Šodien – Latvijas Neatkarības proklamēšanas 96.gadadienā savu uzrunu sākšu ar Latvijas Republikas Satversmes 3.pantu: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda: Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale." Viennozīmīgi, skaidri un nepārprotami. Mūsu uzdevums un sūtība ir rīkoties un dzīvot tā, lai šis pants nekad netiktu mainīts, lai Latvija būtu vienota, nedalāma un pašapzinīga valsts nelokāmā gribā būt neatkarīgai un stiprai savā dažādībā.
Šis gads ieies Latvijas vēsturē ar to, ka 19.jūnijā Saeima nobalsoja par Satversmes preambulu, kurā skaidri tiek pausts: "1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību."
Jau pēc četriem gadiem svinēsim Latvijas simto dzimšanas dienu. Tādēļ ir svarīgi apzināties pamatus, uz kuriem šī valsts būvēta, pašiem sev un pasaulei atgādināt, kādu ceļu esam izvēlējušies.
Šis ir īstais brīdis, lai teiktu paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem - latviešiem un citu tautību cilvēkiem, kuri dažādos vēstures pavērsienos ir ticējuši Latvijai, kuru ticība ir devusi spēku pārdzīvot okupāciju un atgūt mūsu valsts neatkarību. Plecu pie pleca mēs esam bijuši kopā visos pārbaudījumos, un es ticu, ka tā būs arī nākotnē.
To nepārprotami pierādīja Zolitūdes traģēdija, kas skaudri un sāpīgi aizēnoja aizvadītā gada valsts svētku tikko pagājušās svinības, pierādot, ka visi mūsu cilvēki, neatkarīgi no tautības, reliģiskās piederības vai pārliecības, ir vienoti un līdzcietīgi šīs briesmīgās nelaimes priekšā. Diemžēl bija jānotiek traģēdijai, lai mēs to saprastu.
Šis traģiskais notikums piespieda mainīt arī mūsu domāšanu un attieksmi pret šķietami ikdienišķām, bet ļoti būtiskām lietām, kuru dēļ pirms gada zaudējām 54 dzīvības. Atcerēsimies un godināsim arī šovakar ar īsu klusuma brīdi alkatības un bezatbildības dēļ bezjēdzīgi bojā gājušo cilvēku piemiņu. Paldies! Atļaušos apgalvot, ka vēl joprojām ir ļoti daudz darāmā, lai nekas tāds vairs nenotiktu.
Valsts iekšējā drošība ir ne mazāk nozīmīga par ārējo. To veidojam mēs visi, un tai nevar palīdzēt neviena alianse, neviena savienība.
Tā sākas no ģimenes, no tā, ko mācām saviem bērniem par Latviju un mūsu līdzcilvēkiem, no savstarpējas cieņas vienam pret otru, sapratnes un gribas dzīvot savā valstī, celt tālāk brīvu un neatkarīgu Latviju.
Pēteris Vasks ir teicis, ka viņš nevar iedomāties citu vietu zemes virsū, kur dzīvot un ka viņš nebeigs mūzikā cildināt Latviju. Kad Dzintaram Sodumam repatriācijas birojā uzdeva dažādus jautājumus par viņa atgriešanās iemesliem, viņš teica vienkārši – esmu laimīgs, ka piedzimu Latvijā. Esmu pārliecināts, ka abos gadījumos tā nav nedz akla mīlestība, nedz tukši vārdi.
Šis rudens Latvijai ir nesis jaunu Saeimu un valdību. Mēs paši – Latvijas Republikas pilsoņi, to esam izvēlējušies. Ikvienās vēlēšanās ir to uzvarētāji un zaudētāji, bet tikai laiks un padarītais darbs rādīs, kam turpmāk uzticēsies un kam nē. Vēlēšanas ir eksāmens, no kura jāmācās mums visiem. Būsim savai valstij atbildīgi pilsoņi, izsacījuši savu gribu vēlēšanās, pēc tam prasīsim arī atbildību no mūsu ievēlētajiem politiķiem.
Godātie klātesošie!
Mēs dzīvojam laikā, kad Latvija un Baltija ir pakļauta jauniem vēsturiskiem izaicinājumiem, tādēļ baltiešiem, ne mazāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem Baltijas ceļā, ir svarīgi sadoties rokās, paļauties vairāk vienam uz otru un būt vienotiem Eiropas saimē un NATO.
Šobrīd, kad pasaulē ir daudz konfliktu, atklātas kara darbības un agresijas, pat Eiropā tuvu mūsu robežām, es novēlu mums visiem būt kā jelkad vienotiem, dziļi izprast brīvības un neatkarības īsto jēgu un būt gataviem par to cīnīties, mīlēt Latviju ar visiem tās trūkumiem, kā mīl un ciena sev tuvus cilvēkus.
Būsim vienoti Latvijai un pat domās nepieļausim, ka varētu būt citādi. Ne velti šie vārdi iekalti Latgales Māras piemineklī Rēzeknē, jo Daugav’s abas malas mūžam nesadalās – ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu!
Dievs svētī Latviju!
