Vismazākā alga – ar likumu
Lēmums par minimālās mēnešalgas paaugstināšanu arvien ir skanīgs, jo ietekmē gan darba devējus, gan ņēmējus, gan valsts budžetu kopumā. Nākamgad minimālā mēneša darba alga Latvijā būs 180 lati. Maz? Daudz? To katrs var izvērtēt, kaut vai aplūkojot ciparu, kas redzams čeka apakšējā daļā pēc iknedēļas iepirkšanās pārtikas veikalā. Katrā ziņā – ar šo minimumu var izdzīvot, jo Labklājības ministrijas rīcībā esošie statistikas dati liecina, ka 2007. gadā mazāk par minimālo darba algu vai minimālo algu saņēma 73,3 tūkstoši cilvēku jeb 9,2% no strādājošo kopskaita.
Kārtību, kādā nosakāma un pārskatāma minimālā mēneša darba alga, paredz Ministru kabineta noteikumi Nr. 413, kas izdoti 2003.gada 27.jūlijā. Tie minimālās mēneša darba algas paaugstināšanai noteica septiņu gadu pārejas periodu, kurā minimālās darba algas apmēram līdz 2010.gadam jāsasniedz līdz 50 procentiem no Finanšu ministrijas prognozētās strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu. Šobrīd minimālā alga ir 160 lati, bet minimālā stundas tarifa likme – 0,962 lati. No 2009. gada par 40 stundu darbu nedēļā minimālā darba alga būs 180 lati, bet minimālā stundas tarifa likme – 1,083 lati.
Vēl viens minimums – patēriņa grozs
Aptuvenā līmenī ar minimālo algu ir vēl viens minimums. Tiem, kam apnicis izdzīvot un gribas arī uzdzīvot, savu vēlmju remdēšanai var ielūkoties, kas atrodas iztikas minimuma patēriņa grozā, kura vērtību ik mēnesi aprēķina Centrālā statistikas pārvalde. Tikai nevajag brīnīties, ka, piemēram, vienīgie tajā ierēķinātie augļi ir āboli un rozīnes. Galu galā – nav jau rēķināta uzdzīve, bet izdzīvošana!
Patiesībā šo skaitli šobrīd ņemt vērā būtu visai nenopietni, jo tā aprēķināšanai joprojām tiek izmantota 18 gadus veca metodika. Pašlaik prātīgākais būtu patēriņa groza vērtību nerēķināt vispār, atceļot šo pienākumu Statistikas pārvaldei un nejaucot galvu ar vienu lieku minimumu. Otrs variants: jāizstrādā jauna metodika, kas būtu ļoti sarežģīti, un – vai vajadzīgi?
"Patiesībā iztikas minimums pašlaik nevienam neuzliek pienākumus – ne valstij, ne darba devējiem, ne pašiem iedzīvotājiem –, tomēr Centrālā statistikas pārvalde turpina čakli rēķināt."
Latvijas Republikas Ministru Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumā Nr.95 „Par iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas nodrošināšanu” Centrālajai statistikas pārvaldei ir noteikts pienākums regulāri aprēķināt gan patēriņa cenu indeksu, gan arī pilna iztikas minimuma patēriņa groza vērtību. Patiesībā iztikas minimums pašlaik nevienam neuzliek pienākumus – ne valstij, ne darba devējiem, ne pašiem iedzīvotājiem –, tomēr Centrālā statistikas pārvalde turpina čakli rēķināt.
Pārvaldes Dzīves līmeņa statistikas daļas vadītāja Baiba Zukula stāsta, ka viņu aprēķinus tomēr šad tad ņem vērā. Ir gadījumi, kad tiesa pieprasa izziņu par attiecīgā laika posma iztikas minimumu, izskatot uzturlīdzekļu piedziņas lietas. Tāpat pārvaldes aprēķinus izmanto arī „Rīgas Satiksme”, piemērojot pensionāriem atlaides par braukšanu sabiedriskajā transportā. Bet sasaistes ar minimālās algas noteikšanu vai kādiem citiem aprēķiniem patēriņa groza vērtībai nav.
