Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai tiesībsargs Juris Jansons uzskaitījis vairākas sociālās realitātes dramatiskās liecības, un viena no tām - Latvijā nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai ir pakļauti 606 tūkstoši jeb 31% iedzīvotāju. Vienlaikus Saeimas deputātu uzmanība vērsta arī uz Eiropas Komisijas gatavotajā 2016. gada ziņojumā par Latviju norādīto, ka izdevumi sociālās aizsardzības pabalstiem (14% no IKP 2013. gadā) ir viszemākie ES, ka Latvijā ir viena no lielākajām atšķirībām starp valsts turīgāko un trūcīgāko iedzīvotāju ienākumiem.
Minimālā ienākuma koncepcijas ieviešana - pārāk dārga
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē par nabadzības problēmu riskiem, paskaidrojot savu pozīciju, J. Jansons uzsvēra, ka Latvijas virzība neatbilst sociāli atbildīgas valsts principiem, lai gan ir centieni kaut ko uzlabot, arī 2017. gada budžeta kontekstā, "taču, ja skatāmies ilgstošākā periodā un ja runa ir par cilvēkiem, kas ir sociāli neaizsargātākās grupas, tad diemžēl situācija ir tāda, par ko jau esmu publiski teicis: Latvija grimst nabadzībā".
Tiesībsargs atgādināja, ka 2014. gada nogalē valdība apstiprināja koncepciju par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu, kuras mērķis ir definēt pamatotu un sociāli ekonomiskajai situācijai atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, nosakot to 40% apmērā no ienākumu viduspunkta, salīdzinot mājsaimniecības ar visaugstākajiem un viszemākajiem ienākumiem. Ieguvēji jau šobrīd no šī mehānisma būtu vismaz 8% jeb 162 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Taču valdības labās apņemšanās kārtējo reizi ir atliktas - grozījumi likumā "Par sociālo drošību" nav ieguvuši turpmāko virzību. (Likumprojekts izskatīts Valsts sekretāru sanāksmē 2015. gadā.).
Minimālā ienākuma līmeņa koncepcijas iedzīvināšana, pēc tiesībsarga domām, būtu svarīga vairāku iemeslu dēļ. Piemēram, trūcīgā statusa piešķiršanai ienākumu slieksnis ir nemainīgs kopš 2011. gada. To piešķir, ja vidējie ienākumi pēdējo trīs mēnešus laikā ģimenes loceklim nepārsniedz 128 eiro, kas ir 50% no 2010. gada minimālās darba algas. Ja tiktu ņemta vērā pašreizējā minimālā alga, pēc šīs formulas trūcīguma slieksnis būtu 185 eiro, nākamgad - 190 eiro.
Sociālā nodrošinājuma pabalsts - 64 eiro – ir nemainīgs kopš 2005. gada. Tie ir 50% no tā laika minimālās algas – 90 latiem. Ja šī pabalsta aprēķinu attiecinātu uz pašreizējo laiku, tad nākamgad tam būtu jābūt 190 eiro.
Tiesībsargs uzskata, ka jāmaina domāšana, neapelējot tikai ar skaitļiem: "Piemēram, trūcīgo iedzīvotāju skaits samazinās. Jā, nākamgad tas arī samazināsies. Ja notiks indeksācija un kāds saņems vairāk par 128 eiro, kas ir trūcīgas personas ienākumu slieksnis. Saņemot 131 eiro, šis cilvēks nabadzības atvarā tiks ierauts vēl dziļāk, jo automātiski zaudēs trūcīgās personas statusu. Arī tas no valsts sociālo tiesību politikas ir nepareizi, ja dažu eiro pieauguma rezultātā cilvēks zaudē visus atbalsta pasākumus."
Komisijas priekšsēdētāja Aija Barča atgādināja: "Katra pašvaldība ir tiesīga trūcīguma līmeni noteikt, bet tas nedrīkst būt mazāks par valstī noteikto. Un ir Latvijā pašvaldības, kuras šo trūcīguma līmeni nosaka augstāku, vai arī - tikko indeksācija ir bijusi, pašvaldība rīkojas operatīvi un maina saistošos noteikumus gan par trūcīgā, gan maznodrošinātā statusu, kas attiecīgi dod tiesības uz pabalstiem."
Labklājības ministrijas (LM) Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Jana Muižniece informēja, ka minimālā ienākuma līmeņa koncepcijas īstenošanai ir nepieciešami lieli līdzekļi, tāpēc tās ieviešana tika pagarināta. Kopējie izdevumi, kas tika aplēsti minimālā ienākuma līmeņa koncepcijas ieviešanai, bija pāri par 120 miljoniem eiro.
Tomēr ministrijai līdz gada beigām ir jāiesniedz plāns. Tas būs reāls, lai varētu saskaņot ar kopējām valsts finansiālajām iespējām, jo vajadzību valstī ir ļoti daudz, tā nav tikai labklājības joma, bet arī veselība, izglītība, kurām piešķirtie līdzekļi tāpat nonāk pie cilvēka.
Minimālā alga – arī nabadzības slazds
Tiesībsargs kā satraucošu minēja faktu, ka nabadzībai un sociālajai atstumtībai tiek pakļauti arī tie apmēram 9 procenti cilvēku, kas saņem minimālo darba algu, jo pēc nodokļu nomaksas paliek vien 270 eiro: "Iedomājieties, kas notiek situācijā, kad cilvēkam ir jālūdz palīdzība no valsts vai pašvaldības, vai iestājas invaliditāte vai pienāk pensijas vecums."
No gada uz gadu šajā jomā nekas nemainās, secina J. Jansons. "Vai tiešām valsts politika sociālo tiesību jomā ir atbildīga, ja valsts apzināti gadiem turpina pieļaut vai veicina, ka mums ir milzīga ekonomiski aktīvo iedzīvotāju grupa, kas jau šobrīd ir nabagi un nākotnē pilnīgi noteikti tādi arī paliks. No ģeometriskās progresijas viedokļa - katrs nabadzīgs cilvēks aiz sevis var pavilkt vēl vairākus cilvēkus."
Šogad minimālā alga ir 370 eiro. Nākamgad tā tiks paaugstināta par 10 eiro. Tiesībsargs uzskata: "Ja mēs runājam par minimālās algas pielikumu – 10 eiro, tad labāk to nedarīt. Ir jābūt adekvātai pieejai, atbilstošai sociālajai realitātei."
"Ko darīt, ja pret straujākas minimālās algas paaugstināšanu visvairāk protestē uzņēmēji?" uz minimālās algas saskaņošanas kompromisiem norādīja A. Barča.
"Kas piedāvā aplokšņu algas? Ne jau darba ņēmēji. Noslēgtais aplis kādā brīdī būs jāpārrauj," uzskata J. Jansons, atzīstot, ka jārunā un jāpēta arī situācijas, kad cilvēks pats ir gatavs strādāt nelegāli, bez darba līguma, bez jebkādu ienākumu uzrādīšanas, kam viens no iemesliem ir parādsaistības.
J. Jansons atgādināja: kad Latvija uzsāka ratifikācijas procesu pārskatītajai Eiropas Sociālajai hartai, tiesībsargs saņēmis kritiku no valdības, jo Latvija nevarot atļauties palielināt minimālo algu atbilstoši hartas 4. panta 1. punktam: "Visiem strādājošajiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus sev un savām ģimenēm." Minimālo algu palielināt nevarot, jo tad, redziet, sabruks ekonomika! Kā var sabrukt ekonomika, ja cilvēki, kuri saņem minimālo algu, diez vai divreiz trīsreiz gadā brauc kaut kur sauļoties, slēpot. Viņu nauda paliek šeit. Bet runa nav par to, vai nauda paliek šeit vai aizceļo, runa ir par to, ka nevar būt minimālā alga mazāka par to līmeni, kas nepieciešams cilvēka cienīgai iztikai.
Labklājības ministrijas pārstāve J. Muižniece uzsvēra, ka nabadzības jautājumi ir kompleksi, un tie nav tikai pabalsti. Kopš 2011. gada ģimenēs, kurās ir algota darba ienākumi, situācija pakāpeniski ir uzlabojusies. Nav noliedzams, ka kopumā visu ietekmē apkārt notiekošais, un īpaši – ekonomiskā situācija, augstais ēnu ekonomikas īpatsvars, vairāk nekā 30% sociālās apdrošināšanas iemaksas veic no minimālās algas ar attiecīgu sociālo garantiju līmeni, īpašie, atvieglotie nodokļu maksāšanas režīmi, kas katru gadu tiek iekļauti budžeta paketē un kas ietekmē sociālo garantiju līmeni..
Par mājsaimniecībām ar augstu parādu līmeni J. Muižniece norāda uz pašu cilvēku atbildību: "Jo viena situācija ir, ja šis parāds ir saistīts ar vienīgo iegādāto mājokli, bet bieži vien tie ir īstermiņa kredīti dažādu īstermiņa vajadzību apmierināšanai. Ne tikai darba devējs nosaka minimālās algas līmeni. Arī no darba ņēmējiem ir spiediens vienoties un neuzrādīt visu algu, jo "man nāks tiesu izpildītājs un pret šiem ienākumiem būs piedziņa"."
2017. gada budžetā valdība ir izvirzījusi divas prioritārās grupas – ģimenes ar bērniem un pensionārus, jo pensijām indeksācija būs lielāka. Saeimas darba grupā tiek apspriests, kā palielināt pensijas cilvēkiem ar lielu darba stāžu. Ģimenēm ar bērniem būs lielāks atbalsts par ceturto un nākamajiem bērniem. Palielinās apgādnieku zaudējuma pensijas minimālais apmērs. Ģimenes valsts pabalsts tiks izslēgts no ienākumiem, nosakot trūcīgā statusu. Savukārt, lai veicinātu cilvēku integrāciju darba tirgū, tiks atļauts pirmos trīs mēnešus neņemt vērā ienākumus līdz minimālajai darba algai.
LM Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa norādīja, ka tiesībsarga vēstulē tiek runāts par nabadzības un sociālās atstumtības rādītāju, kas ir kopējais Eiropas Savienībā. Tas sastāv no trim komponentēm: tā nav tikai nabadzība, bet ietver arī materiālo nenodrošinātību un personu īpatsvaru zemas darba intensitātes mājsaimniecībās. Nabadzības riska un sociālās atstumtības rādītājs ir 291 eiro uz vienu iedzīvotāju mēnesī, tā ir diezgan liela summa Latvijas kopējā situācijā. Un ar sociālās palīdzības sistēmu pacelt ievērojamu iedzīvotāju daļu virs šī 291 eiro, neradot pārējās sabiedrības daļas neizpratni, destabilizāciju un demotivēšanu, nav iespējams. Cilvēkam ir jāvar nopelnīt atalgojums, kas viņu izceļ no nabadzības, un jāpalīdz ir tiem, kuri nav varējuši ar izglītību un legālu darbu to izdarīt vai tiem, kuriem šis risks ir visaugstākais - pensijas vecuma cilvēki un ģimenes ar bērniem.
Nosakot personas materiālo nenodrošinātību, ir noteiktas deviņas pozīcijas, ko nevar atļauties. Ja pastāv trīs no tām, tad personu uzskata par materiāli nenodrošinātu. Visbiežāk cilvēkiem aktuāli ir nespēja segt komunālos maksājumus, ja rodas pēkšņi, neparedzētie izdevumi un katru gadu vienu nedēļu doties brīvdienās ārpus mājas, skaidroja LM speciāliste.
Pirms normatīvo aktu pieņemšanas vērtēt ietekmi uz nabadzību
Tiesībsarga ziņojumā norādīts uz augsto nabadzības risku Latgalē – līdz 40% nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo tieši šajā reģionā.
Laikā, kad valdība nosaka prioritātes un pašreizējās valdības prioritātes ir izglītība, veselība, drošība, deputāte Silvija Šimfa atzina, ka Latvijā virsprioritātei jābūt ienākumu nevienlīdzības un nabadzības izskaušanai. Pasaules nabadzības pētnieki ir atzinuši, ka valsts bagātība iekšzemes kopprodukta ( IKP) izpausmē, makroekonomiskais līmenis nekorelē ar nabadzības līmeni. Ir pietiekami turīgas valstis ar augošu ekonomiku, bet nabadzība tajās tikpat proporcionāli nesamazinās. Nabadzība ir daudz plašāka un kompleksāka problēma, kas arī kompleksi jārisina.
"Kopš neatkarības gadiem Latgale ir visnabadzīgākais reģions valstī un nabadzīgākais reģions ES. Lai gan katra valdība ir apzinājusies, ka tā ir nopietna problēma, ka vesels reģions tik lielā mērā atpaliek no pārējās valsts attīstības, pasākumi, ko līdz šim valsts veikusi, Latgalē nav devuši vajadzīgos rezultātus. Labākajā gadījumā ieguldītais darbs un finanses nav ļāvušas situācijai vēl vairāk pasliktināties. Valdībai ir jāanalizē situācija, jāizvirza Latgali kā vienu no prioritātēm no reģionālā aspekta, jo nedrīkst pieļaut šāda liela reģiona atpalicību visās jomās," rosināja deputāte.
S.Šimfu nepārsteidzot nabadzības skaitļi, jo tie zināmi ikvienam, kas strādā sociālajā jomā. Viņa piekrīt tiesībsargam, ka situāciju var mainīt, mainot domāšanu – valsts līmenī un sabiedrībā. Deputāte ierosina likumprojektu un Ministru kabineta noteikumu anotācijās ieviest sadaļu par to, kāda ir konkrētā normatīvā akta ietekme uz nevienlīdzības mazināšanu un nabadzības novēršanu mūsu valstī. Vai tas būs neitrāls vai uzlabos un vai pasliktinās situāciju. Tam būtu nozīme, lai saslēgtu ministriju horizontālo domāšanu, jo tā nav tikai Labklājības ministrijas problēma. Tas ir visu ministriju jautājums.
