"Mēs mostamies uz jaunu, jauku dzīvi," vēsta kāda 19. gadsimta vārsma. Bija atcelta dzimtbūšana, un līdz ar personīgās un pārvietošanās brīvības iegūšanu latviešu zemniekiem pavērās nebijušas iespējas – ieceļot lielajās pilsētās, sevišķi Rīgā, kur tobrīd strauji uzplauka rūpniecība, kā arī doties izglītoties uz Tērbatu, Pēterpili, vēlāk – uz 1862. gadā dibināto Rīgas Politehnikumu vai pat Rietumeiropas universitātēm. Veidojās latviešu inteliģence, un attīstījās latviešu avīžniecība, kuras redzami piemēri ir "Latviešu Avīzes", "Tas Latviešu Ļaužu Draugs", "Mājas Viesis", "Pēterburgas Avīzes", "Baltijas Vēstnesis". Citiem vārdiem sakot, dzima latviešu pilsoniskā sabiedrība, kura nav iedomājama bez savu interešu pārstāvniecības organizācijām.
Krogā un baznīcā
Pirmā latviešu pulcēšanās vieta, ja atskaita baznīcu, bija krogs. Tie kā ceļmalu iestādījumi sākotnēji pasta un ceļotāju vajadzībām 17. gadsimtā lielā skaitā saradās Vidzemē tā dēvētajā Zviedru laikā. Ņemot vērā, ka dievnamā apspriest sabiedriskas lietas neklājās, izvēle krita uz krogu. Tur tika slēgti līgumi, pārrunātas aktualitātes, uzzināti jaunumi, briedinātas dumpīgas domas pret muižniecību. Krogi bija kā sava veida tautas nami, kur ļaudis satikās ikdienā un svētkos, kur notika pagastu sabiedriskā un politiskā dzīve.
Par latviešu pirmo plašāka mēroga organizētu brīvprātīgu biedrošanos vēl dzimtbūšanas apstākļos galvenokārt Vidzemē 18. gadsimtā var uzskatīt hernhūtiešu brāļu draudžu saietus, uz kuriem, ja bija mērojams garāks ceļš, cilvēki nereti devās jau vakarā, lai pa nakti nokļūtu galamērķī. Šī reliģiski sociālā kustība, kuras dalībnieki apvienojās draudzēs un pulciņos, deva iespēju apgūt sabiedriskās organizēšanās formas, kā arī paliekošu impulsu latviešu garīgajai un politiskajai atmodai.
Kā pirmo latviešu nacionālo sabiedrisko organizāciju šī jēdziena modernākā izpratnē daudzi avoti norāda 1868. gadā izveidoto Rīgas Latviešu biedrību (RLB), kura tagad mājo par Māmuļu dēvētajā Merķeļa ielas namā. Tomēr, lai arī ne tik zināmi, tai bijuši priekšgājēji. 18. gadsimta 40. gados Pārdaugavas latviešus pulcinājis kāds grāfs Kellers, kurš bijis noslēpumaina personība un neilgi pēc tam pazudis no Rīgas. 1853. gadā Rīgā, Pārdaugavā, latviešu skolas skolotājs Juris Caunītis izveidoja līdz 20 cilvēku lielu tā dēvēto tautībnieku pulciņu, kura darbība, pievēršoties latviešu tradicionālās kultūras kopšanai, bija orientēta uz nacionālās pašapziņas veicināšanu.
Savas valodas nekaunieties vis!
Daudz jūtamākas pēdas latviešu pašorganizēšanās vēsturē atstājis 1856. gadā izveidotais Tērbatas, tagadējās Igaunijas pilsētas Tartu, universitātes latviešu studentu pulciņš, kura kodolu veidoja Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns. Pulciņā darbojošos personu skaits variēja no 10 līdz 20 cilvēkiem, kuri gan nebija visi Tērbatā studējošie latviešu jaunieši. Pulciņa biedri tā dēvētajos latviešu vakaros diskutēja ne tikai par zinātnes un studiju, bet arī aktuālajiem sabiedriski politiskiem jautājumiem. "Šais vakaros pārrunājām un pārspriedām sevišķi Baltijas un latviešu dzīvi, apstākļus, (..) apņēmāmies katrs pēc iespējas strādāt tautas druvā, tautas labā un rūpēties sevišķi par to, lai izglītība un pārticība tautā vairotos," savās atmiņās rakstīja Krišjānis Barons.
No 1854. līdz 1858. gadam Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes studēja Krišjānis Valdemārs, kurš pie savas istabas durvīm ar lepnumu piestiprināja vizītkarti ar piebildi "latvietis". Valdemārs, kā uzskata, pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti uzsvēra savu tautību un ieteica no tās nekaunēties un nenovērsties. Tieši Tērbatā aizsākās jaunlatviešu kustība, kurai piederošie, atzīdami latvietību, modināja latviešu nacionālo pašapziņu un sekmēja latviešu sabiedriski politisko organizēšanos. "Kas, vāciski prazdams, citu tādu pratēju vidū gribēja runāt latviski, tas bija jaunlatvietis," formulējis viens no monumentālā romāna "Mērnieku laiki" autoriem Matīss Kaudzīte.
Te jāatgādina, ka publiski atzīt sevi par latvieti nebija viegli – pirmkārt, jau gadsimtiem ilgi latvieši bija dzīvojuši vidē, kurā dominēja vāciskā kultūra, un piedzīvoja pārvācošanas spiedienu, otrkārt, 19. gadsimta otrajā pusē sākās senatora Nikolaja Manaseina revīzija, kura iezīmējās ar spēcīgu Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju rusifikācijas politiku. Treškārt, lielā mērā izrietot no abiem iepriekšminētajiem faktoriem, daļa latviešu izvēlējās pieslieties vācietībai. Proti, zēla kārkluvācietība, saistībā ar kuru Rīgas Sv. Jāņa baznīcas mācītājs Johans Hermanis Treijs, kas zināms arī kā laikraksta "Tas Latviešu Ļaužu Draugs" izdevējs, teicis: "Tikai no jūsu tautas, mīļie latvieši, daži ir, kas nedz savu tautu, nedz savu valodu mīļo... Kaunieties jel savas liekulības, bet savas dzimtenes, savu vecāku un tēvu valodas nekaunieties vis."
Pateicoties badam Igaunijā
Divas desmitgades pēc pakāpeniskas sākotnējā Tērbatas vakarētāju pulciņa izsīkšanas, tā dalībniekiem jaunlatviešiem beidzot studijas un saikni ar plašākām tautas masām tomēr nespējot izveidot, par latviešu organizēšanās epicentru ar jaunlatviešu aktīvu iesaistīšanos 19. gadsimta otrajā pusē bija lemts kļūt Rīgai. Tā bija kļuvusi par lielpilsētu ar strauji pieaugošu latviešu iedzīvotāju skaitu, intelektuālo potenciālu un nepieciešamību pēc latviešus vienojoša centra ne tikai nacionālās kopības izjūtas apliecināšanai, bet arī sabiedriskā un saimnieciskā ziņā.
Pirmie centieni nodibināt latviešu biedrību Rīgā 19. gadsimta 60. gadu sākumā neizdevās. Gan vāciskās aprindas, gan valdošā krievu cara administrācija uz latviešu pašorganizēšanos raudzījās ar aizdomām, taču biedrības dibināšanai bija nepieciešama varasiestāžu atļauja. Šo problēmu beigu beigās atrisināja situācija, kāda šodien latviešiem pat sapņos nerādītos, – iespēja glābt postā nonākušos igauņus. 1867. un 1868. gadā Igauniju un Somiju bija piemeklējusi neparasta neraža, kurai sekoja plašs bads. Tādējādi, kā iemeslu izvirzot vēlmi palīdzēt ziemeļu kaimiņiem, ar biedrību dibināšanā jau pieredzējušā vācieša Ivana Himillera un Rīgas birģermeistara Eduarda Heinriha Gustava fon Holandera atbalstu 1868. gada 2. martā tika nodibināta "Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem".
"Liktenis piesūtījis mūsu kaimiņiem igauņiem lielu nelaimi un briesmīgu trūkumu, kas arvien tālāk izplešas, ka patiesi katru sirdi drebuļi pārņem klausoties, ka nabagiem, grūti piemeklētiem igauņiem gan cits nekas nav gaidāms, kā mēris un bada nāve, kad tie, kas no tādas nelaimes izsargāti nemestos visā spēkā palīgā steigties," teikts biedrības dibināšanas pamatojumā. Līdzekļus atbalsta sniegšanai igauņiem biedrība ieguva, rīkojot koncertus, priekšlasījumus un ar lieliem panākumiem uzvedot "Žūpu Bērtuli". Jau savas izveidošanas gadā tai izdevās pārtapt par organizāciju, kura turpmāk vēsturē iegājusi kā Rīgas Latviešu biedrība. Tās dibināšanas iniciatori bija žurnālists un sabiedriskais darbinieks Bernhards Dīriķis, arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis un uzņēmējs Rihards Tomsons. 24. oktobrī Krievijas Iekšlietu ministrijā tika apstiprināti biedrības statūti. Par tās priekšnieku ievēlēja B. Dīriķi, bet par viņa biedriem – R. Tomsonu un J.F. Baumani. Jaunajā biedrībā uzņēma "katru neapvainotu vīrieti, lai būtu tas kādā kārtā un ticībā būdams". Jau pēc gada biedru skaits pārsniedza tūkstoti.
Nacionālā spēka cietoksnis
"Latviešu biedrība top par dabīgo centru nacionālai aktivitātei, par "latviešu nacionālā spēka cietoksni"," RLB tapšanu par jaunlatviešu un visas latviešu nacionālās kustības organizatorisko centru apraksta vēsturnieks Arnolds Spekke. "Kaut arī šī aktivitāte apstākļu dēļ, vismaz iesākumā, sedzas vienīgi ar kulturālo aktivitāti, tomēr arī politiskās intereses nav noslēpjamas un visai drīz attiecības ar vāciešiem un krieviem ir ar tendenci pasliktināties." Lai rīkotu publiskas lekcijas, biedrībai bija nepieciešama ģenerālgubernatora atļauja, bet pasākuma vieta un laiks jāsaskaņo ar policiju. Kā atceras M. Kaudzīte, viņam nav bijis šaubu, ka biedrības sapulces ar savu klātbūtni kuplinājuši arī slepenpolicijas pārstāvji.
RLB statūtos kā viens no galvenajiem mērķiem bija ierakstīta palīdzība "trūkumu ciesdamiem". Otrs mērķis – izplatīt "derīgas zināšanas, tāpat arī godīgu kārtību un visādu gara apgaismošanu starp šejienes latviešiem" – ļāva biedrībai kļūt par latviešu konsolidācijas centru ar nacionālu ievirzi. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā gandrīz visas nozīmīgākās latviskās aktivitātes bija saistītas ar RLB aktivitātēm. Pie tās nopelniem pieskaitāma Vispārējo dziesmu svētku organizēšana, pamatu likšana Latvijas Universitātei, Mūzikas akadēmijai, Zinātņu akadēmijai, Nacionālajam vēstures muzejam. RLB Zinību komisijas paspārnē tapa nozīmīgi izdevumi, ieskaitot pirmo Latviešu konversācijas vārdnīcu. Biedrībā jau 1868. gadā sāka darboties pirmais latviešu teātris, uz kura pamata1919. gadā izveidojās Nacionālais teātris. Biedrība, kuras karogā bija ierakstīti vārdi "stāvi stipri, strādā droši", veica milzīgu ieguldījumu latviešu izglītības un kultūras attīstībā. Lai arī RLB statūtos politiski mērķi nebija paredzēti, tās galvenais devums bija latviešu nacionālās kopības apziņa, bez kuras nebūtu iedomājama patstāvīgas valsts izveidošana.
Pēc Rīgas parauga
RLB drīz kļuva par piemēru – pēc tās parauga latviešu biedrības sāka dibināt daudzviet. "Viss šis biedrību tīkls kalpoja tautas modināšanai, tās gribas un apziņas briedināšanai," uzsver A. Spekke. Jelgavas Latviešu biedrību nodibināja 1872. gadā. Ventspilī – 1881. gadā, gadu vēlāk – Jūrmalā. Biedrību skaits pieauga lavīnveidīgi. 19. gadsimta beigās Vidzemē bija 372 latviešu biedrības, savukārt Kurzemē – 201 latviešu biedrība.
Lielākajās no jaunajām latviešu biedrībām bija vairāk nekā 3000 biedru, un tās izvērsa itin plašas aktivitātes. Tā, piemēram, Jonatāna biedrība Rīgā 1869. gadā tika izveidota ar nolūku palīdzēt A. Šteinhauera austuves strādniekiem slimības un citu nelaimju gadījumā, taču rīkoja arī dažādus kultūras pasākumus, biedrībā darbojās bibliotēka un koris. 1882. gadā tā nodibināja brīvskolu strādnieku bērniem un vakara kursus strādājošajiem, bet 19. gadsimta 90. gados saistījās ar marksistiski ievirzīto sabiedriski politisku kustību "Jaunā strāva", kura nostājās opozīcijā rusifikācijas politiku īstenojošajam Krievijas carisma režīmam.
Vidzemē un Kurzemē rosība, bet Latgalē...
Krievijas Vitebskas guberņā iekļautajā Latgalē situācija bija cita. "Kad pārējā Latvijā 19. gs. noritēja pirmā atmoda, kūsāja vispusīgs kultūrdarbs, tās pārstāvji mācījās Tērbatas universitātē un citās augstskolās, Latgalē iestājās tumšā drukas aizlieguma nakts, un latgalietis nevarēja sapņot pat par elementāru izglītību," raksta kultūrvēsturnieks Pēteris Zeile. "Baltijas atmodas pārstāvji K. Valdemārs un J. Sproģis ne tikai nepacēla savu balsi pret šo nožēlojamo situāciju, bet jo silti ieteica latgaliešiem pāriet uz krievu rakstību – kirilicu – un būtībā virzīties pa oficiāli paģērētās rusifikācijas ceļu."
Kā zināms, K. Valdemārs un vēl virkne latviešu inteliģences pārstāvju atbalstīja rusifikācijas politiku, saredzot tajā iespēju vērsties pret latviešu nacionālajiem centieniem naidīgo Baltijas vāciešu ietekmi un privilēģijām. Pirmās biedrības Latgalē veidojās salīdzinoši neilgi pirms Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā. Šo biedrību tapšanu noteica dažādi praktiski apsvērumi – lauksaimniecības kooperācija, skolotāju sagatavošanas nepieciešamība, bēgļu apgādība kara laikā. Tomēr jau drīz pēc valsts proklamēšanas Latgalē darbojās ap 700 biedrību, no kurām lielākā daļa – kultūras jomā, rīkojot teātra izrādes, organizējot pulciņus, korus un strādājot izglītības veicināšanā. Kā aktīvākās P. Zeile min Rēzeknes Latviešu biedrību un latgaliešu kultūras biedrību "Tautas pils", arī Jezupa Trasuna dibināto Latgales kultūras veicināšanas biedrību "Jaunō straume".
Daugavpils latvieši ieguva biedrošanās un vārda brīvību pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā, un jau 13. aprīlī bija uzrakstīts pirmais Daugavpils Latviešu biedrības protokols. Tomēr ne visur šis process notika tik strauji. Piemēram, Krāslavas Latviešu biedrība dibināta un reģistrēta 1922. gadā. Tās darbības profils – tautas un valsts svētku svinēšana, labdarības pasākumi, koncerti.
Ulmanis slēdz simtiem sabiedrisko organizāciju
Nodibinoties Latvijas Republikai, biedrību darbību sāka regulēt 1923. gadā pieņemtais "Likums par biedrībām, savienībām un politiskajām partijām". Desmit gadus pēc valsts proklamēšanas – 1928. gadā – Latvijā darbojās 8035 biedrības, no kurām visvairāk – 2905 – kultūras jomā. Biedrību ienākumi bija dažādi – ziedojumi, biedra nauda, procenti no kapitāla un nekustamā īpašuma, lekciju, pasākumu rīkošanas. Par biedrību devīzi kļuva Raiņa vārdi: "Mēs maza cilts, bet būsim liela tik, cik mūsu griba."
Tā dēvētās Latvijas brīvvalsts parlamentārajā periodā Latvijā izveidojās plašs sabiedrisko organizāciju tīkls. 20. gadsimta 30. gadu sākumā, ieskaitot kooperatīvus, uz katriem 230 Latvijas iedzīvotājiem bija pa biedrībai. Līdz Kārļa Ulmaņa diktatūras sākumam 1934. gada maijā biedrību un savienību kopskaits pieauga par trīs tūkstošiem. Ulmanis, faktiski liedzot tautai pašnoteikšanās tiesības, likvidēja visas nozīmīgākās tautas vēlētās vai tautas pārstāvētās struktūras – parlamentu, pašvaldības, arī simtiem sabiedrisko organizāciju, ieskaitot partijas un arodbiedrības, kas patiesi vai iedomāti varētu nebūt lojālas režīmam. Pārējās pakļāva kontrolei, kuru īstenoja Sabiedrisko lietu ministrija. Diktatūras gados Latvijā darbojās arodu kameras, kuras pārraudzīja arī katra savā jomā darbojošās biedrības. Jaunas biedrības varēja dibināt ar attiecīgās kameras atļauju.
Latvieši rīkojās līdzīgi kā daudzviet citas apspiestībā dzīvojošās Eiropas tautas, kas 19. gadsimtā, nelielu intelektuāļu grupu iedvesmotas, aizsāka nacionālo kustību. No tradicionālām zemnieku sabiedrībām veidojās nācijvalstu pilsoņi, laikmetu raksturo kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla. "Ja mūsdienu sabiedrībā vairāk tiek uzsvērts cilvēka individuālais viedoklis, dzīves stils un identitāte, tad 19. gadsimtā bija pretēja tendence – apvienoties kopējā kustībā, kā dziedāšana korī, literārie vakari, konkursi un skates," norāda pētniece. "Pasākumi, kas saveda cilvēkus kopā, mudināja vienam otru kopēt un iespaidot, (..). Cilvēki iedvesmoja viens otru un nereti mainīja vecāku nospraustās pēcnācēju dzīves trajektorijas."
