Svētdiena,
24. septembris
viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Latgales kongresam 100: priekšvēsture


Vineta Vilcāne,
vēsturniece

21.04.2017

»
«
1
2

ĪSUMĀ

  • Līdz pat Latvijas proklamēšanai latgaliešu un pārējo latviešu apdzīvotās teritorijas bija administratīvi šķirtas.
  • Saimnieciskā, ekonomiskā, politiskā un kultūras dzīve Latgalē ritēja citādi nekā Baltijas provincēs. Latgalē zemnieku brīvlaišana notika tikai 1861. gadā, līdz ar to turīgo zemnieku slānis veidojās daudz vēlāk.
  • Latgalē kultūras un izglītības līmenis bija zemāks nekā pārējā Latvijā, to lielā mērā aizkavēja Krievijas impērijas īstenotā rusifikācijas politika un drukas aizliegums – no 1865. līdz 1904. gadam bija aizliegts iespiest grāmatas latīņu burtiem. Tas kavēja Latgales nacionālo atmodu.
  • 20. gadsimta sākumā latgaliešos nostiprinājās nacionālā apziņa – "mes asam latvīši" un idejas, kuras Baltijas guberņu latvieši bija izdzīvojuši teju pirms pusgadsimta.
Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +7
-0


Saistītie resursi


 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +7 -0

Maijā aprit 100 gadi kopš Latgales kongresa, kad 1917. gada 9. un 10. maijā (pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī) Rēzeknē notika Latgales latviešu pārstāvju sanāksme. Kongresā pieņemtā rezolūcija noteica – Vitebskas, Kurzemes un Vidzemes guberņās dzīvojošie latvieši ir viena tauta, kurai teritoriāli jāapvienojas. Šis notikums ir viens no stūrakmeņiem Latvijas valsts izveidē un latviešu nācijas konsolidācijā.
Publikāciju cikls, valsts simtgadi sagaidot.

Mūsdienās nevienam nerodas šaubas, ka latgalieši jeb Latgales latvieši ir daļa no latviešu nācijas, un Latgale ir tikpat neatņemama mūsu valsts daļa kā Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Sēlija. Taču nedaudz vairāk kā pirms simts gadiem šīs vienkāršās lietas nebija nemaz tik pašsaprotamas. Vēsturisko notikumu rezultātā līdz pat Latvijas proklamēšanai latgaliešu un pārējo latviešu apdzīvotās teritorijas bija administratīvi šķirtas. Latgalē, kas tolaik bija daļa no Vitebskas guberņas, kultūras, garīgā, politiskā un saimnieciskā dzīve ritēja savu, no pārējās Latvijas atšķirīgu gaitu. Tāpēc, lai izprastu, kādēļ notika 1917. gada Latgales kongress un kādēļ tajā latgaliešiem bija svarīgi pateikt – Vitebskas, Kurzemes un Vidzemes guberņās dzīvojošie latvieši ir viena tauta, kurai jāiegūst autonomija, jāielūkojas Latgales vēstures specifikā.

Latgale no pārējās Latvijas bija šķirta teju 300 gadus

Latgale administratīvi no pārējās Latvijas bija šķirta jau kopš 17. gadsimta sākuma, kad poļu-zviedru kara rezultātā pēc Altmarkas pamiera noslēgšanas 1629. gadā tā palika Polijas-Lietuvas valsts atkarībā. Latgales muižniecība pārpoļojās un kļuva katoliska. Katoļticība nostiprinājās arī vietējo zemnieku vidū – to lielā mērā veicināja jezuītu un dominikāņu mūku darbība. Piemēram, jezuīti mācījās Latgales latviešu valodu un Dieva vārdu zemniekiem sludināja viņiem saprotamā mēlē.

"Latgalē, kas tolaik bija daļa no Vitebskas guberņas, kultūras, garīgā, politiskā un saimnieciskā dzīve ritēja savu, no pārējās Latvijas atšķirīgu gaitu."

Kad 1772. gadā Polijas dalīšanas rezultātā Latgali pievienoja Krievijas impērijai, sākotnēji Latgales teritoriju iekļāva Pleskavas, bet no 1802. gada – Vitebskas guberņā. Kurzemes un Vidzemes guberņās spēkā bija Baltijas provinču tiesības, savukārt Latgalē spēkā bija Krievijas likumi. Saimnieciskā, ekonomiskā, politiskā un kultūras dzīve Latgalē ritēja citādi nekā Baltijas provincēs.

Nošķirtība administratīvā ziņā no pārējo latviešu apdzīvotajām teritorijām un valdošā kārtība būtiski ietekmēja Latgales attīstību. Saimniecisko un kultūras attīstību veicinoši procesi ārējo faktoru ietekmē Latgalē aizkavējās teju par pusgadsimtu. Vairāku gadsimtu garumā pastāvējušās atšķirības pamazām sāka izzust tikai Latvijas Republikas laikā pagājušā gadsimta 20. un 30. gados.

Sādžas un šņoru zemes

Latgales saimniecisko attīstību stipri kavēja vēlā dzimtbūšanas atcelšana. Kurzemē to atcēla 1817. gadā, Vidzemē divus gadus vēlāk, bet Latgalē zemnieku brīvlaišana notika tikai 1861. gadā. Līdz ar to turīgo zemnieku slānis Latgalē veidojās daudz vēlāk.

Viena no pamanāmākajām atšķirībām bija novērojama lauku ainavā. Latgales laukiem bija raksturīgas sādžas, bet pārējā Latvijas teritorijā veidojās viensētu saimniecības. Sādža bija ne tikai saimnieciska, bet arī sociāla kopiena, kurā valdīja sava kārtība. Sādžiniekiem bija kopīgas saimniecības ēkas, pat pirts, aka, ganības, kā arī vērsis. Sādžas ļaudis savos uzskatos bija konservatīvi un nelabprāt pieņēma jauninājumus, tostarp saimniekošanas metodēs.

Samērā ilgi saglabājās tradīcija dalīt zemi šņorēs – tēvs saimniecības zemi vienādi sadalīja visu pieaugušo dēlu starpā. Tādējādi laika gaitā īpašumi tika sadalīti aizvien mazākās daļās un saimniekošana kļuva neefektīva. Katram saimniekam vairākos tīrumos piederēja garas un šauras zemes strēles, reizēm pat tikai 2–3 metrus platas. Tik nelielas zemes vienības bija grūti apstrādāt, un ražas novākšanā bija jārēķinās ar pārējiem sādžas ļaudīm – ja to nenovāca kopā, pārējie, vākdami savu ražu, kaimiņa ražu samīdīja.

"Kultūras un izglītības attīstību Latgalē uz vairākām desmitgadēm aizkavēja drukas aizliegums."

Dzimstība Latgalē bija liela. Laika gaitā sāka pietrūkt zemes, un tas veicināja latgaliešu došanos darba meklējumos uz Kurzemes un Vidzemes guberņām, arī uz Iekškrievijas apgabaliem. 19. gadsimta beigās–20. gadsimta sākumā tūkstošiem latgaliešu, vēlēdamies iegūt zemi, uz dzīvi apmetās Sibīrijā. Vēl mūsdienās kādreizējos latgaliešu ciemos Sibīrijā var sastapt kādu latgaliski runājošo.

Latgale bija daudznacionāla un daudzkonfesionāla zeme, gadsimtu garumā līdzās sadzīvoja dažādu tautību un reliģisko piederību cilvēki. Vairums reģiona iedzīvotāju bija katoļi, turpretī Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāju vairākums bija protestanti. Kopš 17. gadsimta otrās puses uz dzīvi Latgalē apmetās ebreji, vēlāk vislielākās kopienas veidojot pilsētās. Bēgot no reliģiskām vajāšanām, 17. gadsimta otrajā pusē Latgalē ienāca vecticībnieki, kuri savukārt dzīvoja savrup. Rusifikācijas politikas iespaidā 19. gadsimtā reģionā pastiprināja pareizticības lomu un sekmēja krievu zemnieku apmešanos Latgales teritorijā.