Ik pa laikam gan izskanot idejas, ka patēriņa groza saturs jāpārskata, bet šis jautājums netiek aktualizēts pietiekami nopietnā līmenī. B.Zukula stāsta, ka iztikas minimuma patēriņa groza vērtību aprēķina arī Kanādā, bet tur to piemēro ģimenei, kurā ir abi vecāki un divi bērni. Aprēķinot patēriņa groza minimumu vienam cilvēkam, jautājumu būtu pārāk daudz. Kas viņš būtu? Vīrietis? Sieviete? Jauns? Vecs?
Minimums ceturtdaļizdzīvošanai
Tomēr ar diviem savstarpēji nesaistītiem minimumiem, izrādās, ir par maz. Izrādās, cilvēks var iztikt ar vēl mazākiem ienākumiem nekā minimālā alga vai apšaubāmais iztikas minimuma patēriņa grozs. Valdība ir noteikusi garantēto minimālo ienākumu (GMI) līmeni, kas pašlaik ir 27 lati mēnesī – mazāk nekā ceturtā daļa no minimālās darba algas. Personu Latvijā atzīt par trūcīgu, ja tās ienākumi nepārsniedz pusi no valstī noteiktās minimālās algas. Savukārt GMI pabalsta saņēmējiem, kam jāiztiek ar pusi no trūcīgā ienākumiem, nosaukuma vispār nav. Tāpat meklēdams neatradīsi nevienu priekšrakstu ar padomiem, kā tad šo naudu lietderīgi iztērēt, lai spētu izdzīvot.
„Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai” izdoti saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 36.panta pirmo daļu un stājās spēkā 2004.gada 1.janvārī. 2004.gadā GMI līmenis personai bija 18 latu mēnesī, 2005.gadā – 21 lats mēnesī, 2006.gadā – 24 lati mēnesī, bet 2007. gadā un tagad – 27 lati mēnesī.
Labklājības ministrija rosina no 2009.gada paaugstināt GMI līmeni no 27 latiem līdz 45 latiem – tad tas vienam cilvēkam būtu 50% apmērā no ienākumiem, kas noteikti, lai personu atzītu par trūcīgu.
"GMI pabalstu cilvēkam atļauts saņemt tikai deviņus mēnešus gadā."
Pēc GMI līmeņa paaugstināšanas pabalstu ik gadu varētu saņemt aptuveni 55 līdz 65 tūkstoši iedzīvotāju, liecina Labklājības ministrijas informācija. Latvijā salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm garantētā minimuma apmērs ir zemākais: Latvijā 38 eiro (27 lati) visām personām, Igaunijā – 58 eiro vienai pieaugušai personai; 46 eiro katrai nākamai pieaugušai personai; bērnam 13 eiro, Lietuvā 59 eiro, bet, piemēram, Slovēnijā 205,57 eiro vienai pieaugušai personai; 143,90 eiro katrai nākamai pieaugušai personai; bērnam 61,67 eiro.
Pašvaldībām Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā notikts pienākums GMI maksāt, turklāt atļauts maksāt arī lielāku tā pabalstu, bet būtu aplami domāt, ka ar šo naudu cilvēkiem pietiek. Ja pašvaldības maksātu tikai GMI pabalstu, atsakoties no citu veidu sociālās palīdzības, iespējams, lielai daļai cilvēku patiešām nevajadzētu vairs nekādu pabalstu, tikai pašvaldības gādātas bēres, šķiroties no šīs saules bada nāvē.
Pamācošākais visā šajā stāstā ir tas, ka GMI pabalstu cilvēkam atļauts saņemt tikai deviņus mēnešus gadā. Tātad – parējos gada trīs mēnešus jāiztiek ar vēl mazāku naudiņu vai vispār bez tās. Un tas jau ir īsts minimums, kura priekšā cepure jānoņem gan minimālajai algai, gan iztikas minimuma patēriņa grozam.
Kurš tad ir īstais samaksas vai tēriņu minimums Latvijā? Izskatās, ka īstā, dzīves realitātei atbilstošā minimuma patiesībā nemaz nav. Tā vietā ir skanīgi termini, ar kuriem var žonglēt kā ar spilgtiem apelsīniem. Jo veiklāks žonglētājs, jo krāsaināks virpulis, un nevienam vairs nav skaidrs, cik to minimumu īsti ir, ko tie nozīmē un vai vispār ko nozīmē. Tikmēr vieni joprojām turpina žonglēt ar vārdiem, kamēr citi žonglē ar santīmiem, izvēloties lētāko maizes kukuli vai cukura paciņu.
