11.maijs - Mātes diena. Vai mūsdienās ir prestiži būt mātei?

Pasaulē Mātes dienas atzīmēšana aizsākusies pirms vairāk nekā simts gadiem, savukārt Latvijā svētku svinēšanas tradīcija ieviesās 20.gadsimta divdesmitajos gados. Šo daudzo gadu laikā gan sabiedrībā, gan valsts līmenī mainījusies sievietes kā mātes uztvere un nozīme.

LV portāls jautā: Vai mūsdienās ir prestiži būt mātei? Kā vērtējat laikmeta izvirzītās prasības sievietei būt vienlīdz nevainojamai un neaizstājamai kā darbiniecei, sievai, mātei, partnerei?
 

Mūsdienās ir prestiži būt mātei, un ir sievietes, kurām tas sniedz piepildījumu. Pēc statistikas datiem redzam, ka pārējā Eiropā un arī Latvijā vidējais vecums, kad sieviete pirmo reizi kļūst par māti, palielinās. Tas nenozīmē, ka sievietes nevēlas kļūt par māmiņām, viņas vienkārši ļoti reālistiski skatās uz savu dzīvi, savām iespējām uzturēt bērnus un izskolot. Kļūšana par māti ir apzināts lēmums.

Karjeras izaugsme ir ārkārtīgi būtisks cilvēka attīstības faktors, un arī bez tā mēs, sievietes, normāli nejūtamies, ja nespējam sevi uzturēt, ja neattīstāmies savā karjerā. Sievietes, strādājot un pelnot iztiku, ziedo ģimenes dzīvi. Šādas sievietes jūtas vainīgas, ka nevar bērniem veltīt tik daudz laika, cik tas viņiem būtu nepieciešams. Un nav vienas receptes, kā rīkoties.

Pie mums par ģimenes iztiku rūpējas abi vecāki, mums nav izteikta kultūra, ka sievietes ļoti ilgstoši pavadītu laiku mājās kopā ar bērniem. To, protams, nosaka arī valsts ģimenes atbalsta politika.

Jautājot "Māmiņu kluba" mammām, kā viņas jūtas mātes lomā un kā redz nākotni ģimenes dzīvē, atbild, ka vēlme radīt bērnus ir tikai dabiska, un vairāk nekā puse sevi labprāt redzētu kā trīs bērnu māmiņu. Skaistais grūtniecības laiks un mazulīša piedzimšana ir vilinājums, kuru piedzīvot atkal un atkal, jo tieši šajā brīdī mēs varam piepildīt sievietes īsto misiju un atļauties būt mājās kopā ar saviem bērniem.

Pamanāma arī tendence, ka sievietes dodas ilgstošā bērna kopšanas atvaļinājumā. Tā raksturīga vidusslānim, kur partneris var nopelnīt tik daudz, lai sievietei nebūtu jāstrādā. To izvēlas izglītotas sievietes, kuras savu karjeras dzīvi ir nolikušas malā vai pielāgojušas, kuras to var atļauties gan no finansiālā, gan ģimenes attiecību viedokļa.

No politiskās un vēsturiskās situācijas nemainās sievietes spēcīgā vēlme kļūt par māmiņu. Dažādi apstākļi var šo vēlmi apspiest, novirzot to otrajā plānā. Mēs ziedojam šo vēlmi, lai mācītos, veidotu karjeru, lai atbilstu sabiedrības priekšstatiem par to, kas ir veiksmīgs cilvēks šodien. Situāciju nevaram mainīt, jo dzīvojam šādā sabiedrībā.
 

Latvijā ir gana daudz cilvēku, kas augstu vērtē ģimeni un līdz ar to arī māti. Šīs sabiedrības vidū būt mātei ir prestiži, neraugoties uz to, cik veiksmīgi ir attīstījusies viņas karjera vai iegūtais stāvoklis sabiedrībā. Taču netrūkst arī tādu cilvēku, kuriem mātes sūtība liekas mazāk svarīga vai pat lieka. Daudzi tā vietā liek karjeru un sasniegto stāvokli sabiedrībā vai arī patērēšanas un baudīšanas lomu, kur galvenais ir nevis došana, bet ņemšana.

Diemžēl arī daudzi plašsaziņas līdzekļi orientē sabiedrību uz otru pusi – kur prestiži skaitās lielīties ar drēbēm, mājām, mašīnām, partneriem vai mājdzīvniekiem. Ja gadās arī bērns, tad tas tiek pasniegts kā viens no iepriekšminētajiem pucēšanās un izrādīšanās objektiem. Daudz grūtāk sabiedrībai ir pamanīt un novērtēt mātes nesavtīgo mīlestību un ieguldīto sirdsdarbu bērnu audzināšanā. Bet galu galā sabiedrības nākotne ir tieši atkarīga no tā, cik daudz un cik labi māmiņas savus bērnus izaudzinās.

Ideālā gadījumā, protams, ja brīnišķīga māte ar vairākiem bērniem ir arī veiksmīga savā darbā, taču bieži vien to neizdodas līdzsvarot vienādi labi – parasti kauss nosveras uz vienu vai otru pusi.

Mātes prestižu lielā mērā var uzlabot valsts politikas maiņa, kas domātu nevis par cilvēkiem kā tikai nodokļa maksātājiem un darbiniekiem, bet vairāk arī kā par ģimenes locekļiem, jo īpaši par māmiņām. Spilgts piemērs šajā ziņā ir nesenā politiskā cīņa par māmiņalgu palielināšanu un pagarināšanu. Pārāk daudziem politiķiem un arī vēlētājiem tā likās lieka naudas tērēšana, ko it kā labāk būtu izmantot citur. Māmiņas tika uzskatītas vairāk kā darba ņēmējas un nodokļu maksātājas, bet viņu vēlme audzināt bērnus bezmaz pielīdzināma privātam hobijam, no kā pārējai sabiedrībai nav nekāds taustāms labums. Ja domājam tikai par nākamā gada valsts budžetu, tad var saprast šādu vienpusīgu pieeju, taču tie politiķi, kuriem svarīga ir arī valsts un sabiedrības pilnvērtīga tālākā nākotne, agrāk vai vēlāk nonāk līdz izpratnei, ka sabiedrība (valsts) var darīt vēl daudz vairāk, atbalstot māmiņas, kaut vai tik daudz, cik ir sasniegts Igaunijā.
 

Arī vīriešiem ir uzliktas daudzas lomas, viņiem jābūt labiem darbiniekiem, tēviem, vīriem, gādīgiem dēliem. Runājot par politiku ļoti vispārināti, puse no vēlēttiesīgiem cilvēkiem ir sievietes, un Saeimā ir tikai 23% sieviešu kā lēmumu pieņēmējas. Gribētu aicināt sievietes vairāk iesaistīties politikā un vairāk balstot par sievietēm politikā, lai aktualitātes ģimenēm ar bērniem, sieviešu tiesības, līdztiesības jautājumi būtu mūsu politiskā prioritāte un lai mēs varētu ietekmēt lēmumus valstiski, arī saistībā ar budžetu par labu šīm prioritātēm.

Būt vai nebūt par māmiņu ir individuāls lēmums. Ne vienmēr tas ir tikai sievietes rokās, tas ir – vai viņa atrod atbilstošu partneri, ar kuru dibināt ģimeni. Ir svarīgi, lai valsts maksimāli labi palīdzētu pildīt vecāku pienākumus. Ar publiskajiem pakalpojumiem atvieglojot slodzi mammām, lai labāk varētu savienot mājsaimniecības vadīšanu un rūpes par bērniem.

Svarīgs arī jautājums – vai ir prestiži būt tēvam? Ir būtiski palielināt vīrieša atbildību un lomu ģimenē. Savukārt ģimenēs, kurās ir viens vecāks, valstij maksimāli būtu jāpalīdz, lai vecāks varētu pilnvērtīgi strādāt un audzināt savus bērnus. Liels paldies tām mammām, kuras spēj audzināt bērnus vienas grūtos apstākļos, tas ir cieņas un apbrīnas vērts.
 

Prestižs ir atkarīgs no vērtību sistēmas, kurā cilvēki dzīvo. Ja raugāmies nacionālā līmenī – politikā un publiskajā telpā, tad prestižu dod ar vīrišķām vērtībām saistītas iezīmes – nauda, vara, kontrole, konkurence. Ne velti bieži pie mums sūdzas, ka sabiedrībā trūkst vērtību un patriotisma, un mēģina to risināt gan ar skolu programmu maiņu, gan karogu izkāršanu pie skolām. Gala rezultātā bērni iemācās dubultmorāli, atražojot vārdos un darbos dažādas vērtības.

Latvijā ir pietiekami daudz tādu cilvēku, kam mīlestība un rūpes par otru, attiecību kvalitāte ir daudz svarīgāka par auto markas prestižu. Ja ir stipras iekšējās vērtības, tad ir vieglāk dzīvot organisku dzīvi, savienojot darbu, ģimenes un privāto dzīvi. Darba tirgus nav vecākiem draudzīgs, un galveno slodzi bērna audzināšanā iznes mātes. Tas prasa zināmu stingrību atteikties no dzīves sniegtajiem kārdinājumiem, bet pētījumi rada, ka attiecību kvalitāte ir labākais pamats dzīves kvalitātei. Valsts var gana daudz darīt, lai plaisa starp abām vērtību sistēmām būtu vieglāk pārvarama, piemēram, līdzsvarojot tēva un mātes pienākumus un atbalstot vecākiem draudzīgas darbavietas.