VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
rakstnieks, publicists
02. maijā, 2014
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Valsts vērtības
27
14
27
14

4.maija brīvības un neatkarības sajūsma. Kur tā pazaudēta?

Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Edijs Pālens/ LETA

Tik vienoti savās izjūtās un attieksmē pret notiekošo kā 1990.gada 4.maijā cilvēki Latvijā nav bijuši nekad pirms vai pēc tam. Kaut arī sešdesmit no deputātiem, kas tika ievēlēti Augstākajā padomē, kura pieņēma vēsturisko 4.maija deklarāciju, atteicās par to balsot, iedzīvotāju absolūtais vairākums nepārprotami bija ieinteresēts komunistiskā režīma krišanā. Paradoksāli, bet toreiz krievvalodīgo vai cittautiešu problēma tādā veidā un formā, kādā tā pastāv tagad, neeksistēja, lai gan sabiedrības šķelšanās jau bija sākusies.

Tāpēc melo visi, kas šo šķelšanos grib uzvelt neatkarīgai Latvijai. Dažādu sabiedrības slāņu un nāciju savstarpēja sarīdīšana bija viens no iecienītākajiem boļševiku paņēmieniem. Un, kā redzam Ukrainā, Krievija šīm tradīcijām seko joprojām.

Tomēr, ja gribam būt godīgi, tad 1990.gadā cilvēkiem Latvijā neatkarīgi no tautības, ja neskaita kompartijas funkcionārus, kas saprata, ka citur sevi realizēt nespēs, vai ar visu nepieciešamo nodrošinātos atvaļinātos armijniekus un to ģimenes, gluži cilvēcīgi bija apnikusi nīkšana bezgalīgajās rindās pēc pārsimts gramiem siera, olām un desas. Tieši tāpat kā bija apnikuši meli, ar ko cilvēki tika baroti jau desmitiem gadu. Bet meli Padomju Savienībā bija otrā maize. Cilvēki bez tās varēja iztikt – bet valsts, kurā valdīja hronisks pirmās nepieciešamības preču deficīts, nevarēja vis. Ne velti daudzi krievi toreiz pret šo "darbaļaužu paradīzi" izturējās krietni kareivīgāk nekā daļa latviešu. Citādi taču milzīgā impērija nebūtu sabrukusi! Impērija, no kuras varēja vienīgi vai nu aizbēgt, vai arī tikt izraidīts. Tiesa, vēl bija trešais variants – tos, kuriem notiekošais nepatika, atzina par vājprātīgiem un ieslodzīja psihiatriskajās slimnīcās.

Tāpēc pašreizējās runas par "padomju laika leiputriju" un nepieciešamību atjaunot PSRS cilvēkiem, kuri atceras tos laikus, izklausās absolūti murgainas. Jautājums vienīgi, kāpēc daudziem, kas to visu nav piedzīvojuši, tās šķiet tik vilinošas? Tikai tāpēc, ka viņi, kas auguši demokrātijas apstākļos, kā Latvijā, vai pat nosacītas demokrātijas, kā Krievijā un Ukrainā, vienkārši nespēj iedomāties un saprast, kas ir īsts totalitārisms un valsts plānveida tautsaimniecība.

"Tobrīd, 1990.gada 4.maijā, deviņi no desmit latviešiem cerēja, ka neatkarība pati par sevi atrisinās visas problēmas."

Bet atgriezīsimies 1990.gada 4.maijā, kad ļaužu pūlis uz ielas pie toreizējās Augstākās padomes (tagad Saeimas) ar katru brīdi kļuva arvien lielāks. Simtiem cilvēku ārā, skaļruņos klausoties sēžu zālē notiekošo, ar aplausiem vai neapmierinātiem starpsaucieniem reaģēja uz runātāju teikto no tribīnes sēžu zālē. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad sākās balsu skaitīšanas rezultātu nolasīšana. "Desmit, vienpadsmit," skaitīja līdzi uz ielas stāvošie, izdzirdot kārtējo "par". Sākumā skaitīja tikai daži un klusām. "Trīsdesmit, trīsdesmit viens," šiem dažiem pamazām pievienojās citi. Līdz, paši to apzinoties vai neapzinoties, jau skaitīja gandrīz visi. "Simts, simts viens," skaitīja cilvēki uz Jēkaba ielas, Doma laukumā un Daugavas krastmalā. "Simts divdesmit, simts divdesmit viens," skaitīja cilvēki mājās pie saviem radiouztvērējiem, un skaitīja cilvēki visā Latvijā. "Simts trīsdesmit septiņi!" gavilēja tauta, jo tā bija uzvara. Nedaudz vēlāk no Saeimas iznākušos deputātus, kas balsoja par neatkarību, ārpusē stāvošie pacēla uz rokām un aiznesa līdz pat Daugavmalai.

Lai gan patiesībā… Patiesībā uzvara bija trausla. Lai lēmums varētu stāties spēkā, bija nepieciešams vismaz divu trešdaļu jeb 132 deputātu balsojums "par". Nobalsoja 138. Turklāt vienam atturoties. Tātad Latvijas nākotni faktiski izšķīra septiņu deputātu balsis. Taču par to, cik šī uzvara ir trausla, tobrīd nedomāja neviens, jo sajūsma bija neaprakstāma vārda vistiešākajā nozīmē.

