Maija Kūle: jautājums par labklājību ir jautājums par tās mēru

Kopš iepriekšējā pasaules filozofijas kongresa apritējuši pieci gadi. Kādas tendences kopš tā laika attīstījušās, kādas ir galvenās aktualitātes?

Filozofija ir mūžīga disciplīna. Kamēr vien pastāv cilvēks, kosmoss, dzīvība, nāve, jautājumi par karu un mieru, par brīvību un verdzību, pastāv arī filozofiskā doma. Protams, esam lepni, ka filozofija dzimusi Eiropā. Atēnās tas tika īpaši uzsvērts. Šodienas Grieķijā Sokrāta gars ir krietni paputināts, taču vietas palikušas. Lekcijas notika Platona akadēmijas drupās, zem klajas debess ar palmām apkārt.

Eiropa būtībā ir filozofijas radītāja. Var arī teikt: filozofijas rašanās radīja Eiropu. Edmundam Huserlam ir tēze, ka Eiropas dziļākais, būtiskākais impulss ir filozofiskā doma, kas ir unikāla pasaulē - spēja tik drīz pēc mitoloģiskā perioda domāt tik augsta ranga abstrakcijās, jautājot, kas ir skaistais, patiesais, labais, logoss, kas ir zināšanas? Izgājis caur Senās Grieķijas, Romas un viduslaiku vēsturi, tas ir īstenais Eiropas gars.

Taču ir radusies opozīcija. Āzijas reliģiski ievirzīto civilizāciju pārstāvji no hinduistu Indijas, no konfuciānismā bāzētās Ķīnas sāk uzsvērt, ka filozofija ir jāsaprot plašāk, ka tā ir reliģiski eksistenciālo un kosmisko jautājumu sintēze un filozofijas dzimtene drīzāk meklējama pie viņiem. Var jau to uzskatīt par tādu civilizāciju grūstīšanos. Taču tā varbūt ir zīmīga un gana simboliska tendence - no kongresa uz kongresu filozofijas eiropeiskums tiek apstrīdēts arvien vairāk un vairāk. Filozofiskajās pozīcijās parādās atšķirību uzsvēršana.

Simbolisms, kongresam notiekot Atēnās, noteikti ir saistāms arī ar šodienas problemātiku, kas vēsturē droši vien ieies kā plašas krīzes laiks. Par kādu krīzi patlaban ir pamats runāt?

Filozofu kongress ir milzīgs pasākums ar trim četriem tūkstošiem dalībnieku no visas pasaules. Tāda parādība kā finanšu krīze, kas pārņēmusi Eiropu, nebūt nav priekšplānā. Kongress skatās globāli, uz pasaules procesiem. Mēs savā domāšanā, iespējams, esam par daudz iestiguši vārdos krīze, Eiropa, Volstrīta, nauda, bankas...

Globāli tverot, problēmas ir krietni lielākas. Piemēram, kongresā ļoti daudz runāja par pasaules krīzi ekoloģijā, par dažādu valstu valdību ietiepību un nevēlēšanos parakstīt Kioto protokolu. Filozofu skatījumā, ir skaidrs, ka šī zemeslode izputēs, ja nekas netiks darīts, lai ierobežotu cilvēka ietekmi uz planētu.

Runājot par krīzi ekoloģija, tika uzsvērts Fukušimas sindroms. Iepriekšējos kongresos Seulā un Stambulā dominēja simbols 9/11, ko aktualizēja amerikāņi, uzsverot draudus, kurus cilvēks cilvēkam var nodarīt terorisma un vardarbības kontekstā, savukārt patlaban uzsvērtas ir cilvēka un dabas attiecības. Cilvēks radījis tehnoloģijas, kas sasniegušas tādu līmeni, ka kļuvušas neuzticamas pat visdrošākajos variantos, un rada iznīcības draudus visai pasaulei.

Saistībā ar Fukušimu ļoti nozīmīgi man šķita tas, ka japāņi nāca klajā ar ētisku atvainošanos par to, ka šī katastrofa notikusi pie viņiem. Viņi uzsver, ka cenšas darīt labāko postošo seku likvidēšanā, vienlaikus lūdzot piedošanu pārējai pasaulei. Ja salīdzinām to ar Krieviju situācijā pēc Černobiļas avārijas, tā ir pilnīgi cita attieksme, kas liek runāt par būtiskām valstu atbildīguma atšķirībām pārējās pasaules priekšā. 

Šī tēma skar pārvaldības problēmu pasaulē. Rietumvalstu krīzes pamatā ir līdzsvara trūkums starp politiku un tirgu, ekonomiku un finansēm, naudu un sociālo atbildību. Vai tas nozīmē, ka kapitālisms un demokrātija ir sevi izsmēluši?

Vārds kapitālisms šobrīd nav filozofu iemīļots jēdziens, kas redzams arī, palūkojoties uz kongresa programmā ietvertajām tēmām. Demokrātija, protams, ir svēts vārds. Balstīt pārvaldes procesus uz konsensu un viedokļu saskaņošanu, kas ir mūsdienu pasaules pamatā, ir demokrātijas pamatideja. Vēsture apliecina, ka nekā labāka par pieturēšanos pie šī principa nav. Daudzas valstis demokrātijas ideju saista arī ar savas nacionālās identitātes un pašapziņas nepieciešamību.

Par to, kādai vajadzētu būt saprātīgai, morālai pasaules pārvaldībai, kongresā runāja vairāk nekā 80 gadus vecais, lieliskais vācu filozofs Jirgens Hābermāss. Viņš uzskata, ka šajā globalizētajā pasaulē valstīm vajadzētu vienoties par kādu augstāka ranga struktūru, kuras pamatā būtu starptautiski līgumi un likumi, savstarpējā solidaritāte un kopēja ekonomiskā un fiskālā politika. 

Lielo, starptautisko institūciju pārvaldītajā pasaulē arvien vairāk aktualizējas jautājums par leģitimitātes un demokrātijas deficītu. Vai ir iespējama pārnacionāla demokrātija?

Pārnacionālu demokrātiju mēs spēlējam Eiropas Savienībā. Ja tuvāk paraugāmies uz tās iekšējo funkcionēšanu, man šķiet, redzam – jo vairāk demokrātijas, jo tā ir neefektīvāka. Ar to nedomāju valstu iekšējo interešu līdzsvarošanu, kas Eiropas Savienībai noteikti ir vajadzīga. Taču, piemēram, runājot par situāciju Sīrijā, Eštones kundze Savienības nostāju nespēj darīt zināmu mēnešiem ilgi. Eiropas Savienībai nav viedokļa. Nebūtu īsti pareizi teikt, ka viedokļa nav tāpēc, ka starp Eiropas valstu ārlietu ministriem ir pārāk liela demokrātija. Taču Eiropas Savienībā noteikti trūkst stingrāka kopējā viedokļa regulēšanas un formulēšanas mehānisma. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka Eiropa joprojām nav īsti apjēgusi savas kopējās vērtības un mēģina dzīvot kā nacionālu valstu kopesamība vienā grozā, kur var grūstīties. Tas, protams, Eiropas Savienību uz pārējās pasaules fona padara neefektīvu.

Hābermāsa uzstādījums, protams, ir lielā mērā ideālistisks un reāli varbūt pilnībā nav sasniedzams. Taču filozofa misija ir augstākā ranga ideālu izvirzīšana, kas vienlaikus stimulē virzību uz tiem. Ideāliem var būt arī konstruktīva nozīme. Un ko gan citu vispār ir iespējams piedāvāt kā risinājumu mūsdienu globalizētajā pasaulē, ja ne augstākā ranga starptautisku konsensu? Nemeklējot jaunus savstarpējus risinājumus ar masu iznīcināšanas ieročiem un bīstamām tehnoloģijām pārņemtajā pasaulē, arvien lielāka loma ir arī nejaušībai. Viens zaldātiņš nejaušības pēc piespiedīs pogu, un mēs visi aiziesim bojā. Ņemot vērā, ka diezin vai kādus jēdzīgus risinājumus varam sagaidīt no dažādas valstis un partijas pārstāvošiem politiķiem, kuri darbojas galvenokārt tikai savu interešu vārdā, tieši filozofi, būdami brīvi no šādām saitēm, var piedāvāt efektīvu modeli pasaules pārvaldībai nākotnē.