Ar roku pārrakstītas grāmatas – Latgales fenomens

Latgales latviešiem bija izveidojusies sava valoda, jau kopš 18. gadsimta pastāv latgaliešu rakstu valodas tradīcija, kura mūsdienās turpina attīstīties. Latgales un Kurzemes, Vidzemes latviešiem vienam otra uzrakstīto izlasīt bija neiespējami ne tikai atšķirīgās valodas, bet arī rakstības dēļ. Latgalieši izmantoja latīņu burtus, savukārt pārējā Latvijā – gotu. Viens no Latgales nacionālās atmodas kustības līderiem Francis Trasuns 19. gadsimta sākumā aicināja baltiešus, kā tajā laikā latgalieši dēvēja Kurzemes un Vidzemes guberņu latviešus, atteikties no gotu burtiem un pāriet uz latīņu. F. Trasuna ieskatā tas būtu ļāvis abām latviešu tautas daļām vienai otru caur literatūru labāk iepazīt. Viņa ierosinājums atbalstu neguva, un iecere par vienotu ortogrāfiju īstenojās tikai 20. gadsimta 20.–30. gados.

Kultūras un izglītības attīstību Latgalē uz vairākām desmitgadēm aizkavēja drukas aizliegums. Polijas bijušajās teritorijās, tostarp Latgalē, no 1865. līdz 1904. gadam bija aizliegts iespiest grāmatas latīņu burtiem. Pārējos Latvijas novadus šis aizliegums neskāra. Par spīti oficiāliem aizliegumiem latgaliešu valoda netika aizmirsta, lasītprasmi bērni apguva mājās no lūgšanu grāmatām. Grāmatu izplatīšana neapstājās pavisam, tās iespieda ārzemēs, piemēram, Holandē un Zviedrijā, un nelegālā ceļā izplatīja Latgalē.

Drukas aizlieguma gados Latgalē attīstījās rokraksta grāmatniecība. Latgales zemnieki bez skolas izglītības ar roku sākotnēji pārrakstīja latgaliskās lūgšanu grāmatas, vēlāk praktiskus padomus zemniekiem, folkloras materiālus, tika rakstīti arī oriģinālsacerējumi. Zināmākais grāmatu pārrakstītājs ir Andryvs Jūrdžs (1845–1925), kurš, būdams zemnieks bez skolas izglītības, prata krievu, poļu valodu, nedaudz arī lietuviešu un latīņu valodu, lasīja tekstus ar gotu burtiem. Sava mūža laikā viņš sarakstīja ap 20 sējumu.

Minētie faktori kavēja Latgales nacionālo atmodu. Tā varēja notikt vien pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā, kamēr pārējā Latvijā nacionālās idejas latviešu vidū izplatījās jau pusgadsimtu ātrāk – 19. gadsimta vidū.

Latgalē kultūras un izglītības līmenis bija zemāks nekā pārējā Latvijā. Attīstību lielā mērā aizkavēja Krievijas impērijas īstenotā rusifikācijas politika – mācības skolās notika krievu valodā un skolēniem bija liegts savā starpā sarunāties latviski (latgaliski).

Pēterpils – latgaliešu inteliģences centrs

Par latgaliešu nacionālās atmodas centru kļuva Pēterpils, jo šeit pulcējās tā laika latgaliešu inteliģence. Uz Krievijas impērijas galvaspilsētu pēc labākas dzīves devās tūkstošiem latgaliešu. Daļa devās darba meklējumos, jaunākā paaudze – iegūt labu izglītību. Starp Latgales nacionālās kustības dalībniekiem bija studenti, rūpnīcu strādnieki, garīdznieki, skolotāji, inženieri, militārpersonas, ārsti u.c.

"Par latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanos lēma 1917. gada Latgales kongresā."

Kļūstot izglītotākiem un turīgākiem, latgalieši aizvien aktīvāk pievērsās nacionālo ideju izplatīšanai pārējo latgaliešu vidū. Sāka iznākt latgaliešu laikraksti, īpaši liela nozīme nacionālo ideju izplatīšanā bija pirmajai latgaliešu avīzei "Gaisma", kas iznāca 1905.–1906. gadā. Tik izdota laicīgā literatūra, iestudētas teātra izrādes latgaliski, tika strādāts pie latgaliešu valodas gramatikas izveides, dibinājās biedrības utt. Sarunu vakaros runāja par Latgales nākotni, 20. gadsimta sākumā latgaliešos nostiprinājās nacionālā apziņa – "mes asam latvīši" un idejas, kuras Baltijas guberņu latvieši bija izdzīvojuši teju pirms pusgadsimta.

Latgaliešu nacionālās atmodas kulminācija bija Latgales kongress Rēzeknē 1917. gada maijā. Tā sagatavošanas darbs notika tieši Pēterpilī.

Abas latviešu tautas daļas tuvinās

Nereti 19. gadsimta beigās–20. gadsimta sākumā Baltijas guberņu latviešu vidū bija noraidoša attieksme pret Latgales latviešiem. Daļa inteliģences, runājot par latviešiem un to apdzīvotajām teritorijām, pie tām nepieskaitīja Latgali un latgaliešus. Vairāki latgaliešu kultūras un sabiedriskie darbinieki 20. gadsimta sākumā pielika lielas pūles, lai mazinātu radušos plaisu starp abām latviešu tautas daļām un veicinātu izpratni vienai par otru.

Īpaši lieli nopelni latviešu nācijas konsolidācijā ir garīdzniekam Francim Trasunam – vienam no izcilākajiem Latvijas politiķiem. Atšķirībā no lielas daļas vēlāko latgaliešu kultūras un sabiedrisko darbinieku F. Trasunam mācību gados Jelgavā bija iespēja iepazīt Baltijas guberņu latviešus, iemācīties viņu valodu, kā arī iepazīties ar nacionālajām idejām un kustības dalībniekiem.

F. Trasuns Baltijas guberņu latviešus izglītoja par Latgales vēstures un valodas jautājumiem, atšķirībām un to cēloņiem. Piemēram, jau 1901. gadā Rīgas Latviešu biedrības namā viņš uzstājās ar referātu "Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem". Savos priekšlasījumos Trasuns nebaidījās nosodīt kurzemniekus un vidzemniekus par pārākuma sajūtu kultūras attīstības ziņā attiecībā pret latgaliešiem, jo netika ņemti vērā Latgales attīstību kavējošie vēsturiskie apstākļi. F. Trasuns uzskatīja, ka latvieši ir bijuši vienoti etnogrāfiski, bet ir bijuši šķirti administratīvā un ticības ziņā. Rīgas Latviešu biedrībā ar priekšlasījumiem Trasuns uzstājās līdz pat Pirmajam pasaules karam, nolasītie referāti auditoriju neatstāja vienaldzīgu. Par tiem diskutēja un rakstīja pat presē.

Līdz Pirmajam pasaules karam gan Baltijas guberņu, gan Vitebskas guberņas latviešu vidū nostiprinājās apziņa – abpus Daugavai dzīvojošie latvieši ir viena tauta. Pirmā pasaules kara gados aizvien neatlaidīgāk izskanēja doma – Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņās dzīvojošajiem latviešiem jāapvienojas nacionālā, kultūras un administratīvā ziņā. Par latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanos lēma 1917. gada Latgales kongresā.

 

Turpmāk vēl par Latgales kongresa norisi un pieņemtajiem lēmumiem.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'vēsture  

  Ieteikt:  +7
-0

 
KOMENTĀRI (0)
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
 
 

PIEDALIES!


Fonds "Zemessargam.lv" uzsāk ziedojumu kampaņu "Palīdzot zemessargam, tu palīdzi sev", kuras ietvaros aicina iedzīvotājus ziedot nakts redzamības ekipējuma iegādei.

 VISVAIRĀK LASĪTIE

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
izglītības_saturs administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodbslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti