Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Juris Jansons: „Cilvēki baidās atklāt savu identitāti, baidās no iespējamām represijām, ja ziņos par pārkāpumiem un sliktu praksi attiecībā uz savām tiesībām. Te jāatzīmē: jo lielāku vērību kādai problēmai velta masu mediji, jo lielāku uzmanību tai pievērš sabiedrība, sniedzot arī mums konkrētu informāciju saistībā ar aktualizēto problēmu.”
FOTO: Ieva Lūka/ LETA
Šogad viena no redzamākajām jūsu iniciatīvām bija iestāšanās par bērnunamu kā bērnu tiesībām un interesēm neatbilstošas institūcijas likvidāciju. Lai apzinātu bērnu tiesību nodrošināšanas faktisko situāciju šajās iestādēs, Tiesībsarga biroja darbinieki šogad veikuši vizītes 21 pašvaldību bērnu sociālās aprūpes iestādē. Kādi ir galvenie secinājumi?
Raugoties no bērnu vislabāko interešu viedokļa, kuras saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu un ANO konvenciju par bērnu tiesībām jau starptautiskā līmenī apņēmusies nodrošināt valsts, bērnunams nekādā gadījumā nav vislabākais. Vislabākā ir bērna bioloģiskā ģimene.
Protams, ir aprūpes iestādes, kurās attieksme pret bērniem ir salīdzinoši laba, taču bērnunams būtībā, vienalga, ir iestāde, kurā par bērnu gādā drīzāk tehniski, nevis atbilstoši tai vērtību sistēmai, kāda būtu nepieciešama viņa pilnvērtīgai attīstībai. Tās bērnam nav mājas. Galvenais secinājums tātad ir: ja valstī pastāv bērnunami, tā pienācīgā līmenī nenodrošina bērnu tiesību aizsardzību. Pēc būtības un saskaņā ar Latvijas un starptautiskajām tiesību normām, bērnunams ir īslaicīgs risinājums tikai uz brīdi, kamēr viņam atrodas audžuģimene vai citi cilvēki, kuri ir ar mieru uzņemties gādību. Faktiski bērna atrašanās bērnunamā ir bērnu tiesību pārkāpums.
Kādi ir galvenie šķēršļi piemērotāku alternatīvu nodrošināšanā – audžuģimeņu, aizbildņu piesaistīšanā?
Galvenokārt – nepietiekams audžuģimeņu skaits. Tas savukārt saistīts ar nepietiekamu pašvaldību iesaistīšanos audžuģimeņu atbalstīšanā. Jāatgādina, ka audžubērna uzņemšana ģimenē prasa ne tikai rūpes un audzināšanu, bet arī ievērojamus finanšu līdzekļus. Situācija pašvaldībās šajā ziņā ir ļoti atšķirīga – finansiālais atbalsts bērna uzturēšanai audžuģimenēs tajās svārstās no 60 līdz 285 eiro mēnesī. Taču visbiežāk – robežās no 141 līdz 160 eiro. Valsts atbalsts audžuģimenei ir 90 eiro mēnesī neatkarīgi no bērnu skaita. Tas nav adekvāti izdevumiem, kādus bērna uzturēšana sagādā.
Otrkārt, nepieciešama audžuģimeņu profesionalizācija. Protams, tas ir misijas darbs, kura pamatā ir vēlme palīdzēt grūtībās nonākušiem bērniem, taču tajā neiztikt bez iemaņām, profesionālas sagatavotības, kas ļautu efektīvi strādāt ar šiem bērniem raksturīgajām problēmām, uzvedības novirzēm. Audžuģimenes būtībā uzlūkojamas kā sociālā pakalpojuma sniedzējas, kuru darbību vajadzētu profesionalizēt kā atsevišķu nodarbinātības veidu, pilna laika darbu. Tas arī ļautu piemērot audžuģimenēm ne tikai tiesības, bet arī kritērijus, noteiktas darba izpildes prasības un pienākumus.
Šogad aktualizējāt līdz šim Latvijā neievērotu problēmu – apcietinājumā esošo personu bērnu tiesības. Kādu tiesību pārkāpumus konkrēti esat identificējuši?
Pats galvenais – tiek pārkāptas bērna saskarsmes tiesības ar vecākiem. Ir identificēti vairāki šīs problēmas aspekti. Viens no izplatītākajiem: ja tēvs ir cietumā, nereti māte to no bērna slēpj. Taču atbilstoši speciālistu atzinumam vairāk par šādiem meliem bērna interesēm atbilst jēgpilns paskaidrojums par tēva atrašanās vietu. Bērnam tas ir jāuzzina no ģimenes, nevis no kāda cita, kurš šo informāciju varētu pasniegt ciniskā veidā.
Attiecībā uz pašiem apcietinātajiem šajā kontekstā ir izdalāmas divas personu kategorijas - cilvēki, kuri ir jau notiesāti un izcieš sodu, kā arī pirmstiesas apcietinājumā esošās personas. Patlaban saskaramies ar absurdu, ka vēl nenotiesātiem cilvēkiem, kuru vaina noziegumā nav pierādīta, ir liegtas tiesības uz ilgstošu saskarsmi ar saviem bērniem. Turklāt saskarsmes tiesības šai apcietināto kategorijai ir stipri ierobežotākas nekā jau notiesātām personām.
Ja uz šo faktu paraugāmies arī no bērna tiesību viedokļa, tas ir kliedzoši. Notiesāts ir pieaugušais, bet no tā cieš bērns. Uzskatu, ka šis ierobežojums ir vismaz bezjēdzīgs, ja ne pat sabiedrības interesēm kopumā kaitējošs. Esošā regulējuma nepamatotību atzīst Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbinieki. Esam vienojušies to mainīt, gatavojot atbilstošu priekšlikumu Tieslietu ministrijai.
Cik bieži tiek pieļauta ieslodzīto un viņu bērnu tieša tikšanās?
Tas atkarīgs no ieslodzījuma režīma. Šajā jomā ir vēl kāds absurds: noteikts, ka tikšanās ir pieļaujama ne vairāk kā četrām personām vienlaikus. Tas nozīmē: ja ģimenē ir vairāk bērnu un līdz ar viņiem atnākusi māte, kādam ir jāpaliek aiz durvīm.
Jāmin vēl kāds svarīgs aspekts: ja ģimene ilgi nav bijusi saskarsmē, tikšanās reizei psiholoģiski būtu jāsagatavo gan ieslodzītās personas bērni, gan viņš pats. Šim nolūkam ieslodzījuma vietā vajadzētu būt atbilstošam speciālistam – sociālajam pedagogam vai psihologam. Ja ar ieslodzīto šādā veidā nestrādā, pastāv ievērojams risks, ka pēc atbrīvošanās viņam būs lielas problēmas saskarsmē ar ģimeni. Viņi nereti ir kā sveši cilvēki.
Ir valstis, kur ieslodzījuma vietās vecākiem māca būt par vecākiem, lai ieslodzītais, sevišķi, ja soda termiņš bijis ilgs, spētu normāli iekļauties ģimenē un sabiedrībā. Ieslodzītajām personām pat tiek nodrošināta iespēja ar audioieraksta starpniecību nolasīt savam bērnam pasaku, lai viņš dzirdētu mātes vai tēva balsi. Ieguvums tādējādi ir abpusējs, jo nāk par labu gan bērnam, gan ieslodzītajam vecākam.
Jāpiekrīt - ieslodzījums ir soda izciešana. Taču, ja soda nolūks ir labot cilvēku, nevis viņam atriebties, valstij vajadzētu arī parūpēties par ieslodzītā reintegrēšanu sabiedrībā pēc soda izciešanas.
Kas patlaban Ieslodzījuma vietu pārvaldei un Tieslietu ministrijai liedz īstenot labas prakses piemērus šajā jomā?
Galvenokārt normatīvo aktu ierobežojumi. Ieslodzījuma vietu pārvalde nevar darīt to, kas nav noteikts likumā.
Tieslietu ministrijai ir visas iespējas ar attiecīgām likumdošanas iniciatīvām vērsties Ministru kabinetā...
Esam jau vienojušies, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde ar attiecīgiem priekšlikumiem vērsīsies Tieslietu ministrijā. Tiesībsarga birojs ir gatavs aktīvi atbalstīt attiecīgu normatīvo aktu pieņemšanu.
Tiesībsarga ziņojumā par 2014.gadu uzsverat problēmas bilingvālajā izglītībā. Ko esat konstatējuši?
Esam veikuši pamatīgu pētījumu, Rīgā un reģionos apsekojām 49 vidusskolas, kuras nodrošina bilingvālās izglītības programmas. Vislielākās problēmas bija lielajās tā dēvētajās krievu skolās. Visbiežāk direktoram un skolotājiem nebija vienotas izpratnes, pēc kāda bilingvālās izglītības modeļa attiecīgajai klasei ir jānodrošina mācību priekšmets. Atšķirīgs bija arī bērnu viedoklis par priekšmeta pasniegšanas modeli un pašnovērtējums.
Viena no būtiskākajām problēmām – nereti skolotāji neatbilst Izglītības likumā noteiktajām kvalifikācijas prasībām. Proti, viņu valsts valodas zināšanas nav pienācīgā līmenī. Cik zināms, Valsts valodas centrs šogad konstatējis 55 šādus gadījumus, bet pērn - 30. Mums bija saruna ar septiņiem skolotājiem, kuri vai nu tiešām nesaprata, ko viņiem jautājām, vai arī tā demonstrēja savu attieksmi pret pārbaudi. Turklāt šie jautājumi bija ļoti vienkārši. Tātad šie skolotāji nespēj nodrošināt bilingvālo mācību programmu un sava priekšmeta pasniegšanu valsts valodā. Tā ir liela nolaidība arī no uzraugošo institūciju puses. To uzdevums ir raudzīties, lai skolās tiktu īstenota valsts izglītības politika. Diemžēl jāsecina, ka bilingvālās izglītības kvalitāti šobrīd īsti nav iespējams ne nodrošināt, ne izkontrolēt.
Pamatīga problēma ir arī atšķirīga pieeja mācību priekšmetu pasniegšanā. Skolās valda liela pašdarbība attiecībā uz vēstures mācīšanu. Tā arī ir galvenokārt direktoru atbildība - cik lielā mērā viņi piepilda bērnu vislabākās intereses, nodrošinot izglītību bez jebkādas ideoloģijas klātbūtnes.
Vistrakākais, ko skolās konstatējām no diskriminācijas viedokļa, ir fakts, ka mazākumtautību izglītību apgūstošie skolēni Latvijā nav vienādās tiesībās ar krievu bērniem. Izrādās, ka Ministru kabineta noteikumi paredz, ka 9.klases eksāmenus šajās skolās var kārtot vai nu valsts valodā, vai krievu valodā. Kāpēc analoģiskas tiesības, piemēram, ukraiņu skolā nav attiecībā uz ukraiņu valodas izmantošanu vai lietuviešu skolā attiecībā uz lietuviešu valodu? Kā var būt, ka salīdzinājumā ar krievu bērniem citu mazākumtautību bērni tiek acīmredzami diskriminēti? Tas pats attiecas uz izglītības kvalitāti, atšķirīgo situāciju mācību materiālu pieejamībā mazākumtautību, sevišķi romu, valodā. Taisni jābrīnās – romu tiesību diskriminācija pastāvīgi ir aktualizēta ANO līmenī, un Latvija, kura nākamgad kļūs par ANO Cilvēktiesību padomes locekli, to nezina.
Kā no tiesībsarga viedokļa vērtējat esošās mācību valodas proporcijas bilingvālajās izglītības programmās?
Vajadzētu ievērot likumā jau noteiktās normas, kuras ir labas ne tikai no tehniskā, bet arī loģiskā un tīri praktiskā aspektā.
2013. un 2014.gadā viena no redzamākajām jūsu aktivitātēm bērna tiesību jomā bija centieni nodrošināt faktisku bezmaksas vispārējo izglītību, vēršoties pret praksi, kad daudzus mācību materiālus un palīglīdzekļus bija jāpērk skolēnu vecākiem par savu naudu. Kāda situācija patlaban ir šajā ziņā?
Situācija ir ievērojami uzlabojusies, taču nevar teikt, ka tā būtu perfekta. Ir izglītības iestādes, kur, gan ne tik uzstājīgā veidā, kā tas bija iepriekš, kad vecākiem uztiepa pienākumu pirkt mācību līdzekļus, tehnoloģiskās iekārtas, datorus, televizorus, digitālās tāfeles, remontēt klasi, viņiem šo to joprojām pieprasa.
Līdz pagājušajam gadam pašvaldības, tiesa, ne visas, skolu budžetus veidoja pēc pārpalikuma principa, tagad tas tiek veidots saskaņā ar mērķi nodrošināt mācību programmu. Šeit jānorāda uz vēl kādu būtisku aspektu: valstij, ja tā apņēmusies nodrošināt bezmaksas izglītību, tā ir jānodrošina kvalitatīvi, nevis kaut kā. Tas nozīmē gādāt gan par mūsdienīgiem mācību līdzekļiem, gan labām skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanas iespējām.
Kā bērnu tiesību kontekstā vērtējat jau sistēmisko praksi, ka bērniem, kuru veselības aprūpi bez maksas apņēmusies nodrošināt valsts, uz šīs aprūpes pakalpojumiem jāstāv mēnešiem garās rindās, bet par maksu šis pats pakalpojums pieejams teju uzreiz?
Šādā praksē saskatāma gana noziedzīga valsts bezdarbība, lai neteiktu, ka apzināta ļaunprātība. Ja valsts bērnu tiesības un veselības aprūpi ir noteikusi par prioritāru attiecībā pret pieaugušajiem, tas nozīmē, ka nedrīkst būt nekādu rindu.
Runājot par kvotām veselības aprūpē, tas ir antikonstitucionāls regulējums, jo nevienā augstāka juridiska spēka dokumentā nav deleģējuma valdībai šajā jomā kaut ko kvotēt. Tas atkal ir jautājums par vienlīdzību kā tiesību principu – tie, kuri tiek kvotā, saņem pakalpojumu vai medikamentus par valsts līdzekļiem, bet pārējie – nē. Tas jau ir konstitucionāla ranga pārkāpums. Sevišķi attiecībā uz bērniem – viņiem veselības aprūpes pakalpojums visbiežāk ir nepieciešams nekavējoties. Tas pats attiecas uz reto slimību pacientiem.
Ko šajā kontekstā varat teikt par plaši zināmo epopeju ar zēna Dāvja sūtīšanu ārstēties uz ASV par lielākoties sabiedrības saziedotajiem līdzekļiem?
Te sakāmas vismaz divas lietas. Vai bija kaut viens normatīvais akts, kas ļāva valdībai lemt par "Parex" bankas glābšanu? Nebija – radīja! Valsts budžetu Latvijā var pieņemt diennakts laikā divos lasījumos. Uz šī fona stāsts, ka Dāvja gadījumā valdībai nebija normatīvā regulējuma, kas ļautu zēna glābšanai novirzīt līdzekļus, neiztur nekādu kritiku – attiecīgos Ministru kabineta noteikumus varēja izgrozīt pāris stundu laikā.
Beigu beigās atrada valsts kapitālsabiedrību, kura naudu zēna ārstēšanai noformēja kā ziedojumu. Otrkārt, te runājam par vienu individuālu gadījumu, bet šai problēmai ir nepieciešama sistēmiska pieeja, kuras neesamība ir Veselības ministrijas nolaidība. Un fantāzijas par obligātu veselības apdrošināšanu, kamēr nav pilnīgi skaidrs, kāda turpmāk būs veselības aprūpes sistēma un kā tiks nodrošināts efektīvs un pieejams veselības aizsardzības koncepts, ir pilnīgi nevietā.
Veselības nozares stratēģiskās padomes sēdē atbalstīts piedāvājums no nākamā gada veselības aprūpi finansēt no diviem avotiem - valsts budžeta un iedzīvotāju veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis norāda, ka veselības aprūpē patlaban lielākā problēma ir nesamērīgi lielie pacienta līdzmaksājumi. Tādējādi veselības aprūpes pieejamībā konstatējama nevienlīdzība, kura izriet no pacientu materiālā stāvokļa. Kā raugāties uz šo situāciju?
Nākamgad līdzmaksājumu daļa samazināsies, taču tas kopumā ir piliens okeānā. Ir jārunā par veselības aprūpes pieejamību kopumā. Ir jāveic veselības aprūpes sistēmas inventarizācija. Latvijā ir "zelta" slimnīcas, moderns un dārgs aprīkojums ir pat reģionu slimnīcās, taču daudziem cilvēkiem veselības aprūpe ir nepieejama. Paralēli nepieciešama normatīvo aktu inventarizācija – likumu līmenī jādefinē pozitīvais grozs, kur būtu pateikts, ko nodrošina un apmaksā valsts. Patlaban veselības aprūpes grozs Latvijā ir definēts pēc negatīvā principa – ir valdības noteikumi uz tūkstoš lapām, es nepārspīlēju – uz tūkstoš lapām, kur ir pateikts, ko valsts nefinansē.
Valsts finansētais veselības aprūpes minimums būtu jāskata kontekstā ar sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām, kur ir noteikts, ka valstij ir jānodrošina cilvēka fiziskās un garīgās veselības visaugstākais līmenis.
Ir jautājums, kāds būtu visaugstākais līmenis, ko Latvijas valsts spēj nodrošināt?
Vienīgie, kuri to spēj objektīvi noteikt, ir ārsti, nozares speciālisti, pasakot: jā, šis ir apjoms un mehānisms, ar kuru valsts nodrošina pietiekamu sabiedrības veselības aizsardzību.
Vai, jūsuprāt, nav pienācis laiks noteikt jaunu minimālā nodrošinājuma līmeni vispār? Jau gadiem runā par novecojušo un realitātei neatbilstošo iztikas minimuma noteikšanas metodoloģiju. Tas pats sakāms par garantēto minimālo ienākumu.
Jums ir pilnīga taisnība. Šī jautājuma dēļ jau esmu nonācis domstarpībās ar iepriekšējo labklājības ministri Ilzi Viņķeli un valdību. Jautāju: kas tas garantētais minimālais ienākums tāds vispār ir, pēc kādiem kritērijiem tas tiek aprēķināts? Kas ir šie 35 lati? Vai tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem? Kur ir ekonomiskais pamatojums?
Runājot par minimālo algu – tai pēc savas loģikas pie pilnas darba slodzes ir jānodrošina cilvēkam cienīgs iztikas līmenis, ietverot iespējas nomaksāt mājokļa izdevumus, nodrošināt nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus un kaut minimālā līmenī iespējas baudīt kultūras dzīvi. Tiesības uz kultūru vispār ir tēma, kurai Latvijā vēl neesam pat pieķērušies. Tas pats sakāms par vecuma pensijas apmēru.
Latvija pērn ratificējusi Eiropas Sociālo hartu, neratificējot pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu "pienācīgus dzīves apstākļus". Cik lielai, jūsuprāt, patlaban vajadzētu būt minimālajai algai?
2011.gadā, kad Tiesībsarga birojs iesaistījās Sociālās hartas ratifikācijas procesā, norādījām, ka tā jāratificē pilnībā, ieskaitot 4.pantu, kurš paredz tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Toreizējais valdības vadītājs Dombrovskis Saeimas Ārlietu komisijai nosūtīja vēstuli, kurā atzina, ka Jansona priekšlikumus nevar atbalstīt, jo tad minimālā alga, kura tolaik bija 200 latu, būtu jāpaceļ līdz 330 latiem. Tas faktiski nozīmēja, ka valdība pati pateica, cik lielai patiesībā vajadzētu būt minimālajai algai saskaņā ar tiesībām uz taisnīgu atalgojumu.
Darba devēju konfederācija kā valdības sociālais partneris paziņoja, ka minimālās algas pacelšana sagraus valsts ekonomiku. Taču, es domāju, faktiski tādā gadījumā apdraudēta būtu ne tik daudz valsts ekonomika, cik ēnu ekonomika. Galu galā Latvija ratificēja tikai hartas deklaratīvos pantus, ar kuriem nav saistīta nekāda atbildība.
Līdz ar hartas ratificēšanu Latvijai tomēr kļūst saistoši vairāki tās panti attiecībā uz nodarbinātību: par personas tiesībām uz darbu, tiesībām uz taisnīgiem darba apstākļiem, strādājošo sieviešu grūtniecības stāvoklī tiesībām uz aizsardzību, kā arī par strādājošo tiesībām uz savu tiesību aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā.
Darba tiesību jomā Latvijā viss ir diezgan precīzi noregulēts. Jā, dažkārt ir fiksējama noziedzīga nolaidība, bet tie ir atsevišķi gadījumi.
Hartas parakstītā daļa, kura Latvijai tātad ir saistoša, runā arī par invalīdu un garīgi atpalikušo personu tiesībām uz neatkarību, integrāciju un dalību sabiedriskajā dzīvē.
Jā, situācija invalīdu tiesību jomā ir visai traģiska, un harta šajā ziņā ir vēl viens starptautiskais dokuments, kur valsts uzņemas saistības bez īstas atbildības. Atgādināšu, ka pastāv arī ANO konvencija par personu ar invaliditāti tiesību aizsardzību, kuru Latvija ratificēja jau 2009.gadā, un arī tā faktiski netiek nodrošināta.
Nākamais gads būs pēdējais pilnais gads šajā jūsu pilnvaru termiņā. Uz kādiem mērķiem būs vērsta jūsu darbība atlikušajā darba periodā?
Bērnu tiesību jomā – noteikti preventīvais darbs pašvaldībās gan attiecībā uz bērniem no riska grupām, gan citiem, kuriem ir jānodrošina arī interešu izglītība, pilnvērtīga un jēgpilna brīvā laika pavadīšana, kas, starp citu, ir noteikts ANO Bērnu tiesību konvencijā. Mudināsim pašvaldības intensīvāk pievērsties šiem jautājumiem.
Turpināsim strādāt, lai nodrošinātu ieslodzīto personu bērnu tiesības uz saskarsmi ar vecākiem, tehnisko palīglīdzekļu kvalitāti bērniem ar īpašām vajadzībām. Strādāsim pie personu ar garīgiem traucējumiem informēšanas par viņu tiesībām. Mūsu uzmanības lokā būs arī apstākļi un sociālā rehabilitācija pašvaldību sociālās aprūpes institūcijās, tā dēvētajos pansionātos.
Mūsu prioritāšu skaitā ir personu tiesību uz atlīdzību īstenošana nepamatotu tiesību aizskāruma gadījumā. Patlaban kompensācijas, ko cilvēki saņem gadījumos, kad valsts šīs tiesības ir aizskārusi, ir neadekvāti zemas, kompensēšanas mehānismi - neefektīvi un bieži vien pat nepieejami.
Pievērsīsimies aizturēto ārzemnieku un patvēruma meklētāju tiesiskā statusa aizsardzībai. Izstrādāsim vadlīniju rokasgrāmatu amatpersonām, kas strādā ar šiem cilvēkiem. Strādāsim pie ANO pakta par personu sociālekonomisko un kultūras tiesību īstenošanu Latvijā, par ko mūsu valsts nav sniegusi ziņojumu kopš 2007.gada.
Nākamgad nāksim klajā ar savu paralēlo ziņojumu par valdības jau daļēji sagatavoto ziņojumu saistībā ar ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas īstenošanu Latvijā.
Kas ir ļoti svarīgi – fokusēsimies uz sabiedrības iesaisti labas pārvaldības ievērošanā nodrošināšanā.
Cik lielā mērā sabiedrība pati ir informēta un gatava iestāties pa savām tiesībām?
Situācija uzlabojas, bet ne strauji. Gadījums ar tiesībām uz bezmaksas izglītību un arī citi liecina: sabiedrības atsaucība savu tiesību aizsardzībai var būt gana liela. Tas, no kā cilvēki baidās, ir atklāt savu identitāti, baidās no iespējamām represijām gadījumos, ja ziņos par pārkāpumiem un sliktu praksi attiecībā uz savām tiesībām. Te jāatzīmē: jo lielāku vērību kādai problēmai velta masu mediji, jo lielāku uzmanību tai pievērš sabiedrība, sniedzot arī mums konkrētu informāciju saistībā ar aktualizēto problēmu.
Rezumējot jāteic: tiesiskais regulējums attiecībā uz personu tiesību nodrošinājumu Latvijā lielākoties ir kārtībā, taču problēmas rada atbildīgo amatpersonu pasivitāte, saskaroties ar pārkāpumiem savas darbības jomā. Tā vietā, lai aktīvi vērstos pie valdības vai Saeimas ar protestiem vai ierosinājumiem, viņi bieži vien izvēlas neko nedarīt.
Bieži izskan aizrādījumi, ka Latvijā cilvēki no valsts prasa par daudz, sagaida, ka tā par viņiem rūpēsies, bet paši neko nedara. Kā raugāties uz šo viedokli?
Valsts sākas ar katru no mums pašiem, tāpat arī tiesības. Lai cilvēki aktīvi iestātos par savām tiesībām, tiem vispirms ir jāzina par attiecīgo tiesību esamību. Sabiedrības tiesiskās apziņas veidošanā un stiprināšanā mums vēl daudz darāmā. Esam saskārušies arī ar gadījumiem, kad cilvēki zina par savām tiesībām, bet varbūt baidās vai ir nedroši, tādēļ grib, lai kāds cits, piemēram, Tiesībsarga birojs, atrisina viņu problēmas. Tādēļ vēlu Jaunajā gadā būt zinošiem un aktīviem!
