Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
To paredz valsts sekretāru sanāksmē izsludinātais noteikumu projekts grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 747 "Latvijas Nacionālā arhīva darbības noteikumi", kas piedāvā līdzšinējo kārtību papildināt ar 20.1 punktu šādā redakcijā: "Fiziskai personai ir atļauts arhīva lasītavā fotografēt (bez zibspuldzes, statīva vai citām palīgierīcēm) publiskos dokumentus, kuriem nav pieejamības ierobežojumu un kuru reproducēšanu neierobežo autortiesības, ievērojot fizisko personu datu aizsardzības prasības. Fiziskai personai iegūto dokumentu atvasinājumus ir tiesības izmantot vienīgi personiskiem un zinātniskiem mērķiem."
Ienākumu samazinājums netiks kompensēts
Nenoliedzami, tā ir laba ziņa visiem vēstures pētniekiem un studentiem, kuri šobrīd "ir spiesti lielu daļu sava darba laika veltīt mehāniskai tekstu pārrakstīšanai, jo arhīva dokumentu kopēšanas vai digitalizācijas cenrāži nav samērojami ar projektu dotācijām un pētnieku atalgojumu". Diemžēl šis pirms sešiem gadiem notikušā Latvijas vēsturnieku I kongresa noslēguma dokumentā iekļautais secinājums pētniekiem joprojām ir aktuāla problēma līdztekus citām neērtībām, kas mazina arhīva pieejamību, popularitāti un prestižu. Piemēram, joprojām nav digitalizēti un elektroniski pieejami arhīvā esošo lietu apraksti.
Aizliegums fotografēt dokumentus lasītavās līdz šim bija saistīts ar to, ka arhīvam bija būtiski ieņēmumi, ko nodrošināja dokumentu kopēšanas pakalpojuma sniegšana. "Arhīvs ir spiests prasīt samaksu par fotografēšanu, lai izdzīvotu," tā intervijā LV portālam pirms trim gadiem skaidroja Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža. Viņa neslēpa, ka iespēja fotografēt arhīva dokumentus bez maksas atvieglotu arī paša arhīva darbinieku ikdienu, taču tam ir jābūt valdības lēmumam, lai ienākumi, kuri tiek iekasēti par dokumentu kopēšanu, tiktu kompensēti no budžeta dotāciju veidā.
Diemžēl arī šobrīd paredzamais Nacionālā arhīva pašu ieņēmumu samazinājums par kopiju izgatavošanu budžeta dotācijās arhīvam netiks kompensēts, LV portālam atzina Nacionālā arhīva direktore. Tā vietā arhīvs, izstrādājot jaunu Maksas pakalpojumu cenrādi, ir domājis par jauniem maksas pakalpojumu veidiem un iespējām, kā padarīt jau esošos pakalpojumus populārākus.
Kas ir ierobežotas pieejamības dokumenti
Noteikumu projekta pašreizējā redakcija paredz, ka arhīva lasītavā fotografēt nebūs atļauts visus dokumentus, bet tikai tādus "publiskos dokumentus, kuriem nav pieejamības ierobežojumu un kuru reproducēšanu neierobežo autortiesības".
"Šajā gadījumā ierobežotas pieejamības dokumenti ir domāti tie dokumenti, kuriem ir ļoti specifiski noteikti pieejamības ierobežojumi, galvenokārt Arhīvu likuma 13. panta otrās daļas 3. un 4. punktā minētie," skaidro M. Sprūdža. Piemēram, tie ir dokumenti, kas satur valsts noslēpumu. Pieejamība ir ierobežota dokumentiem, kuri radīti vai saņemti valsts drošības iestādēs, Aizsardzības ministrijā, Ārlietu ministrijā, Iekšlietu ministrijā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts prezidenta kancelejā, Valsts kancelejā vai tiek glabāti Latvijas Nacionālajā arhīvā, kas satur ar nacionālo drošību, aizsardzību vai ārlietām saistītu informāciju, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm. Šiem dokumentiem attiecīgās institūcijas vadītājs var noteikt vispārēju 30 gadus ilgu informācijas pieejamības ierobežojuma periodu. Ierobežojumi attiecas arī uz tādiem dokumentiem, kuri satur sensitīvus personas datus vai citu informāciju par personas privāto dzīvi, kuras izmantošana varētu būtiski aizskart personas intereses (piemēram, informācija par adopciju). Ja citos likumos nav paredzēti ierobežojumi, šādu dokumentu pieejamība tiek ierobežota uz 30 gadiem no tās personas nāves, uz kuru dokuments attiecas.
"Arhīvā glabājas arī fotogrāfijas, filmas u.c. autortiesību aizsargāti objekti –tos fotografēt nevarēs."
Savukārt "privāto dokumentu gadījumā to izmantošanas ierobežojumus nereti ir noteicis to īpašnieks, piemēram, ka dokumentu drīkst publiskot tikai pēc viņa nāves vai šos dokumentus lasīt drīkst, bet kopijas izgatavot nedrīkst," stāsta M. Sprūdža. Arhīvā glabājas arī fotogrāfijas, filmas u.c. autortiesību aizsargāti objekti – arī tos fotografēt nedrīkstēs.
Saņemot atļauju, varēs fotografēt arī ierobežotas pieejamības dokumentus
Bet kā ar dokumentiem, kas attiecas uz drošības iestāžu darbu padomju okupācijas laikā – vai vēsturniekiem, kas pēta šo Latvijas politiskajā dzīvē arvien tik nozīmīgo periodu, joprojām dokumenti būs jāpārraksta? Arhīva direktore norāda, ka vispārējā gadījumā kārtība, kādā var saņemt atļauju darbam ar dokumentiem ar ierobežotu pieejamību, ir noteikta Arhīvu likuma 13. panta trešajā daļā un tas attiecas arī, piemēram, uz Valsts drošības komitejas dokumentiem, krimināllietām u.tml.
Likums paredz, ka ierobežotas pieejamības dokumentus atļauts izmantot, piemēram, pēc zinātniska pieprasījuma zinātniskas darbības veikšanai, pēc studiju pieprasījuma, ja studējošais izstrādā zinātnisku vai pētniecisku darbu un pieprasījumu apstiprinājis augstskolas fakultātes dekāns. "Šajā gadījumā tie, kuriem ir atļauta pieeja šiem dokumentiem, varēs fotografēt arī dokumentus ar ierobežotu pieejamību, parakstot apliecinājumu, ka kopijas netiks publiskotas un tiks ievēroti visi pasākumi, kādus darbam ar ierobežotas pieejamības dokumentiem nosaka Ministru kabineta noteikumi, un arhīvam nebūs jāatbild par trešo personu prasībām par dokumentu publiskošanu," LV portālam skaidro M. Sprūdža.
Tiesa, likums paredz izņēmumu un zinātniskiem pētījumiem jebkurā gadījumā nedrīkstēs izmantot privātus dokumentus, kuriem pieejamības ierobežojuma termiņu ir noteicis to īpašnieks. Tam, ka šādus dokumentus nedrīkstētu ļaut fotografēt, piekrīt vēsturnieks Edgars Engīzers, norādot, ka pret šādu dokumentu izmantošanu vajadzētu izturēties ar cieņu. Viņaprāt, zināmā mērā tas ir arhīva prestiža jautājums – rūpēties, lai šādu dokumentu kopijas neparādītos publiskā telpā arī pēc 20–30 gadiem. "Ja persona ar šādiem nosacījumiem ir uzticējusi savas vēstules arhīvam, tā funkcija ir tos glabāt," uzskata vēsturnieks. Viņš gan nevarot piekrist aizliegumam fotografēt ar autortiesībām aizsargātus dokumentus. "Ierobežojumi pastāv dokumenta pavairošanai un tālākai izplatīšanai, nevis kopēšanai, un tā ir pētnieka atbildība," uzskata E.Engīzers. Pēc vēsturnieka domām, nevajadzētu aizliegt fotografēt dokumentus, izmantojot statīvu, un pietiktu, ja noteikumos iekļautu prasību fotografējot netraucēt citu arhīva apmeklētāju darbu.
Noteikumu projekts vēl jāizskata Ministru kabinetā, un tā galaversija saskaņošanas procesā var mainīties.