Vai nav laiks visaptveroši atzīt, ka krīzes pamatā ir morāla problēma - dzīšanās pēc pārpilnības, citiem vārdiem, alkatība?

Pilnīga taisnība. Krīze, kas sagrāva ne tikai bankas, bet arī daudzu cilvēku un ģimeņu likteņus, nav tikai finanšu sistēmas avārija, bet arī morāles krīze – briesmīga individuāla un rupja alkatība. Lai arī Markss nav mans iecienītākais autors, jau viņš alkatību un peļņaskāri uzsvēra kā vienu no kapitālisma pamatmotīviem un pamatproblēmām. Taču šis ir arī jautājums par cilvēka dabu.

Angļu domātājs Džons Loks uzskatīja, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa un, viņā ieliekot labu audzināšanu un labas vērtības, var iegūt labu pilsoni, kāds ir nepieciešams arī, lai labu vēlēšanu rezultātā dabūtu labu pārvaldību. Taču ir filozofi, kas uzskata, ka cilvēks nav lāga būtne. Ka atšķirībā no dzīvniekiem, kas nenogalina vairāk nekā nepieciešams un pārpalikumus atstāj citiem, cilvēks ir alkatīgs, nezina mēru, un šo īpašību ar audzināšanu vien nav iespējams iznīdēt. Mūsdienu izglītības sistēma, orientējoties uz profesionālo specializāciju, atstāj malā audzināšanu. Austrumos, kur liela loma ir izglītībai, zināšanām un audzināšanai kopā, cilvēki morāli un ētiku uzņem vairāk.

Atēnu kongresā, kalnā, kur kādreiz bijusi agora, notika divas šajā ziņā ļoti zīmīgas lekcijas. Viena no tām bija par Sokrātu kā skaidrības un patiesības simbolu, bet otra, ar kuru uzstājās Čen Lai, filozofs no vadošas Pekinas universitātes, - par Konfūciju. Un ķīnietis salika visu pa plauktiņiem: Sokrāts un sengrieķu skola Rietumu civilizāciju esot noorientējuši uz tehnisku praktiskumu, kurš soli pa solim, zaudējot morālās vērtības, ir novedis līdz krīzei. Savukārt Konfūcijs vedina uz pretējo – austrumnieku misija ir atgriezties pie neokonfuciānisma, pie darba, ģimenes, kopienas – 21.gadsimtam nepieciešamajām globālajām vērtībām. Ķīnieši to ir sapratuši. Bet rietumu Sokrāts un Aristotelis Rietumu pasauli ir noveduši pie militārisma, relatīvisma, individuālisma un alkatības. 

Jā, alkatīgais briesmonis, sevišķi, ja tādu ir daudz un viņi sēž bankās vai stāv pie visai sabiedrībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanas, rada ļoti lielas nepatikšanas milzīgā mērogā.

Visa mūsdienu pasaule un tās sociālā sistēma balstās uz pieņēmumu, ka notiek nemitīga ekonomikas izaugsme...

Pēc Otrā pasaules kara un īpaši interneta laikmetā finanšu sistēma ar savu struktūru, saviem burbuļiem, kreditēšanu, transfertiem ir atrāvusies no ekonomikas, kļuvusi pašpietiekama, par kuru neviens nezina nekādus likumus.

Vai pieaugoša labklājība ir pretrunā ar valsts attīstību?

Raugoties, kā interpretē vārdu labklājība. Latvijas Nacionālajā attīstības plānā ir tēze, ka valsts galvenais uzdevums ir attīstīt vidusšķiru. Ar vidusšķiru es saprotu normālu dzīves līmeni, cilvēktiesībām atbilstošu materiālo nodrošinājumu, pajumti, kas nav kaut kāda būdiņa, bet 21.gadsimtam atbilstošs mājoklis ar pietiekamām tehnoloģijām tajā, ārstniecību, izglītību. Sasniegt to ir katras valsts un sabiedrības pienākums.

Materiālā nodrošinājuma galvenā ideja ir radīt cilvēkam pašattīstības iespējas. Ja viņš ir totālā nabadzībā, slims, bez iespējām paēst, baudīt kultūru, sportot, ceļot, izglītoties, attīstība valstī nenotiek, tā iegūst agresīvu, nelaimīgu, darba nespējīgu sabiedrību. 

Jautājums par labklājību ir jautājums par tās mēru, kas ir Aristoteļa morāles kategorija, kādas, starp citu, Konfūcijam nav. Novirzoties no šī mēra uz vienu vai otru galu, ieslīgstot pārbagātībā vai trūkumā, zūd morālās kvalitātes.

Latvija ir nelaimes pilnā situācijā, jo privatizācijas un dažādu mahināciju rezultātā nolaidusies līdz vislielākajam džini koeficientam Eiropas Savienībā. Nodrošināt normālu dzīves līmeni sabiedrības vairākumam varētu būt Latvijas mērķis.

Imants Lancmanis teicis, ka nevis grūtības, bet pārpilnība ir tā, kas dara sabiedrību trulu un pieder pie lielākajām cilvēces nelaimēm, no kurām izeja vēsturiski bieži vien bijusi karš.

Lancmanis man ir autoritāte, taču šī tēze ir traka, baisa un viņam pat nepiestāv. Tas ir Hēgeļa uzstādījums, ka cilvēces attīstībā nepieciešami kari, kas attīra laukumu un caur ciešanām un nejēdzībām atnes vajadzību pēc morāles un atjaunotnes. Taču kopumā ir ļoti maz filozofu, kas teiktu, ka karu vajag. Tas atnes arī cilvēka nelabāko instinktu atbrīvošanos. Cilvēks no psihoanalītiķu viedokļa ir plēsonisks, un karš atbrīvo plēsonīgumu. Mūsos ir šausmīgas, slēptas potences kļūt vardarbīgiem.

Vai karam ir kāda saprātīgāka alternatīva, kas vienlaikus būtu pietiekami efektīva, lai pamudinātu attapties laikus?

Esmu tikai par audzināšana, neko citu. Eiropa ir radījusi un jau vairākus gadsimtus pazīst Apgaismību. Cik tai ticam un spējam to realizēt, grūti pateikt, taču izeja, manuprāt, ir tikai un vienīgi apgaismošana, uzrunāšana, audzināšana, izglītošana.

Eiropas izglītības sistēma sevi virzījusi uz pragmatisku profesionalitāti. Bet kur palikusi žēlsirdība, palīdzība, pieticība? Par tām runā kristietība, taču to nevienam moderni nepasniedz, nemāca. Kur šodien palicis kristietības lielais bauslis - pazemība? Šīs vērtības ir arī mūsu senajās reliģijās, tautasdziesmās, folklorā. Piemēram, pieticība, pazemība pret dabas spēkiem. Pazemība taču nav padošanās un vājuma izpausme, bet gan augsta morālā kvalitāte. Kurš gan tagad to saprot?

Runājot par Otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem, parasti izskan tradicionālie skaidrojumi par Hitleru un Staļinu, taču ir arī cits viedoklis – karš bija izdevīgs no finanšu apsvērumiem. Pasaule arī pirms Otrā pasaules kara bija ieslīgusi milzīgos savstarpējos parādos, kas krājās līdz virtuālai bezjēdzībai un daudziem palika par smagu. Karš ir graujošs, bet vienlaikus tas atbrīvo valstis, politiskos un finanšu līderus no parādiem. Ir uzvarētāji un arī zaudētāji, kuriem ir jāmaksā kontribūcijas. Un tā jau ir pilnīgi cita finansiālo attiecību situācija, kas izspēlēta šajā kara spēlē.