Kur šī sajūsma ir pašlaik? Un kāpēc šobrīd tik daudziem 4.maijs ir ne tik daudz valsts svētki, cik vienkārši brīvdiena, kad var apdarīt iekavējušos mājas vai lauku darbus vai izbraukt pie dabas, lai uzceptu gaļu, ja laiks ir labs?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsāk ar to, ka ne paši balsotāji, ne pūlis Vecrīgā, ne mītiņa dalībnieki krastmalā tajā vēsturiskajā pēcpusdienā nezināja, pat nenojauta, kas mūs visus gaida nākotnē. Tikai pēc gadiem piecpadsmit, jau pēc iestāšanās ES, daļai no viņiem pietika drosmes atzīt, cik deviņdesmito gadu sākumā tie bijuši naivi un nesagatavoti gan demokrātijai, gan kapitālismam, gan brīvajam tirgum, gan pilnīgi jaunām sociālām un sabiedriskām attiecībām. Bet liela daļa to nespēj atzīt joprojām. Un tas ir tik cilvēciski, tik pašsaprotami, ka nav pat uzdrīkstēšanās ko pārmest.

Lai cik tas izklausās smieklīgi tagad, tobrīd, 1990.gada 4.maijā, deviņi no desmit latviešiem cerēja, ka neatkarība pati par sevi atrisinās visas problēmas. Kādas vispār var būt problēmas, ja mēs beidzot esam brīvi un kļuvuši noteicēji paši savā zemē?! Diemžēl viss izrādījās krietni sarežģītāk. Izrādījās - neatkarība pati par sevi neko nevar atrisināt. Lai risinātu problēmas, nepieciešama atbilstoša politika. Vēl vairāk - vajadzīgi atbildīgi politiķi, kas to realizē. Bet politiķi bija tādi paši cilvēki, auguši tādā pašā sociālismā un tikpat negatavi kardinālām pārmaiņām kā lielākā daļa sabiedrības.

Diemžēl, kā vēlāk izrādījās, daudziem no viņiem paša krekls izrādījās tuvāks nekā atjaunotās valsts intereses. Citiem vienkārši pietrūka zināšanu, kompetences un tālredzības. Tā vietā, lai runātu, kas mums būs, ja pārvarēsim visas pilnīgi likumsakarīgās grūtības, toreizējie valsts varas nesēji sāka runāt par to, kā mums nav un nekad nebūs, līdz ar to iebiedējot sabiedrību ar vēl lielākām problēmām. Tādējādi paši iesākot sēt to nihilismu pret savu valsti, ar ko cīnāmies joprojām.

Tāpēc nav brīnums, ka daudzi no tiem, kas toreiz stāvēja pie Saeimas vai vēlāk piedalījās mītiņā Daugavmalā, ar laiku sāka kaunēties par savu 4.maija sajūsmu, kas palēnām, sevišķi pēc janvāra barikādēm, izplēnēja, aizmirsās un pazuda. Vai nav dīvaini, ka mēs nespējam dzīvot bez pozitīvām emocijām, tomēr ilgāk, spilgtāk un labprātāk atceramies, pieminam un stāstām par negatīvo vai dramatisko.

"Tikai daļai ir pieticis drosmes atzīt, cik deviņdesmito gadu sākumā bijuši naivi un nesagatavoti gan demokrātijai, gan kapitālismam, gan brīvajam tirgum, gan pilnīgi jaunām sociālām un sabiedriskām attiecībām."

Ne velti barikāžu dienas janvārī pat pēc vairāk nekā divdesmit gadiem joprojām atgādina par tā laika skaudrumu, bet 4.maija sajūsma pagaisusi, un daudziem šis datums pārtapis par vienkāršu brīvdienu. Negācijas ir lipīgas, un, ja uz tām nepārtraukti koncentrējas, ar laiku tās kļūst par hronisku kaiti.

Faktiski tikai pēdējā laikā, divdesmit un vairāk gadus pēc neatkarības atjaunošanas, mēs beidzot sākam pa īstam runāt ne tikai par to, ko nācies pārciest vai ko esam zaudējuši, bet arī, ko esam sasnieguši un kas mums pašlaik pieder. Līdz ar to novērtējot galveno no visām bagātībām – savu brīvību un neatkarību, kas deklarēta 1990.gada 4.maijā.

Iespējams, tiem, kas toreiz pārdzīvoja vārdos neaprakstāmo sajūsmu un bija neatkarības atjaunošanas aculiecinieki, šīs emocijas vairs nav nepieciešamas. Viņiem tās jau bijušas, un viņu dvēseles joprojām barojas no tām. Bet šīs emocijas ir un būs nepieciešams viņu bērniem un mazbērniem, ne tik daudz, lai zinātu savas valsts vēsturi (kas nenoliedzami arī svarīgi, tomēr, lai zinātu, var iztikt bez emocijām).

Pozitīvas emocijas ir vajadzīgas mums visiem, lai varētu saukt sevi par valsts patriotu, lai spētu novērtēt priekšrocības, ko dod brīvība, un spētu būt atbildīgi par savu valsti. Turklāt atbildīgi nevis sīki praktiskos darījumos, bet savā dvēselē. Jo tikai tad nevienu no mums nebūs iespējams piemuļķot, solot neesošu leiputriju apmaiņā pret esošu brīvību.

Sveiciens visiem Latvijas cilvēkiem valsts neatkarības atjaunošanas 24.gadadienā!

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
14
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI