Vai jau jūtamas izmaiņas „mašinērijas” darbībā?
Struktūra Zemkopības ministrijai (ZM) ir ļoti liela. Arī tagad, pēc pārmaiņām, tā nav maza. Centrālais birojs ir samazināts par 56 cilvēkiem, departamentu skaits – par 7 (bija 16, tagad – 9), un es paredzu, ka samazinājums būs vēl. Runājot par funkcijām – uzskatu, ka tās visas var izpildīt arī pašlaik ar samazinātu struktūru.
Bet, raugoties uz ZM sistēmu kopumā – aģentūrām, dienestiem –, jābūt daudz uzmanīgākiem. Piemēram, Lauku atbalsta dienests (LAD) kā ES naudas administrētāja iestāde ir ieguvusi nepieciešamo ES sertifikātu. LAD arī ir atbrīvoti darbinieki – simtiem, jo dienests ir liels. Bet, lai LAD veiktu funkcijas, kādas tam jāveic atbilstoši sertifikātam, tālāks samazinājums nav iespējams. Pretējā gadījumā vairs netiks nodrošināta funkciju veikšana, nebūs iespējama LAD sertificēšana, kas vienlaikus nozīmē – pilnīgu ES naudas plūsmas apturēšanu Latvijas lauku attīstībai. Tas ir reāls drauds. LAD jau pašlaik mīņājas uz „sarkanās līnijas”.
Tāpat arī Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) un Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD). Tur situācija ir līdzīga – var samazināt tiktāl, kamēr var izpildīt inspicējošās un produkciju sertificējošās funkcijas. Ja vairs nespēj to izdarīt, tad jāslēdz dienesti ciet. Jā, var samazināt veicamo pārbaužu skaitu, apvienot inspektoru darbības laukus, ko pašlaik arī darām. Bet arī šajos dienestos ir savas „sarkanās līnijas”, jo jāgarantē pārtikas drošums, agroķīmijas atbilstība u.tml. Un, ja, piemēram, notiek cilvēku masveida saindēšanās ar pārtiku, ja augļu kokiem ir bakteriālā iedega vai Latviju sasniedz cūku mēris, tad darba apmērs dienestiem krasi palielinās. Šīs iestādes arī nodrošina profesionālās attiecības ar ES un trešajām valstīm, kas ir vitāli svarīga funkcija. Ja dienesti funkcijas nenodrošina, tad to pastāvēšanai nav jēgas. Līdz tam mēs nonākt nedrīkstam.
Pašlaik ZM sistēma nav ne no vienas funkcijas atteikusies, tajā skaitā zivsaimniecībā un mežsaimniecībā. Veicamo darbību skaits gan ir samazināts.
Piena ražošanā Latvijā ik pēc dažiem gadiem regulāri iestājas krīze. Ko varam labot?
Jā, cēlonis regulāri tiek meklēts. Es saskatu problēmas piena ražošanas sistēmā. Igaunija šīs problēmas novērsa iestāšanās laikā ES, bet Latvijā tās pastāv joprojām. Ja paši piena ražotāji savā starpā nespēs vienoties – par naudu, kooperatīvajām sabiedrībām, pārstrādes uzņēmumiem utt. –, šis burvju loks arī nebeigsies. Sistēmu sakārtot nebūs iespējams.
Piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības pašlaik ir daudz labākā situācijā un joprojām spēj par salīdzinoši izdevīgāku cenu pārdot pienu, arī Lietuvai.
Varu teikt tikai vienu – piena ražotājiem ir jāvienojas. Jā, mums ir vairākas kooperatīvās sabiedrības, kas pašlaik dzīvo labāk, bet nākotnē arī tas nebūs risinājums. Piemēram, „Straupe” – izcila sabiedrība, izcila produkcija, viss labākajā kārtībā! Ja šādas „Straupes” būs kādas 30, atkal būs jāvienojas – šoreiz jau kooperatīvo sabiedrību līmenī. Tādēļ visa piensaimniecība beidzot jāpārbūvē uz pavisam citiem pamatiem.
"Varu teikt tikai vienu – piena ražotājiem ir jāvienojas. „Nevienošanās” situācijā mēs ejam uz nekurieni."
Eksporta tirgus strauji globalizējas un paliek prasīgāks. Reālie eksportētāji ar tūkstošiem tonnu īpatsvaru Latvijā ir trīs četri. „Nevienošanās” situācijā mēs ejam uz nekurieni. „Valmieras piens” jau ir nopērkams pāris gadu. Ja zemniekiem būtu interese, arī valsts varbūt varētu sniegt kādu garantiju. Kooperatīvās sabiedrības saka: nopietni interesējoties un šajā virzienā strādājot. Uzņēmuma vadība teic: esot bijusi tikai vienas kooperatīvās sabiedrības interese pirms apmēram pusgada, un ar to viss beidzies. Tā neviens bizness nenotiek.
Savulaik cukurrūpnieki un cukurbiešu audzētāji vienojās par ražošanas likvidāciju, un – Latvijas cukura vairs arī nav... Tas esot lielā mērā bijis pašu ražotāju lēmums. Protams, uz viena pētījuma pamata.
Nu, jā! Varam diskutēt, cik tas bija labi un pareizi, bet cukurražotāji ir ļoti apmierināti. Jāteic – diemžēl, bet tāda bija viņu vienošanās. Patīk mums tas vai ne.
Kā pašlaik klājas cūkkopības nozarē? Cik procentu cūkgaļas, kas nonāk veikalu plauktos, ir pašmāju?
Šajā ekonomiskajā situācijā viegli neklājas nevienai no nozarēm. Ir problēmas ar trešajām valstīm, piemēram, Krieviju, uz kurieni visizdevīgāk eksportēt dzīvus ruksīšus. Tieši lauksaimniecības preces ir vislielākā Latvijas eksporta produkcija. Cik zinu, tūlīt Krievija daļai gaļas produkcijas gan trīskāršos ievedmuitas nodevu, pacelšot arī pienam. Tādēļ muitas nosacījumu maiņa Latvijai ir sāpīga. Katra valsts savu iekšējo tirgu sargā, arī mūsu kaimiņi.
Bet – atpakaļ pie jautājuma. Cūkkopībā viens ekonomiskā cikla periods jeb viens ražošanas kāpums un kritums norisinās apmēram trīs gadus. Pašlaik ražošana iegājusi nosacīti stabilā fāzē: gaļas cena nav liela, bet nav vērojams arī tāds cenas kritums kā piena produktiem.
Lielo cūkaudzēšanas saimniecību skaits nav mazinājies. Protams, ir kompleksu pārstāvji, kuri saka – strādājam, nav ne vainas! Un ir arī daļa, kas vaimanā, ka lopbarība tik dārga, ka nav iespējams izdzīvot. Tā bijis vienmēr.
Cūkgaļas un cūkgaļas produktu ražošanas un patēriņa dinamika Latvijā 2002.–2008. gadā
Avots: Lauku atbalsta dienests
Iecerētās biogāzes ražotnes, Ekonomikas ministrijas elektrības kvotu sadalījums un LAD noslēgtie ES līdzfinansējuma līgumi kā rezultātā radušās lielas neskaidrības zemniekiem, kuri līgumus noslēguši un gatavi uzsākt būvniecību. Kā risinās šis jautājums?
Par elektrības kvotu sadalījumu – man nav vēlēšanās kolēģus no citām ministrijām kritizēt, bet, ja visas kvotas atdod vienam elektrības ražotājam, ko tur varu komentēt?
Lielos vilcienos visas neskaidrības tagad atrisinātas. Ir iedalītas papildu kvotas. Līgumu ar LAD ir noslēdzis 31 zemnieks, biogāzes ražotnes būvētgribētājs. Sabiedriskais finansējums ir 31,5 miljoni latu. Var sākt būvēt. Bet problēma ir pavisam cita. Nauda. Domāju, tikai retiem uzņēmējiem ir brīvi pāris miljonu, ko šajā projektā ieguldīt. Kā iesākt bez naudas, kā pabeigt? ES atbalstu uzņēmējs dabū tikai tad, kad projekts pabeigts. Manas lielākās bažas ir tās, ka viss pārējais būs, bet tikai naudas nebūs. Un tad arī piešķirtais ES atbalsts „pakārsies gaisā”.
"Mums jāizskauž tie, kas atvieglotos tirdzniecības nosacījumus nelietīgi izmanto, pārdodot ārvalstu produkciju kā Latvijas preci."
Tādēļ ES atbalsts jādod tiem, kuri spēj naudu apgūt. Esam jau dažām programmām ieviesuši izmaiņas nosacījumos, lai neiznāk kā sunim uz siena kaudzes. Protams, noslēgtajos biogāzes ražotņu līgumos vairs izmaiņas nevaram ieviest, grozījumu apstiprināšanas sistēma ES projektiem ir ļoti, ļoti smagnēja.
Bet varbūt uzņēmējiem pretī nāks mūsu vienīgā valsts banka – Hipotēku un zemes banka?
Mēs tā varam pafilozofēt. Un vēl vairāk: ka „Parex banka” iegūs papildu finansējumu un atbalstīs šos uzņēmējus... Bet tas izklausās pēc laba joka.
Jūs nule esat nācis klajā ar paziņojumu, ka jāveic papildu pārbaudes Latvijas ražotājiem, kuri tiešajā tirdzniecībā pārdod savu preci. Ar kādu nolūku?
Mērķis ir šāds: mums jāidentificē un jāizskauž tie, kas atvieglotos tirdzniecības nosacījumus, kuri pienākas vienīgi Latvijas zemniekiem, nelietīgi izmanto, pārdodot ārvalstu produkciju kā Latvijas preci un uzdodoties par Latvijas lauku ražotāju. Man ir vienalga, no kuras valsts prece ievesta, atvieglojumi tiešajai tirdzniecībai pienākas tikai Latvijas patiesajiem ražotājiem. Ja ražotājs ir vietējais, tad viņam būs jāuzrāda tikai viens dokuments, kas viņam jau kā ražotājam ir, lai pārbaude būtu notikusi. Problēmas nav, veiksmi tirdzniecībā! Ja šādu dokumentu uzrādīt nevar (un viltvārdim būs viltus papīrs), tad varēsim sodīt. Un gribu ierosināt šo sodu uzlikt lielu. Skaudīsim negodīgos tirgotājus!
Tirgotājam sava mēraukla...
Jā, un pēdējās ES ministru padomes sēdēs visas ES valstis uzskata: tirgotāji diktē cenas. Bez loģiska ekonomiska pamatojuma. Cenas tiek vienādotas – nevis karteļa veidā, bet vērojot, ko dara dominējošais konkurents. Tas nav aizliegts.
Komisijai uzdots šo jautājumu izpētīt, un, iespējams, tiks veidots kāds normatīvais dokuments, kurš ES līmenī regulēs tirdzniecības piecenojumu. Šāda regulējuma nav nekur Eiropā, un visi mēģinājumi kādai valstij pašai tos noteikt līdz šim nav realizēti. Tas jādara visā kopējā tirgū, un jautājums ES līmenī kļuvis aktuāls. Bet tas prasīs gadus.
Kādēļ lauksaimnieciskā ražošana valstī ik pēc laika buksē? Varbūt tiešām visu pārtiku varam ievest un izbeigt mokas, ko saucam par lauksaimniecisko ražošanu? Varbūt tas sasaucas ar ES politiku?
Nu, nekad nebuksē viss. Piemēram, kooperatīvā sabiedrība „Latraps” – nebuksē! Jā, viņi spējuši vienoties. Ļoti daudz atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Esmu bijis fermās, kurās cilvēki saka: „Tikai nemainiet noteikumus! Un mēs gribam, lai noteikumus jūs pasakāt ilgam laikam.” Jo nevar nodokļus mainīt vairākas reizes gadā.
Tas nav tikai lauksaimniecībā. Nosacījumu maiņa notiek visā tautsaimniecībā. Valsts jautājumos nedrīkst būs neskaidrības un krasu izmaiņu. Tad nekāds bizness nenotiek. Uzņēmējs nemitīgi rēķina, ko viņš var un ko nevar. Un viņš vaicā valstij: „Cik ilgi mani rēķini būs pareizi? Cik ilgi nosacījumi būs spēkā?” Pieņemsim, valsts atbild: ”Nezinu!” Vai uzņēmējs šādā valstī investēs?
Neskaidra situācija, kāda Latvijā ir, investorus biedē. Trīs reizes viena gada laikā tiek mainīta pievienotās vērtības nodokļa likme! Vai un kā uzņēmējs spēj plānot? Ja kāds ar šādiem nosacījumiem investēs Latvijā, tad tas ir traks!
Bet ko lai dara Latvijas vietējie ražotāji, kuri šeit ir, strādā šajā nenoteiktajā vidē?
Nu, jā. Un tad rodas vaimanas. Kaut lauksaimniecība ir viena no retajām nozarēm, ko ļoti ievērojami dotē visā pasaulē.
Bet atbalsta sistēma lauksaimniecībā mainās, lielākais, reizi gadā! Ja ir nolemts septiņu gadu programmēšanas periodam atbalstīt konkrētu ražošanu, tad izmaiņas būs mazas un ES un nacionālais atbalsts ir viena no stabilākajām, plānojamākajām lietām mūsu valstī.
Tā var teikt, jo par izmaiņām jau top zināms apmēram gadu iepriekš. Es negrasos atkāpties no sava uzskata: laukos var būt vai nu ražošana, vai nu dzīvošana. Var, protams, diskutēt, vai trīs govju saimniecība ir ražotāja tirgum. Kāds spēs pierādīt, ka ir. Bet kāds ar 50 govīm to nespēs un nomaksās nodokļos valstij mazāk nekā trīs govju īpašnieks. Situācijas ir ļoti atšķirīgas.
Bet mums ir jāvienojas, ko uzskatām par preču produkcijas ražošanu, kur varam nodrošināt kvalitāti. Igaunija kādā brīdī pateica, ko atbalstīs, bet ko ne, ko uzskatīs par ražošanu. Latvija to aizmirsa izdarīt. Bet šā „sīkuma” dēļ Igaunijā piena lopkopība ir daudz sakārtotāka nekā Latvijā. Igaunijā nekur nav pazuduši „mazie”, viņiem ir cita niša, ir arī naudas atbalsts. Bet finanses viņi nesaņem no tās naudas, kas domāta preču ražošanai.
"Igaunija kādā brīdī pateica, ko atbalstīs, ko ne, ko uzskatīs par ražošanu. Latvija to aizmirsa izdarīt."
Ja Latvija arī būtu robežšķirtni novilkusi, tad cilvēkiem jau sen būtu skaidrs, kas ir kas. Lauku cilvēkiem vajag palīdzēt. Ir valstis, kurās maksā tikai par to, ka cilvēks laukos dzīvo, ka dzīvo uz salas, ka dzīvo kalnos. Bet – dzīvošana nav ražošana. Šos divus līmeņus nedrīkst vienādot, bet Latvijā tā ir. Ja šis process ilgi turpināsies, tas vienubrīd slikti beigsies.
Bet varbūt tomēr ministri reiz vienosies par nosacījumiem un arī pārliks nodokļu sistēmas „smaguma centru” uz otru galu: atslogos darba devējus un apliks patēriņu? Par to jau runā vairākus gadus...
Man nav labas atbildes... Tā ir valsts izšķiršanās.
Bet jūs esat viens no valdības ministriem!
Esmu viens no tiem, kas sēž pie tā galda. Un šos vārdus par nodokļiem esmu teicis, turklāt ne tikai es – līdzīgs uzskats ir daudziem ministriem, arī ekonomikas ministram Kamparam, tieslietu ministram Segliņam... Vēl dažiem, jā!
Bet ne velti saku: tā ir kopīga ministru izšķiršanās. Bet gala vārds būs jāsaka tautas ievēlētajiem kalpiem Jēkaba ielā. Vai viņi tam ir gatavi? Domāju, ka lielākā daļa deputātu saprot, kas par lietu.
Bet nekas nemainās!
Tad ir tas BET, un jāvaicā: kad reiz saprašana ies kopā ar darbiem? Man uz šo jautājumu grūti atbildēt.
Es neapskaužu premjeru Dombrovski - valdība pašlaik ir ciešās spīlēs, ciparu gūzmas griežas, smagi lēmumi jāpieņem. Situācija ir ļoti, ļoti sarežģīta, īpaši valdības vadītājam. Sīkajos jautājumos parasti domstarpību nav, bet lielajās lietās... Es nespēšu atbildēt, vai valdība nav nonākusi līdz kādai „sarkanajai līnijai”.
Finanšu ministrija kopā ar starptautiskajiem finanšu ekspertiem nāk ar dažādiem priekšlikumiem. Sabiedrību tie satrauc. Cilvēki lasa presi un mūk no šīs valsts. Ja Latvijai tas viss precīzi jāizdara, tad kādi ir argumenti starptautiskajām finanšu iestādēm, ja tās ko tādu prasa!?
Man ar kādu lielu ekspertu gribētos padiskutēt un pavaicāt, kādu viņš redz Latviju pēc gada, pēc diviem, ja Latvija visas prasības precīzi izpildīs. Ja Saeima par to nobalsos. Vai te vēl kāds cilvēks paliks, vai vispār kaut ko ražosim?! Vai te būs valsts, vai būs kaut vai kāda ekonomika? Jo izvirzītajos nosacījumos nav pilnīgi nekāda atbalsta ražošanai, tikai atbalsts bankām un budžetam.
Ar šādiem nosacījumiem mums ļoti jārēķina, cik tālu „sarkanā līnija” ir novilkta. Iespējams, pie tās līnijas jau būs vienalga – mēs visi draudzīgi iekritīsim grāvī pa labi vai pa kreisi... Abos ir ūdens, un abos var noslīkt. Latvijā ir pietiekami daudz labu ekspertu, kas situāciju saprot no „iekšienes” un vēsturiski. Griezt, samazināt ir vienkārši. Bet – kad mēs sāksim atbalstīt ražošanu? Jā, ir eksporta subsīdijas, eksporta garantijas... Tas ir par maz. Ministri to saprot.
„Ražots Latvijā” – kādu produkciju 2030. gadā rotās šis uzraksts?
Protams, visu lauksaimniecību pilnā apmērā. Noteikti! Jo pēdējā, kas valstī beigsies, būs lauksaimniecība.
