Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Arvien aktuāls ir jautājums – cik droši jūtamies publiskās telpās?
LV portāla infografika
Uzreiz pēc traģiskā negadījuma lielveikalā "MAXIMA", Rīgā, Zolitūdē, kur gāja bojā apmeklētāji, darbinieki, arī ugunsdzēsēji glābēji, protams, izraisījās diskusijas par sabiedrisko un publisko ēku drošību. Viedokļu apmaiņā tika analizētas dažādas jomas – būvprojektu kontroles kvalitāte un projektēšanas organizāciju atbildība, kontrole pār būvniecību, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbība un citas.
Ugunsdrošības noteikumos ietvertās prasības
Viens no galvenajiem šajās diskusijās bija drošības jautājums – ugunsdrošības sistēmu uzturēšana un apkalpošana, objekta administrācijas darbība un atbildība, apsardzes firmas darbinieku un amatpersonu, veikala apkalpojošā personāla un apmeklētāju rīcība ārkārtējas situācijas gadījumos. Tomēr ne pieejamo publikāciju, ne speciālistu interviju analīze uz to nedod skaidras atbildes, lai gan tika izvirzītas vairākas teorijas un piedāvātas dažādas racionālas pieejas drošības uzlabošanā un risku samazināšanā.
Tādēļ šajā rakstā daļēji tomēr atgriezīsimies pie tābrīža situācijas lielveikalā "MAXIMA" saistībā ar uzņēmumu darbinieku un veikala apmeklētāju rīcību avārijas apstākļu un pastāvošā normatīvā regulējuma kontekstā.
Pašlaik spēkā esošo Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 82 "Ugunsdrošības noteikumi" (Ugunsdrošības noteikumi) 4. punktā ir noteikts – fiziskai personai ir jāzina, kā rīkoties ugunsgrēka un evakuācijas gadījumā. Savukārt noteikumu 6. punkts nosaka juridiskās personas pienākumus:
Atbilstoši minēto noteikumu 10. punktam ugunsdrošības instrukcijā ietver šādu informāciju: darbinieku pienākumi un rīcība ugunsgrēka gadījumā (10.9. apakšpunkts); cilvēku evakuācijas kartība (10.9.5. apakšpunkts). Ugunsdrošības noteikumu 13. punkts noteic, ka ugunsdrošības instruktāža objektā nepieciešama visiem darbiniekiem un personām, kas veic pagaidu darbus, atrodas ražošanas praksē vai apmācībā, kā arī dzīvo viesnīcās, viesu namos un pansionātos. Minētā normatīvā akta 15. punktā ir noteikts, ka rīcības plānā ugunsgrēka gadījumam jānorāda kārtība, kādā evakuē cilvēkus no bīstamās zonas (15.2. apakšpunkts); iedarbina ugunsdzēsības un citas ugunsaizsardzības sistēmas un iekārtas (15.6. apakšpunkts). Bet šo noteikumu 16.1. apakšpunkts noteic, ka juridiskās personas vadītāja pienākums ugunsgrēka gadījumā ir organizēt cilvēku evakuāciju un veikt citus ugunsdzēsības pasākumus. Savukārt 36. punktā noteikts, ka ēkām, kurās vienlaikus var uzturēties vairāk par 50 cilvēkiem (izņemot dzīvojamās mājas), izstrādā cilvēku evakuācijas plānus.
Normatīvās prasības – ugunsgrēka gadījumiem
Izpētot normatīvās prasības, secināms, ka tās ietver pamatprasības fizisko un juridisko personu (amatpersonu) pienākumiem un rīcībai, organizējot un vadot cilvēku evakuāciju ugunsgrēka izcelšanās gadījumos.
No publiski pieejamās informācijas var secināt, ka traģēdijas izmeklēšanas gaitā ugunsgrēka pazīmes konstatētas netika. Šajā rakstā nav iespējams (un tāds arī nav nolūks) analizēt ugunsdrošības normu prasību piemērošanas tiesiskumu, lai novērtētu šo konkrēto gadījumu. Taču tās ietver pamatprasības fizisko un juridisko personu (amatpersonu) pienākumiem un rīcībai, organizējot un vadot cilvēku evakuāciju ugunsgrēka izcelšanās gadījumos. Nedz konkrēti ugunsdrošības, nedz arī citās jomās normatīvie akti neregulē rīcību gadījumos, kad ugunsgrēks nav izcēlies, un tas zināmā mērā ir saprotami: ja nav avārijas (piemēram, ugunsgrēka), tad nav iemesla veikt neeksistējošas avārijas novēršanu vai pārtraukt ierasto darbu gaitu.
"Normatīvie akti neregulē rīcību gadījumos, kad ugunsgrēks nav izcēlies."
Uz to norāda arī jaunie Ministru kabineta Nr. 238 "Ugunsdrošības noteikumi" (stāsies spēkā 1. septembrī, aizstājot pašreizējos MK noteikumus Nr. 82) – tajos ir ietverta atsevišķa nodaļa "Pienākumi ugunsgrēka gadījumā", kur aprakstītas darbības, kas jāveic "Ja izcēlies ugunsgrēks" (7. punkts).
No šāda skatupunkta normatīvā bāze ir savstarpēji saskaņota – gan valsts standarti (piemēram, LVS CEN/TS 54-14:2005 "Ugunsgrēka atklāšanas un ugunsgrēka trauksmes sistēmas"), gan drīzumā atceļamie Ugunsdrošības noteikumi, gan arī jaunie MK noteikumi Nr. 238 izsmeļoši regulē rīcību ugunsgrēka gadījumā. Viltus trauksmes gadījumos valsts standarts paredz atgriezt signalizāciju darba režīmā.
Vai šāda likumdevēju pieeja ir sevi attaisnojusi? Secinājumus var izdarīt katrs pats, taču jaunajos ugunsdrošības noteikumos likumdevējs ir ietvēris katras personas pienākumu evakuēties ne tikai tad, ja izcēlies ugunsgrēks, bet arī tad, ja ir atskanējusi trauksmes signalizācija (6. punkts), tātad – neatkarīgi no tā, vai signalizācija atskanējusi pamatoti (ugunsgrēks patiešām ir) vai nepamatoti (viltus trauksmes gadījumā).
Obligāta cilvēku pārvietošana jeb evakuācija – vai iespējama?
Izvirzīsim teoriju – ja ugunsgrēka gadījumā objekta administrācija un drošības dienesta darbinieki veic cilvēku piespiedu evakuāciju, tad no negatīvām sekām (cilvēku upuri) var izvairīties. Ar piespiedu evakuāciju jāsaprot obligāta, organizēta cilvēku pārvietošana drošā vietā un objekta personāla darbība saskaņā ar iepriekš izstrādātu un praktiski izmēģinātu rīcības plānu.
Šeit gan jāatzīmē, ka nedz normatīvie akti, nedz valsts un starptautiskie standarti ugunsgrēka gadījumā neparedz piespiedu evakuēšanu – arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) amatpersonām šāds pienākums normatīvi nav nostiprināts (Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma 36. pants paredz "tiesības evakuēt"), kas ir pareizi: nav iespējams kādu piespiest riskēt ar savu dzīvību, lai evakuētu kādu citu personu. Pēc autoru praktiskajā darbā gūtās pieredzes VUGD amatpersonas – glābēji – tiek īpaši instruēti, ka glābšanas, ugunsdzēsības darbus var veikt tikai tad, ja pats glābējs ir novērtējis iespējamo risku un secinājis, ka viņa dzīvībai nepastāv tāds apdraudējums, kurš neļautu veikt šādus darbus. Šo risku izvērtē katrs glābējs pats katrā konkrētā situācijā, ņemot vērā doto zvērestu, iestājoties ugunsdzēsējos.
Sabiedrībā katras personas dzīvība ir vienādi svarīga un tādēļ būtu nepareizi pakļaut kādu sabiedrības locekli nāves riskam, pat ja tas ir glābējs, nemaz nerunājot par kādas iestādes, organizācijas vai uzņēmuma darbinieku – vai tas būtu darba drošības speciālists, apsargs, kasieris vai kinoteātra īpašnieks. Neviens nevar un arī nedrīkst piespiest cilvēku riskēt ar savu dzīvību, pat ja tas ir tādēļ, lai evakuētu kādu citu cilvēku.
Līdz ar to teorija, to aplūkojot jau vien no šāda skatupunkta, praksē nevarētu tikt īstenota.
Tādēļ jāaplūko teorija, kurā evakuēšanos veic paši evakuējamie saskaņā ar iegūtajām iemaņām, apmācību, instrukcijām. Taču tas darbotos vien tad, ja cilvēki atrodas objektā pastāvīgi vai ilgstošu laiku. Proti, saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem objekta vadītājam jānodrošina nodarbinātā instruktāža, apmācība un jāsniedz praktiskas iemaņas darbiniekiem drošai evakuācijai.
Ja objektā vairākumā uzturas nepastāvīga (mainīga) cilvēku daļa, tad šāda iecere praktiski nav realizējama. Nav taču iespējams katru ceļotāju, kas ierodas lidostā vai autoostā, pircējus veikalā vai teātra apmeklētājus instruēt vai sniegt praktiskas iemaņas drošai evakuācijai. Tādējādi ir pamats secinājumam, ka izglābšanās ir pašu glābjamo ziņā.
Evakuācija – pašas personas interesēs un pašas personas ziņā
Spēkā esošie Ugunsdrošības noteikumi paredz, ka fiziskai personai ir jāzina, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā, taču nav noteikts pašas personas pienākums evakuēties, ja izcēlies ugunsgrēks, rodas ārkārtas situācija vai objektā izskan paziņojums par evakuācijas nepieciešamību. Šī kārtība gan ir mainīta, jo jaunajos Ugunsdrošības noteikumos ir iekļauts fiziskas personas pienākums evakuēties pašai. Kā jau iepriekš aprakstīts, tad nevienam citam nebūtu jāriskē ar savu dzīvību, ja pati fiziskā persona nevērīgi izturas pret draudošām vai esošām briesmām vai paziņojumiem par nepieciešamību evakuēties, bet to nedara. Evakuācija ir pašas personas interesēs un pašas personas ziņā. Normatīvie akti var vien paredzēt citu personu pienākumu šo evakuāciju organizēt jeb nodrošināt, ka šis pasākums norisinās bez šķēršļiem – piemēram, avārijas izejas ir izgaismotas; tās nav aizsprostotas ar mantām; avārijas izeju durvis ir atslēgtas; ir brīvi pieejami evakuācijas plāni; ir nodrošināta cilvēku apmācība un apziņošana, piemēram, ar trauksmes signāla palīdzību u.tml.
"Nav iespējams kādu piespiest riskēt ar savu dzīvību, lai evakuētu kādu citu personu."
Šobrīd spēkā esošajos Ugunsdrošības noteikumos paredzētais fiziskās personas pienākuma saturs, kas izriet no vārda "jāzina", paredz vispirms patstāvīgu izglītošanos. Pieņemsim, ka cilvēks ir atbildīgs un viņš apguvis visas nepieciešamās zināšanas šajā jomā. Taču, atrodoties nezināmā objektā, viņam nav iespējams iepazīties ar ēkas, telpas īpatnībām un īpašībām. Šeit rodas iepriekš minētais minimālais palikušais risks. Piemēram, atrodoties lidmašīnas salonā, vai pirms kuģa došanās ceļā jūs noteikti saņemsiet instruktāžu drošības jautājumos, ieskaitot praktisku demonstrāciju. Tas notiek tāpēc, ka tādas prasības izvirza starptautiskie nozares drošības noteikumi.
Publiskās ēkas un informēšana par drošības noteikumiem
Savukārt saskaņā ar mūsu valstī spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem ugunsdrošības jomā ir jāveic instruktāža par drošības pasākumiem, ja jūs atrodaties publiska rakstura ēkās un būvēs, kurās paredzēta cilvēku izmitināšana (viesnīcas, dienesta viesnīcas, hosteļi, moteļi, viesu mājas, patversmes, sanatorijas, kempingi, atpūtas bāzes, atpūtas nometnes, citas atpūtas ēkas, kazarmas, citas, arī īslaicīgas izmitināšanas, ēkas). Tādējādi rodas retorisks jautājums – cik daudzi var apstiprināt, ka tiešām tika iepazīstināti ar iespējamiem apdraudējumiem un drošības pasākumiem šāda rakstura iestādēs? Ja veiktu šādu aptauju, var droši apgalvot, ka rezultāts nebūtu iepriecinošs: respondenti atbildētu, ka viņi (labākajā gadījumā) ir parakstījušies par iepazīšanos ar drošības pasākumiem, bet nav tos pienācīgi izstudējuši, vien pavirši aplūkojuši.
Ja šo aptauju paplašinātu ar personām, kuras apmeklējušas publiska rakstura būvi, kura tiek izmantota komercdarbībai un publiskiem pasākumiem (teātris, kinoteātris, koncertzāle, cirks, restorāns, kafejnīca, bārs un citi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, veikals, tirdzniecības centrs, tirgus paviljons un citas tirdzniecības būves, konferenču un izstāžu telpas un būves, klubs, kultūras nams, muzejs, kulta ēkas un būves, deju zāle, diskotēka, bibliotēka, dzelzceļa stacija, lidosta, autoosta, sporta būve u.tml.) –, var ar pietiekamu pārliecību paredzēt, ka aptaujas rezultāts būs pavisam negatīvs. Šādu ēku apmeklētāji nebūs nedz iepazinušies, nedz iepazīstināti ar drošības instrukcijām. Turklāt arī normatīvie akti nemaz šādu pienākumu nenosaka.
Turpmāk vēl.
