: es varu atļauties vairāk, jo man ir ļoti laba mašīna! Bet, protams, neviena tehnoloģija nespēj pilnībā uzveikt fizikas likumus.

Tās nav tikai Latvijas īpatnības. Tā notiek visā pasaulē.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
16
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI